No 5. līdz 8. septembrim Rīgā notika pārtikas ražotāju produkcijas izstāde «Riga Food», kurā piedalījās 720 uzņēmumi no 35 valstīm, bija izvietoti 15 valstu, t. sk. arī Latvijas reģionu, nacionālie stendi. No Latvijas izstādē piedalījās vairāk nekā simts mājražotāji.
Izstādes reģionu halles ekspozīcijā ar nosaukumu «Novada garša Latvija» piedalījās arī mājražotāja no Aknīstes novada Ligita Elksnīte ar savu zīmolu «Sajūti dabu».
Viņas piedāvājumā izstādes apmeklētājiem bija ārstniecības augu tējas un sīrupi no dažādiem ārstniecības augiem – egļu skujām, pelašķu ziediem, vīgriezēm, avenājiem u.c.
– Esmu no Madonas puses, kādu laiku padzīvoju Daugavpilī, bet, tā kā esmu lauku cilvēks, man tomēr labāk patīk laukos, kur arī patlaban dzīvoju. Esmu pirtniece, bet pirts mūsu lauku mājās «Vilkupurvos» vēl tikai top, taču tējas un sīrupus jau gatavoju. Pirmie, kas jaunās receptes izmēģina, ir mana ģimene un radi. Mājražošana – tas ir mans sens sapnis, – stāsta Ligita Elksnīte.
Viens no produktiem, ko viņa gatavo jau divus gadus, ir cukurbiešu sīrups, saldais našķis, kas bija labi pazīstams pirmās brīvvalsts lauku saimniecībās. Ligitai pagaidām gan esot tikai pāris vadziņas cukurbiešu, bet viņa teic, ka tas ir tikai sākums.
– Jaunais, kā zināms, ir labi aizmirsts vecais. Tāda ir arī cukurbiešu sīrupa recepte. Laukos agrākajos laikos cukurs bija retums, jo bija dārgs, bet biešu sīrupu varēja izvārīt, jo cukurbietes audzēja. Protams, arī šo sīrupu bērniem nedeva ēst, cik vien kārojas, bet tomēr savs saldums pa rokai bija.
Šā tumšās krāsas sīrupa garša ir īpatnēja: kā karameļu, kā melases. Mūsdienu virtuvēs to var izmantot kā saldinātāju, turklāt jāpatur prātā, ka tas nebojā zobus, kā to dara cukurs. Par šo faktu lasīju kādā profesora Špata rakstā. Cukurbiešu sīrupu var lietot ne tikai pie tējas vai kafijas, bet arī gatavojot karameles (patlaban ir modē mājās gatavotās konfektes), ideāls tas ir piparkūku glazēšanai vai ieziešanai starp tortes kārtām. Jā, un arī saldējumā to var pievienot, – stāsta L. Elksnīte.
Rīgas izstādē viņas produktus atzinīgi novērtējuši, piemēram, vegāni. Mājražotāja teic, ka, viņasprāt, patlaban vairs nav tik izteikts kontrasts, ka mājražotāju produktus pārsvarā pērk tikai pilsētnieki.
– Nē, arī lauku cilvēkiem interesē mūsu ražotāju produkcija, un, kas īpaši priecē, – ekoloģisku pārtiku, dabīgas piedevas, sīrupus un citas tamlīdzīgas lietas patlaban arvien vairāk iecienījuši jaunieši, kuri meklē zāļu tēju, nevis paciņu tēju, – uzsver L. Elksnīte.
Ja cukurbiešu sīrupa pagatavošanā pamata izejviela un arī konservants ir pašas bietes, tad ārstniecības augu sīrupi tapuši ar cukura palīdzību. L. Elksnīte stāsta, ka viņa sīrupus gatavo ar tvaicēšanas metodi, kas ir gana darbietilpīga un laikietilpīga metode.
– Tvaicēju (nevis vāru) katlā uz malkas plīts – tā ka uguns enerģija arī te ir klāt. Šajā procesā ir daudz roku darba, piemēram, jāsarīvē cukurbietes. Viss, kas pārvēršas sīrupā, tepat vien apkārtnes pļavās ir audzis, es to tik vācu un lieku burkās.
Izstāde man bija ne tikai iespēja popularizēt savus ražojumus, bet arī palūkoties, ko labu dara citi mājražotāji. Lai arī varētu šķist, ka nupat jau viss iespējamais ir izdomāts un izgudrots, tā nav. Kā jau sacīju – viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, bet mūsdienās tam klāt pieliekam kādu jauninājumu, uzlabojumu. Piemēram, zinām daudzus kaņepju produktus, bet var ražot arī kaņepju proteīna pulveri. Tāda ir mūsu neizsmeļamā daba, kurā ir tik daudz variantu, ka visus nekad nevarēs apgūt, – teic mājražotāja Ligita Elksnīte no Aknīstes novada.
bezkaunīgais sivēns
Tas nav nekas pārāk sens,jo cukurfabrikas laikā daži toreizējie mājražotāji no sīrupa dzina kandžu.