«Tiklīdz nonākšu komforta zonā, meklēšu citu izaicinājumu»
INESE ZONE

Margaritai Meļņikovai svarīga ir pašas degsme un darbošanās no sirds, bet spēku un ticību darāmajam dod Dievs. Ne velti viņa apguvusi trīs profesijas un gatava iegūt arvien jaunu pieredzi, ja tā palīdz attīstīties un kļūt labākam cilvēkam.
     – Stradiņa universitātē esat ieguvusi profesionālo bakalaura grādu programmā «Sabiedrības veselība». Vai izvēle par labu veselības nozarei bija apzināta? 
     – Jau 12. klasē vidusskolā man bija skaidrs, ka  gribu saistīt savu dzīvi ar sabiedrības veselības aprūpi. Man bija sapnis veidot savu veselības centru, kas būtu vērsts ne tikai uz ārstniecību, bet arī rehabilitācijas pakalpojumiem un veselības veicināšanas, profilakses pa­kalpojumiem (kas ietvertu dietologus, sporta trenerus u.tml.), kas kopsummā no­drošinātu integrētu veselības aprūpi un veselības uzturēšanu. Tolaik bija izšķiršanās starp Sabiedrības ve-selības un Medicīnas fakultāti. Bet pieņēmu lēmumu, ka studēšu sabiedrības veselību, kas nodrošinās izglītību ar ietvertām zināšanām par veselīgu dzīvesveidu, profilaksi un ieskatu medicīnā, jo padziļināti bija jāapgūst tādi priekšmeti kā anatomija, fizioloģija, bioķīmija katrā medicīnas profilā, kas, manā izpratnē, pamatoja izvēlētās izglītības labu pamatu ceļā uz sapņa īstenošanu.  
– Jums bija sekmīga karjera  kā Nacionālā veselības dienesta (NVD) Kontroles un uzraudzības de-partamenta direktorei. Kāpēc izvēlējāties Jēkab­pils slimnīcu, turklāt pe­ri­odā, kad slimnīca atradās visai sarežģītā situācijā? Nav taču noslēpums, ka daudzi speciālisti izvēlas pretējo virzienu uz Rīgu. 
    – Veselības aprūpes nozarē strādāju kopš 2008. gada. Sāku ar pusslodzes darbu kā parasts speciālists, kurš ievadīja datus sistēmā tā laika Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA)  nodaļā, kas veica valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu uzraudzību un kontroli, kas tolaik vēl bija VOAVA pārziņā. Iegūstot bakalaura grādu, ieguvu tiesības kļūt par referentu, kas jau veic šo uzraudzību. Pēc tam sākās reorganizācija, un šī kontroles funkcija nonāca Veselības inspekcijas pārziņā, kur nostrādāju deviņus gadus. Šajā laikā apguvu arī pirmā līmeņa juridisko izglītību, jo sapratu, ka tā man ir nepieciešana, lai augtu gan profesionāli, gan personīgi. Arī darba devējs un tiešā vadītāja to novērtēja, un tā es kļuvu par vecāko inspektori, bet pirms dažiem ga­diem – par nodaļas vadītāju. Un vēl pēc pāris gadiem kļuvu par departamenta direktori Nacionālajā veselības dienestā. Skatoties at­pakaļ, varu droši teikt, ka mani vienmēr ir dzinusi vēlme darīt darbus maksimāli labi, kvalitatīvi un ar pievienoto vērtību, daloties ar iegūtajām zināšanām un pieredzi ar apkārtējiem, lai tādā veidā pilnveidotu apkārtējo vidi kopumā. 
    Tā paša iemesla dēļ uzsāku studijas Biznesa augst­skolā «Turība» un ieguvu maģistra grādu uzņēmējdarbībā. Var teikt, ka tas bija nākamais solis virzienā uz sava sapņa piepildīšanu. 
     Pēc teju 12 gadiem valsts pārvaldē attiecībā uz veselības pakalpojumu fi­nansējuma kontroli man bija skaidrs, ka ir iegūta pienācīga pieredze un zināšanas veselības aprūpes nozares «valsts» pusē, un man bija vēlme pilnveidoties tā-lāk un izmantot esošo pieredzi «pakalpojumu sniedzēju» pusē. Par labu Jēkabpilij nosliecos, jo tas sakrita ar laiku, kad sāku apdomāt darbības sfēras maiņu, un, otrkārt, jo Jēkabpils man ir sirdij otra tuva pilsēta pēc Rīgas, jo Jēkabpilī pie vecāsmātes nereti pavadīju brīvlaikus. Mani nebaidīja tas, ka slimnīca ir grūtā stāvoklī. Es biju gatava pieņemt lielāku izaicinājumu, nekā tas būtu, ienākot iestādē, kas ir bez problēmām. Iesaistīties brīdī, kad ir problēmas, tur ir nepieciešama arī lielāka paļaušanās uz Dievu.
    – Bet, kā pati sakāt, esat arī ļoti mērķtiecīgs cīnītājs, kas paļaujas uz saviem spēkiem. Bieži šādi cilvēki, gluži pretēji, no­liedz ticības lietas.
     – Dievs dod spēku, ticību – darīt, savukārt no ma-nas puses jādara tas, kas no manis ir atkarīgs. «Ticība bez darbiem ir mirusi» – nevar sēdēt dīvānā, rokas klēpī salicis, un gaidīt, ka no gaisa kritīs «dimanti». 
     Mums visiem ir dots ta­lants, potenciāls un laiks, bet no mums ir atkarīgs, vai mēs izmantojam to, lai sasniegtu mums katram doto dzīves mērķi un misiju. Rezultāts ir atkarīgs no  mūsu ieguldījuma. Es ticu, bet svarīga ir pašas degsme un darbošanās no sirds ar domu, lai arī apkārtējiem ir labi. Dažkārt esmu stingra un prasīga, bet tajā pašā laikā es esmu stingra un prasīga pret citiem tik pat lielā mērā kā pret sevi, es pat teiktu – pret citiem «saudzējošākā režīmā». Ticības izjūta ir kopš bērnības. Tas ir kaut kā pašsaprotami. Es eju uz dievkalpojumiem, bet ticību nemīlu dalīt reliģijās un konfesijās, jo Dievs ir viens un galvenais ir ticība dzīvajam Dievam.
     – Veselība ir svarīga, ko arī jūs uzsverat, bet kā tad ar darbu slimnīcā, kur par pienākumiem nevar aizmirst 24 stundas no vietas. Ne velti daudz runā par to, kā jauni, radoši un dedzīgi savas jomas profesionāļi tā izdeg. Kur jūs gūstat atelpu?
     – Man ir svarīgs dzīves­veids, kas ietver gan sportisko aktivitāti, gan veselīgu uzturu. Es nesmēķēju, nelietoju alkoholu. Tā ir mana pārliecība. Pašlaik ir grūtāk sabalansēt aktīvu atpūtu ar darbu. Jo esmu tāds cilvēks, kurš visu dara maksimāli. Ja uzsāku kādu lietu, tad daru to nevis par 100%, bet vi­siem 120%. Tas attiecīgi ietekmē pārējās sfēras.
     Tieši Jēkabpilī šovasar sāku nodarboties ar veikbordu, bet tagad ziemā uzsāku krosfita nodarbības. Arī dzīvojot Rīgā, sports bija mana neatņemama dzīves sastāvdaļa – treniņi sporta zālē, peldēšana, skriešana. Tā ir mana platforma sevis disciplinēšanai. Tieši sportā iemācos, kā ar nelieliem soļiem, piepūli un nepadošanos iespējams panākt rezultātu, cik svarīgs ir laiks, jo katra sekunde var ietekmēt rezultātu. Tāpēc man ir svarīga punktualitāte. Es cienu un novērtēju laiku, tādēļ man  ir grūti iesaistīties lietās vai sarunās, kurām nav mērķa.
    No šā gada 1. janvāra uzsāku ziemas peldēšanu, jāatzīst, ka bez iepriekšējas sagatavošanās. Iespējams, mo­rāli gatavojos pāris ga-dus. Ziemas peldēšana no­ņem stresu, organisma pārslodzi, un apgūstu spējas atmest savas emocijas un sasniegt izvirzīto mērķi. Es atmetu domas, ka būs auksts ūdens, vējš vai sniegs. Atkal jau disciplīna. Esmu pārliecināta, kā tā spēju uzlabot stresa noturību, kas šī brīža amatā ir ļoti būtiska. 
    – Jums vienmēr bijusi aktīva sabiedriskā darbība, arī sportā. Vai līdzīgas iespējas meklēsiet arī Jēkabpilī?
   – Droši vien domājat Individuālās sagatavošanas basketbola skolu. Tā arī bija viena no iespējām, kur es varēju gūt administratīvo pieredzi un sniegt savu ieguldījumu skolas attīstībā. Labdarības darbi man ir sirdij tuvi. Arī basketbola skolas darbā organizējām labdarības pasākumu rīkošanu bērnunamam, piedalījāmies arī Lielajā talkā. Jēkabpils slimnīcā tā ir akcija «Dzīvo vesels!», kur ar sirdi un dvēseli iesaistos. Es to daru ne­vis pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka tas atsaucas manā sirdī. Arī turpmāk meklēšu iespējas, kā varu sniegt atbalstu cilvēkiem, kas ir nonākuši grūtā situācijā. Saņemt paldies, tas ir viens, bet redzēt prieku un cerību acīs, tā ir tā patiesā sajūta, kas sniedz gandarījumu.
   – Saplānota mērķtiecīga cīnītājas dzīve, daudz un dažādas aktivitātes. Vai tomēr ir mirkļi, kad ļaujat sev kaut brīdi paslinkot, palutināt sevi? 
    – Man draugi un ģimene vienmēr saka, lai atļauju sev paslinkot, bet es to neprotu. Droši vien tas ir mans mī­nuss, ka es sev atlaides nedodu. Paslinkot man ir jāmācās. Savukārt uzturēt sevi formā tā nav lutināšana, bet gan nepieciešamība. Es gūstu prieku un atpūšos, darot kaut ko savam un citu priekam. Piemēram, tagad uz svētkiem izrotājot slimnīcu. Mēs ar Kristīnu Dābolu – manu biroja vadītāju – to darījām pašas ārpus darba laika. Tā nav gluži atpūta vai laiks sev, bet tas man dara prieku. Mani iepriecina, ja varu palīdzēt saviem draugiem, aizvest krustmeitu uz kino vai kur citur. Tā ir sava veida atslodze. Šobrīd gan vairāk laika tiek ieguldīts darbam slimnīcā.
    – Tātad laiku pa laikam vajag izaicinājumu, lai nekļūst garlaicīgi ja ne profesionālajā jomā, tad citur. Arī ārpus darba, kaut vai bikini fitnesa projekts «Fit Model Latvija», kurā savulaik piedalījāties?
    – Rutīna, komforta stāvoklis man rada neērtību. Man ir svarīgi virzīties uz priekšu un būt lietderīgai sabiedrībai, lai redzētu, ka ir nozīme manai pastāvēšanai uz šīs pasaules. Ticu, ka katram ir savs uzdevums, nevis vienkārši apmierināt tikai savas egoistiskās vēlmes. Visam, ko es daru, ir nozīme, pieredzes gūšanai, kas var noderēt tālākajā dzīves posmā. Fitness – ir savas pārliecības iegūšana un parādīšana. Krosfits ir dinamisks  izaicinājums, jo tas ir dažādu sporta veidu sakopojums, kur nepieciešams gan spēks, gan izturība, gan svarcelšanas elementi un  mobilitāte. Triatlons ir izaicinošs ar lielu izturības devu, kurā piedalījos pagājušogad Jēkabpils posmā un Rīgas triatlonā komandas disciplīnā. Nereti uzspēlēju arī basketbolu un tenisu. Ja jāpiedalās sacensībās, gatavojos, trenējos katru dienu, arī individuāli, lai komandā varētu sniegt maksimālo ieguldījumu. Esmu pievērsusies arī snovbordam. Intere­santi, ka pirms 15 ga­diem uzkāpjot uz sniega dēļa, nodomāju, ka tas nav mans, bet šoziem, mēģinot atkal – sajutu, ka tas man patīk krietni vairāk nekā slēpošana. Dažkārt viss atkarīgs no tā, cik morāli esi gatavs apgūt ko jaunu un vai ir atbilstošs cilvēks, kas spēj iemācīt. Pēc visa varat no­prast, ka man ir svarīga daudzveidība.
    – Jēkabpils – zināma, un tomēr, vai kaut kas pārsteidza, iepriecināja vai ap­bēdināja? 
     – Protams, iejusties jau­nā kolektīvā nekad nav viegli. Bet emocionāli lielākās grūtības man rada tas, ka esmu prom no savas ģimenes  – vecākiem un brāļa un no saviem draugiem. Jā­atzīst, ka krietni grūtāk, nekā biju domājusi. Es ne-slēpšu, ka, lai varētu atslēgties no darba un uzlādēties, braucu uz Rīgu. Man ne­pie­trūkst klubu naktsdzīves, jo es tos arī Rīgā neapmeklēju. Savukārt uz operu, teātri, kino var aizbraukt, jo to nedara katru dienu.
     Esmu pieradusi dzīvot salīdzinoši lielākā pilsētā, bet šeit ir sajūta, ka visi visu par visiem zina, kas man nav pierasti. Varbūt tas tā nav, bet vismaz ir tāda sajūta. Ja cilvēks ir aizņemts un ir mērķtiecīgs, viņam nav laika skatīties apkārt vai gausties par to, cik viss slikti. Tādos brīžos varu būt nejauka un teikt: ko tu pats personīgi dari, lai to mainītu? To es nesaku tikai par Jēkabpili, bet vispār, kopumā par attieksmi.  
   – Mērķtiecība, pienākuma apziņa, pozitīvs maksimālisms. Vai tas nāk no ģimenes, no vecākiem, audzināšanas?
    – Gribētu teikt, ka tas viss ir liels manu vecāku ieguldījums. Mans tētis ir ļoti stingrs. Bet varētu uzdot jautājumu, ko mēs uzskatām par stingrību? Vai to, ka tētis man neļāva iet uz klubiem, vai to, ka bija jābūt kārtībai un jāievēro režīms? Es neuzskatu, ka ar to tika ierobežotas manas tiesības, jo tētis un mamma gan mani, gan manu brāli veidoja par personību. Manuprāt, nemāci bērnu, bet māci pats sevi, jo mēs mācāmies no tā, ko redzam sev apkārt. Tētis un mamma vienmēr ir bijuši sava darba zinātāji un centušies dzīvē darīt visu,  kas no viņu iespējām ir atkarīgs. Un tieši, skatoties uz viņiem, mēs ar brāli tādi augām. Tāpēc varu teikt, ka stingrība nav slikti, bet ir svarīgi izstāstīt, kāpēc kaut ko nedrīkst vai kāpēc ir svarīgi ievērot kārtību un dažkārt darīt arī to, kas nepatīk. 
Mans tētis vienmēr ir bijis sportisks un tāpēc ir ieaudzinājis manī mīlestību pret sportu un noteiktu attieksmi pret režīmu. Cilvēku veido apkārtējā vide. Īpaši līdz trīs gadu vecumam. Mamma mūsu agrajā bērnībā veltīja laiku mums ar brāli, atsakoties no karjeras. Tas bērnā rada zināmu attieksmi, ja viņš izjūt, ka mamma ir blakus un dod visu labāko, nevis aizved uz bērnudārzu. Tāda bija mammas izšķiršanās, par ko esmu un  būšu pateicīga. Ir arī būtiski, kādu vārdu bērnam iedod vecāki, jo tā netieši ietekmē viņa personību. Arī Rakstos saka: sākumā bija vārds un vārds tapa miesa. Es ticu, ka īstenojas tas, ko piesaucam. Esmu lepna, ka vārdu man iedeva tētis, un jau kopš bērnības neesmu ļāvusi savu vārdu saīsināt. 
    – Rutīna Jēkabpils slimnīcā pagaidām nedraud, bet kā tad ar sapni par veselības centru un vēlmi nepalikt komforta zonā? Vai jau ir nākotnes plāni?
     – Šobrīd nav, jo šobrīd slimnīcu uztveru kā tādu «bērnu», kuru vēlos redzēt izaugam maksimāli attīstītu un modernu, uz kuru brauktu ne tikai no reģiona, bet no visas Latvijas. 
      Taču nav domas iesēsties uz ilgu laiku (pilnvaru laiks man ir pieci gadi), jo, ma­nuprāt, cilvēks ir efektīvs, kamēr saskata iespēju ieguldīt sevi.  Attīstības cilvēkiem ir svarīgi īstenot to, ko viņi redz un kam viņi tic. Izdarīt, un tad viņi iet tālāk. Doma par centru nav zudusi, jo sapni nedrīkst atmest, kaut vai tas realizēsies tikai pensijā. Es nenoliegšu arī to, ka skatos uz sevi kā uz cilvēku, kas varētu iesaistīties politikā, ja es redzēšu, ka es tur varu sniegt savu ieguldījumu labākai Latvijas nākotnei, kur dzīvos mūsu bērni un mazbērni. 
     Visur ir svarīgi, lai būtu komanda, kura virzītos kopīga mērķa labā, kur katrs ir kā pulksteņa mehānisma daļiņa ar savu atbildības sfēru. Tas nodrošina, ka darbs rit ātrāk un efektīvāk.  Arī slimnīcā man ir svarīgi, lai būtu slimnīcai lojāli cilvēki ar vienotu mērķi – darīt visu pacientu labā. Jo slimnī­ca ir pacientiem, nevis otrādi. 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru