Ar interesentiem vēstures liecībās dalās autors Māris Goldmanis

 

     Ja ieklausās pirmskara laikā dzīvojušo krustpiliešu un jēkabpiliešu atmiņās, tad tajās noteikti tiks pieminēti žīdiņi – amatnieki, tirgotāji, labi kaimiņi, dažs labs kolorīts personāžs un stāsts. Un, kā gan citādi, jo ebreji ir neatņemama Jēkabpils vēstures sastāvdaļa. Arī tagad, ejot pa Rīgas, Brīvības un Pasta ielu, uz ielu vērstie lievenīši ir atgādinājums par šejienes ebrejiem, jo daudzi no tiem veda uz ebreju tirgotavām un darbnīcām. Šo zudušo laiku meklējot, tapis manuskripts Māra Goldmaņa grāmatai «Jēkabpils un Krustpils ebreji». M. Goldmanis ir senas Jēkabpils ebreju Binderu dzimtas atvase, Jēkabpilī populārā fotogrāfa Josifa (Joseļa) Bindera mazdēls. Viņa stāsts par grāmatas tapšanu un tās fragmenti izskanēja kārtējā Laikmetīgās vēstures muzeja «24x30» stāstu pēcpusdienā vēsturiskajā Latvijas Bankas ēkā, Pormaļa ielā. 

    Apkopojot visu pieejamo informāciju, atmiņas, arhīvu, laikrakstu materiālus, ir tapis darbs, kas ļauj papildināt abu pilsētu daudzveidīgo vēsturisko atmiņu ar stāstu par ebrejiem kā daļu no vēstures. 

 

Krustpils un Jēkabpils ebreji – daļa no pilsētas dvēseles 

   – Darbu pie materiālu vākšanas grāmatai sāku 2014. gadā. 2015. gadā notika mana tikšanās ar biedrību «Jēkabpils mantojums», un mani pārsteidza, ka viņus interesē arī ebreju vēsture. No tās šobrīd ir palikusi  pāri kapsēta un daži cilvēki, kas vēl te dzīvo. Rīgā ir ebreju muzejs «Ebreji Latvijā», kas sadarbojas ar Izraēlu un labā līmenī veic zinātnisko pētniecību. Mu­zejs arī man ir sniedzis atbalstu grāmatas tapšanā. Izmantoju arī Ulda Lasmaņa un Dzintara Ērgļa pētījumu par holokaustu Jēkabpilī. Protams, arī cilvēku atmiņu stāsti ir svarīgi. Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir labi saglabājušies pirmskara dokumenti. Tos izmantojot, var atrast, kas Jēkabpilī kat­rā ielā un mājā ir dzīvojis – pēc adreses, uzvārda vai mājas grāmatas, – stāsta Māris Goldmanis.

    Viņš piebilst, ka starp Jēkabpils un Krustpils ebrejiem bijusi zināma atšķirība, ko noteikusi valsts, no kuras viņi ienākuši Latvijā. Krust­pils ebreji pamatā ieceļojuši no Ukrainas un Baltkrievijas. Bet Jēkabpils ebreji – no Polijas. Turklāt Jēkabpilī ebreji ienāca daudz vēlāk (sākot ar 1796. gadu) nekā Krustpilī, kur ebreji sāka ieplūst, sākot ar 17. gadsimtu, jo, dibinot Jēkabpili, tur sākotnēji nedrīkstēja dzīvot ne latvieši, ne vācieši, ne ebreji, tikai krievi un baltkrievi.

Pēc 1772. gada datiem, Krustpilī 46% iedzīvotāju bija ebreji, bet 1897. gadā tie bija jau 71,7% – 3 164 ebreji no 4 142 krustpiliešiem. Pirmajā pasaules karā ebreji spiesti doties bēgļu gaitās un viņu skaits Krust­pilī sarūk. Taču neatkarīgās Latvijas valsts izveidošana dod jaunas iespējas arī ebrejiem. M. Goldmanis stāsta, ka ebreji tad aktīvi iesaistījās politikā un sabiedriskajā dzīvē, dibināja biedrības, partijas, skolu un reliģiskās organizācijas, bija aktīvi ekonomiskajā dzīvē. Ebreji Krustpilī lielākoties bija tirgotāji, arī amatnieki, maiznieki, miesnieki, ormaņi. 1930. gadā Krustpilī dzīvoja 3 123 iedzīvotāji un 1 149 no viņiem bija ebreji. Gan cariskās Krievijas, gan Latvijas laikā ebreji piedalījās Krust­pils pārvaldē. Gan 1919., gan 1930. gadā Krustpils domē bija septiņi ebreji. Rīgas ielā 128 darbojās eb­reju pamatskola, bija vairākas reliģiskas celtnes – lūgšanu nami. Ebreju kapsētu Krustpilī izveidoja jau 19. gadsimtā – tagadējās Pa­lejas ielas malā. Ir saglabājusies pazīstamā vācu gleznotāja Johana Kristofa Broces ap 1792. gadu uzgleznotā ebreju kapsētas aina. Pa­domju vara pret šo seno piemiņas vietu nebija sau­dzīga, un 1950. gadā kapsētu likvidēja. Kapakmeņus pārvietoja uz jaunizveidoto ebreju kapsētu pie Asotes pilskalna, bet vecās vietā ierīkoja parku. 

    M. Goldmanis stāsta, ka ebreji gan Krustpilī, gan Jēkabpilī nebijuši vienoti, jo intereses bija dažādas. Viņi pārstāvēja un atbalstīja dažādas partijas (pārsvarā kreisas un labējas) un viedokļus par ebreju nacionālās kultūras attīstības tendencēm. Tā divdesmito gadu sākumā Krustpilī savā starpā saplēsās mūsdienīgāku ideju un veco ieražu aizstāvji. Vecā kaluma pārstāvji bija uzaicinājuši no Rīgas uz Krustpili runasvīru, kas pārmeta ebrejiem aizraušanos ar sociālismu, darbošanos domē un bankās. Jaunāku vēsmu piekritēji sašutuši uzsāka kautiņu, ko izdevās savaldīt tikai ar policijas palīdzību. Pēc kāda laika abas puses atkal sakāvušās vienā no sinagogām. Daž­reiz ebreju savstarpējie nemieri un sabiedriskās kārtības pārkāpumu notikuši, esot reibumā. Tā 1933. gadā ebrejus arestēja par trokšņošanu miertiesā, kur viņi bija ieradušies iereibuši. 

     M. Gold­manis vēstīja, ka tāpat arī Jēkabpilī eb­reji 19. gad­simtā bija lielā skaitā un izklīda Pirmā pasaules kara ceļos. Savu­kārt divdesmitie un trīsdesmitie gadi arī vi­ņiem bija lielu iespēju un ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās rosības laiks. Ebreju skola Jēkabpilī dibināta jau 1861. gadā. 1930. gadā Jēkabpilī bija 5 607 iedzīvotāji, no tiem – 796 ebreji. Arī Jēkabpilī ebreji allaž pārstāvēti pilsētas domē. Jēkabpilī darbojās daudz ebreju biedrību – kultūras, sporta, labdarības, reliģiskās organizācijas, bibliotēka. 1924. gadā divreiz nedēļā sāk izdot Jēkabpils ebreju laikrakstu. Jēkabpils ebreju draudzei piederēja pirts un nabagmāja. Jē­kabpils un Krustpils ebreju vidū ir arī Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki. Atzinību izpelnījās arī ebreju sabiedriskie darbinieki. Jēkabpils ebreju pamatskolas direktors Josels Taics 1933. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Jēkabpilī darbojās trīs sinagogas. 

    M. Goldmanis min, ka abās pilsētās neizpalika arī konflikti ar latviešiem. Tie pamatā saistīti ar cīņu par ietekmes sfēru sadali politikā un ekonomikā. Latviešu tirgotāji izjuta lielu ebreju konkurenci. Tāpat latvieši pauduši neapmierinātību ar to, ka ebreju ormaņi reliģisku motīvu dēļ sestdienās nestrādāja. Dažreiz ebreju tirgotājiem pārmesta sanitāro normu neievērošanu. M. Goldmanis secina, ka Krust­pilī un Jēkabpilī ebreji tomēr veidoja samērā noslēgtu kopienu ar atšķirīgām reliģiskām tradīcijām.

 

Kopienu iznīcina holokausta traģēdija

     Trīsdesmito gadu pirmajā pusē pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā arī Jēkabpilī un Krustpilī konflikti paliek nopietnāki. Sarosījās vietējie antisemīti. Pēc 1934. gada Ulmaņa valsts apvērsuma situācija mainās, jo tiek aizliegtas radikālas organizācijas. Taču jau pavisam tuvu ir padomju un nacistu okupācijas un holokausta traģēdija, kas faktiski iznīcināja Krustpils un Jēkabpils ebreju kopienas. 

    M. Gold­maņa apkopotie materiāli liecina, ka 1941. ga­da 14. jūnija deportācijās Krustpils eb­reji necieš, jo lielākā daļa nav turīgi. Jē­kabpils eb­rejus izvešana skar smagāk. Ceļu uz Sibīriju mēro 18 ebreji. Vairums no vi­ņiem izdzīvo un atgriežas. Daudz smagāki ir zaudējumi holokaustā. Ebrejiem bija maz laika, lai, sākoties Vācijas iebrukumam, aizbēgtu uz Krievijas iekšieni. Turklāt daļu uz robežās atpakaļ atgrieza NKVD vienības, lai sargātu robežu no diversantiem. Par ārvalstu diversantiem gan īsti nevarēja būt runa, jo Latvija tad jau bija PSRS sastāvā. Ebreju aresti Krustpilī sākās 1941. gada jūlija pirmajā pusē. Ebreju geto bija ierīkots bijušajā ebreju pamatskolā. Arestantiem atņēma naudu un vērtslietas. Dažus nošāva karjerā pie Mantukalna. Bet 1. augustā visus vēl dzīvos aizdzina uz Kaķīšu purva priedēm, kur nošāva. Veda un sargāja vietējās pašaizsardzības vienības. Šāva Viktora Arāja bēdīgi slavenā komanda.

     – Pēc eksekūcijām notika nošauto cilvēku mantu izpārdošana. Tās par grašiem nopirka cilvēki, skolas, slimnīcas, garīdznieki. Tā tas notika visur Latvijā, kur bija ebreji, – stāsta M. Gold­manis.  Holokaustā Krustpils ebrejus iznīcināja gandrīz pilnībā. M. Goldmanis min, ka, pēc dažādiem avotiem, tika nogalināti 1 220 līdz 2 800 ebreji. Precīzu ziņu neesot. Pastāvot iespēja, ka 1942. gadā Kaķīšu purvā nogalināja ebrejus no Rie­tumeiropas. 1958. gadā holokausta upurus no Krust­pils, Pļaviņām un Gostiņiem pārbedīja Asotes pilskalna ebreju kapos.

    Jēkabpilī ebreju geto ierīkoja sinagogā Akmeņu ielā. Daži tika nošauti, bet dzīvos nometināja spaidu darbos Kūku purva kūdras ieguvē. Kūku purvā viņus arī nošāva. Tur dzīvību zaudēja 418 ebreji. Arī šos upurus 1958. gadā pārbedīja Jē­kabpils ebreju kapos, kas jau izsenis atrodas Nameja ielas malā. Visās traģēdijas vietās ir uzstādītas piemiņas zīmes. 

     Pēc kara padomju varas gados ebreju nacionālā un kultūras dzīve tika liegta. Taču, kā sarunā ar M. Gold­mani atcerējās vietējie ebreji, reliģiskā dzīve, lai arī apsīkusi, neiznīka. Lai arī nebija lūgšanu namu, cilvēki uz tām pulcējās mājās. Viena tāda māja bijusi iepretim veikalam «Progress»,  otra – pie dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas. Pēc kara Jē­kabpilī un Krustpilī ienāca ebreji no PSRS teritorijas, taču visai maz, jo ie­braucēji tiekušies uz Dau­gavpili un Rīgu. Vietējie gan atgriezās. Kopiena tomēr bija daudz mazāka. 1989. gadā Jē­kabpils rajonā bija 220 ebreji, 2000. gadā – 79. Daudzi ir izceļojuši uz Izraēlu. 1994. gadā nodibināta Jēkabpils ebreju biedrība. Tomēr tik aktīva, kolorīta un bagāta kā agrāk ebreju kopienas dzīve  pēckara gados vairs nav bijusi. M. Goldmanis secina, ka mūslaiku ebreju dzīve Jēkabpilī vairs ir tikai atblāzma no pirmskara ebreju kopienas, kas bija daļa no pilsētas vēstures abos Daugavas krastos. 

     – Manuskripts ir gatavs. Tagad to vēl precizēšu un papildināšu. Visi, kas vēlas atbalstīt grāmatas tapšanu, var dalīties ar atmiņām un iepazīstināt ar vēsturiskiem fotoattēliem. Interesenti un atmiņu teicēji mani var atrast sociālajos tīklos. Ceru, ka grāmata dienasgaismu varētu ieraudzīt nākamgad, – saka M. Goldmanis. 

 

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma».