Niks Grīsniņš-Grīslis ir piecpadsmitgadīgs puisis no Krustpils pagasta, kurš jau trīs gadus līdztekus mācībām skolā Jēkab-pils 3. vidusskolā (šopavasar viņš beidza astoto klasi) nodarbojas ar biškopību.
Patlaban viņa dravā jau ir deviņpadsmit saimes, kā arī šo dažu gadu laikā, kopš puisis pievērsies biškopībai, savāktas vērā ņemamas zināšanas par bišu dzīvi, kā arī iegūtas praktiskās iemaņas darbā dravā, spietu ķeršanā, medus sviešanā. Niks teic, ka patlaban viņš ir visjaunākais no Latvijas biškopības biedrības Jēkabpils nodaļas biedriem, un, jādomā – arī viens no jaunākajiem šīs biškopju profesionālās organizācijas biedriem visā Latvijā.
Interesantās lietiņas par medus vācējām
Kad iebraucam Krustpils pagasta «Ķoderos», Niks mūs sagaida, tērpts bitenieka kombinezonā sulīgā pieneņu dzeltenumā, blakus, nolikts zālienā, kūp dūmeklis. Pirmais mūsu šodienas darbs – uztaisīt «fotosesiju» dravā, no kuras es veiksmīgi izsprūku, jo vēl ir tikai viens bitenieka kombinezons, tāpēc tas taisnīgā veidā tiek fotogrāfam. Pie bitēm uz dravu, kas atrodas blakus esošā mežiņa malā, gan kājojam trijatā, taču man pēc brīža nākas atkāpties kādas agresīvas bites – stropa sarga – uzbrukuma dēļ. Smaržas, ko neapdomīgi esmu šorīt lietojusi, bitei dikti nepatīk, un niknā «policiste» no manis atkāpjas tikai pie govju aploka robežas: vai nu te beidzas viņas sargājamā teritorija, vai arī brašo kukaini aizdzen spēcīgais aploka smārds. Katrā ziņā atvieglojums, kad tieku no dzēlējas vaļā, ir liels, jo grūti cilvēkam novaldīties, kad matos spindz nikna bite.
Sarunu ar Niku par viņa bitēm sākām vēl pirms gājiena uz dravu, un var just, ka puisis par darbīgajām medus nesējām varētu stāstīt stundām ilgi. Tajā pašā laikā viņš jau ir guvis sapratni, ka bites, to dzīve, daba, rīcības iemesli utt. vēl nav līdz galam izpētītas lietas. Viņš pa trim gadiem, kopš pašam sava drava, ir daudz lasījis, mācījies, ir pastāvīgais Latvijas biškopības biedrības izdevuma abonētājs, kā arī regulāri apmeklē kursus šajā jomā. Bet grāmatu grāmata biškopībā, viņaprāt, ir kāds agrāko gadu izdevums, kas savulaik viņam uzdāvāts.
– Tur par bitēm ir pilnīgi viss! Grāmatu sarakstījis kāds zinātnieks, kurš visu dzīvi pētījis tikai bites, – stāsta Niks. Viņš arī uzsver bišu milzīgo nozīmi dabas norisēs, sakot, ka mums jāpatur prātā fakts, ka, ja, piesārņojot dabu, cilvēce bites nobeigs, tad pēc gadiem trim arī paši iesim bojā, jo nebūs vairs šo kukaiņu, kas visu apputeksnē, nebūs augu, nebūs ražas, nebūs ko ēst. Līdztekus lauksaimniecības pārliekai ķimizācijai (nevajag, piemēram, miglot ziedošu rapša lauku) un citam piesārņojumam bites joprojām apdraud arī to niknā slimība – varoatoze jeb bišu ērce.
Nav jau tā, ka līdz šim par bitēm nekas nebūtu dzirdēts, tomēr šajā sarunā dažus manā un, jādomā, arī citu cilvēku galvā pastāvošos mītus par bitēm Niks ļoti argumentēti un skaidri izkliedē. Piemēram, ieskatu par to, kāpēc bites, ejot pēc medus, vajag apdūmot. Vai tāpēc, lai tās, dūmos mazliet apdullušas, ļautu mums tikt pie medus? Jā un nē. Izrādās – dūmi medus vācējas apmāna, liekot domāt, ka sācies ugunsgrēks un tāpēc strops jāpamet. Bites šajā trauksmes brīdī pieēdas medu un gatavojas bēgt prom no savām mājām. Aizņemtas ar šo nodarbi, tās medus noņēmējam ļauj darīt savu darbu, bet pats galvenais – pilnu vēderu pieēdusies medu, bitīte nevar saliekties, lai traucētājam uzbruktu un dzeltu ar dzeloni, kas ir tās dibengalā. Niks skaidro, ka dravniekam gan jāsaprot, cik daudz dūmu vajag pūst, lai bites neceltos uz augšu.
Savukārt spieto čaklie kukaiņi tāpēc, ka tām konkrētajā vietā vairs nav darba – nav kur likt nektāru. Bet bišu māte, pildīdama savu dzīves pamata uzdevumu, tikai dēj un dēj oliņas, līdz periem sāk pietrūkt vietas, tāpēc saimei jāmeklē jaunas mājas. Ceļā uz jauno vietu, atstājot daļu saimes vecajā stropā, lido tas spiets, kas pulcējas ap jauno bišu māti. Niks teic, ka vecā bišu māte neesot tik dulla un savu saimi tālu nedzen. Bet reāli bišu spiets varot nolidot pat divdesmit kilometru tālu jaunas mājvietas meklējumos.
Noķerti 15 spieti, un pabeigta 8. klase
– Šogad esmu noķēris jau piecpadsmit spietus – gan savus, gan citiem pasprukušos. Skatos: te laižas, tur laižas. Esmu sapratis, ka pār mūsu māju un zemi iet bišu ceļš. Kur lidot, kur apmesties, to viņas, protams, izvēlas pašas. Savukārt šī izvēle, kā stāsta pieredzējuši biškopji, ir saistīta ar āderu tīklojumu, ko bite nosaka pa savam, savukārt cilvēks šā tīklojuma klātesamību var saskatīt, pievēršot uzmanību konkrētās vietās augošajiem ozoliem: tie aug āderu krustpunktos. Nu un mums, kā redzat, apkārtnē ozolu netrūkst. Jā, mūsu ozolos gan ir salikti putnu būrīši, tāpēc bites vācas citās vietās. Laika gaitā es pie mūsu mežiņa esmu apzāģējis lērumu koku zaru, lai tiktu klāt pie tajos iemetušamies spietiem. Jau apnicis ņemties! Viens spiets pat bija savācies pašā koka galotnē septiņu metru augstumā, laistīju to ar ūdeni, lai varētu saņemt. Ja uztrāpa nolikt stropu spietam piemērotā vietā – uz āderes vai pat āderu krustojumā –, tas tur agrāk vai vēlāk ielidos, – stāsta Niks.
Viņš skaidro, ka pirmās bites, kas rosās ap spietam nolūkoto vietu, esot izlūki, kas pārbauda atrasto vietu, aiz tiem nāk kalpi, kuri stropu iztīra, un tad jau drīz varot gaidīt arī pašus jaunos iemītniekus pilnā sastāvā.
Lai arī jūnija sākumā čaklajiem kukainīšiem bija drusku mazāk darba, jo rapsis jau pārziedējis, bet pļavas vēl īsti nebija sākušas savu ziedēšanu, Niks tomēr medus ienesuma ziņā uz šo gadu raugās cerīgi, sakot, ka šosezon varot plānot labu medus ražu.
Bites spietoja kā trakas un to darīja tieši maija pēdējā nedēļā – spēj tik ķert, tomēr jaunais bitenieks Niks šo laiku lieliski esot pratis savienot ar koronavīrusa laikā noteiktajām attālinātajām mācībām skolā un darbiem paša dravā.
– Nu pagarināto gadu gan nevienam negribējās! Vasarā mācīties? Tāpēc centāmies, lai nebūtu tā mācību gada pagarinājuma. No deviņiem līdz vieniem dienā man bija mācības, tad – pie bitēm. Vispār personīgi man itin labi patika šī attālinātā mācīšanās, jo sanāca vairāk laika pašam sev un saviem darbiem, – apmierināts ar pandēmijas laiku ir Niks. Un rezultāti ir gana labi gan mācībās – vidējā atzīme 7,8, gan biškopībā – noķerti šie piecpadsmit spieti un ar dzīvi apmierinātas bites Nika dravas košajos stropos.
«Lai nu man kāds agrāk būtu sacījis, ka mūsmājās būs bites!»
Tieši saistībā ar stropiem Nikam savulaik radās pirmā interese un sākās pirmā saskare ar visnotaļ sarežģīto lietu, ko sauc par biškopību. Kad jau pēc fotografēšanās dravā esam nonākuši mājas pagalma drošībā un sarunu turpinām tur augošā lielā ozola paēnā, mums uz brīdi piebiedrojas arī Nika vecmamma Maija, kura noteic: – Lai nu man kāds agrāk būtu sacījis, ka mūsu mājās būs bites un bitenieks! Bet, redz, ir!
– Tobrīd man bija kādi septiņi gadi. Mums augšā šķūnītī stāvēja veci bišu stropi. Reiz pie mums iebrauca kaimiņš un, kādu no tiem paņēmis, veda prom. Atceros – viņš toreiz tā ciešāk ieskatījās manī un noteica: – Nu tu jau būsi bitenieks… Pagāja vēl kāds laiciņš, un mans tēvs Jānis, vedot dzirdīt govis, pīlādzī atrada spietu. Saucām palīgā to pašu kaimiņu, lai palīdzētu to saņemt, – stāsta Niks.
Pie šā darba Nikam, kurš tur bijis klāt, neviena bite neesot piesējusies. Spieta vietā puika atradis koka zarā palikušu vaska plāksnīti ar medu, sācis pētīt, kas īsti tas ir. Tad izdomājis pameklēt «Youtube» vietnē atrodamos video par bitēm, skatījies, skatījies un secinājis, ka šie ir patiesi interesanti kukaiņi. Patlaban viņš jau daudz ir skatījies, mācījies, izlasījis, kā arī praksē apguvis lietas par dravniecību un bišu dzīvi un tik un tā nonācis pie secinājuma, ka ir grūti izprast šo savādo kukaini.
– Vari ar viņām strādāt visu mūžu, bet tā arī līdz galam neizprast. Jo tu neesi bite, – teic Niks.
Bet viņa biškopības lietas sākās tā: – Mums mājās bija atrodami arī veci medus rāmīši, kurus es centos notīrīt, slīpējot ar smilšpapīru. Pūlējos kaut ko darīt, lai arī saprašanas par to visu man nebija nekādas. Tad mamma Marita, redzēdama manu interesi un iesākto darbošanos, sameklēja biškopības biedrības Jēkabpils nodaļas vadītājas Diānas Briedes tālruņa numuru. Sazvanījāmies un drīz jau braucām uz pieredzējušās biškopes dravu paskatīties un pamācīties. Cilāju rāmīšus, pētīju, un atkal tā pati aina – bites mierīgas un man nekož. Es padomāju – vai tiešām šī nodarbe būtu man izredzēta? – atceras Niks.
Viņš augstu vērtē padomus, ko sniegusi Diāna, sakot, ka viņai esot gudrākā drava visā novadā, tāpat puisis teic paldies par palīdzību, ko jaunajam biteniekam nežēloja pieredzējusī dravniece Gita Lavrinoviča, kuras pārziņā savukārt ir apjomīga – ap sešdesmit saimju – drava. No viņas arī iegādāti pirmie divi atdaleņi (jaunās saimes), kas arī bija Nika topošās dravas iesākums.
– Pagāja aptuveni divas dienas pēc vizītes pie Diānas Briedes, un mēs jau braucām pēc manām pirmajām saimēm. Tās ielaidu vienā vecā un vienā jaunā stropā. Šogad jūlijā aprit trīs gadi, kopš sāku veidot savu dravu. Jā, lai arī manai mammai pašai no bitēm ir bail, taču es no viņas, kā arī no pārējās ģimenes esmu saņēmis ļoti lielu atbalstu šajā darbā, tāpat kā no jau pieminētajiem zinošajiem padomdevējiem, – sirsnībā teic Niks.
Bitēm vajadzīga moderna mājiņa
Mājās vēl bijuši arī daži no vectēva Nikolaja mantotie stropi, vēl divus citus nopircis, tāpat palīdzību puisim viņa jaunajā nodarbē sniedza vectēvs Edgars Grinsons. – Es devu paraugus no pirktajiem stropiem, un vectēvs man taisīja jaunus. Tomēr mēs tos jau būvējām savādākus. Pēc izmēra savādākus, – stāsta Niks.
Viņa dravā esošie stropi ir glītas, dažādās košās krāsās krāsotas bišu mājiņas. Taču tas ir tikai vizuālais iespaids, kas, protams, arī jauki. Bet svarīgākais ir tas, lai bitēm stropā būtu labi, un te Niks cenšas ieviest visu jaunāko un modernāko. Viņa stropi izgatavoti no materiāla, kas saucas «saspiestais putuplasts». Bišu mājas vajadzības gadījumā ir papildināmas ar magazīnām (medus telpām), ko var uzlikt vai noņemt pēc vajadzības. Nika dravā stropiem ir ventilējamas grīdas. Lai vieglāk bišu māju iztīrītu, ierīkots speciāls izvelkams dēlītis. Niks stāsta, ka stropi dravā varot būt no dažāda materiāla: jau minētā putuplasta, arī koka vai finiera, esot redzētas pat bišu saimes, kas iemitinātas… kurpju kastē. Nu un meža bites dzīvo savā dabīgajā vidē – koka dobumā. Arī Nikam dravā ir nolikts viens bērza bluķis, kur dzīvojušas bites.
Jaunais dravnieks stāsta, ka visi paša ienākumi, tajā skaitā kabatas nauda, izlietota dravas iekārtošanas vajadzībām. Jā, saimniecībā ir dators, ir internets, jo tas vajadzīgs darbam, bet Nika mobilais telefons gan nav nekāds superīgākais «gadžets», kā tas vērojams pie daudziem viņa vienaudžiem. Nika daudzcietušais tālrunis ar saplaisājušo stikliņu savam saimniekam joprojām kalpo gana labi, un viņš vismaz pagaidām netaisās to mainīt. Lai arī inventāra dravas vajadzībām patlaban esot gana, bet vienmēr jau varētu iegādāties šo un to klāt. Kā teic Niks, patlaban nopērkams ir viss. Mūsdienās tas ir tikai naudas jautājums.
«Medus, kas necukurojas, nav nekāds medus»
Šogad bitenieks sācis arī ziedputekšņu ievākšanu, un šim nolūkam pie stropa pielikta speciāla ziedputekšņu kastīte, kas ierīkota tik viltīgi, ka bite, lai tiktu stropā, spiesta iziet caur to. Tiesa – šis aprīkojums visu kukainīša vākumu nepaņem, tikai daļu, pārējo atstājot saimei.
– Pēc putekšņiem bites lido aptuveni trīs kilometru rādiusā. Putekšņi bitei pielīp, tad tā, sevi notīrot, tos saliek ziedputekšņu groziņos. Katra saime nes atšķirīgas krāsas putekšņus: vienai tie salasās spilgti dzeltenā, citai – sarkanā, bet vēl citai – oranžā vai pat zaļā krāsā. Medus vākšanas vietas – rapšu lauki, protams, liepas, ja tās togad zied, pļavas. Arī no aveņu ziediem bites intensīvi sanes vākumu. Man jums jāteic, ka Latvijā nav tāda tīra viena veida ziedu medus. Vai pie mums šā bites lidojuma trīs kilometru rādiusā aug tikai viena veida ziedi? Tā nav. Pat Zemgalē, kur patiešām rapsis aug hektāriem lielās platībās, arī tur vietumis atrodams pa kādam bastarda āboliņa laukumam, pa kādai pienenei. Un, jā – par cukurošanos, kas tik ļoti mulsina vai pat nepatīk pircējiem. Īstiem medus cienītājiem vajadzētu saprast, ka medus, kas necukurojas, nav nekāds medus. Tā patlaban vācieši dikti lūko pēc Latvijā vāktā medus, jo tas ir dabīgs, turpretī viņu bitenieki medus nesējas cītīgi piebaro ar mākslīgo barību, – par dažām šā salduma kvalitātes noteikšanas lietām stāsta Niks.
Viņš zina arī par citu svarīgu lietu medus būšanā, un tā ir medus nogatavināšana. Bites darba kvalitātes zīme ir kāres aizvākojums. Ja tas ir labs, tad ievāktais medus glabāsies labi. Viens no medus kvalitātes kritērijiem ir ūdens daudzums tajā. Ja ievākšanas laikā gaiss ir sauss, tad būs tīrāks medus. Bite, šis izcili darbīgais kukainis, faktiski strādā 24 stundas diennaktī. Dienā vāc, naktī medu tvaicē. Izšķīlusies jaunā bite pirmajā dienā sevi pabaro, un tad sākas tās darba mūžs: jaunākās strādā stropā, vecākās nes medu. Jo bite vecāka, jo tās kodiens sāpīgāks (cietāks tās dzelonis). Bites niknums vai mierīgāka daba esot atkarīga arī no šķirnes. Itāļu bišu mātes vai ‘Buckfast‘ šķirnes atvases esot mierīgākas, ‘Krainas‘ šķirne – niknākas. Divas saimes Niks savulaik atvedis no vienas tantes Mežārē. Esot mierīgas kā itālietes vai ‘Buckfast‘. Bitenieks zina sacīt, ka niknākās bites nesot vairāk medus… Kaut kas tajās bitēs ir arī no cilvēka dabas.
300 bišu kodieni, un imunitāte būs iegūta
Ciets dzelonis, niknums, darbīgums un inde – biti raksturojoši lielumi. Ja, ejot pie bitēm, dravnieks dabūjis dzēlienus, tad tērps pēc tam ir jāizmazgā, lai dabūtu no tā laukā bišu indes smaržu, kas medus nesējas tracinās un pievilinās atkal. Niks zina stāstīt, ka cilvēkam esot vajadzīgi ap 300 bišu kodieni, lai izveidotos imunitāte pret bišu indi. Viņš lēš, ka paša kontā esot ap 200 kodumu, kas iegūti laika gaitā. Bet lielākais blieziens esot bijuši ap 30 dzēlieni vienā reizē, kā dēļ pat nācies pagulēt arī slimnīcā.
Vai Niks savu nākotni saista ar biškopību? Un cik lielai jābūt dravai, lai šis arods atmaksātos?
– Es domāju, ka, lai būtu ienesīgi nodarboties tikai ar biškopību, dravā jābūt ap 70 stropiem. Tad pietiks. Bet vispār es vēlos mācīties par meža inženieri un plānoju doties uz Ogres meža tehnikumu. Mans tēvs ir mednieks kolektīvā «Uģēres», kur es jau piecus gadus eju par dzinēju medībās. Tāpat trenējos stenda šaušanā, kur nesen ieguvu pirmo vietu. Esmu piedalījies arī eglīšu stādīšanā, un mums ar brāli Sandi viens no darbiem ir palīdzēt tēvam bebru apkarošanā. Jaucam dambjus. Es domāju, ka mana nākotnes profesija – mežinieks – netraucēs arī biškopībai, – ir pārliecināts mūsu reģionā jaunākais bitenieks Niks Grīsniņš-Grīslis.
Jura ŠTEINBERGA foto
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla «Vietā, kur pāri iet bišu ceļš» saturu atbild SIA «Brīvā Daugava»
Bitinieku dzimtas pēctece
Niks ir lielisks! Skolnieks,bet jau ļoti zinošs, prasmīgs, patstāvīgs! Lai sokas dravā, mācībās un dzīvē!
rasa
Šajās Ķoderu mājās dzimušie un dzīvojošie izsenis bijuši čakli, darbīgi, gudri un viedi saimniekotāji un savas dzīves veidotāji, rūpējušies par sētas sakoptību un skaistumu. Padomju laikā daudz cietuši un atkal augšāmcēlušies. Niks ir pārņēmis dzimtas darba tikumu, zinātkāri, strādīgumu, sava mērķa apziņu. Liels prieks par tik brīnišķīgu jaunieti! Nik! Laimīgu un veiksmīgu tālāko darbošanos, ieceru īstenošanu!