Vajag tik rakt, lai viss iet uz priekšu
ILZE BIČEVSKA

Pie Valijas Flanderes viņas atpūtas vietā «Grantsbedres» Dignājā
 
«Grantsbedres» ir mā­jas Dignājā netālu no gleznainas vietas Daugavas krastā. Te jau daudzus gadus saimnieko aktīvs vietējais cilvēks Valija Flandere. 
 
     Netālu no viņas mājām atrodas arī Dignājas pilskalns, uz kuru ved dabas taka, te apskatāma arī Pirmā pasaules kara ierakumu vieta. Valija savas nelielās piemājas saimniecības darbiņu klāstam jau kādu laiku piepulcinājusi telšu vietas uzturēšanu sev piederošajā krasta daļā. Samērā augstais upes krasts ļauj šīs atpūtas vietas apmeklētājiem baudīt jauku skatu uz upi, savukārt Daugavas ūdeņi vilināt vilina laivot un makšķerēt. Atpū­tas vietā iekārtotas šūpoles, vienkārša ugunskura vieta, neliela nojumīte. Nekādu īpašu ekstru, taču, kā teic saimniece, nepretenciozajiem, dabu mīlošajiem, kā arī, protams, lauku klusumu meklējošajiem cilvēkiem te patīkot. Vasaras vidū, stāvot šajā mierīgajā un ainaviskajā krastā, grūti iztēloties, kā patlaban tik mierīgās Dau­gavas ūdeņi palu laikā var satrakoties tā, ka applūdina gan šo krastu, gan nonāk līdz pat Dignājas ceļam, laužot vietu savam tecējumam caur ceļa klājumu un to postot. 
 
Lai būtu arī videoklips
      Dienā, kad viesojamies pie Valijas, viņa savu āra atpūtas laukumiņu ir sagatavojusi neliela videoklipa filmēšanai: pie šūpolēm dekoratīvi izkārtoti pašas rokdarbi: rakstainie cimdi un zeķes, austie grīdceliņi un tautiskās jostas. Uz ugunskura kūp sēņu zupas (jau iepriekš pačukstēšu, ka izcili garšīgas) katls. Bet pati saimniece ir saposusies tautas tērpā. Arī Valijas Flan­deres telšu vieta iekļauta teritoriālā un tematiskā tū­risma projekta, kas do­māts tieši mazo lauku apdzīvoto vietu popularizēšanai – «Sēlijas salas»  –, ieteicamo pieturvietu klāstā. Šim projektam, kas patlaban rit otro gadu, jau bijušas daudzas aktivitātes. Lai labāk popularizētu arī sevi šajā tūrisma kopprojektā, Valija Flandere izdomāja aicināt talkā atsaucīgu cilvēku – Jēkabpils novada sabiedrisko attiecību speciālistu Kasparu Sēli, kurš labi pieprot videofilmēšanu. Valija šim klipiņam ir sagatavojusi nelielu stāstījumu par to, kas tūristiem vai aktīvās atpūtas dabā cienītājiem te būtu skatāms un darāms, un filmēšana var sākties. Mēs varam parunāt par to, kas, kā un kāpēc te tapis un arī par citām lietām, jo kopā ar Valiju  šajā dienā te ir arī viņas tagadējo māju agrākā saimniece un draudzene, patlaban Rube­ņos dzīvojošā Elza, kura Valiju dikti slavē, sakot, cik labi, ka kādreizējās viņas tēva mājas nonākušas tieši Valijas rokās, ka līdz ar to daudz kas joprojām saglabāts kā agrāk, un saimniecība vienmēr labi uzturēta. 
 
Agrākās kalēja mājas uz Daugavas krasta radžainās zemes
    – «Grantsbedres» mans tēvs savulaik nopirka no pagasta valdes. Māju pārdevām tad, kad tēvs vairs nevarēja strādāt. Tad viņš aizgāja dzīvot pie otras meitas uz Daugavpili, es pārcēlos uz centru, Vaļa «Grantsbedres» nopirka. Kas zina, kā būtu, ja tajā 1984. gadā mājas tiktu kādam citam. Varbūt tagad te augtu nezāles gluži kā Daugavmalas kārkli, – smejas Elza. 
    Bet Valija stāsta, kā saimniecību nopirkusi un togad Pēteros uz šo māju «atgājusi ar visu gūvi». Kad notika zemes reforma, piepirkusi par sertifikātiem klāt sev arī kādu no blakus esošajiem mazajiem zemes pleķīšiem, kurus lielsaimnieki nav gribējuši apstrādāt. Bet Daugavas radzes, kas auglīgajai zemei guļ apakšā un vietumis arī izlien laukā, lielas ražas nesola arī mazdārziņā. Tam Valija gan savulaik atradusi kaut cik piemērotu vietu. Bet cietā radzes bedre, kas atrodas pie pašas mājas, tā arī gadiem ilgi tur stāv. Ar ko tādu aizbērt? 
     Elza atceras: – Manā bērnībā Daugavā aiz līkuma bija tādi lieli akmeņi. Mēs, bērni, svētdienās, kad bijām brīvāki no darbiem, devāmies turp, jo saulainā dienā tur labi varēja saskatīt upes dibenu. Tāda skaista radžu vieta bija! Un krasts tā nebija aizaudzis kā patlaban. Nu Daugavā citviet sūdu salaists labi daudz. Cilvēki vēl joprojām skalo savas šmuces iekšā upē. Mums jau te arī ir kaut kādas attīrīšanas iekārtas, kas būvētas kolhoza laikā. Manuprāt, tās nekad nav lāgā darbojušās. Agrāk te bija daudz tīrāks. Re, tā lielā meldru kušķa, tās saliņas upes vidū nebija, auga tikai nedaudz meldru, pie kuriem seklumā mēs bērnībā pieturējāmies, lai lūkotos Daugavas skaidrajā ūdenī un papētītu, kas tur upes dibenā īsti notiek. 
 
Bērni pa priekšu, plūdi nopakaļ
    Savukārt par plūdiem viņai citas atmiņas. Kā ūdens cēlies un cēlies, līdz nācis mājām virsū un aizgājis līdz pat Putrāmīšiem (tā ir sādža, kurā atrodas vēl citas mājas ar tikpat sulīgiem nosaukumiem – Jērēnīši, Čaušeņīki). 
     – Mums tak vajadzēja skriet un skatīties, kā ūdens nāk šurp! Vecāki ūjināja mūs mājās, bet mēs tik skrējām pa priekšu, un ūdens mums pakaļ dziedādams. Skaisti! – atceras Elza. Viņai prātā palicis pieaugušo stāstītais, ka vieni no lielākajiem plūdiem viņas bērnībā šajā apkaimē esot bijuši 1931. gadā. Savukārt Valija cenšas atcerēties, vai tas bijis 2013. vai tomēr 2015. gadā, kad viņa gribējusi panākt, lai steidzīgi tiktu likti smilšu maisi kā šķērslis Daugavas ūdeņiem, kas jau draudēja atkal postīt ceļu. 
      Viens no Valijas tūrisma produkta pipariņiem ir iespēja aplūkot veco smēdi, kur viņa savākusi visu to, kas palicis no agrākā māju saimnieka – kalēja – darbarīkiem, kā arī smēdes krāsni. Lakta gan vairs neesot sa­glabājusies. 
     – Jā, mans tēvs bija kalējs. Laboja ratus, ragavas, pederratus, citas lietas. Te bija arī plēšas, un mums, bērniem, vajadzēja tās darbināt. Tēvs smēdē bija aizņemts visu dienu, un līdz ar to citi saimniecības darbi pārsvarā gūlās uz mātes un mūsu pleciem. Atceros, kā mums groziņi rokā, un prom uz lauka vārpas lasīt… Te blakus mežiņā bija kaļķu ceplis. Vispār šī jau nav pati vecā smēde. Tās vairs nav, – atceras Elza. Viņai jau ir 89 gadi, bet, kā pati smejas, dūša vēl esot gana liela, arī mēle klausot labi, tik kājas reizēm negribot klausīt. Jāteic, ka Elza tīri veikli no­soļo mazo gabaliņu no atpūtas vietas līdz «Grants­bedrēm», lai kopā ar Valiju mums izrādītu veco smēdi. Garais lietussargs, ko viņa pietur rokā kā spieķa aizstājēju, īsti tā arī netiek likts lietā. Elza vēl ir tīri naska: šogad esot pat uzstājusies ziņģē Rubeņos. Elza arī atceras, kā bērnībā pie jau pieminētajiem Putrāmīšiem līdzenajā Daugavas krastā varējuši dzirdēt, kā Jāņu ballē spēlē orķestris. Laukā jau jūnija nakts  un tumsa, bet bērni tik sēd un klausās skaņas, kas nāk no tāluma.
 
Saimnieču pastāstiņi
     Abas draudzenes vieno ne tikai katras noietais dzīvesgājums šo māju vēsturē, bet arī citas kopīgas lietas: savulaik gājušas kopā par saimniecēm dažādos godos. Jā, un laikam arī māka par visu pasmieties un pasmaidīt, par spīti grūtībām, kuru, jādomā, bijis ne mazums. Pie zupas šķīvja sarunas tematiskas – par saimnieču būšanu.
      – 1979. gadā bija tādas kāzas «uz divi goli» – vispirms pie jaunās sievas, tad – pie vīra. Manā dzīvē tādās kāzās  esmu bijusi tikai di­vās. Nu un toreiz tā lieta notiek pie sievas, un, tā kā godības būs vēl, tad pāri nemičoja. Otrā rītā laiks muzikantiem celties un modināt viesus, bet kas tev deva – jaunā sieva jau ar akordeonu plecā un šķūnī pie kāziniekiem, kuri tur guļ, iekšā un nu tik spēlēs! Muzikantiem nu tā sanāk tāda kā izgāšanās. Vai tad līgavai jāceļ kāzinieki vai otrādi? Mēs – saimnieces – jau rīta agrumā āra virtuvē mazgājām traukus, un es pamanīju šito līgavas rosību. Eju runāt un prasu, ko viņa te dara. Ceļot muzikantus, ja reiz tie viņu nemodina. Es šai atkal prasu, vai viņa ir mičota vai nav. Nu neesot… Tad žigli atpakaļ pie vīra! Nekāda te spēlēšana! Vēlāk man viens muzikants sacīja paldies par glābšanu no izgāšanās, – Elza atceras. Citā reizē kāzas bijušas Sudrabkalnā, un par vedējmāti bijusi kāda skolotāja. It kā jau gudra sieva, bet neesot zinājusi, ka līgavas vainags jāsaglabā mičošanas vajadzībām. 
     – Bijuši nobraukuši pie Daugavas, taisījuši tur tās izdarības ar vainaga mešanu upē, un iesvieduši brūtes miršu vainadziņu iekšā. Es vēlāk prasu vedējmātei – ar ko ta tagad mičosi? Ar ko plīvuru tai otrai jaunajai meitenei piestiprināsi? Labi, ka fiksi dabūjām mirti pie Annes! – atceras Elza. 
       Kāzu godības senākos laikos bija liela padarīšana, kas māju burtiski apgrieza ar kājām gaisā. Vajadzēja atbrīvot istabas, visu pārkārtot, bet godu saimniecēm katru reizi vajadzēja iejusties citas saimnieces virtuvē un apstākļos. Ja vienā mājā saimniecēm tika uzticētas klēts un pagraba atslēgas, tad citviet burtiski skatījušies uz pirkstiem. 
       – Bija tādas mājas. Viss mums jau gatavs un sataisīts, viesības rīt, bet, kad jāliek galdā, tad viss izrādās aizslēgts un gandrīz, katrai bļodai pakaļ ejot, jāprasa, lai atslēdz durvis. Citā vietā atkal saimniecei bija žēl diegu spoles, ar ko vajadzēja nosiet gaļas «irbītes». Kā, vai tad visa desmitā numura diegu spole jau izgāja? Ar ko tad viņa tagad pogu piešūšot? Tad talkā nāca šās brālis un sāka bārties, vai tev tās pogas velns rauj laukā, vai? Bet tie jau bija tādi reti gadījumi. Pārsvarā saimnieces godāja, cienīja un uzticējām viņām, – stāsta Elza. Vēl abas ar Valiju atceras to, kā nācies sargāt kāpostu katlu no zagšanas otrajā dienā. Ja katlu dabū rokās, tad var saimniecēm izprasīt sīvā pudeli vai pakacināt, ka redz, nenosargājāt vis! Reiz saimnieces vienu zagli pārmācījušas: ar vienu roku turēdamas katlu aiz osas uz plīts, ar otru, iepriekš saziepētu un katla kvēpiem noziestu, apzīmējušas «zagļa» ģīmi. Tā sieva dusmojusies, ka nu goda krekls pagalam. Bet ko nāci kāpostus zagt? 
 
No atpūtas dabā līdz kāzām un kristībām
      Tie laiki un izdarības jau pagātnē. Šodien citas svinību tradīcijas un citi rūpali laukos. Projektā «Sēlijas salas» katras šādas vietas, kur kaut ko var piedāvāt, kopējs tiek dēvēts par saucēju – saucēju uz salas, kurš aicina uz brīdi šeit iegriezties. Augusta nogalē šīs dienas reklāmas rullītim jābūt gatavam, un gan jau kaut kur, internetā uzklikšķinot uz kādas saites, to varēsim arī redzēt. Kā saka, sevi jāpaslavē pašam, jāparāda. Pat ja esi jau gana labi zināms. Valija Flandere stāsta, ka šajā viņas atpūtas vietiņā Daugavas krastā bijuši atpūtnieki no Ventspils, Tu­kuma, Rīgas, Talsiem, Pļavi­ņām, Rēzeknes, Bauskas, bet lietuviešiem te tīkot zveja. 
      – Divi, te dzīvodamies un atpūzdamies, sapazinās, apprecējās un mani aicināja gan uz savām kāzām, gan uz kristībām. Atpūtnieki jau pastāsta par mani cits ci­tam, un tā mana reklāma aiziet no mutes mutē. Jā, arī internetā «Youtube» kaut ko par mani var atrast. Bet par ļaunu jau nenāk piedalīties arī šādā projektā. Vajag tikai rakt! Tikai tā dzīvē kaut kas iet uz priekšu, – secina Valija Flandere. 
 
 
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru