Variešu pagasta saimniecībā saplosītas septiņas aitas un pieci jēri
ILZE BIČEVSKA

      Ceturtdienas, 18. aprīļa, rītā apmēram pēc astoņiem Variešu pagasta saimniecības īpašnieku Valdi Zvaigznīti sagaidīja ļoti smags pārdzīvojums un zaudējums, kad klaiņojošs suns (visticamāk, vairāki) saplosīja viņa divpadsmit aitas (tajā skaitā piecus šā gada jērus) no viņa četrdesmit aitu lielā ganāmpulka. 
      Kad pēcpusdienā atbraucām uz šo saimniecību, skats pavērās ļoti skaudrs: netālu no aitu kūts, faktiski arī netālu no dzīvojamās mājas vairākās vietās redzami nokostu aitu un jēru līķi: kur - pie nokrautas barības kaudzītes, kur - pastaigu laukumā pie kūtiņas, tālāk pa aploka teritoriju tekošās upītes krasta, kur aitām bija dabiska dzirdināšanas vieta. Vietumis mētājas vilnas kušķi, kur acīmredzot aitas plosītas vēl dzīvas. Pie upītes krasta guļ aita ar savu februārī vai martā dzimušo jēriņu. Aitai nokosta daļa purna, bet jēram pa pusei norauts skalps. Citā vietā pie aploka sētas uz sāniem guļ paliela beigta aita, ap kuru pusotra metra rādiusā mētājas lopiņam noplēstā vilna, un vienam mājdzīvniekam pilnībā noplēsta vilna, it kā to kāds būtu nocirpis, tikai pēc cirpšanas uz aitas sāniem būtu palikusi īsa vilnas kārtiņa un nebūtu redzamas suņa zobu un nagu atstātās zilganās svītras. Šai aitai arī abas priekškājas nograuztas līdz kauliem. Un tā visur, kur skaties. 
 
 
     Aitas plēstas arī kūtī
      Valdis Zvaigznītis stāsta, ka arī kūtiņā pilns ar aitām noplēsto vilnu, aizgaldā nokosti jēri, jo suņi, acīmredzami nebaidīdamies no tā, ka tepat blakus ir mājas un cilvēki, tās trenkājuši un plosījuši arī kūts iekšienē. 
      - Kad ap astoņiem no rīta braucu uz Jēkabpili darīšanās, viss vēl bija mierīgs un kluss, ne kā tagad, kad aitas un jēri stresā nemitīgi blēj, jo kura aitumāte ir zaudējusi jēru, kurš jērs – savu māti. Un tad kaut kad pēc stundas vai vairāk šis viss slaktiņš bija sācies, - stāsta saimnieks.
      Pārliecību, ka aitām uzbrukuši tieši suņi, nevis vilki, aitu īpašniekam dod fakts, ka viens no uzbrucējiem ir noķerts: saimnieks rāda mājinieku taisītu foto, kurā redzams žogā sapinies melns nenosakāmas šķirnes suns. 
      - Zvanīju pašvaldības policijai, bet man atbildēja, ka viņi nefiksē materiālo vērtību zaudējumu, ka jāsauc Valsts policijas pārstāvji. Tie savukārt sūtīja pie pašvaldības pārstāvjiem... Tad es zvanīju 112 vai 110, jo zinu, ka tad vismaz sarunu ieraksta. Beigās jau policija atbrauca, taču iesniegumu no mums nepieņēma, jo mums esot jāvēršas Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD). Zvanīju PVD, kas man savukārt norādīja, ka jāsazinās ar vietējo vetārstu. Riņķa dancis, - stāsta Valdis Zvaigznītis.
      Tiesa – šajā brīdī vakarpusē veterinārārsts Juris Sprūdžs kopā ar ganāmpulka saimnieku jau noslēdza trīs hektārus lielā iežogotā aitu aploka apstaigāšanu un nokosto aitu skaitīšanu. Kā izrādās – suņi aplokā ielīduši no tālāka stūra, bet aitas plēsuši tepat vien pie mājas un kūts, jo visi beigtie lopiņi mētājas ēku tuvumā. 
      - Savā četrdesmit gadus ilgajā veterinārārsta praksē Variešu pagastā tik lielu uzbrukumu aitu ganāmpulkam neesmu pieredzējis – ne kolhoza laikā, ne pēdējās desmitgadēs. Cik var saprast no saimnieku fiksētās fotogrāfijas, šāda izskata klaiņojošu suni (vai suņus) arī neesmu manījis vai par tādiem dzirdējis. Jādomā – nākuši no tālienes. Zaudēto lopu skaits ir fiksēts, saimniekam tagad jāsazinās ar kādu no kritušo dzīvnieku savācējfirmām, kas aitu līķus utilizēs, jo pēc noteikumiem pats īpašnieks to darīt (aprakt) nedrīkst. Jādomā, ka vismaz šos izdevumus sedz valsts. Konkrētajai zemnieku saimniecībai aitas nebija apdrošinātas, tāpat valsts neparedz kompensācijas par šāda rakstura zaudējumiem, - stāsta Juris Sprūdžs.
     - Viss maksā naudu. Ganāmpulks, protams, bija reģistrēts, bet apdrošināšana nav lēta. Un, kas zina, vai beigās es tāpat nepaliktu vainīgs, ka žogs nav augstāks vai citādi stiprāks. Man jau tuvinieki saka, lai beidzu ņemties ar tām aitām, jo man tas grūti invaliditātes dēļ, bet, lai arī staigāšana man ir apgrūtināta, es tomēr priecājos, ka man ir šis pienākums – apkopt aitas, jo tas man liek kustēties, par spīti visam. Un vai tad es ko sliktu daru? Sabiedrībā ir daudz veselu cilvēku, kuri nestrādā un prasa no valsts pabalstus, es strādāju, - sarūgtināti spriež ganāmpulka saimnieks.
 
     Suns, kas nebija čipots, eitanazēts
      Aitu aploks ir iežogots ar koka sētu, kas vietām tiešām izšķobījusies, bet tās aizsargspēja pastiprināta ar žoga pinumu, un akurāt tas ir bijis liktenīgais faktors vienam no plēsējiem, kurš šajā drātī pamatīgi sapinies, tāpēc šo suni varējuši savākt ķērāji. Saimnieka brālis sprieda, ka, ja šim uzbrucējam uzliktu siksnu ar GPS un pasekotu signālam, varbūt izdotos noskaidrot, uz kuru māju suns dotos, jo, visticamāk, čipa šim sunim nav vispār. Par to, vai šādā veidā ir iespējams atrast suņa saimniekus un vai kāds to vispār darītu, nav skaidrs, bet attiecībā uz čipa neesamību viņam izrādījās taisnība. Par suņa tālāko likteni vislabāk zināja pastāstīt veterinārārste Vineta Stašāne, kura ir tas speciālists, kas sadarbojas ar Jēkabpils dzīvnieku patversmi, kur noķertais suns tika nogādāts. Suni nācās eitanazēt jau tajā pašā dienā.
      - Tas bija vidēja auguma jauktenis, jau aptuveni desmit gadus vecs, agresiju neizrādīja, viņa izskats liecināja, ka savas dzīves laikā suns piedzīvojis daudzas traumas. Viņam bija agrāku ievainojumu rētas,  daudzas tieši ap seju: apakšlūpa saplēsta divās daļās, tāpat uz pusēm pārplēsts deguns, apdiluši, dzelteni zobi, pats noliesējis, kauli un āda. Bet tas, protams, nebija viņa iemidzināšanas iemesls. Sapinies žoga drātīs, suns bija tā raustījies, ka stieples iegriezušās viņa iegurnī, lauzta pakaļējā kāja un traumēts mugurkauls, kas lika saprast, ka suns ir paralizēts. Pēc sedācijas secinājām, ka viņš nav  glābjams, tāpēc tajā pašā dienā suni eitanazējām. Jā, protams, čipa viņam nebija, - stāsta veterinārārste.
      Jautāju viņai, kāds būtu suņa liktenis, ja tas nebūtu tik smagi traumēts? Nosacījumi paredz, ka dzīvnieks patversmē jātur 14 dienas, mēģinot noskaidrot, kas ir tā īpašnieks (ja suns nav čipēts). Dzīvnieka foto ieliek patversmes mājaslapā, gaida, vai īpašnieks nepieteiksies. Ja tas nenotiek, suni čipē, attārpo, vakcinē, tā datus ievada Lauksaimniecības datu centra (LDC) bāzē un tālāk piedāvā adopcijai. 
      Te jautājums – vai šāds suns, kurš jau sajutis asiņu garšu, bezjēgā plosījis, kā šajā gadījumā lērumu aitu, vairs ir turams? Vai tas “aizmirsīs” savas plēsoņas gaitas? 
      - Jā, šādam sunim jau izveidojusies medību dziņa. Principā suns var dzīvot pie jaunā saimnieka, bet jaunajam saimniekam jābūt zinošam un atbildīgam, suni jāvada pie pavadas un  jātur voljērā. Tas, protams, prasa diciplīnu arī no saimnieka paša. Tas, ka šāds suns ar medību dziņu savas tieksmes turpina apmierināt, ir biežākais gadījums, kāpēc adoptētāji suni atdod  patversmei. Piemēram, jaunais saimnieks stāsta, ka no patversmes paņemtais suns trenkā un kož vistas, - stāsta Vineta Stašāne.
      Uzdodu viņai jautājumu, vai bija pareizi 2014. gadā atcelt Medību likuma normu, kas ļāva nošaut klaiņojošus suņus, kas bez saimnieka klātbūtnes blandās 200 m attālumā (bija arī diskusijas šo attālumu palielināt līdz 500m) no tuvākās apdzīvotās vietas? Uz to veterinārārste atbild ar domu, kas šajā sakarā sabiedrībā cirkulējusi ļoti bieži, ka suns nav vainīgs, vainīgs ir tā nolaidīgais īpašnieks. Tiesa, bet? 
      Īpašnieku var atrast tikai pēc čipa, čipu nolaidīgi īpašnieki neliek. Čipu esamību nevienas institūcijas pārstāvji īsti kontrolēt nevar, ja vien par saimnieka klejojošajiem suņiem nav saņemta apkārtējo sūdzība. Kā teic Vineta Stašāne, viņai nav zināms, vai, piemēram, PVD inspektors tāpat viens izlases kārtībā vispār var pārbaudīt suņa čipa esamību, tā turēšanas apstākļus u.tml., ieejot privātīpašumā. Kā kontrolēt? Ja nekontrolē, tad jau pieņemtie likumi nestrādā vai strādā slikti.
      - Lai arī pēdējā laikā ir palielinājies  LDC reģistrētais suņu skaits, tik un tā tie nav visi valstī esošie suņi. Skaidrojumi, kāpēc īpašnieki to nedara, ir dažādi: negrib un viss, čipo, bet nereģistrē LDC, lai arī to mierīgi var veikt pats suņa īpašnieks. Vai cits piemērs: saņemam ziņu par grāvī gulošu, pusdzīvu, vecu suni. Tam ir čips, tāpēc saimniece atrodas. Suns ir atdots citam cilvēkam, kurš to nav pieskatījis. Sods pienākas saimniecei, kura sirdās: ja būtu zinājusi, ka tā sanāks, tad vispār nebūtu čipojusi, - stāsta veterinārārste.
 
     Likumdevēji runā daudz...
      Likumi no gaisa nebirst. Tos rada mūsu tautas kalpi Saeimā. Tiek atvērts kāds likums jauniem labojumiem, tad tā priekšlikumus mēnešiem ilgi rada, skata, diskutē atbildīgā komisija. Piemēram, Medību likuma grozījumus laikā no 2011. līdz 2014. gadam vairākos jautājumos skatīja Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, tā pati komisija šogad martā prezentēja savu veikumu Dzīvnieku aizsardzības un Veterinārmedicīnas likumos. Izmaiņas Veterinārmedicīnas likumā, ka suņi jāčipo, ir stājušās spēkā 2019. gadā. Un? Joprojām ir šie klaiņojošie suņi, kuri plosa stirnas, zaķus un mājdzīvniekus, suņi, kuri saimniekus nevar atrast, jo čipa nav. Likums strādā slikti, cieš suņi, zaudējumus cieš valsts (medījamie dzīvnieki ir valsts īpašums) vai ganāmpulku saimnieki. Toties klāt jauns normatīvs, kas paredz, ka jāčipo kaķi un mājas seski. Uz papīra viss ir kārtībā, joma tiek sakārtota. 
      Un vēl nedaudz lasāmvielai fragmenti no toreizējo Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputātu debatēm jautājumā par izmaiņām Medību likumā, proti par to, vai ļaut atšaut šādus klaiņojošus suņus.  Ingmārs Līdaka 2013. gada martā: “Protams, es apzinos, ka šī klaiņojošo dzīvnieku problēma pastāv un ka tā ir visai asa. Katrs ir dzirdējis par to, ka klaiņojoši suņi uzbrūk aitu ganāmpulkiem, visi ir dzirdējuši par to, ka klaiņojoši suņi, it sevišķi pa sērsnu, kāda bija arī šoziem, panāk novājinātos meža zvērus un tos saplosa, bet daudzi cilvēki ir dzirdējuši arī par gadījumiem, kad mājas suns, aizgājis varbūt 200 metru no mājām, turpat pāri laukam apskatīties... ir ieklīdis citā piemājas teritorijā un tur sagaidījis savu lodi. Tātad Latvijā acīm redzami diezgan bieži ir problēma identificēt, kurš dzīvnieks ir klaiņojošs dzīvnieks, kurš nodara kaitējumu meža zvēriem, nodara kaitējumu mājdzīvniekiem un kurš vienkārši gadījuma pēc aizgājis varbūt attālāk no mājām bez kāda ļauna nodoma. [..] Protams, šo situāciju daudz pieņemamāku varētu darīt veids, kā vairākumā Eiropas valstu tas tiek darīts, kur dzīvnieki tiek marķēti, - tā ir mikročipēšana, un visi suņi tad būtu identificējami pēc mikročipa. 
      Vitālijs Agešins 2013. gada jūnijā: “[..] apkārt klīstošus mājdzīvniekus aizsargā ne tikai konvencija un Dzīvnieku aizsardzības likums, bet arīdzan Satversmes 105. pants, kas garantē privātīpašuma neaizskaramību. Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā noteikts, ka cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un viņus aizsargāt. Turklāt tieši šis likums nosaka, ka dzīvnieku aizliegts nogalināt, bet likumā ir uzskaitīti arī īpaši gadījumi, uz kuriem šis aizliegums neattiecas. Tāpēc vēlos īpaši atgādināt, ka viens no izņēmuma gadījumiem ir medības, nevis medībām pielīdzināmas darbības. 
      Ilma Čepāne 2013. gada jūnijā: “Taču ļoti maz mēs runājam par vienu citu lietu. Lai samazinātu klaiņojošo suņu un kaķu skaitu, konvencija noteica, ka valstij ir jāparedz šo mājdzīvnieku iezīmēšanas iespējas jeb, kā mēs tautā sakām, - čipēšana. Tad īpašniekam būtu lielāka atbildība par saviem mājdzīvniekiem un tad personas, kurām nodarīts kaitējums viņu veselībai vai īpašumam, varētu arī piedzīt atlīdzību no neapzinīgajiem mājdzīvnieku īpašniekiem.”
      No šīm debatēm, kurās politiķi sprieduši par jautājumiem, kas, jādomā, labāk būtu atstājami jomas profesionāļu ziņā, ir pagājuši pilni desmit gadi. Atkal ir atvērts Medību likums un tautas kalpi lemj par jauniem ierobežojumiem. Bet par to - citā reizē. 
   
 Autores foto
     
     
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (7)

  1. Experts
    Experts
    pirms 2 mēnešiem

    Pie vainas būs čupakabra

    Atbildēt
  2. Kaimiņš
    Kaimiņš
    pirms 2 mēnešiem

    Zeltainais šakālis nav gluži suns.

    Atbildēt
  3. Pats tu zeltainais šakālis
    Pats tu zeltainais šakālis
    pirms 2 mēnešiem

    Tu tādu sapnī neesi redzējis, bet mētā erudītu. Ja tev tā klaiņojoši suņi izpostītu aitu ganāmpulku vai apkostu vistas, vai tavu kaķi nežēlīgi nomušītu... Arī bārstītu jokus par šakāļiem?

  4. No laukiem
    No laukiem
    pirms 2 mēnešiem

    Aizliedzam vien turēt suņus pie ķēdes. Šādu gadījumu būs arvien vairāk.

    Atbildēt
  5. Pelēkais vilks
    Pelēkais vilks
    pirms 2 mēnešiem

    Tādi suņi ir nevis jātur pie ķēdes, bet jānošauj.

  6. Taisnība
    Taisnība
    pirms 2 mēnešiem

    Likumus sacep bet reālajā dzīvē tie nestrādā. Tagad visādi suņu "fermu" turētāji visus savus zvērus laidīs vazāties apkārt. Jo nevarēs tak pie ķēdes likt.

  7. pastalnieks
    pastalnieks
    pirms 2 mēnešiem

    Latvijā ir par daudz suņu. Tagad katrs "piznesmenis" vai pārkrāsota caca uzskata par svētu pienākumu iegādāties kādu asinssuni vai klēpja žurkulēnu.

    Atbildēt

Pievienot komentāru