Zaļā baznīca, kuras durvis allaž atvērtas
ILZE BIČEVSKA

Sēlpils baznīca uzcelta 1850. gadā, I pasaules kara laikā tā tika sapostīta pirmo reizi,  cietis arī altāris un kancele. Laikā starp kariem baznīcu atjaunoja, tiesa – vienkāršākā, askētiskākā veidolā, tāpat tika atjaunots altāris un ērģeles. Un tad nāca II pasaules karš, kura laikā dievnams atkal tika izpostīts: sašauts jumts un tornis. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados draudze vēl pastāvēja, taču tā savu dievnamu tomēr nespēja materiāli uzturēt, un tā 1961. gadā Sēlpils baznīcā notika pēdējais dievkalpojums. 
 
Dievnams tiecas atdzimt no drupām
     No jauna šīs baznīcas draudzi nodibināja 1998. gadā, toreizējais tās mācītājs jau aizgājis mūžībā. Patlaban te dievkalpojumus vada mācītājs Ainars Spriņ­ģis. Pirms viņa šurp brauca mācītājs no Ogres Ģirts Grietiņš. Vasarā dažreiz  dievkalpojumi notika baznīcas mūros, kam nebija jumta un logu, kur svilpoja caurvējš, bet ziemā – Sēlpils centrā, īrētajās agrākā kolhoza kantora telpās. Tagad jau otro vasaru dievlūdzēji var sanākt kopā pašā dievnamā, krietni komfortablākos apstākļos, jo pēdējos gados baznīcā veikti prāvi glābšanas un atjaunošanas darbi. Baznīca tiecas at­dzimt no drupām. 
    Par to, kas aizvadītajos gados padarīts, stāsta draudzes priekšniece Ligita Ašme. Ar viņu sarunājamies baznīcas omulīgajā gaisotnē. To rada bišu zumēšana apkārt esošajās ziedošajās milzu liepās, arī saules stari, kas iespīd caur dievnama jumta un logu matēto stiklojumu un rotaļājas uz baznīcas gaišajām, no Dau­gavas krastu dolomīta radzēm mūrētajām sienām. Baznīcai tagad ir jumts ar gaismu caurlaidīgu polikarbonāta klājumu, arī logu ailas aiztaisītas ar tādu pašu materiālu, ieliktas glītas ārdurvis. Lielās un patlaban arī vienīgās dievnama telpas vidū draudzei paredzētajā vietā rindās salikti krēsli baznīcēniem, aizmugurē novietoti pāris galdi. Tur, kur reiz bija altāris, patlaban stāv no Daugavas dolomīta radzēm salikts improvizēts altāris. Pa labi no tā cits radžu krāvums kalpo par dekorāciju, kur sadēstītas puķes un salikti Valdas Krūmiņas mājās saaudzētie un pa ziemu pārzieminātie košo puķu podi. Grīdas gan šai baznīcai nav. Tā vietā – smiltis un zālīte. Vairs nav arī agrākā balkona, kas savulaik bijis dievnama telpas otrā galā. Durvis uz baznīcas torni ir aizslēgtas, jo kāpšana tajā patlaban nav iespējama. Palūkojoties uz sienu aiz altāra vietas, var redzēt, kur savulaik atradušās mācītāja telpas: par to liecina ķieģeļu nospiedumi mūrī un kādreizējā skursteņa vieta. Tā visa arī vairs nav. 
 
 
Sēlpils baznīca – atvērtā un zaļā baznīca
    Taču galvenais ir: atkal ir pati baznīca, kuras durvis visu laiku atvērtas, un tajā kaut vai tikai vasarās var atkal noritēt dievkalpojumi, savukārt ziemā var brīvi ienākt tāpat vien. Ligita Ašme stāsta, ka cilvēkus ļoti izbrīnot fakts, ka dievnams ir vaļā visu laiku, ka  te var ienākt jebkurā brīdī, drīkst uzkavēties, padomāt, pabūt ar sevi. Arī kapusvētku apmeklētāji te mēdzot iegriezties un nolikt kādu svecīti. Īpaši šī zaļās baznīcas koncepcija esot sajūsminājusi kādu jaunu rīdzinieku pāri, kuri nolēmuši, ka laulāsies tieši te. Jaunie, atbraukuši lūkot šo vietu, teikuši, ka viņi visiem saviem draugiem stāstot par šo brīnumaino vietu, kur durvis vienmēr vaļā (pieej, parausti, un durvis tiešām atveras – o!), un to, kā viņiem patīkot gaišās, no dolomīta radzēm būvētās dievnama sienas. 
    – Rīdzinieki jau varētu izvēlēties savai laulību ceremonijai skaistāko un modernāko vai populārāko baznīcu, kādu vien gribētu, bet viņi vēlas tieši te – Sēlpilī. Mēs tā kā pat kautrējamies, kas nu te tāds, prasījām, vai nav pārdomājuši. Bet viņi ne tikai nav pārdomājuši, bet teic, lai tikai neko nemainām, neko neuzlabojam, jo viss šajā dievnamā esot tik dabīgs un autentisks. Iz­domājām, ka nolaistīsim grīdas klonu, lai neceļas putekļi. Kā šajā dienā varētu  dievnamu rotāt? Nezinu. Bet, kad uz Jāņiem saliku lauku puķes un smilgas vecās alumīnija piena kannās, tad arī par šādu vienkāršu rotājumu visi, kas to redzēja, priecājās, sakot, ka esot romantiski, – stāsta Ligita Ašme.
    Cilvēki ne vienreiz vien izteikuši atzinību par to, ka baznīca atvērta visu laiku, nevis tikai uz dievkalpojumu. Un galvenais – vandaļi dievnamam nav nākuši i tuvumā. Tā nu Sēlpils baznīca tagad ir zaļā un atvērtā baznīca, un jāteic, ka sajūta, te atrodoties, tiešām ir silta un mājīga, par spīti tam, ka līdz dievnama pilnīgai pabeigšanai vēl ejams garš ceļš, kam ne tuvu nav saredzams gals, jo šis darbs vēl ir tikai pašā sākumā. 
Ligita Ašme piedzīvotajos notikumos saskata zī­mes, kas norāda, ka izdosies vai nē, kā arī to, kā visam jābūt. Te mazs stāstiņš par baznīcas durvju atslēgām, kas pazuda dienā pēc dievnama iesvētīšanas. Abi ar vīru jau bija devušies projām pēc šā pasākuma, rokas aizņemtas ar pauniņām, kurās bija viss, kas bija sagādāts tā vajadzībām, durvis aizslēguši, bet, mājās nonākuši, redz, ka atslēgu nav! Tās neatradās arī nākamajās dienās, un brīdī, kad baznīcā vajadzēja ielaist kāda aizgājēja tuviniekus, kas vēlējās apskatīt izvadīšanas vietu, nācies vien baznīcas durvju slēdzeni uzlauzt. Atslēgu otrs komplekts tika meklēts arī pie celtniekiem, kas veica jumta remontu, bet tie sacījuši, ka arī tiem iedotās durvju atslēgas mīklainā kārtā pazudušas no loga palodzes. Līdz par visiem kopā secinājuši, ka atslēgas būs aiznesusi vārna. Tā pati, kas visu laiku baznīcas apkārtnē dzīvojas un par visu interesējas. 
    – Uz spožām lietiņām kārā vārna, jādomā, bija sūtīta kā zīme, ka nevajag šīs baznīcas durvis slēgt. Tad nu arī to nedarām, – smejas Ligita Ašme. 
Patlaban Sēlpils draudzē ir ap 30 cilvēku. Ligita teic, ka tas lauku apstākļiem esot gana labi. Viņa draudzes priekšnieces pienākumus uzņēmusies pēc tam, kad pāris gadu laikā nomainījušies divi viņas priekšgājēji. Ligita stāsta, ka pati nav Sēlpilī dzimusi, bet tomēr liela dzīves daļa ir saistīta ar šo pusi. 
     – Mani vecāki šurp pārcēlās uz dzīvi, kad es mācījos otrajā klasē. Tēvs bija lauksaimniecības speciālists, kuru atsūtīja uz Sēlpili strādāt. Mācījos Jēkabpils 1. vi­dusskolā, tagadējā ģimnāzijā, vēlāk pārcēlos uz dzīvi Jelgavas pusē. Es esmu ticīgs cilvēks jau sen, ap trīsdesmit gadu vecumu ar vīru laulājāmies baznīcā, ar laiku arvien biežāk sāku apmeklēt dievkalpojumus tajā pusē. Kad mammīte palika viena savā lauku mājā, mēs atgriezāmies Sēlpilī. Pamazām es iekļāvos šejienes draudzes dzīvē. Te dievkalpojumus apmeklēja mana mamma, un es gāju kopā ar viņu. Es domāju – te ir draudze, man to vajag atbalstīt. Patlaban mums draudzes locekļu vidū lielākoties ir jaunas ģimenes ar bērniem. Tie ir aizņemti cilvēki, kuri nevar uzņemties šos pienākumus. Tāpēc tad, kad mani aicināja, es piekritu kļūt par draudzes priekšnieci, – atceras Ligita Ašme.
 
