«Vienmēr esmu tiecies uz vislabāko»
SARMĪTE RUTKA

Ik pa laikam Latvijas teātru aktieru un režisoru pulku papildina talanti, kuru dzīves ir saistītas ar Jēkabpili. Lai atceramies aizsaulē jau pasen aizgājušo mūsu kino spīdekli Gunāru Cilinski, katru sezonu ar jaunumiem mūs lutinošos Jaunā Rīgas teātra aktrisi Elitu Kļaviņu (Do­bulāni), visu Dailes teātra talantu plejādi — aizvien aktīvo Ventu Vecumnieci, provokatīvo režisoru un teātra māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru (Raimondu Rupeiku), ļoti muzikālo Arti Robežnieku, Dārtu Da­ne­viču. Nu jau otro sezonu Dailes «štatos» ir vēl viens mū­sējais — Edijs ZALAKS.
 
— Kopš kura laika zināji, ka gribi būt aktieris? Kas pamudināja uz tādas profesijas izvēli?
— Ai, jau pavisam mazs biju pilnīgi pārliecināts par to. Bērnībā trenējos teikvondo un kikboksu sporta klubā «SKITS» pie Josifa Kovči, tad visiem stāstīju, ka būšu kā Džekijs Čans. Vēlāk allaž es­mu piedalījies dažādos daiļlasīšanas konkursos, bet ne teātra pulciņos, ne Tautas teātrī gan nekad neesmu darbojies.
— Jā, sākumskolas klasēs puse puišu plāno kļūt par policistiem vai ugunsdzēsējiem, puse meiteņu sapņo par aktrišu vai mo­deļu karjeru, tomēr pēc skolas beigšanas neviens no viņiem šos plānus pa­rasti neīsteno. Turpretim tu jau nākamajā dienā pēc izlaiduma Jēkabpils Valsts ģimnāzijā aizlidoji uz Mas­kavu, lai stātos vienā no pasaules ietekmīgākajām teātra skolām — Maskavas akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolā - studijā. Kādēļ tāda izvēle?
— Kā jau teicu, visu skolas laiku ne vienu brīdi man nebija ienākuši prātā citi nā­kotnes plāni. Vienmēr esmu tiecies uz vislabāko, tādēļ arī izvēlējos MHAT skolu-studiju, kas, manuprāt, ir numur 1 pasaulē: piemēram, jaunie aktieri no ASV, kas šeit mā­cījās 3 mēnešu programmā, atzina, ka savās mājās to pat trīs gados nav apguvuši. Patiesības labad jāsaka, ka dokumentus iesniedzu un iestājpārbaudījumus nokārtoju gan MHAT skolā - studijā, gan Krievijas Teātra mākslas universitātē (GITIS), tomēr beigās izvēlējos pir­mo.
— Kāds bija konkurss, lai iekļūtu šajā prestižajā skolā? No kurienes tāda pārliecība, ka tiksi?
— Bijām ap 300 pretendenti uz vienu vietu. Ie­stāj­pārbaudījumi vairākās tūrēs ilga apmēram mēnesi, pēc katras daļu «atsijāja». Jāsaka milzīgs paldies skolotājai, īstam teātra mīlim Dainai Ozolai, kura palīdzēja man tam sagatavoties. Tagad jau pēc studiju beigšanas secinu, ka rīkojos pareizi, neatlaidīgi ejot uz savu mērķi. Skatos, kas noticis ar ma­niem skolasbiedriem, kuri aizgāja uz augstkolām, kur tikai varēja tikt, nevis kur bija gribējuši mācīties; kuri nobijās, ka netiks? Pazau­dēts laiks...
— Raksturo Maskavā pavadītos gadus! Ar ko, tavuprāt, atšķiras šīs studijas no mācībām Latvijā?
— MHAT skolā - studijā mācījos pēc pilnās programmas 4 gadus kopā ar vietējiem studentiem. Kursu va­dīja Igors Zolotovickis un Sergejs Zemcovs. Sākumā bija ļoti grūti valodas dēļ, jo nereti pierakstīju vienu vār­du krieviski, otru latviski. Ša­jā augstskolā valda stingra disciplīna, studenti pret pa­sniedzējiem izturas ar milzu cieņu. Ir vairāki tādi nerakstīti likumi, kurus neviens pat nemēģina pārkāpt. Pie­mēram, lai arī mācību telpas mums atradās 7. stāvā, pirmkursnieki nedrīkstēja iz­mantot liftu. Tas tā iegājās, ka arī tagad teātrī faktiski to neizmantoju: arī veselībai no­derīgāk izkustēties. Tāpat pirmajā kursā neviens neatbalsta studentu iešanu uz provēm un mēģināšanu «piestrādāt» — vispirms jāapgūst ābece. Studiju programma ir ļoti plaša un dzi­ļa, vairāki priekšmeti Latvijā nemaz netiek apgūti vai tos māca salīdzinoši nelielā ap­jomā, piemēram, grims, skatuves kauja, skatuves kustības. MHAT skolai – studijai ir mācību teātris, kur studenti iestudē lugas un izrāda tās skatītājiem — pa īstam, ar visām biļetēm. Ar šo teātri braucām arī viesizrādēs uz Sibīriju, uz Parīzi, uz Budapeštu.
— Ko Maskavas pe­riods devis tavā dzīvē?
— Pirmkārt, profesiju. Otrkārt, draugus, dzīves pieredzi. Manuprāt, esot Mas­kavā, es domāju plašāk. Vēl aizvien satiekos gan ar kursabiedriem, gan citiem studiju laikos iegūtiem paziņām (un tādi man ir ne tikai aktieri, bet arī biznesmeņi, profesionāli sportisti u.c.). Esmu nedaudz filmējies Krie­vijā — «YBW Group» seriālā «Pēdējais Mahik­jans», «Ren-TV» dokumentālajā seriālā «Dievu ēdiens», kā arī nesen iznāca dziedātāja Dominika Džokera  dzies­mas videoklips. Turklāt uzskatu, ka Maskavas pe­riods man nav beidzies, bet vēl tikai sāksies. Bez tam pagājšvasar apprecējos un sieva man ir no Maskavas.
— Tomēr tu ik nedēļu esi redzams vairākās izrādēs Dailes teātrī. Kāpēc šeit? Kā tas notika: tu iz­vēlējies teātri vai teātris tevi?
— Pēc studijām izvēlējos atgriezties Latvijā, lai iegūtu pieredzi, «uzaudzētu aktiermeistarības muskuļus». Šeit man ir iespēja daudz vairāk spē­lēt, nekā tas būtu Mas­kavā. Dailes teātris man ir mīļš no bērnības, savulaik Ēnu dienās pat braucu ēnot Arturu Skrastiņu. Bija piedāvājums arī no Krievu drāmas teātra, tomēr Džilis (Dž. Dž. Džilindžers — Aut.) pateica: «Es tevi ņemu», un es jau otro sezonu strādāju Dailē. Darba pietiek — spēlēju pa 13 — 16 izrādes mēnesī. Ja vēl ņem vērā, ka pa dienu ir mēģinājumi, tad mans laiks ir ļoti aizpildīts.
— Kādas ir tavas lo­mas? Vai jau ir izveidojies tavs ampluā?
— Manis atveidotie varoņi ir ļoti dažādi, lomas daudzpusīgas. Tas arī ir labi. Par kādu konkrētu savu ampluā neesmu domājis. Aktiera darbs ir darbs ar sevi 24 stundas diennaktī. Arī ta­gad sēžam, sarunājamies, bet paralēli es vēroju ga­rāmejošos cilvēkus, kā viņi kustas, kā sasveicinās, kā tu raksti. Tas viss man kādreiz no­derēs kādai lomai. Intere­santi būtu nospēlēt kādus dīvaiņus. 
Vienmēr esmu interesējies par slavenu cilvēku dzīvesgājumiem, kā viņi veidojuši sevi, kā gājuši uz izvirzīto mērķi, ko es varētu iz­mantot sev. Piemēram, vie­na no interesantākajām mūsdienu kultūras personībām, kam vērts līdzināties, ir Mihails Barišņikovs. Un, iedomājieties, šogad man bija iespēja ne tikai vērot viņu izrādē Rīgā, bet pat tikties personīgi! Neaizmir­stams mirklis.
— Esot divu veidu aktieri: vieni, kuri ir pakļāvīgi kā māls režisora rokās, otri — kas var arī riktīgi izstrīdēties, ja uz­skata, ka vajadzētu spēlēt citādi. Kā ir ar tevi?
— Es drīzāk piederu pie otrā tipa. Gluži strīdēties nestrīdēšos, bet man patīk lomu lipināt kopīgā darbā ar režisoru. 
— Kā tu skaties uz ak­tieru «papilddarbiem» — pasākumu vadīšanu, dažādiem ansambļiem u. tml.?
— Skatos pilnīgi mierīgi. Uzskatu, ka tas nav jādara tikai naudas dēļ, bet, ja ir foršs pasākums, patīkami pienākumi tajā un par to vēl arī samaksā, tad kādēļ nē? Bet dziedāšana un mūzikli gan nav man, neesmu dziedošais aktieris.
— Ir dzirdētas runas, ka jaunajiem ir grūti ie­nākt teātros: intrigas, konkurences cīņa...
— Manuprāt, tas ir tāds stereotips. Mani tas nav skāris. Uzskatu, ka šīs lietas atkarīgas no paša cilvēka. Man ir labas attiecības ar visiem, sākot no apkopējām, līdz pat direktoram. Šīs ru­nas ir līdzīgas stāstiem par aktieriem kā īstajiem bohēmistiem. Bet mēs esam tik dažādi: vieni pēc izrādes tūdaļ steidzas mājās, citi tiešām labprāt uzdzīvo.
— Kā ir ar tevi un bo­hēmu?
— Neesmu baigais bo­hēmists, bet man patīk arī šad tad pēc pirmizrādēm pasēdēt kopā ar kolēģiem un gudri paspriedelēt par paveikto.
— Kāds ir Latvijas skatītājs? 
— Mūsējie ir nedaudz kūtrāki kā skatītāji Eiropā vai vēl vairāk Krievijā. Tomēr pie mums mīl teātri, visas iz­rādes faktiski ir izpirktas, uz lielāko daļu biļetes jāiegādājas ilgāku laiku iepriekš, ne­skatoties uz to, ka, apmeklējot teātri divatā, jāšķiras no saviem 40 eiro. Ja vēl pie­rēķina klāt izmaksas aizbraukšanai uz Rīgu, pusdienas, tad prāva summiņa sa­nāk.
— Ko tu dari ārpus dar­ba? Kas ir tava ģimene? Un kas tevi vēl saista ar Jēkabpili?
— Mēs kopā ar sievu dzī­vojam Rīgā. Viņa ir studējusi starptautiskās attiecības, zina  6  svešvalodas,  to­starp latviešu. Pagaidām viņa nestrādā, bet vēl mā­cās. Uzskatu, ka par iztikšanu ģimenē jārūpējas vīram, bet sievai maksimāli jāpiln­veido sevi, lai tad, kad mums būs bērni, varētu vi­ņiem dāvāt visu iespējamo. Ārpus darba es sportoju un ļoti daudz lasu. Savukārt Jē­kabpils, tā ir mana ģimene, draugi un atmiņas. Regulāri atbraucu šurp pie mammas un tēta, pie mazā brāļa. Viņi ir bijuši uz visām pirmizrādēm un ir lielākie mana veikuma vērtētāji. 
— Zinu, ka ar brāļiem tev ir īpašas attiecības.
— Jā, ģimenē esam trīs dēli. Vienmēr bijis tā, ka esam turējušies kopā, bet man kā vecākajam bijusi īpaša atbildība, vienmēr jā­pieskata un jāpalīdz. Mam­ma mūsos ir ieaudzinājusi mērķtiecību un neatlaidību. Vecāki atbalstīja mani manā profesijas izvēlē  un  arī  vē­lāk — studiju laikā. Viņi da­rīja visu, lai vidējais brālis Verners varētu īstenot savu sapni kļūt par profesionālu futbolistu. Arī tas ir piepildījies — viņš savos 18 gados ir talantīgs jaunais spēlētājs un tagad strādā FK «Jelga­va». Pašlaik vēl Jēkabpils Valsts ģimnāzijā mācās jaunākais brālis Renārs. Prie­cājos, ka viņš ne tikai ļoti labi mācās, piedalās dažādās olimpiādēs, bet arī aktīvi sporto. Nākotnē, visticamāk, viņš nebūs ne aktieris, ne sportists, bet, piemēram, ekonomists. Neskatoties uz Renāra jaunību, es labprāt ieklausos brāļa spriedumos un vērtējumos, piemēram, par kādu grāmatu. Parasti iesaku viņam, ko varētu izlasīt un esmu uzdāvājis īpašu pierakstu kladi, kur fiksēt savas tābrīža pārdomas, lai vēlāk mūsu kopīgajās tikšanās reizēs varētu to izdiskutēt.
— Kur un kā tu redzi savu nākotni?
— Es jau vēl esmu pašā ceļa sākumā. Nezinu, kā veik­sies, bet noteikti centīšos izmantot visas likteņa dāvātās iespējas, lai savā profesijā paveiktu maksimāli daudz. Lai gan es ļoti mīlu Latviju, bet nākotnē šeit         sevi kaut kā  neredzu.  To­mēr — kas to lai zina? Par to visu — nākamajā intervijā, kad jau būšu kaut ko sa­sniedzis un mēs par to runāsimies. 
 
Foto no E. Zalaka  arhīva
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (7)

  1. nevajag pārspīlēt
    nevajag pārspīlēt
    pirms 4 gadiem

    skola numur 1 pasaulē? Krieviem tā noteikti šķiet. Viņu aktiermāksla gan sen nav augstākajā līmenī - netiek ne tuvu britiem,vai tiem pašiem amerikāņiem.Tas,ka no mums tuvumā esošajām labākā,par to nestrīdos,bet par augstāko pasaules līmeni nevajag bla,bla,bla. Puisim sekmes!

    Atbildēt
  2. Jānis
    Jānis
    pirms 4 gadiem

    Nezini, nerunā!

  3. es
    es
    pirms 4 gadiem

    man gan ļoti interesanti vienmēr ir palasīt šādas intervijas ar savas pilsētas pārstāvjiem, un lepoties par sevi, savām skolām un izvēlēm vajag, citādāk, ko tad tas liecina par Tevi?! :))) paldies!

    Atbildēt
  4. За своих
    За своих
    pirms 3 gadiem

    Молодец , так держать ;) Ливаны тоже за тебя кулаки держут , успехов!

    Atbildēt
  5. Es
    Es
    pirms 3 gadiem

    Mēsls, ne cilvēks. Prasts kauslis, kurš apguvis cīņas mākslas pamatus un nekaunās to pielietot vairākumā pret vienu.

    Atbildēt
  6. Administrators
    pirms 3 gadiem

    Pagaidām šo komentāru nedzēsīšu, bet iesaku padomāt, vai pēc viena posta feisbukā varam spriest par cilvēku. Vai tad nepietiek, ka pirms Ziemassvētkiem nogānīja vienu sievieti, kas pilnīgi likumīgi nošāva lūsi. Tagad pēc kaut kāda ieraksta kritīsim virsū aktierim. Lai taču cietušā puse vēršas policijā, ja tiešām ir nodarīti miesas bojājumi.

  7. ms
    ms
    pirms 3 gadiem

    Vārds ,aktieris,vēl ir jānopelna!

    Atbildēt

Pievienot komentāru