Uzsākot Latvijas kultūrvēsturisko zemju apmeklējumu pirms Kultūrvēsturisko zemju likuma iniciatīvas iesniegšanas Saeimā, Valsts prezidents Egils Levits viesojās Sēlijā. Ilūkstes Kultūras centrā prezidents kopā ar literāti Inesi Zanderi, Stendera biedrības pārstāvjiem Lauru Dimitrijevu un Pēteri Stradiņu, Ilūkstes novada domes priekšsēdētāju Stefanu Rāznu un vēstures zinātņu doktoru Valteru Ščerbinski interesentus bija aicinājuši uz diskusiju «Sēlijas identitāte un attīstība». 

   Jāatgādina, ka Valsts prezidents Egils Levits izsludināja Administratīvi teritoriālās reformas likumu par 42 pašvaldību izveidi nākamā gada 1. jūlijā. Prezidents bija norādījis uz vairākiem trūkumiem un rosināja tos labot, ini­ciējot vietējām kopienām svarīgas lietas. Saei­ma  ir papildinājusi re­formas piedāvājumu, paredzot stiprināt vietējo kopienu kultūrvēsturisko identitāti un nodrošināt, ka vietējām kopienām būs sava demokrātiski vēlēta pārstāvniecība pagastu un mazpilsētu līmenī.

 

Par valsti rūpējas, kad jūtas tai piederīgs

   – Mēs tagad piedzīvojam tādu vēsturisku situāciju, kad sēliskā identitāte at­dzimst, respektīvi, par to runā. Agrāk par to maz runāja, sevišķi valstiskā līmenī,  jo latviskums padomju laikā tika tverts ļoti plakani vienveidīgi, it kā tas būtu tikai tāds virspusējs latviskums, kas neiet tālāk, neatrod un nelaiž savas saknes. Tagad, 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas,  mēs esam jaunā fāzē, kur mēs kā pašapzinīga latviešu nācija Eiropas tautu saimē varam kopt un attīstīt savu identitāti. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo esam Eiropas un globālās pasaules sastāvdaļa, un katra valsts un nā­cija ie­ņem sa­vu vietu ta­jā ar savu unikalitāti un identitāti. Ja cilvēks jūtas pie­derīgs savai valstij, viņš par to rūpējas. Tas ir svarīgi de­mokrātiskai valstij, ka iedzīvotāji jūtas atbildīgi par valsts attīstību un uzlabošanu, – ievadrunā sacīja Valsts prezidents Egils Levits.

    Prezidents arī minēja, ka administratīvi teritoriālās reformas kontekstā viņam radusies iniciatīva par latviešu vēsturiskajām zemēm  un vēsturisko zemju likumu. Reformas sāpīgākais jautājums – lielu novadu veidošana – esot vēlams no ekonomiskā un attīstības viedokļa, jo lielākas  pašvaldības var labāk veikt tām deleģētos uzdevumus. Esot gan saprotams, ka cilvēki uztraucas, vai viņu kopienas intereses tiks ņemtas vērā, vai viņus nenomāks.  E. Levits minēja, ka, viņaprāt, nenomāks, jo intereses visiem ir līdzīgas. Taču katrā vietā cilvēkam esot dabiska vajadzība rūpēties par savu tuvāko apkārtni, un tāpēc kopienām jā­būt demokrātiski pārstāvētām, lai vietējos jautājumus varētu lemt cilvēki, kas tur dzīvo. Tas tiekot risināts, un Saeima reformas kontekstā esot uzdevusi valdībai izstrādāt likumprojektu, kas paredz nodrošināt demokrātiski vēlētu pārstāvniecību arī līdzšinējiem novadiem, pagastiem un pilsētām, lai cilvēki var piedalīties savas apkaimes pārvaldīšanā.   

 

Sēlija – sajūtu un sakņu zeme

   Diskusijas ievadā katrs no sarunas dalībniekiem raksturoja, ar ko viņam asociējas Sēlija.

   – Sēļi ir viena no piecām sentautām – sēļi, zemgaļi, kurši, latgaļi un lībieši.  Ar Sēliju man asociējas rakst­nieks Veselis, kurš ir aprakstījis mistisko sēli. Viņš ir izcēlis šo sēlisko raksturu, ka tā ir starp Daugavu un Lie­tuvu un tur ir bijušas dažādas ietekmes, bet ka tā nav Zemgale. Tā ir īpaša latviešu zeme ar savu izloksni, kas ir dzir­dama. Es visur saku: runājiet savā izloksnē. Tā jādod tālāk nākamajām  paaudzēm, jo neviens cits to nedarīs. Sēlija ir drusku no­statu no lielajām pilsētām – Jēkab­pils un Daugavpils, lai gan Jēkabpili var pieskaitīt Sē­lijai. Bet tā ir izolācija labā nozīmē, jo ir saglabātas rakstura iezīmes, ko tu vari redzēt. To ir grūti aprakstīt, bet, kad tu to redzi, tu zini, kas tas ir, – sacīja Egils Le­vits.

    Savās asociācijās par Sēliju dalījās arī citi sarunas dalībnieki. Vēsturnieks Val­ters Ščerbinskis minēja, ka vārdam «identitāte» ir dažādas nozīmes un atbilde meklējama individuāli. Ir viena valstiskā identitāte, ka mēs esam latvieši, bet par vietējām varot diskutēt, cik lielā mērā tās jāmeklē mūsdienās un cik tās ir vēsturiski pamatotas. V. Ščerbinskis  rosināja turpināt sēļu aktivitātes, jo ir svarīgi, ka Sēlija tagad jau ir kļuvusi zināma. Vēsturnieks arī minēja, ka vietējās identitātes stiprina un veido kopējo –  nacionālo, un par to tiek diskutēts ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā.  Stefans Rāzna atgādināja, ka Sēlija nav izdomājums, Sēlija ir reāla. To daudzi sākot apjaust pēdējā laikā, jo iepriekš to nesaprata – Sēlija ir daļa no Latvijas. Tā nav Zemgale, tā nav Kurzeme, tā nav Latgale, tā ir Sēlija. Viņš minēja, ka Sēlija va­rētu nospēlēt sa­vu lo­mu at­tiecībās ar Lie­tu­vu, jo tās teritorija turpinās Lie­tu­vā, un sa­i­k­ne ar Lietu­vu ir jāstiprina un jāveido tāpat kā Val­kai ar Valgu.  

    – Mums ir bažas par šo reformu, kas pamatā balstīta uz ekonomiskiem apsvērumiem. Ekonomika ir svarīga, bet nav izšķirošais teritorijas attīstībā, jo tai ir jāsniedz labums visai valstij – arī laukiem, un lauki ir jāattīsta īpaši, – uzskata Stefans Rāzna. Inese Zandere mi­nēja, ka Sē­lijā ir ienācēja, bet dzīvo jau ilgus gadus un pētījusi Sē­lijas vietvārdus, un vārdi esot tie, kas saglabā identitāti. Un otrs ceļš, kas I. Zanderi ir ievedis Sēlijā, ir Rainis, kura dzimta šajā pusē arī ir ienācēji, bet Raiņa dzimtā Tadenava arī simbolizējot to, kas ir Sē­lija – robežzeme, kam Dau­gava ir at­­slēgas vārds, bet Daugava ir vienotāja, tā­tad tā ir arī vienotājzeme. I. Zan­de­re arī minēja, ka Sēlijai ir svarīga sava ārpolitika ar kaimiņos eso­šo Lietuvu un arī ar Baltkrieviju kopīgās Dau­gavas un ekoloģijas kontekstā.

    – Sēlija ir mana identitāte, kas mani ir veidojusi. Uz identitāti var skatīties no daudzu grupu profiliem, vieni būs tie, kam Sēlija ir mājas. Citi, kā es, kuriem ir sapnis Sēlijā, bet viņi tur nedzīvo.  Trešie būs tādi, kas pāris reizes te bijuši, un viņiem radusies spēcīga vietas izjūta, emocijas, un viņi piesauc konkrētu vietu. Ceturtie būs kaut ko lasījuši, dzirdējuši, ka tā ir tā aizmirstā zeme, bet piektie par Sēliju nezina neko, – tā, atsaucoties uz Sēlijas dienās Nacionālajā bibliotēkā notikušās diskusijas rezultātiem, sacīja Laura Dimitrijeva.  Pēteris Stra­diņš  sa­cīja, ka viņa dzim­­ta jau trīs paaudzēs ir rīdzinieki, bet kat­ram rīdziniekam arī ir sava kultūrvēsturiskā identitāte. Un vi­ņam Sē­lija ir vie­ta, no ku­rienes nāk dzimtas sak­nes, un nu jau daudzus ga­dus dzimta apsaimnieko arī īpašumu. 

    – Kas ir Sēlija? Mēs esam liecinieki, ka tā top, un  kat­ra līdzdalība ir svarīga, – sacīja  Pē­teris Stra­diņš, mi­not, ka vēsturisko zemju likums ir laba iespēja Sēlijai, kas nevar būt ne Latgale, ne Zemgale. 

 

Rosina radīt īpašu atbalsta programmu Sēlijai

    Vēl viens aktuāls jautājums debatēs bija, ko vietējā kopiena un valsts līmenī varētu darīt Sēlijas attīstībai?

    P. Stradiņš atgādināja par deviņdesmito gadu vidu, kad sāka runāt par Sēliju, un notikušos sēļu kongresus, kas bijusi laba bāze kopīgas identitātes veidošanai, tāpēc, viņaprāt, tie jāreanimē. L. Dimitri­jeva arī mu­dināja rīkot forumus un ra­dīt vīziju, kas ir Sēlija. Arī viņa Kul­tūrvēs­turisko zem­ju likumā saskatīja iespējas un secināja, ka arī tam būtu jātop sadarbībā ar kopienām, arī Sē­lijā.  Viņa arī minēja, ka viena lie­ta ir stratēģija, bet jā­domā, kā topošie jaunie novadi var stiprināt Sēliju.  I. Zan­dere mudināja Sēlijas paš­valdības turpināt sadarbību un turēties kopā. 

    – Katrs cilvēks lai rīkojas un domā kā Sēlijas daļa. Pašiem vajag to uzsvērt, ka mēs esam. Un Sēlija bez Jēkabpils nav Sēlija. «Ie­ņemiet» taču Jēkabpili, jo Jēkabpilij jābūt Sēlijā, jo tā vēsturiski ir tās sastāvdaļa! Es neredzu novadu bez Jēkabpils, tāpēc integrējiet Jēkabpili, – mudināja Val­ters Ščerbinskis. Savu­kārt S. Rāz­­na tagadējo re­formu dēvēja par padomju laika rajonu reanimāciju, un vai nebūšot tā, ka, atjaunojot vecu tvaika lokomotīvi, ar ieguldītu lielu naudu panāks jaudu tikai svilpei. S. Rāzna rosināja uz Kultūr­vēs­turisko zemju likuma pamata radīt īpašu atbalsta programmu Sēlijai, kā tas noticis ar Lat­gali. 

Par Sēlijai raksturīgo, ie­spējām un ba­žām par pār­vēršanos piemirstā nomalē pēc reformas savu viedokli pau­da sabiedrības pārstāvji.  Bied­rības «Ūdenszīmes» valdes priekšsēdētāja Ieva Jātniece uz­svēra, ka Sē­lijai raksturīga iezīme ir – dzī­ve mazās ko­pienās, taču tikai stipras mazās kopienas  ir risinājums jebkurai reformai, bet, ja to iespējas tiks vājinātas, nekāda reforma neko nedos. 

    Dienā, kad Valsts prezidents apmeklēja Sēliju, «Ūdenszīmes» rīkoja vi­zi­onāru plenēru, kur septiņu Sēlijas kopienu pārstāvji diskutēja par savu teritoriju attīstības iespējām. I. Jāt­niece sacīja, ka visu kopienu pārstāvji uzskata: tagad ir īstais laiks īpašai valstiska līmeņa Sēlijas atbalsta programmai. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc reformas Sēlijas novadi ietilps trīs lielās pašvaldībās, kurās varas viedoklis ne vienmēr saskanēs ar mazo kopienu interesēm. Sēļu kluba valdes priekšsēdētāja Ilma Svi­lāne uzsvēra, cik svarīga tagad ir vienotība starp septiņiem Sēlijas novadiem, lai turpinātu sadarboties savas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanā ar Zinātņu akadēmiju, kas bija akadēmiķa Jāņa Stradiņa darba lauks, un turpinātu J. Stradiņa iesākto un katrs daudzinātu, ka mēs esam Sēlija. Ilūkstes novada iedzīvotāju pārstāvji arī pauda bažas par reformas ietekmi. 

    – Ilūkstes novadā mums ir 65% latviešu, pašlaik Daugavpils novadā ir tikai 33% latviešu. Kad mēs nonāksim jaunajā Augš­daugavas novadā, kur mēs – latvieši – veidosim tikai 39%, mēs būsim minoritāte savā novadā. Vai tiks ņemtas vērā mūsu prasības, kas saistītas ar latviešu un sēļu kultūru un mentalitāti? – vaicāja pašvaldības informatīvā izdevuma «Ilūkstes Novada Vēstis» redaktore Aija Piļka.  Izskanēja viedoklis, ka Ilūkstes novada iedzīvotāji, esot mazākumā, topošajā Augšdaugavas novadā nespēs jaunā novada domē nodrošināt arī savas ekonomiskās intereses. Tāpat cilvēki apšaubīja, vai lielā pašvaldībā viņi saņems labākus pakalpojumus, izglītības līmeni u. c., jo  īpaši attālākās – Subates, Bebrenes – kopienās. Iz­skanēja jautājums, vai lielie novadi neiztukšos laukus?

    – Mani bērni gribētu palikt Ilūkstē, bet ir bažas, vai nebūs tā, kā padomju laikos, kad Daugavpils rajonā bijām atstumti un nomale. Ja viss tiks centralizēts lielajās pilsētās, cilvēki gribot negribot tiks virzīti uz tām, bet ir svarīgs katrs, kas tomēr gribētu palikt savā teritorijā, – sacīja kāda ilūkstiete. 

 

Rupji tēsto reformu aicina uzlabot ar aktīvu kopienu iesaisti

     Atbildot uz šīm bažām, Valsts prezidents  atgādināja par iespējām, ko sabiedrībai savu interešu aizstāvībai sniegs Kultūrvēsturisko zemju likums, ko septembrī  plānots iesniegt Saeimā. Tā mērķi ir sniegt valstisku pamatu vietējās identitātes kopšanai un aktivizēt šajā ziņā sabiedrību, jo, ja  ir sabiedrisks pamats kā biedrības, forumi, ja – visi uz­sver, ka ir sēļi, valstij saskaņā ar šo likumu būs pienākums to atbalstīt, un likumā būs noteikts, kādā veidā tas tiks darīts. Tāpat E. Levits atgādināja, ka ir aicinājis Saeimu un tā ir uzdevusi valdībai izstrādāt likumprojektu vai nu pašvaldību likumā, vai kā atsevišķu likumu, kas noteiks, ka vietējām kopienām būs sava demokrātiski vēlēta pārstāvniecība, jo jautājumus, kas skar vietējās kopienas, ir jālemj tiem, kuri tur dzīvo. At­bilstoši šim likumam lielā novada domei būšot jāsa­skaņo savs viedoklis ar šo pārstāvniecību. Tas, E. Levita ieskatā, varēs atrisināt bažas par minoritātes statusu lielā novadā, ko pauda ilūkstieši. Viņš arī minēja, ka izglītības jomā pakalpojums noteikti būs labāks, jo lielāka skola, īpaši pamatskolas un vidusskolas līmenī, var  sniegt kvalitatīvāku izglītību. Tu­r­klāt skolu tīkls tiek plānots, ņemot vērā transporta iespējas. Viņš aicināja par to diskutēt, lai  skolu tīkls visiem sniegtu vienlīdzīgu kvalitatīvas izglītības iespēju, un atkal atgādināja, cik svarīga visos jautājumos ir vietējās sabiedrības aktivitāte.

    – Es piekrītu, ka bažām ir zināms pamats, jo reforma ir rupji tēsta un daudzi jautājumi nav izstrādāti līdz galam. Bet, ja patur prātā, ka būs vietējās pārstāvniecības, tad tas maina situāciju – mazās kopienas tā var sevi aizstāvēt, bet sabiedrībai visu laiku ir jāuztur šie jautājumi aktuāli, – sacīja Egils Levits.  

Sarunas noslēgumā Valsts prezidents aicināja visus aktīvi iesaistīties politiskajā un kultūrvēsturiskajā procesā, apliecinot, ka Sēlija ir latviešu zeme ar savām infrastruktūras vajadzībām, tai skaitā arī ceļiem. Viņš  minēja, ka Sēlijas īpatnība ir mazās kopienas, tas ir lauku novads, un kur gan vēl citur var attīstīt to, ka cilvēki laukos līdzvērtīgi piedalās visos procesos. 

---