Valsts svētku mēnesis ikkatru gadu ir īpašs laiks gan dienestā, gan ģimenē
Iveta Skolniece

Santa Stroka burtiski pirms mēneša atgriezās no Afganistānas. Tikko viņa atsāka savu dienestu tepat, Latvijā, Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes Artilērijas divizionā (vienība atrodas Kadagā, Ādažu novadā). Iepriekš dienestu pildīja kā mīnmetēju vada komandiere, vēlāk darbojās kā uguns atbalsta rotas komandiere. 
     Rīgā dzimusī Santa (to­laik – Morozova) Jēkabpili par savu pilsētu sauc kopš desmit gadu vecuma. Mācī­jusies Jēkabpils sākumskolā, pēc tam – Jēkabpils Valsts ģimnāzijā. Jau skolas gados viņai radās interese par militārām lietām, tāpēc meitene iesaistījās Jaunsardzē. Bū­dama studente, Santa sāka nodarboties ar svarbumbu celšanu, vairākas reizes kļūstot par Baltijas čempioni, kā arī Eiropas un pasaules vicečempioni. Pēc Latvijas Uni­versitātes Sociālo zinātņu fakultātes absolvēšanas iestājās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, jo, aktīvi sportojot, bija sapratusi: būšu virsniece! Un ne mirkli nav nožēlojusi izdarīto izvēli, jo katra diena ir unikāla un izaicinājumu pilna! Vairāk par savu dienestu, emocijām svešā zemē un valsts svētku sajūtu lai stāsta pati Santa.
    – Kā Afganistānā aizritēja tava ikdiena, un kādi ir tavi emocionālie iespaidi par šo valsti, kurā nemitīgi noris karadarbība? 
    – Afganistānā dienestu pildīju galvaspilsētā Kabulā. Darbojos kā štāba virsniece misijas «Resolute Support» galvenajā štābā. Savu pienākumu ietvaros strādāju gan štābā, gan devos uz citām bāzēm. Iespaids par šo valsti bija dalīts – gan pozitīvs, gan ne tik ļoti. Kopumā vietējie iedzīvotāji ir pozitīvi, ļoti viesmīlīgi un laipni, noguruši no apkārtējiem draudiem. Negatīvais ie­spaids radās par to, cik viegli terorisma dēļ nāvei tiek nolemti nevainīgi cilvēki, civiliedzīvotāji. It īpaši galvaspilsētā, kur ļaudis pulcējas lielos baros, pašnāvnieku uzbrukumi parasti prasa daudz upuru, par ko arī vēstīja mediji visā pasaulē. Arī daba ir daudzveidīga – sākot ar dzīvības pilnām upju ielejām starp kalniem un beidzot ar nebeidzamu tuksnesi ar smilšu vētrām.
     – Zinu, ka tavs tētis ļoti lepojas ar taviem sasniegumiem, un arī viņš un vectēvs saistīti ar militāro jomu! Droši vien viņi tev ir stāstījuši par savu dienestu un tev ir iespēja salīdzināt savu un viņu dienestu! Kādi ir secinājumi? Vai mūsu laikos sievietei dienēt ir grūtāk vai vieglāk? Un kā vērtē mūsdienu jauniešu fizisko sagatavotību? Vai tā ir pietiekamā līmenī, lai no viņiem izaugtu kārtīgi savas dzimtenes aizstāvji?
    – Secinājums ir tāds, ka viņu laika obligātais dienests un mūsdienu Latvijas profesionālais dienests ir krasi atšķirīgs. Kad personāla izaugsmei tiek veltīts laiks un resursi, rezultāts noteikti ir kvalitatīvāks. Tomēr salīdzināt ir diezgan sarežģīti. Sievietēm noteikti dienēt ir vieglāk. It īpaši Latvijā – ja morāli un fiziski spēj izturēt pienākumu izpildei nepieciešamo slodzi, neatkarīgi no dzimuma, šķēršļi amata iegūšanai netiks likti.
      Kopumā rodas iespaids, ka sports kļūst populārāks ar dažādām organizētām sacensībām, sporta nodarbībām dažādiem vecumiem un sagatavotības līmeņiem. Es pat teiktu, ka sportot šobrīd ir stilīgi, savukārt smēķēšana kļūst aizvien nepopulārāka, kas it īpaši priecē.
       Tomēr kopumā gribētu, lai vairāk tiktu domāts par fizisko attīstību. Skola ar lielo skolēnu daudzumu spēj sniegt obligātās sporta stundas, tomēr sports kā dzīvesveida sastāvdaļa būtu jārada vecākiem saviem bērniem jau no mazotnes – kopīgas sporta aktivitātes brīvdienās, garas pastaigas, mudināšana piedalīties sporta pulciņos.
    Fiziskā sagatavotība, protams, ir svarīga, lai pilnvērtīgi spētu pildīt dienesta pienākumus kā profesionālais karavīrs, zemessargs vai rezerves karavīrs. Tomēr, manuprāt, tas ir nepieciešams katram – cilvēks, kas nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, ir pārliecināts par sevi, nosvērts, izturīgāks kā fiziski, tā morāli.
    – Kā ar balles dejām, snoubordu un zemūdens niršanu – joprojām ar to nodarbojies? Esi taču noskrējusi Bostonas maratonu! 
    – Vaļaspriekiem starptautiskās operācijas laikā bija uzlikta pauze. Tomēr ar vīru noteikti turpināsim saturīgi pavadīt mūsu brīvo laiku. Bostonas maratons bija vēl nebijis izaicinājums, it īpaši, jo nebija domas skriet pusmaratonu, bet tikai pilno distanci. Gata­vošanās bija ātra un diezgan smaga, jo nekad neesmu bijusi garo distanču skrējēja. Par spīti visiem grūtajiem momentiem maratona laikā, kopumā to izbaudīju, jo zināju, ka tā ir vienreizēja iespēja skriet maratonu Afganistānā, augstu kalnos.
    – Cik bieži izdodas būt Jēkabpilī, un kādu tu redzi savu pilsētu?
   – Kad esmu Latvijā, uz Jēkabpili braucu apmēram reizi mēnesī. Šogad 14. novembrī bija tas gods vadīt patriotiskās audzināšanas lekciju Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolēniem. Man pašai tas bija īpaši, jo tā ir skola, kuru pati esmu absolvējusi un kurai ir bijusi liela loma manā attīstībā.
Sekoju Jēkabpils attīstībai arī sociālajos tīklos. Varu teikt, ka lepojos ar Jēkabpili. Tā ir pilsēta, kas nestāv uz vietas, attīstība notiek gan kultūras un sociālajos, gan praktiskos infrastruktūras jautājumos. 4. maija pasākumi un Nacionālo bruņoto spēku parāde Jēkabpilī bija labi organizēta, patriotiska un mājīga, kas iespiedās atmiņā kā viens no krāšņākajiem Latvijas simtgades pasākumiem.
      – Drīz būs valsts svētki! Ar kādām emocijām tu tos parasti sagaidi un ko novēli mums šajos svētkos?
     – Valsts svētku mēnesis ikkatru gadu ir īpašs laiks gan dienestā, gan ģimenē. Dienestā tā ir gatavošanās un/vai dalība 11. un 18. novembra svētku pasākumos un parādēs. Tas ir arī laiks īpašā atmosfērā satikties ģimenes un draugu lokā, nolikt svecītes Brāļu kapos, piedalīties lāpu gājienā.
Novēlu šajos svētkos apzināt un atgādināt saviem tuvākajiem iemeslus, kādēļ 11. un 18. novembris ir svētku dienas, pieminēt tos karavīrus, kas gāja bojā, cīnoties par Latvijas valsts neatkarību, kā arī veltīt laiku drēgnajos vakaros sirsnīgām sarunām ar tuviniekiem! 
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru