Arheoloģisko pieminekļu ziņā Asares pagasts ir viens no nabadzīgākajiem bijušā Jēkabpils rajona teritorijā. Vienīgie atradumi, kas attiecas uz viduslaikiem, ir pie Zuju ezera Vanagu mājām, kur bijusi apmetne. Turpat kaimiņos atrodas Krastiņu Karātavu kalns – soda vieta, viduslaiku kapsēta un viduslaiku nocietinājums, kas kā vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis iekļauts Valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekļu sarakstā.

     Tāpēc man bija liels pārsteigums, kad Līga Ivanova, kura dzīvo Asares centrā «Upenājos», pastāstīja, ka, izlasot akmeņus no kartupeļiem uz kombaina kopā ar brāļa ģimeni «Jaunviļu­mānu» zemē, ko viņi nomā no Grigaļu ģimenes, ieraudzīja neparastu akmeni, kam ir cirvīša forma. Kad to apskatīju, sapratu, ka par šo seno priekšmetu jālūdz skaidrojums Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (tagad – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde). Aizsūtīju e-pasta vēstuli un fotogrāfijas Arheo­loģijas un vēstures daļas ekspertam, vēsturniekam un arheologam, vēstures zinātņu doktoram, habilitētajam mākslas zinātņu doktoram Jurim Urtānam un saņēmu atbildi, ka: «Atradums ir tā sauktā akmens darba cirvja puse, stipri dēdējusi un nogludinājusies. Šādi cirvji vairumā tika izgatavoti un lietoti I g.t. p.m.ē., arī m.ē. pašā sākumā. Tiek uzskatīts, ka tie ir kādreizējo līdumnieku darbarīki, kad tika iekārtoti arī tagad izmantotie tīrumi. Cirvji līdumnieka darbā plīsa, pazuda, tika pamesti vai aizmirsti, dega ugunī. Šādus cirvjus, kā likums, atrod atsevišķi, pa vienam tagadējos tīrumos un tieši kartupeļus rokot, jo tad cilvēks, lasot kartupeļus, īpatnējo priekšmetu ievēro. Šādus cirvjus atrod arī tā laika pilskalnos un apmetnēs. Šie atradumi reti kad ir saistīti ar kādiem citiem atradumiem. Jūsu cirvis, izskatās, būs ilgi, gadu simtiem malts pa arumiem, iespējams, kādu laiku arī bijis virs zemes, tāpēc tāds nogludināts, bez asām kontūrām. Visādā ziņā tā ir muzejiska vērtība un kā tāda glabājama un saudzējama, vislabāk jau nododot kādā valsts muzejā.» Atradums pēc J. Urtāna ieteikuma nodots Jēkabpils Vēstures muzejam. Prieks par to, ka arī Asares pagastā nu ir atrasts kāds tik sens darbarīks.

     Gribu piebilst, ka likuma «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» 2. pantā ir skaidrojums: «Par kultūras pieminekļiem atzīstami gan savā sākotnējā izskatā saglabājušies objekti, gan to atsevišķas daļas un fragmenti. Senlietas ir cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti – artefakti (piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā), kas atrasti zemē, virs zemes vai ūdenī.» Šī likuma 7. pantā noteikts, ka arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot) pieder valstij, un tās glabā publiskie muzeji, bet 17. pantā norādīts, ka atradēja pienākums par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, kā arī par to atrašanās vietu un apstākļiem nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņot Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei.