Ko, lai mazinātu plūdu apdraudējumu Jēkabpilī, varētu darīt preventīvi?
ILZE BIČEVSKA

      Plūdu nodarītie zaudējumi Jēkabpilī, kā arī potenciālais apdraudējums, kāds pilsētā un Salas pagasta Sakas salā saglabājas līdz pat pavasarim, cilvēkiem liek daudz domāt un diskutēt sociālajos tīklos par to, kas tad būtu darāms, lai ātrāk mazinātu ūdens līmeņa kāpšanu Daugavā. Tāpat izskanējušas domas par to, kādi varēja būt preventīvie pasākumi, lai nepieļautu to, ka krājas vižņu masa, kas pieblīvē upes gultni un rada šādus plūdus. 
      Par  plūdu prevenciju savu skatījumu BD vēlējās izteikt zemnieks Andris Felss, kurš visu mūžu dzīvo Daugavas krastā un gadu garumā savām acīm ne vienreiz vien pieredzējis laika apstākļu un upes untumu radīto apdraudējumu.   
      - Prevencijas darbi plūdu novēršanai, manuprāt, nebūtu sarežģīti veicama lieta. Ir jānovērš vižņu “konveijera” veidošanās Daugavas plūsmā. Un tas izdarāms ar mehānisko trošu novilkšanu pāri Daugavai posmos aptuveni ik pēc 50 kilometriem, sākot jau no Krāslavas. Turklāt tas darāms tajās upes vietās, kur straume ir lēna. Troses palīdzētu novērst vižņu veidošanos, kas Daugavā rodas brīdī, kad gaisa temperatūra nokrīt līdz mīnus septiņiem grādiem. Ko tas mums dotu vēl? Bez jau pieminētās vižņu veidošanās novēršanas tas ļautu ātrāk veidoties gludam ledum jeb monolītai upes sasalšanai. Gludais ledus atkušņos vai pavasarī labāk izkūst, ļaujot ātrāk aiztecēt ūdenim, jo to vairs nekavē vižņu putras sablīvēšanās līkumos un “ausīs”. To, kādos attālumos citu no cita būtu izliekamas šīs troses, var izrēķināt matemātiski. Tāpat jāpatur prātā, ka Daugava nav ļoti plata upe – praktiski tikai 200 m plata. Protams, simtprocentīgu garantiju šis troses paņēmiens nedod, kā jebkas dzīvē nav pilnīgi garantēts, taču tas jau ir ticis pielietots agrāk ar samērā labām sekmēm.
      Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Latvijā bija cilvēki, kuri prata gudrā veidā aizlaist upi, šajās “ausu” vietās zāģējot ledu. Tas notika tā: ledu zāģēja upes lēnplūdes vietās, atgriezto ledus gabalu aizlaižot šķērsām upes plūsmai un tā to nobremzējot. Tālāk jau savu darbu paveica sals. Varbūt šodien tas izklausās neticami, bet šāda upes “aiztaisīšana” tika darīta, lai... varētu tikt uz veikalu otrā upes krastā. Pakļaut upes untumus var, ja pārzina fizikas likumus, kas tā kā būtu nemainīgi visos laikos, - stāsta Andris Felss. 
      Viņš arī piebilst, ka troses Daugavas augštecē virs Jēkabpils pārvilkšana savulaik  nebija veikta pilnīgi tehniski pareizi, bet ar šodienas tehnoloģiskajām iespējām tas jau būtu izdarāms daudz labāk. Vēl A. Felss uzskata, ka noteikti vajag izbagarēt upes gultni, piemēram, pretī “laukuceltniekam”, jo tur veidojas sanesumi. 
      - Vasarā šajā vietā ir gana sekls, lai šo darbu varētu netraucēti paveikt. Vēl kāda sastrēguma vieta ir pirms Bebrulejas, kur ir viena nenorakta klints, to arī varētu norakt laikā, kad ūdens līmenis ir zems. Jā, Daugavas straumes ātruma izmaiņas biedē “hesistus”, jo tas veicinātu Pļaviņu HES “braukšanu” jeb izkustēšanos no vietas, kas jau ir pamanīta un fiksēta. Ko darīt – HES būve ir slikts PSRS laika hidrobūvniecības piemērs, - piezīmē A. Felss. 
      Patlaban pilsētnieki un visi plūdos cietušajiem līdzi jūtošie pilnīgi pamatoti slavē dambja esību Jēkabpilī, runājot par dambi nevis kā par tehnisku būvi, bet sakot paldies tam bezmaz kā spēkpilnai un sargājošai dzīvai būtnei. A. Felss atceras laiku, kad viņi kopā ar Ludi Skostu kā toreizējie Augstākās Padomes deputāti tika pārliecinājuši finanšu ministru Elmāru Siliņu, ka noteikti vajag iedalīt naudu Jēkabpils dambja  būvniecībai, to paredzot gan pilsētai, gan arī Krustpils pagastam. Felss atgādina, kā savulaik Krustpils pagasta iedzīvotāji cīnījušies par to, lai tiktu stiprināts Prižu krasts 100 metru garumā, kur darbi tā arī nav izdarīti līdz galam, joprojām pakļaujot briesmām trīs mājas Daugavas krastā.
      - Gribu atgādināt, ka pašā Jēkabpilī par aizsargdambja būvi visa garā  procesa iesākumā nepagurdams cīnījās toreizējais Jēkabpils pilsētas mērs Vilis Dābols. Viņš nebija birokrāts, bet gan praktiķis, un tā kopīgiem spēkiem tika panākts, ka 1992. gada valsts budžetā tika iedota nauda aizsargdambja Jēkabpilī būvei. Nesenā vēsture, protams, piemirstas, un nav jābrīnās, ka šodien Latvijā pie varas esošajiem jau sajucis, kad tad īsti uzbūvēja to Jēkabpils aizsargdambi: astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados. Taču jāsaprot, ka visi šie preventīvie un aizsardzības pasākumi plūdu novēršanai un gan pilsētas un novada pašvaldības, gan iedzīvotāju īpašumu pasargāšanai no applūšanas un krastu nobrukšanas ir valstisks jautājums, nevis tikai pašvaldības uzdevums, lai cik varonīgi un pareizi tā nerīkotos vienā vai otrā gadījumā. Upe taču netek tikai caur Jēkabpili, bet gan pa lielu daļu visas Latvijas, - aizdomāties aicina Krustpils pagasta zemnieks, agrākais Augstākās Padomes deputāts Andris Felss.
     D. Gagunova foto
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru