«Visi esam te, un tas ir labi»
ILZE BIČEVSKA

Šoruden Jēkabpils re­ģiona kultūras darbinieki un bibliotekāri svinēja savus gadskārtējos profesijas svētkus, un, kā allaž, tā arī šogad pasākuma laikā tika sveikti tie nozares pārstāvji, kuriem šajā gadā aprit apaļas un pusapaļas jubilejas. Vislielā­kais gadu skaits, kas aizvadīts, ne tikai bibliotekāres pienākumus veicot, bet tieši darbā Kalna pagasta bibliotēkā, ir Marutai Or­bidānei. Viņai šajā dienā arī tika viskuplākie kolēģu sniegtie ziedu pušķi un siltākie apsveikumi. 
Pēc kāda laika BD devās uz Kalna pagastu, lai parunātu ar Marutu par šo ievērojamo darba stāžu, kas aizvadīts tikai un vienīgi bibliotekāres darbā. Ja cilvēks tik ilgi strādā vienā jomā, tad, jādomā, viņam sava profesija ir patiesi tuva sirdij. Kāpēc savulaik Maruta nolēma kļūt tieši par bibliotekāri? Kā, ilgus gadus darot tikai šo intelektuālo, tajā pašā laikā metodisko un skrupulozo darbu, tas cilvēkam joprojām tik ļoti patīk? Par to un citu saruna ar Marutu Orbidāni. 
 
Uzaugusi starp grāmatām
– Sākot strādāt par bibliotekāri, savas pirmās darba dienas pirmo lasītāju, kuram izsniedzu grāmatas, es neatceros. Jo īstenībā mans pirmais lasītājs, kuru apkalpoju, bija jau tad, kad es pati vēl mācījos… pirmajā klasē! Jā, es izsniedzu grāmatas dienā, kad mans tēvs, kurš tolaik arī strādāja šajā bibliotēkā, bija uz brīdi devies prom un mani atstājis par aizvietotāju. Cik es biju lepns meitēns, ka man uzticēts šis darbs! Vēl tagad atceros gan to, kur šis mans pirmais lasītājs dzīvoja, gan to, kādu grāmatu viņš toreiz paņēma, – smejas Maruta. 
Maruta Orbidāne un viņas ģimene jau gadu desmitus ir Kalna pagasta vietējie iedzīvotāji. Maruta stāsta, ka tikai pirmos trīs savas dzīves gadus pavadījusi Ta­denavā, bet tad vecāki pārcēlušies dzīvot uz Kalna pagastu, kur arī ritēja viņu turpmākā ikdiena. 
– Bija tāda Celminieku pamatskola. Tās sen vairs nav, un tēvs šajā trīsklasīgajā skolā bija tās pārzinis un skolotājs. Viņš tur nostrādāja piecus gadus, bet tad 1954. gadā mazās skoliņas tika likvidētas, Celminiekus pievienoja septiņgadīgajai skolai, un ģimene lēma, kurp tagad doties, kur būs darbs. Tieši tad te, Kalna pagastā, bija vajadzīgs bibliotēkas vadītājs, un tā mēs pārcēlāmies šurp, un tēvs sāka strādāt bibliotēkā, kur arī es biju biežs viesis, var sacīt, ka es uzaugu, dzīvojoties starp grāmatu plauktiem bibliotēkā, – stāsta Maruta Orbidāne. 
Viņa teic, ka tā sanācis, ka viņu ģimenē pamata profesijas laika gaitā ir bijušas pasta darbinieki un arī bibliotekāri. Turklāt vairākiem no viņas ģimenes – tēvam un  mātei, meitai un, protams, pašai Marutai – darba gaitas saistītas tieši ar šo ēku Kalna pagastā, kur patlaban atrodas bibliotēka, pagasta pārvalde un agrāk bija arī pasts. 
 
Arī mūsdienās lasītājiem ir savi favorīti
– Savulaik mūsu bibliotēkā bija ap 200 lasītāju, ta­gad – nedaudz pāri simtam. 2019. gadā Jēkabpils novadā bija bibliotēku reorganizācija, un nu divās pagasta bibliotēkās – Kalna un Du­bultos – strādājošajiem bibliotekāriem ir samazināta darba slodze. Nav vairs tik labs sabiedriskā transporta tīkls, ir arī mazāk lasītāju, – stāsta Maruta. Viņa teic, ka patlaban bibliotekāra darbs ar lasītājiem pārsvarā balstās tieši uz pusmūža cilvēkiem un senioriem, kuri vienmēr bijuši un arī patlaban ir īpaši čakli lasītāji. – Laukos cilvēki bibliotēkā grāmatas ņem uzreiz visai ģimenei: viens atnes, bet lasa visi, jo, pat ja arī gribētos, cilvēkiem naudas ir tik, cik ir, un viņi nevar iegādāties tik grāmatu vai pasūtīt tik periodikas, cik katram kārotos, – stāsta Maruta Orbidāne. 
Līdzšinējās sarunās ar bibliotekāriem laukos mani vienmēr interesējusi lasītāju gaume un izvēle. Arī Ma­rutai pajautāju par to, ko patlaban vairāk vēlas lasīt tieši Kalna pagasta bibliotēkas apmeklētāji, un bibliotekāre stāsta, ka no žurnālu klāsta tie noteikti ir izdevniecības «Santa» žurnāli «Ieva», «Ievas Stāsti» un «Pri­vātā Dzīve». – Pēdējā šodien lielai daļai lasītāju varbūt pat ir pirmajā vietā, – pasmaida Maruta. 
Vīriešiem favorīte esot «Ilustrētā Pasaules Vēsture», un tāpat cieņā lasītāju vidū esot «Ievas Veselība». Un kā ar «Brīvo Daugavu»? Maruta Orbidāne teic, ka reģiona avīzi apmeklētāji lasa gan bibliotēkā, gan tā tiek izsniegta lasīšanai uz mā­jām.
– Protams, padomju laikā pasūtīto preses izdevumu apjomu ar pašreizējo salīdzināt nevar. Nerunāsim par viena vai otra izdevuma saturu, bet tie apjomi un smagās somas, kas bija jāpārnēsā pastniekiem! Cilvēki jau it kā lasīja arī «Pravdu», «Izvestiju» un «Krasnuju Zvezdu», bet šos laikrakstus uz mājām no bibliotēkas lasīt gan neņēma. Šiem partijas izdevumiem saimniecībā tika atrasts cits pielietojums, – smejas Maruta. – Bet ar lielāko interesi cilvēki tajos laikos lasījuši «Liesmu», «Avo­tu» un «Karogu». 
Vēl pieredzējusī bibliotekāre atceras, cik kāri pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos ga­dos cilvēki lasījuši dzeju un pirkuši dzejas grāmatas. 
– Arī bibliotēkā tās bija burtiski uz izķeršanu! Manis pašas grāmatu plauktā ir daudz dzejas krājumu: Elksne, Ziedonis, Vācietis, Peters. Šie autori savulaik bija ļoti iecienīti: viņu izdevumi grāmatnīcu plauktos neiegūlās, un bija pieprasīti arī bibliotēkās. Cilvēki lasīja arī latviešu autoru prozu: Bels, Skujiņš, Kaldupe, Sakse un citi, – atceras Maruta. 
Savulaik mega populāro izdevumu sakarā viņa atceras arī tādu faktu, kā Jāņa Zālīša grāmatas «Mīlestības vārdā» (Jānis Zālītis bija psihoterapeits, hipnologs un onkologs. Minētā grāmata 1981. gadā iznāca 99 000 eksemplāros – aut.) otrā – ilustrētā – izdevuma izņemšanu no bibliotēkas krājumiem. Bibliotekāriem faktiski lika par pienākumu iz­ņemt no aprites abus šīs grāmatas izdevumus. 
– Ko darīsi, mēs arī nodevām, bet tomēr pēc kāda laika, kad attieksme pret šo tēmu kļuva brīvāka, mums tās atdeva atpakaļ. Pat nesabojātas, – atceras Maruta. Viņa pati ar interesi lasījusi citu šā autora grāmatu «Sestā simfonija», Zālīša paša sarakstīto autobiogrāfiju. 
Laiku pa laikam bibliotēkās (un, par laimi, arī patlaban) uz kādu autoru tobrīd īpaši populārajiem darbiem lasītāji pat pierakstās rindā. Te lasītāju allaž pieprasīto izdevumu vidū ir mūsu novadnieces Skaidrītes Gailītes grāmatas, un Kalna bibliotēkas apmeklētāji šajā ziņā nav izņēmums: kā stāsta Maruta, uz Gailītes grāmatām lasītāju pierakstīšana rindas kārtībā pastāvot kopš deviņdesmitajiem, kopš sāka iznākt rakstnieces grāmatas. Un Skaidrītes Gailītes grāmatas Kalna pagasta bibliotēkā sarindotas īpašajā plauktā, kas saucas «Mūsu novadnieki», tās liktas blakus citiem novadniekiem – gan agrāko gadu, gan mūsdienu autoriem. Maruta Orbidāne stāsta, ka, viņasprāt, piemēram, no grāmatas «Un tad nāca postītājs» varot pat mācīties vēsturi. – Kad izlasu pēdējo lappusi, man jāraud, – teic Maruta. 
Tāpat lasītāju vidū iecienīta esot Māras Jakubovskas grāmata «Melnā Berta», kas savukārt ir likteņstāsts par kādas šīs puses sievietes dzīvi. Protams, malā nepaliek Lūsindas Railijas, Daces Judinas un Karīnas Račko darbu cienītāji. 
 
Bibliotekārs mācās nepārtraukti
Bibliotēkas pēdējos desmit un vairāk gados ir kļuvušas par vietu, kur cilvēki ne tikai nāk pēc grāmatām, bet arī satiekas un apmainās ar jaunākajām vietējām ziņām, kā arī saņem dažādus pakalpojumus. Kopš projekta «Trešais tēva dēls» (pirms tam tika izveidota vienotā informācijas sistēma «Gais­mas tīkls») ieviešanas bibli­otēkas ir guvušas pilnīgi citu uzrāvienu un kļuvušas mo­dernas, savukārt bibliotekāri – daudz zinošāki. Tagad līdztekus specifiskajām nozares lietām bibliotekāram jāzina daudzas citas: orientēties interneta  iespējās, datu bāzēs, jāprot strādāt ar speciālo bibliotēkas katalogu un daudz kas cits. 
– Toties tagad darbs vedas daudz vieglāk. Bib­liotēkas informācijas sistēmā «Alise» grāmatas sāku ievadīt jau 2008. gadā un drīz jau sāku ar to pilnvērtīgi strādāt. Arī bibliotēkas lasītāju dati ir šajā sistēmā. Tas ārkārtīgi atvieglo ikdienas darbu! Katalogs ļauj apskatīt, kurā grāmatu krātuvē vai pie kura lasītāja patlaban atrodas tas krājums, kas vajadzīgs citam lasītājam. Vēl salīdzinoši nesen tas ļoti noderēja vietējiem cilvēkiem, kuri tobrīd studēja neklātienē grāmatvedību, pedagoģiju u.c. Nu gan šis pieprasījums mazinājies, bet vietā ir citas lietas, ko prasa lasītāji, – stāsta Maruta Or­bidāne. 
Maruta savulaik neklātienē mācījās Kultūras darbinieku tehnikumā, ko gan nesanācis pabeigt, jo tas bija 1970. gads: ģimenes veidošana, piedzima meita, un mācības palika otrajā plānā. – Bet es to nenožēloju, jo praksē bibliotekāru zinībās man bija ļoti laba darbaudzinātāja, kuru no­teikti vēlos pieminēt ar labu vārdu: Mirdza Mulere. Jā, viņa bija stingra un prasīga, bet no viņas es iemācījos to, ka ikviens darbs jāpaveic līdz galam. Kad sāku strādāt, bibliotekāriem tika rīkoti pamatīgi kursi, dažreiz tie ilga pat viena mēneša garumā. Kursos mūs mācīja autoritātes no toreizējās universitātes un Valsts bibliotēkas. Tas bija arī jauki un interesanti: kā mēs, no lauku bibliotēkām nākušie, devāmies uz galvaspilsētu, apmetāmies kopmītnēs, vakaros varējām apmeklēt teātri, koncertus. Tas bija vesels notikums! Nu un kursu beigās, protams, bija pārbaudes darbs un apliecības izsniegšana. Kursi bibliotekāriem regulāri notiek arī šajos laikos. Tā mācījāmies datorzinības tepat, Jēkabpilī. Pirmie šādi kursi bija 2000. gadā, un pirmais dators Kalna pagasta bibli­otēkā tika uzstādīts 2003. gadā. Ak, kā bērni tad te nāca, lai tiktu pie šā datora! Nu jau daudziem pašiem mājās ir interneta pieslēgums un datori. 
Taču ir lietas, ko bibliotēka var palīdzēt arī patlaban: senioriem jāpalīdz komunālo maksājumu lietās, citam jāizdrukā teātra un koncertu biļetes, arī aviobiļetes. Tiesa – bieži tikai vienā virzienā: prom, – nopūšas Maruta Orbidāne. 
 
Novadpētniecība – Marutas Orbidānes sirdslieta 
Ir vēl kāds darbs, ko gadiem ilgi ar lielu rūpību un sirdsdegsmi veikusi pieredzes bagātā bibliotekāre. Tā ir novadpētniecības ma­teriālu vākšana un apkopošana. Jau pieminētajam izcilo novadnieku – Raiņa, Jaun­sudrabiņa, Grīna, Elksnes, Auziņa, Ķuzānes, Tomas, Gai­lītes, Jakubovskas un citu – grāmatu plauktiņam blakus rindojas glītas un kārtīgi noformētas mapītes, kurā lapu pie lapas salikts viss, ko vien izdevies atrast par savu novadu un tā ļaudīm. Bibliotekāriem novadpētniecība vienmēr skaitījies tāds kā blakus darbs, bet Marutai tā ir arī sirdslieta. Viņa stāsta, ka šajā jomā cenšoties ne tikai papildināt esošo krājumu, bet arī īpaši gādāt par to, lai sava vieta te būtu atvēlēta tieši Sēlijas dižgariem un norisēm šajā kultūrvēsturiskajā novadā. Pro­tams, informācija par Kalna pagasta un tagadējā Jē­kabpils novada ļaudīm un viņu atmiņu stāsti arī salikti šajās mapītēs. Tos bibliotēkai cilvēki vai nu iedod paši jau uzrakstītus, vai arī viņu stāstus Maruta Orbidāne pieraksta. Viņa stāsta, ka novadpētniecības darbā bibliotēkai neatsverami palīgi ir Pērkonu ģimene – Aigars, Mārīte, Gita un Guna. No­vadpētniecības materiālu klāstā rodami Gitas un Gu-nas Pērkonu zinātniski pētnieciskie darbi. Vai nu pedagogu uzdevumā, vai labprātīgi, bet skolēni ielūkojoties arī šajās mapītēs, un jaunu zinātniski pētniecisko darbu nolūkos pētāmu un izmantojamu materiālu te vēl ir gana. Te ir savāktie materiāli par kādreizējo mazā bānīša dzelzceļa strādnieku Artūru Upīti no Leimaņiem, Modra Geidāna zinātniskais pētījums par bānīti, Daugavpils universitātes studentes Lie­nes Leitietes 2009. gada bakalaura darbs «Sēlijas novads senajos un viduslaikos», Gunas Pērkones, tā brī­ža 12. klases audzēknes, zinātniski pētnieciskais darbs «Vabuļu dzimtas un Vagulānu sētas vēsture 19. gs.–21. gs. sākums». Barikāžu laika atmiņu stāsti, Aiņa Baltmaņa tēlojumi «Ceļā uz Sibīrijas gadiem», informācija par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, par Latvijas militārajiem darbiniekiem, kuri nākuši no pagasta iedzīvotāju vidus, rakstu periodikā par Kalna pagasta iedzīvotājiem apkopojums utt. Maruta Orbi­dāne aptuveni vienpadsmit gadus strādāja arī pie pagasta avīzes izdošanas. 
Laukos patlaban kultūras dzīvi kustina trīs struktūrās strādājošie: kultūras namu vadītāji, skolotāji un arī bibliotekāri. Pārsvarā pasākumi notiek, šīm iestādēm sadarbojoties. Izņēmums nav arī Kalna pagasts. Maruta stāsta par šodienas aktīvajiem cilvēkiem pagastā, kuri darbojas dažādos pulciņos. Tā kādreizējais rokdarbnieču pulciņš astoņu dalībnieku sastāvā pārtapis par biedrību «Cerību logi». 
– Viņas ada, tamborē, pērļo, gatavo ēdienus, ap­mainās ar receptēm. Bija mums kāds jauks pasākums ar t.s. «atmiņu kladēm». Ne jau tām, kurās rakstīja: «Dzī­vo dzīvē dzīvu dzīvi…». Nē! Vilkām laukā no krājumiem tās klades, kurās savulaik rakstītas mīļākās dzejas rindas. Dzejoļu klades, atziņu klades. Tās mēs šogad pacilājām Dzejas dienu laikā. Jā, izveidojām biedrību, un šis statuss mums dod lielākas iespējas: piedalīties semināros, pieredzes apmaiņas braucienos. Es šajā visā esmu tāda kā administratore. Veikala mums vairs nav, pasta arī ne, bet mums ir sava biedrība, – stāsta Ma-ruta Orbidāne.
Būts ekskursijā uz Beb­reni, apskatīti Daugavas loki, «Stalkera parks», būts ciemos pie slavenajām zeķu adītājām, kuru darbi ceļo uz Itā­liju un kuras prot restaurēt cimdu rakstus no senajiem to fragmentiem. Bied­rība arī pielika savu roku Baltā galdauta svētku organizēšanā, rīkoja izstādi no pašu novada cilvēku mājās saglabātajiem seno laiku smalkajiem baltajiem izstrādājumiem. Maruta stāsta, ka šo pasākumu organizēšanā viņas strādājot tandēmā ar Sandru Vecumnieci.
 
Tētītis, viņa devums un mantojums
Nobeigumā par grāmatu un tēva lomu Marutas Orbi­dānes dzīvē. – Es vienmēr esmu daudz lasījusi. Tikko sāku lasīt, tā – uz priekšu! Palikusi prātā viena turku rakstnieka grāmata «Maz­put­niņš». Ar kādu aizrautību es to savulaik lasīju un pārlasīju. Tiesa – kad pusmūžā to atvēru atkal, brīnījos: kas mani tajā reiz tā aizrāva? Mums mājās bija arī pašiem sava bibliotēka un sava tās inventāra grāmata. Es zināju, kā taisa inventūru, un to darīju ik pēc trim mēnešiem. Tētis man to ierādīja un stāstīja. Kā jau teicu, es brīvajos brīžos pa bibliotēku vien dzīvojos, un tā vide man bija tuva, – atceras Maruta. 
Maruta stāsta, ka viņas Tētītis, Liberts Vecmuktāns, bijis ļoti gudrs un daudzpusīgs cilvēks: skolotājs, tad līdz 1963. gadam veicis bibliotekāra pienākumus, un tad no 1965. līdz 1980. ga­dam bijis  ciema padomes priekšsēdētājs tepat, Kalna pagastā. 
– Tētis bija daudzpusīgs: prata gatavot uzskatāmās aģitācijas materiālus, taisīja no koka māju zīmes, dziedāja vīru ansamblī. Viņam manā dzīvē bijusi vislielākā loma, – par savu Tētīti siltus vārdus teic Maruta Orbi­dāne. 
Tētītis saviem pēcnācējiem arī atstājis pamatīgu pētījumu: Vecmuktānu–Skrimbļu dzimtas vēstures grāmatu ar nosaukumu «No pagātnes uz nākotni». To ar ierakstu: «Bez dziļām saknēm ar savu zemi cilvēks ir tikai garāmgājējs» viņš nodevis savai meitai Marutai 2006. gada 16. jūlijā. 
Patlaban Marutas ģimene ir divas meitas, trīs mazdēli, vīrs Ēriks, ar kuru kopdzīvē tūlīt apritēs 50 gadi, labi znoti, kuri palīdz. Ne­daudz redzēta pasaule, ap­skatīta Latvija, ceļojot kopā ar māsas ģimeni, bet Maru­tas  mājas un sakņu vieta ga­diem ilgi ir tepat – Kalna pagastā. 
– Visi esam te, un tas ir labi. Esmu laimīga, – teic Kalna pagasta bibliotēkas bibliotekāre Maruta Orbi­dāne.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par materiāla «Visi esam te, un tas ir labi» saturu atbild SIA «Brīvā Daugava»

 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. GedertsPiebriedis
    GedertsPiebriedis
    pirms 1 mēneša

    Es nav bīš Kaln ciem bibloteka.

    Atbildēt

Pievienot komentāru