 
Neticamā ideja, kas nu realizēta dzīvē
   Sākotnēji neesot bijis pat domas par to, ka  varētu mēģināt glābt pamazām brūkošos Sēlpils baznīcas mūrus. Kā nekā pēc kara gados notikušā šo celtni ilgus gadus nežēlīgi bija postījis arī laika zobs. Ligita atceras, ka pat Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvadība bijusi skeptiska par ideju, ka Sēlpils baznīca atjaunojama. Tur sprieduši, ka ir tā, ka pat lielākām, skaistākām un krietni labākā kartībā esošām baznīcām tek jumts, tas jālabo, un naudas tam nav, bet Sēlpilī baznīcai jumta nav vispār! Tad ko gan te var darīt? Jumts taču ir katras ēkas svarīgākā daļa, un tā uzlikšana vienmēr nozīmē lielu naudu, kuras mazai draudzei vienkārši nav. Kur to ņemt? 
     – Bet tajā pašā laikā mums kā draudzei uz pleciem gūlās zināma atbildība sabiedrības priekšā: blakus baznīcai ir kapsēta, kur cilvēki ikdienā nāk kopt savu tuvinieku atdusas vietas un lielā pulkā sabrauc uz kapusvētkiem, kad ne viens vien pienāk arī pie baznīcas vai ieiet tajā. Pašvaldības algotie darbinieki, kuri regulāri strādā pie kapu sakopšanas, man tika stāstījuši, ka ik pa laikam dzirdot būkšķi, ko rada kārtējais nokritušais dolomīta gabals… Tāpat blakus esošajā Zvejnieklīcī bieži notiek dažādi pasākumi, kuru dalībnieki arī mēdz atnākt līdz šai vietai. Te visa apkārtne ir no pašas dabas skaista un arī cilvēku un pašvaldības kārtīgi sakopta, savukārt pie baznīcas no mūra krīt šie dolomīta akmeņi! Ko darīt? Varbūt šīs drupas labāk nošķūrēt? To gan negribējās. Un tad dzī­ve pierādīja, ka viss ir Dieva rokās, un viņš visu skaisti salika pa plauktiņiem, – teic Ligita Ašme. 
    Viņai kā agrākajai kultūras darbiniecei, kura līdz šim strādājusi par citu doto uzdevumu veicēju, nevis izrīkotāju un vadītāju, nebija ne mazākās projektu rakstīšanas pieredzes, bet nu šis darbs uzkrita kā sniegs uz galvas. Kā Ligita atceras, sākums bijis pilnīgi neticams: kam vien viņa zvanījusi un interesējusies par atbalstu un konsultācijām projekta pieteikuma rakstīšanā, visi teikuši jā. Savukārt draudzē viedokļi dalījušies: ja, piemēram, vecākās draudzes locekles Valda Krūmiņa un Ārija Ozola ticējušas šai idejai, tad bijuši arī skeptiķi, kuri sacījuši, ka baznīcas atjaunošana ir tikai skaists sapnis. 
     – Ne es pratu pati, ne pazinu citus projektu rakstītājus, bet visi bija pretimnākoši, atbalstoši. Projekta pieteikumu baznīcas jumta uzlikšanai uzrakstīja Daina Alužāne, savukārt naudu ieguvām lauku partnerības «Sēlija» projektu konkursā. Man – cilvēkam, kurš desmit gadus bija dzīvojies tikai pa savām lauku mājām un atbildējis tikai par sevis paša dzīvi, pēkšņi vajadzēja pārzināt kopienas naudas lietas. Tas tiešām man bija traki! Es tagad atjaunošu baznīcu! Skan cēli, bet reāli tas ir grūts darbs. Labi, ka brīdī, kad to visu sāku, es neapjēdzu priekšā stāvošā grūtumu un sarežģītību, jo citādi būtu nobijusies un apstātos. Bija cilvēki, kuri kaut ko saprata no būvniecības, raustīja plecus un teica, ka tu, Ligita, nezini tā darba apjomu, kura organizēšanu esi uzņēmusies… – atceras draudzes priekšniece. 
    Eiropas naudu izdevās iegūt, jumts būs, un tad jau tas pirmais solis būs galā. Bet dzīve ieviesa korekcijas:  ar projekta naudu tomēr nepietika, vēl vajadzēja vākt ziedojumus, kā arī veikt saimniecisko darbību. Baz­nīcas torni būvnieki ieteica iekonservēt, jo arī tas bruka kopā. Draudzei bija daži nekustamie īpašumi: neliels meža gabaliņš Sēlpils centrā, vecā mācītājmuiža, kas tobrīd bija ļoti sliktā stāvoklī. Tika nolemts tos pārdot.
    – Muižu iegādājās privātpersona, un prieks, ka patlaban šī ēka un apkārtne sākusi jaunu dzīvi. Visiem no šā darījuma sanāca pa­tiess labums: draudze nu va­rēja samaksāt arī par pa­pildu darbiem, māja ieguva saimniekus, bet apkārtne – vēl kādu sakoptu vietu. Vienu laiku bijām parādā celtniekiem par viņu paveiktajiem darbiem. Tas gan bija traki! Labi, ka SIA «LC būve» bija tik pretimnākoši un pagaidīja! Bez jau pieminētajiem naudas ieguvumiem mums ir arī savs ziedojumu konts, kur ik pa laikam cilvēki (gan zināmi, gan anonīmi) ieskaita naudiņu. Visiem viņiem par to sirsnīgs paldies! Nu un tad, kad beidzot atdevām parādu celtniekiem, tad palikām, kā saka, pa nullēm. Toties vairs neesam parādā, un nu jau var domāt par to, ko varētu baznīcas labā izdarīt vēl, – stāsta Ligita Ašme. 
 
 
Tornis gaida savu zvanu
    Baznīcas tornim vajadzīgas ārdurvis, krauto akmeņu sēta ap dievnamu arī prasa pielikt roku remontam, tāpat derētu nostiprināt un nokrāsot sienu aiz altāra. Un tornis gaida savu zvanu, kas patlaban glabājas kādās mājās. 
    – Ja varētu zvanu ielikt vismaz kādā statīvā! Cik tas būtu skaisti, ja zvans dievkalpojuma laikā skanētu pa visu pagastu… – sapņo draudzes priekšniece. Viņai ir arī doma par to, ka baznīcas tornī varētu būt tāds pats skatu laukumiņš kā Krustpils pilī, jo Sēlpils baznīca atrodas paaugstinājumā, un līdz ar to skats uz apkārtējo ainavu no torņa ir fantastisks. Nospriežam, ka būtu labi, ja pēkšņi atrastos kāds miljonārs, kuram nebūtu žēl ziedot naudu viena sena dievnama atjaunošanai skaistā Latvijas dabas stūrītī. 
    Šī ir otrā vasara, kopš baznīca sākusi jaunu dzīvi. Jau pieminētā laulību ceremonija te būs pirmo reizi, kopš dievnams ir vaļā, arī kristības vēl te nav notikušas, vien izvadīti pāris aizgājēji. 2016. gadā iesāktais projekts noslēdzās 2018., valsts simtgades gadā, un baznīcas iesvētīšanas dievkalpojums notika šā paša gada 10. novembrī. Ligita stāsta, ka uz šo pasākumu nācies meklēt krēslus, lai baznīcēniem būtu kur sēdēt. Krēsli dabūti no kāda ziedotāja. 
     – Uz simtgades laiku jau tos nekur nevarēja aizņemties, jo kultūras namos taču notika pašiem savi valsts svētku pasākumi. Tagad mums ir kāda labvēļa dāvinātie agrākie vienas skolas krēsli, kurus gan derētu padarīt košākus. Tāpēc rīkosim talku – plenēru. Katram ota rokā, un uz priekšu krāsot krēslus! – stāsta draudzes priekšniece. 
     Viena no vajadzīgajām lietām, bez kā grūti iztikt, ir elektrība. Sēlpils baznīcā tā jau ir pievilkta, un tas ļauj dievnamā rīkot koncertus, kā arī veidot baznīcas noformējumu gadskārtu laikā. Tā Ziemassvētkos te bija ar lampiņām rotāta eglīte, gaismas prožektoriņi katrā logā, noformējums ar zilām debesīm un eņģelīšu rotājumu, kā arī ar Ziemassvētku mūzikas pavadījumu fonā. 

    – No četriem līdz sešiem pēcpusdienā, kad satumst, te varēja nākt katrs, kurš vēlas, līdzi nesot savu svecīti. Izgaismotie baznīcas logi burtiski aicināja cilvēkus ienākt. Lielākais gandarījums jau ir tieši par to, ka cilvēki vēlas te ienākt. Te patiesi ir laba aura, ko rada gaišās Daugavas dolomīta radžu mūra sienas, gaisma, kas plūst pa jumtā izveidotajiem logiem, un galu galā arī senās vēstures elpa. Es ne reizi vien esmu iztēlojusies, kā cilvēki savulaik veda vai nesa šīs radzes prāvo gabalu no blakus esošā Daugavas krasta, kā notika vērienīgie būvniecības darbi. Un kur vēl dekoratīvās, no ķieģeļiem mūrētās logu arkas! Savukārt Lieldienās, kad notika dievkalpojums, savu gaismas efektu radīja pati saule: tā apspīdēja krustu un altāri, veidojot baznīcā tādu kā taciņu. Man šādi piedzīvotie mirkļi liekas kā no Dieva sūtītas zīmes, kas vēsta par to, ka viss iecerētais mums izdosies, – teic Sēlpils  draudzes priekšniece Ligita Ašme. 

Tie, kuri vēlas ziedot Sēlpils baznīcas tālākajiem atjaunošanas darbiem, var to darīt, ieskaitot naudu kontā: Sēlpils ev. lut. draudze Pētera Barisona iela 1, Sēlija, Sēlpils pagasts, Salas novads, LV–5232, reģ. Nr. 90000691254, a/s SEB banka, UNLALV2X. Konts: LV04UNLA0050004888900. 


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla «Zaļā baznīca, kuras durvis allaž atvērtas» saturu atbild SIA «Brīvā Daugava»
 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (4)

  1. !
    !
    pirms 3 gadiem

    Pirmais atjaunotās draudzes mācītājs Valdis Mārtiņš Drinks (dzimis 1937. gada 3. februārī, miris 2002. gada 7. martā) bija latviešu ķīmiķis, pedagogs, augstskolas pasniedzējs un luterāņu mācītājs.[1] Viņš bija Latvijas Universitātes pasniedzējs, 30 gadus strādāja neorganiskās ķīmijas katedrā. Otrā pasaules kara beigās Drinku ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tomēr 1946. gadā atgriezās Latvijā, pēdējo ceļa daļu noejot kājām. V. M. Drinks bija slavena Sanktpēterburgas salūta meistara un pirotehniķa Aleksandra Drinka dēls, viņam bija raksturīga mīlestība pārsteigt studentus ar dažādiem ķīmiskiem procesiem un pārvērtībām. Bezalgas mācītājs,patriots.

    Atbildēt
  2. !
    !
    pirms 3 gadiem

    Pirmā atjaunotās draudze vecākā bija Maija Kaufmane un grāmatvede Marta Alne. Tai laikā tapa gleznotāja Skudras altārglezna, baznīcai pievilka elektrību, sāka īrēt draudzes māju, tapa baznīcas projekts, rīkoja talkas, uzlika baznīcai krustu un uzlika tornim jaunu jumtu. Ģirts Grietiņš - mācītājs un grāmatu tulkotājs tagad kalpo Kanādā. Visi jāsauc vārdā! Nekas nerodas tukšā vietā. Draudze darbojās līdz 1967.gadam!

    Atbildēt
  3. To !
    To !
    pirms 3 gadiem

    Nevar jau visu vienā avīzes rakstā sarakstīt un visu vēsturi izstāstīt. Lai kas kas paliek arī citiem rakstiem un pētījumiem. .

    Atbildēt
  4. Gunita
    Gunita
    pirms 3 gadiem

    Mani senjci te visu dzīvi nodzīvojushi Sēlijā un Es arī savu jaunību,un pilnīgi jocīgi lasot,ka to baznīcu dēvē par Sēlpils baznīcu,tak Sēlijs ir aiz nolaistās skolas,kur es mācījos bērnībā,viss tiek izpostīts un nolaists,jo tak augstākā elite to panākusi,jo pashi sēž siltās vietās,bet parastajiem jāmūk prom,lai varētu normāli dzīvot,pretīgi noskatīties,kas notiek manā Dzimtenē,visu pārdēvē.......Mana Vecmāminja,slavenā shuvēja Sēlijā,tikai iesvētīta Sēlijas baznīcā,nevis Sēlpils..........

Pievienot komentāru