Viesītē notika dokumentālās filmas «100 gadi esības vējos» izrāde
ILZE BIČEVSKA

«100 gadi esības vējos» – tā saucas trijos gados tapusī dokumentālā filma, ko 23. novembrī izrādīja Viesītes kultūras pils kinozālē.
 
    Tas ir pilsoniskās iniciatīvas grupas radīts dokumentāls darbs, kas stāsta par Latvijas simtgadniekiem, par cilvēkiem, kuriem patlaban ir (par dažiem diemžēl jau var sacīt «bija», jo tie nesen aizgājuši aizsaulē) vienāds vai pat lielāks gadu skaits ar mūsu valsti. Ideja par šādas filmas tapšanu radās vienam no tās producentiem – Lū­kasam Mairim Marcinke­vičam laikā, kad viņš pirms vairākiem gadiem sastapās ar vienu no vēlākajām šīs filmas varonēm – Martu, kurai tolaik bija 99 gadi. Viņš iepazinis šo ļoti cienījamā vecuma kundzi kā cilvēku, kura, par spīti lielajam gadu skaitam, bijusi dzīvespriecīga un pat mācījusies strādāt ar datoru.
    – Tā radās doma savākt vienkopus pēc iespējas vairāk mūsu valsts vienaudžu dzīvesstāstu, lai tālāk tos dokumentētu filmas kadros. Bet, lai šo darbu varētu pa­veikt, bija vajadzīga nauda, un to mēs ieguvām no tautas ziedojumiem, ne, piemēram, no KKF vai kādiem projekta līdzekļiem. Līdz ar to var sacīt, ka šīs filmas producents ir visa Latvijas tauta – iedzīvotāji, uzņēmēji, nevalstiskās organizācijas, pašvaldības utt. Sākt un arī novest līdz galam šādu darbu – tā ir arī liela Dieva žēlastība, jo, kā saprotams, jebkurā brīdī jebkurš no filmas varoņiem var mūs pamest. Kad tikos ar kādas Vācijas televīzijas pārstāvjiem, viņi bija ļoti izbrīnīti par mūsu lieliskajiem simtgadniekiem, – tā filmas pirm­izrādes dienā Viesītē stāstīja Lūkass  Mairis Marcin­kevičs.
   Viens no šīs filmas varoņiem ir kādreizējais viesītietis, bijušais lokomotīves vadītājs, patlaban 101 gada dzimšanas dienu nosvinējušais Jānis Apinis, kurš uz tikšanos Viesītē bija ieradies kopā ar savu dēlu. Vēl šajā dienā te ciemojās daļa no filmas radošās grupas: jau pieminētais producents Lūkass Mairis Marcinkevičs un otrs producents Valters Kagainis, kā arī fotogrāfe Ingrīda Punka. 
    L. M. Marcinkevičs teica paldies Viesītes novada pašvaldībai par sadarbību filmas tapšanā un uzsvēra, ka šodien radošās grupas uzdevums bijis ne tikai parādīt gala darbu vietējiem skatītājiem, bet arī atvest ciemos agrāko Viesītes iedzīvotāju  Jāni Apini. 
    – Tā kā redzu, ka skatītāju vidū lielākā daļa ir jaunieši, tad vēlos uzrunāt tieši jūs. Manuprāt, agrāk cilvēkos bija vairāk garīguma, bet patlaban tas apsīcis, jo pat skolā garīgums netiek atbalstīts. Es jums novēlu radīt stipras savas ģimenes, kurās dzīvodami, jūs savos bērnos kā tīrā un baltā lapā rakstītu labus tikumus. Saudzējiet savus tuvākos, saudzējiet Latviju un tās dabu! Māciet saviem bērniem iemīlēt dzimteni, jo tikai no mīlestības rodas patriotisms! – aicināja Jānis Apinis.
   Otrs filmas «100 gadi esības vējos» producents ir pieredzējušais kinematogrāfists, kā pats teic – pēdējais Rīgas dokumentālo filmu studijas direktors Valters Kagainis. 
    – Mani paaicināja būt par šīs filmas producentu 2016. gada rudenī, brīdī, kad filmēšanas darbs jau ritēja pilnā sparā. No profesionāļu viedokļa, filmēšanu sāka absolūti neprofesionāli: no otra gala. Vispirms tika savākts dokumentālais ma­teriāls, tad – tapa scenārijs, ko savukārt veidoja citas profesionāles – māte un meita Ikeres. Ludmila Ikere ir filmas režisore, bet Gunta Ikere – montāžiste. Bet mums jāsaprot arī filmas idejas autori: laika bija maz, neviens nezināja – cik tā ir, jo jebkurš no filmas varoņiem varēja aiziet jebkurā brīdī…, – stāsta Val­ters Kagainis.
    Viņš teic, ka filmas uz­ņemšanas laikā trīs aizsaulē aizgājušo simtgadnieku vārdus titros melnajos rāmīšos nolēmuši nelikt, lai tās varoņi šajā darbā paliktu it kā dzīvo vidū. V. Kagainis stāsta, ka «melnā» materiāla, kas safilmēts, kopumā ir ve­selas 200 stundas. Sākotnēji filma tikusi samontēta trīs, tad divas ar pusi stundas gara un visbeidzot tā saruka 1,37 stundas apjomā.
    – Ko darīsim ar šo «mel­no» materiālu? Par to, tāpat kā par oficiālo filmas pa-beigšanu, mums vēl jādomā. Pie­trūkst finanšu. Vakar sazvanījos ar speciālistu Nacio­nālajā kino centrā, lai no­skaidrotu, kā būtu iespējams šo mūsu darbu reģistrēt. Un kā jūs domājat? Ko es noskaidroju? Es noskaidroju, ka mums ir tāda kārtība šajā jomā, ka nekādas kārtības nav, –  smejas Val­ters Kagainis. 
    Nevarētu teikt, ka Viesītē bija daudz interesentu, kuri vēlējās šo filmu noskatīties. Bet es kā skatītāja ar pilnu pārliecību varu teikt, ka šī pusotra stunda pagāja ļoti ātri. Turklāt, palūkojoties laiku pa laikam uz skolēniem, kurus, kā saprotam, uz šo seansu «brīvprātīgi piespiedu kārtā» bija atsūtījuši skolotāji, redzēju, ka… daudzi skatās ar interesi, jūt līdzi un pat norauš pa kādai asarai. Tiesa, viens otrs pasnauda un pamodies sāka bakstīt viedtālruni. Bet tas nekas – atsevišķu skatītāju neieinteresētība šīs par tautas ziedoto naudu uzņemtās filmas vērtību nemazina.
   Kad jautāju Valteram Kagainim, kur dokumentālo filmu «100 gadi esības vē­jos» varētu noskatīties internetā, kur tā būtu pieejama maksimāli lielai auditorijai, viņš atbildēja, ka varbūt tas iespējams vienīgi TV24 arhīvā, jo televīzijā šī filma esot izrādīta 18. un 19. novembrī. Diemžēl šīs televīzijas arhīva meklējumi rezultātus nedeva.
    Vislatvijas pirmizrāde filmai «100 gadi esības vējos» notika 11. novembrī kinoteātrī «Splendid Palace», un tā esot pulcējusi pilnu skatītāju zāli un izraisījusi ovācijas. Šī filma iekļauta kā ār­puskonkursa pirmizrāde Nacionālās kino balvas «Lie­lais Kristaps» programmā. 
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru