Vaļasprieks pārtapis par ģimenes atbalstītu biznesu
INESE ZONE

Novembris – valsts svētku jeb patriotisma mēnesis ir laiks, kad savu svētku izjūtu un piederību valstij  paužam arī ar latviskiem simboliem – lentītēm, piespraudēm valsts karoga krāsās vai aksesuāriem ar latvju rakstu zīmēm, kas nu jau ieņēmuši paliekošu vietu mūsu garderobē un tiek valkāti ne tikai valsts svētku laikā. Tie iederas gan Ziemassvētku dāvanās un noskaņās, gan ik dienu, jo tās taču ir mūsu spēka zīmes. Ne velti tieši ar šādu domu daudzi izvēlas šos aksesuārus. «Anrita» ir ģimenes uzņēmums tepat, Jēkabpilī, kur top šie tautiskie izstrādājumi. Annai Strapcānei rokdarbi vienmēr bijuši tuvi, bet ar ģimenes jaunākās paaudzes – dēla Rolanda un arī meitas Ritas – atbalstu jaunāko tehnoloģiju un mārketinga jomā Jēkabpils rokdarbnieces darinājumi iekaro ne tikai citu novadu un galvaspilsētu, bet arī ārzemju latviešu di­asporas pārstāvju sirdis, tā nesot mūsu valsts un Jēkab­pils vārdu pasaulē.  
 
Rokdarbi ir aicinājums
– Rokdarbi man vienmēr patikuši, jau kopš bērnības. Dzīvojām laukos. Atceros, ka ar rotaļlietām es nespēlējos, mani tas kaut kā neinteresēja. Toties četru vai piecu ga­du vecumā es jau prasīju mammai un vecmammai, lai pa­rāda, kā adīt, un piecos gados jau kaut ko mēģināju pati. Pirmais cimds tāds dī­vains sanāca, bet bija no­adīts. Es mācījos Aknīstes vi­dusskolā, un tur bija rokdarbu pulciņš, kur gan audām, gan adījām, un tas man patika. Arī darba dzīve bija saistīta ar rokdarbiem. Sāku strādāt «Daiļradē» Jēkabpilī. Mums bija ļoti jauka vadītāja, šobrīd populārs cilvēks – rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte. «Daiļradē» strādāju, līdz deviņdesmitajos gados viss sāka jukt un brukt. Tad noprivatizēju savu darba adāmmašīnu un sāku strādāt individuāli. Bērni dzima, un tad jau mājās bija ērtāk strādāt, – atceras Anna  Strapcāne. 
Rokdarbniekiem darāmais parasti ir ne tikai maizes darbs, bet arī vaļasprieks, kam stundas netiek skaitītas. Un kā visiem amatniekiem svarīgi arī augstu turēt kvalitātes latiņu. Arī A. Strapcāne atzīst, ka darāmais patīk un nav apgrūtinājums strādāt pat 12 stundas un vairāk, ja to vajag. 2008. gada krīze ienesusi iz­maiņas darbībā, un rokdarb­niece uzsākusi sadarbību ar kādu uzņēmumu Rīgā, kam adīti kašmira džemperi Vā­cijas tirgum. Vācu firma pēc gadiem astoņiem bankrotējusi, un nācies atkal domāt, ko darīt. Tā arī tapusi «An­rita». Dēls un meita pārzinot arī adīšanu, bet vai­rāk gan atbildot par gatavās produkcijas virzīšanu pārdošanai interneta vidē. Īpaši dēls Rolands, jo meita šobrīd vairāk aizņemta ar studijām. Rolands šo­brīd pievērsies informācijas tehnoloģiju jomai, un tas palīdz attīstīt uzņēmuma interneta resursu. «Anritai» ir gan sava mājaslapa ar interneta veikalu un plašu piedāvāto izstrādājumu fotogaleriju, gan «Face­book» konts. Anna teic, ka rokdarbnieku-adītāju jau ir daudz, bet viņu ģimenes uzņēmumā veiksmes stāsts esot tas, ka viņa var domāt tikai par adīšanu, bet jaunā paaudze rūpējas, lai būtu pasūtījumi. 
 
Panākumu atslēga – latvju raksti
– Izrāviens mūsu darbībā sākās ar latvju rakstu izmantošanu. Mēs, protams, ne­esam ar to oriģināli, mēs ne­esam tie, kas to izdomāja. Bet tas bija populāri, un tas deva augsni tam, lai to visu nopietni sakārtotu ar labu mājaslapu, ar fotosesijām, lai varētu parādīt produkciju. Bija apgrozījums, bija labāki ienākumi, un to visu varēja izdarīt, pacelt nopietnā līmeni, lai klients mūs uztvertu kā uzņēmumu, nevis tikai vienu Annu, kas strādā mājās. Latvju rakstu bums deva tādu iespēju. Ta­gad interese par produkciju ar rakstiem ir mazinājusies. Ir jau arī tā, ka pirms dažiem gadiem katrs gribēja, lai viņam ir šalle ar rakstiem, nu teju katram tāda jau ir, cik tad tu tās šalles sev ņemsi, – stāsta Rolands. A. Strapcāne piebilst, ka Latvijā interese gan esot nedaudz mazinājusies, bet joprojām daudz pasūtījumu ir dāvanām, ko sūtīt radiem ārzemēs. Tāpat produkcija ar rakstiem tiek pasūtīta dāvanām latviešu uzņēmumu ār­zemju partneriem. Bijuši pasūtījumi dāvanām sadarbības parteriem arī no Na­cionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tomēr tagad esot jādomā jauni modeļi, kur vēl varētu izmantot rakstus. Darbi top ne tikai no vilnas, pusvilnas, bet arī no lina un kokvilnas, un latvju rakstu zīmes iederas visur. Kā saka Anna – uztaisīsi vienkrāsainu apmetni, arī labi, bet ar rakstu josliņu jau pavisam cita lieta. 
Rolands piebilst, ka roku darbu un amatnieka ieguldījumu uz masu produkcijas fona gan ne vienmēr novērtē.  – Vienkāršai melnai šallei, kas pie mums maksās kādus 20 eiro, līdzīgu ķīniešu ražojumu «Maximā» var nopirkt par septiņiem astoņiem eiro. Cilvēki dalās divās grupās. Vieni novērtē to, ka tas ir vietējais darinājums, daļēji ar rokām radīts, no la­ba materiāla, bet otrai daļai tas būs pilnīgi vienalga – melna šalle ir melna šalle. Diemžēl tā daļa, kas to no­vērtē, ir salīdzinoši maza. Mēs nevaram konkurēt ar masveida produkciju, tāpēc vajag produktam piešķirt kādu odziņu, lai tas izceltos, to pirktu un to būtu rentabli ražot, – stāsta Rolands. 
 
No Mārtiņiem līdz Jaungadam šalle ir godā
Anna ar Rolandu atzīst, ka viņu uzņēmējdarbībai ir se­zonāls raksturs. Sākot ar valsts svētku mēnesi novembri līdz pat Jaunajam gadam pēc vecā stila pasūtījumu esot daudz, bet vasarā par šallēm, protams, domā retāk. Izņēmums ir darbi no lina, kas aktuāli arī vasarā. No visiem pasūtījumiem 80% līdz 90% esot gada nogalē. Tāpēc sezonai gatavojoties jau laikus, adot visu gadu nepiespiestā ritmā, jo citādi sezonas laikā bez iestrādēm visu nemaz nevarētu paspēt izdarīt. Rakstu buma laikā bijuši pasūtījumi pat pa vairākiem simtiem uzreiz. Šalles esot populārākais produkts, un tās pa šiem gadiem darinātas tūkstošiem.  Interesanta niša, ko aizpilda «Anrita», ir zeķes ar rakstiem un pusgarās sieviešu zeķes mežģīņadījumā tautas deju kolektīviem un arī koriem, jo dziedātāji taču arī pošas tautas tērpos. A. Strapcāne stāsta, ka laba sadarbība ir ar «Pastalnieku» kolektīviem. Zeķes adītas arī citiem Jēkabpils, Salas, Bir­žu, Aknīstes kolektīviem, arī Rīgas un ārzemju latviešu kolektīviem. Interesants pa­sūtījums bijis kājauti deju kolektīva vīriem. Tapuši arī kokvilnas apmetņi korim Krustpils novadā. 
– Tagad ir daudz un da­žādi risinājumi, lai tirgotos internetā. Viss jau ir tik tālu attīstījies, ka kaut ko primitīvu savām vajadzībām var uztaisīt cilvēks vispār bez jebkādām zināšanām. «Pēr­kam kopā» ir platforma, ko jau vairākus gadus izmantojam. Sākotnēji tās izmantošana bija kā atspēriena punkts, kas veicināja apjomu un lika izveidot un attīstīt savu mājaslapu. Bez tās darbs ar cilvēkiem bija ļoti grūts. Katrs zvana, katram viss jāstāsta, jāsūta bildes ar paraugiem, tagad mājaslapa to visu krietni atvieglo, un uzreiz var arī veikt pasūtījumu. Nu cilvēki zvana tikai tad, ja vajag kaut ko nestandarta vai lielāka apjoma pasūtījumu, – stāsta Ro­lands. Lai piedāvājums mājaslapā būtu labi iepazīstams, tur ir daudz fotoattēlu. Rolands stāsta, ka fotosesijas top draugu lokā. Sākotnēji paši fotografējuši, bet lielākā daļa foto, īpaši pēdējos gados, ir Jēkabpils fotogrāfa Kaspara Siliņa darbi. Modeļi esot pašu ģimenes locekļi, draugi un draudzenes – tāds savējo pulciņš, kas labprāt atbalsta un iesaistās šajā procesā. 
 
Ne tikai raksti, arī darba ētika ir kultūras mantojums
«Anritas» mājaslapā pie izstrādājumiem ir arī skaidrojums par tajos ieadītajām rakstu zīmēm. A. Strapcāne stāsta, ka konkrētu rakstu izvēli vairāk nosakot tehniskās iespējas. Viņai mīļākais esot zalkša zīmju raksts. Bet tam, kas darināts, tiek meklēts apraksts. Rolands esot devies uz bibliotēku un izpētījis, kas tad tur rodams par latvju rakstu zīmēm. Viņš smejas, ka latvju rakstos labākais ir tas, ka tiem nevar noteikt autortiesības, raksti pieder tautai. 
Abi ar mammu uzsver, ka konkurence, protams, bija un ir. Arī Jēkabpilī «An­rita» nav vienīgie, kas izmato rakstus.
– Bet mums izdevās pa­reizā laikā un, es gribu teikt, ar pareizām vērtībām radīt savu zīmolu. Mēs vienmēr turam vārdu, ņemam vērā klienta vēlmes. Viss ir kvalitatīvi, viss ir punktuāli laikā tieši kā sarunāts. Tās ir darba ētikas vērtības, pie kā pieturamies, un es pieļauju, ka ar to arī esam izgājuši soli priekšā. Mūsu ģimenes uzņēmums varbūt ir labs piemērs, jo kādam adīšana no malas varbūt šķitīs tāds necils hobijs, ar ko nopelnīt nevar, bet, redz, ja grib un apvieno spēkus, tad sanāk gan, – secina Rolands. Anna piebilst, ka tieši kvalitātes dēļ darbus sašuj ar rokām, kaut tas ir darbietilpīgs process. Raksts šallei iet pa apli, bet šuvi nevar atrast, jo sašūts valdziņu valdziņā. 
Patriotismam ir dažādas izpausmes. Vaicāti, kā viņi to izprot un vai sava vaļasprieka pārvēršana uzņēmējdarbībā arī ir sava veida patriotisms, Anna un Rolands atbild apstiprinoši. 
– Esmu novērojis, ka ir tāda cilvēku kategorija, kas visā saskata tikai negatīvo. Viņiem visu laiku viss ir slikti, valsts ir slikta. Viņi visu laiku meklē problēmas sev apkārt un nekad nepieļauj domu, ka viņi paši arī varētu būt pie kaut kā vainīgi. Mēs rīkojamies pretēji, neskatoties uz apstākļiem, ņemam un darām. Nu, mainās nodokļu likme, tā ir problēma, vai sākt tagad čīkstēt? Nē, ir jāmeklē risinājums, un tad arī sanāk, – ir pārliecināti abi ģimenes uzņēmuma pārstāvji. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.                                                                                                                               
Par materiāla «Vaļasprieks pārtapis par ģimenes atbalstītu biznesu» saturu atbild SIA «Brīvā Daugava»   
 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru