Viena no Saukas pa­gasta vietām, kas varētu arī mūsdienās kalpot kā vietējo cilvēku un ciemiņu pulcēšanās centrs, tāpat ēka ir vērā ņemams vēsturisks objekts, ir agrākais Saukas Vienības nams. Padomju gados tajā atradās Saukas lauksaimniecības skola (vēlāk 9. Lauku profesionāli tehniskā sko­la, arodvidusskola). Diem­žēl fundamentālā ēka ilgus gadus stāv tuk­ša, un, lai arī vietējie iedzīvotāji ir nosargājuši to no vandaļiem, tomēr sa­vu dara laika zobs, un vēsturiskā ēka lēnām iet postā. 

     Saukas pagasta bibliotekāre, bijusī arodvidusskolas skolotāja Velta Lāce stāsta, ka 2004. gadā, kad skolu slēdza, vietējiem radusies ideja, ka turpmāk šeit varētu ierīkot pansionātu, lai te turpinātos rosība, būtu cilvēki un nams nepaliktu tukšs. Taču ideja atbalstu neguva. 

 

Velta Lāce savulaik strādājusi par audzinātāju Saukas arodskolā. Kā pati stāsta, no viņas skaņās balss audzēkņi bijājušies. Tagad jau ilgus gadus Velta ir Saukas bibliotēkas vadītāja, un bibliotēka ir tā vieta, kur cilvēkiem pulcēties. 

 

      – Drīz pēc skolas slēgšanas ēka nonāca kādas privātpersonas īpašumā, vēlāk to pārņēma banka, bet patlaban atkal šis nekustamais īpašums pieder citai privātpersonai. Vietējie agrākās skolas darbnīcas ēkas nomā kā darbnīcu vai noliktavu telpas, bet pats Vienības nams stāv tukšs un pa­mests. Cik zinu, tā tagadējam īpašniekam bija uzlikts sods par ēkas neturēšanu pienācīgā stāvoklī. Jā, vietējie agrākos arodvidusskolas mācību korpusus pieskata, lai netiktu izsisti logi vai sabojāts kas cits, bet ir arī tādi interesanti cilvēki, kuri nedemolē, taču kuriem patīk ložņāt pa pamestām vēsturiskām ēkām un tās pētīt. Tie atver logus vai atmūķē durvis, lai iekļūtu, un arī tas nav labi. To, ka pēc skolas likvidēšanas bija doma te ierīkot pansionātu vai kādu rehabilitācijas iestādi, es tiku dzirdējusi. Tolaik vēl pašvaldībā nestrādāju, tāpēc precīzi nezinu, bet, cik atceros, šurp brauca kādas organizācijas pārstāvji, kuri pētīja skolas ēku un apkārtni, kaut ko līdzīgu meklēja arī Rites pusē, bet nekas reālajā dzīvē tā arī nenotika ne tur, ne te. Saukas skolu izbrāķēja, jo uz šejieni iet zemes ceļš, kā arī neapmierināja fakts, ka nav īsti kur dzīvot darbiniekiem. Ko agrākā Saukas Vienības nama labā varētu darīt patlaban? Droši vien šis jautājums būtu jārisina valstiskā līmenī, vienojoties ar tagadējo privātīpašnieku par skolas ēkas atdalīšanu no pārējās teritorijas, jo nams tiešām prasa glābšanu, – stāsta Saukas pagasta pārvaldniece Sanita Lūse.  

 

 

    Sākotnēji agrākā Saukas arodvidusskolas ēka bija pagasta nams. Tās arhitekts bija J. Leimanis, bet būvuzņēmējs – M. Grundulis. Pa­mata akmens likts 1938. gada 25. septembrī, ēka uzcelta un iesvētīta 1939. gada 10. novembrī. 

     Fragmenti no «Jaunā Vēstneša» 1939. gada 14. decembra  raksta «Vien­prātības gara uzvara Sau­kā»: «Ilgajos ķildu un nesaticības gados Saukas sabiedriskās celtnes bija nonākušas pilnīgi nelietojamā stāvoklī. Tikai atjaunotajā valstī arī Saukas pašvaldības amatpersonas sāka domāt par šī jautājuma atrisināšanu, bet nama celšanu varēja iesākt tikai pagājušajā gadā. 

     Svētdien notika dižās jaunceltnes iesvēte. Svinībās ieradās Pašvaldības departamenta direktors J. Zankevics ar revidentu Fr. Balodi, Jēkabpils apr. vecākais P. Pri­kulis, apriņķa priekšnieks V. Kampars, apr. būvinspektors A. Rublis, taustskolu insp. P. Baško, apriņķa vecākais revidents A. Kalniņš, sekretārs K. Mālmeistars u.c., kā arī pašu un apkārtējo pagastu iedzīvotāji un amatpersonas. Visu svētku viesu kopskaits sniedzās pie tūkstoša. [..] Sekoja dižā nama apskate, kas ilga labu laiku, iekams apstaigāja lielās celtnes telpas vairākos stāvos un korpusos, kur novietota pašvaldība, pasts, telefona centrāle, ārsts, vecmāte, sabiedriskās un  saimnieciskās organizācijas, tāpat iekārtota vesela virkne nepieciešamo moderno labierīcību kā elektriskā centrāle, ūdens piegāde. 

     Pēdīgi viesi nonāca plašajā, modernajā un gaumīgi iekārtotajā izrīkojumu zālē, kur sākās iesvētes svinības. Jaunceltni iesvētīja mācītājs J. Strubis, svētrunai par pamatu ņemdams vārdus par vienprātību. Garīgo aktu kuplināja vietējais koris skol. Švābes vad. un orķestris kapelm. Strazdiņa vad.

Pašvald. dep. dir. Zan­kevics [..] pakavējās pie lielā darba, ko veikusi Saukas pašvaldība un organizācijas kopā ar visu sabiedrību. Atzīmēja, ka jaunais nams ir viena no lielākajām celtnēm Latvijas laukos. [..] Jaunajai celtnei deva nosaukumu «Saukas Vienības nams». [..]

    Tad nama autors un būves vad. inž. Leimanis nolasīja būves pārskatu, atzīmējot, ka būve realizējusies ar 20 000 ls lielu ietaupījumu, salīdzinot ar maksas aprēķinu, un nams, ieskaitot visas labierīcības, izmaksā 320 000 ls. Drenēta arī nama tuvākā apkārtne. Līdzekļi sastādās: sabiedrisko organizāciju u.c. ziedojumi 25 000 ls, pašvaldības 115 000 ls un aizņēmums Latv. zemn. kredītb. 180 000 ls. [..] 

     Daudzajiem sveicējiem un sanāksmes dalībniekiem pateicās Saukas pag. vec. A. Priedulāns. Pēc iesvētes lejā mazajā zālītē aizsardzes bija klājušas maltītes galdus, kur viesi pārliecinājās par sauciešu viesmīlību un labo gatavot prasmi. 

    Vakarā uz lielās, pēc Dai­les teātra parauga iekārtotās skatuves, vietējie spēki pēc intensīva un pašaizliedzīga darba, režisora V. Her­maņa sagatavojumā rādīja A. Grīna kalēja līgavu.».  [..]

    Ja atceramies vēsturi, ilgi šis nams savam sākotnējam uzdevumam nevarēja kalpot, jo drīz pēc Vienības nama uzcelšanas sākās Otrais pasaules karš, notika varas maiņas. 

 

 

   No V. Lāces rīcībā esošajiem novadpētniecības ma­teriāliem: 1944. gada septembrī uz Sauku pārceļ Beb­renes lauksaimniecības tehnikumu, kur sagatavo diplomētus agronomus. 1949. gadā tas beidz pastāvēt. 1954. gadā nodibināta tehniskā skola Nr. 1, kas savos gados vairākkārt mainījusi nosaukumu.  

Kā liecina Jēkabpils zo­nālā valsts arhīva dati, šī profesionālā mācību iestāde laika gaitā atradās dažādu valsts iestāžu pakļautībā: no 1954. līdz 1959. gadam tā bija Latvijas PSR Republikā­niskās darba rezervju pārvaldes pakļautībā, no  1959. līdz 1966. gadam – LPSR Galvenās profesionāli tehniskās izglītības pārvaldes, no  1966. līdz 1990. gadam – LPSR Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejas, no 1990. līdz 1993. gadam – LR Zemkopības ministrijas Mācību iestāžu un kadru galvenās pārvaldes, no 1993. līdz 1999. gadam –  LR Zemkopības mi­nistrijas Izglītības un zinātnes departamenta, no 1999. līdz 2000. gadam – LR Zemko­pī­bas ministrijas un no 2000. līdz 2004. gadam – Jēkab­pils rajona padomes pakļautībā. 

    Skolā tās piecdesmit darbības gados bija iespēja apgūt tādas profesijas kā elektromontieris, traktorists-mašīnists, autoceltņa vadītājs, mehāniķis, mācīts lauku strādnieks, mācīta lauku strādniece-pavāra palīdze, mājsaimniece, koksnes pirmapstrādes strādnieks-gatera operators, zemkopis ar specializāciju mežkopībā, būvgaldnieks-namdaris. Un daudzo gadu gaitā tūkstošiem jauniešu šajā skolā apguva autovadītāju prasmi. 

   1989. gadā Saukas lauksaimniecības skola svinēja savu 35, bet agrākā pagast­nama (Vienības nama) ēka – 50 gadu jubileju. Par to tā paša gada «Brīvās Dau­gavas» publikācijā «Sau­kas lauksaimniecības skolai 35» raksta toreizējais skolas pasniedzējs Jānis Lācis: [..] «Un vēl aizvien mēs izvietojamies šajā skolai pielāgotajā namā, kuru pēc būtības vajadzētu atdot atpakaļ tautai, tiem mērķiem, kādiem tas bija celts. Aizvadītajos darba gados mūsu skolu absolvējuši 9 682 lauksaimniecības speciālisti. Lielākais vairākums no viņiem traktoristi (3 843) un elektromontieri (1 348). Gatavojām arī mehāniķus, un  pati jaunākā pamatprofesija ir celtņautovadītāji. Skolā notiek daudzi īslaicīgi kursi un mehanizatoru kvalifikācijas paaugstināšana. Daudzajos gados skolai izveidojušās savas darba metodes un atziņas jaunās maiņas audzināšanā. Nekad neesam punktīgi turējušies pie pavēlēm «no augšas», bet ejam savu izvēlēto apmācības virzienu. Vai nu tas ir pareizi vai nepareizi, bet mēs to uzskatām par vajadzīgu un tā arī strādājam. Par rezultātiem liecina mūsu jauniešu darba māka dažādos profesiju konkursos un ikdienas darbos saimniecības laukos un citos ražošanas objektos». 

    Raksta autors uzskaita arī to, kā tolaik Saukas lauksaimniecības skolā pietrūkst: ēdnīcas, sporta zāles, sanitāro mezglu un vestibilu, vajadzīgs jauns mācību korpuss, ko gadu no gada solot, bet tomēr nedodot dažādas instances. Toties top mācību poligons mehanizatoriem, un elektromontieriem tāds jau ir. Autors stāsta, ka nākamgad «Lauku celtnieks» būvēšot jaunas attīrīšanas iekārtas un sākšot jaunas katlumājas celt­niecību. 

 

 

    Vēl citāts no raksta: «Par izmaiņām mācību ražošanas darbā savās domās dalījās direktors vietnieks Jānis Raščevskis: «Šobrīd mūsu skola jauno speciālistu sagatavošanas ziņā republikā ir labāko skaitā. Uzskatu, ka mūsu skolniekiem pastāvošajās programmās ir daudz kā lieka un nevajadzīga. Līdz šim vajadzīgajā līmenī nav ražošanas apmācība. Tai, manuprāt, ir jākļūst vairāk amatnieciskai, lai katrs jaunietis kļūtu par īstu lietpratēju savā darbā. [..] agrāk katram amatniekam bija māceklis, kuru viņš mācīja. Un bija labi rezultāti. Ar šo gadu sāksim apmācīt īslaicīgos kursos jaunos zemniekus. Nākotnē savu darba lauku gribu redzēt jaunā, mūsdienīgā skolā, kurā nemācītos vairāk kā 300 jauniešu.». 

    Kā stāsta V. Lāce, 1995. gadā Saukas lauksaimniecības skolā bija 82 darbinieki. 2004. gadā, kad skolu slēdz, bukletā, kas izdots par godu pēdējam skolas salidojumam, kas notika tā gada 3. jūlijā, uzskaitīti vairs tikai 36 darbinieki: Marija Dam­brāne, Ilmārs Pikurs, Niko­dems Elksnis, Juris Lūsis, Jānis Šmits, Pāvels Dziko­vičs, Irma Šmite, Juris Veirihs, Velta Lāce, Jāzeps Jau­dzems, Jānis Zālītis, Harijs Hiršs, Aivars Martinovs, Veronika Elksne, Tatjana Raščevska, Aina Pikure, Rimants Garolis, Aurika Ponomarenko, Vēsma Pus­barniece, Astrīda Zālīte, Inese Jaudzema, Sar­mīte Loča, Daina Kalvāne, Antra Vītoliņa, Aina Zīriņa, Alvis Dzikovičs, Arvīds Cibiņš, Ilmārs Točs, Kristīne Rimicāne, Biruta Cibiņa, Edvīns Siliņš, Jānis Ma­šinskis, Jānis Maskalāns, Valdis Luka-sevičs, Edgars Gu­revičs un Sanita Dzikoviča. 

    Laikā no 1954. līdz skolas pastāvēšanas beigām to vadījuši četrpadsmit direktori: Gunārs Cers, Birjukovs, Vera Aleksejeva-Ķiploka, Ķiploks, Ludis Štāls, Imants Pirtnieks, Jānis Sviestiņš, Gunārs Mednis, Antons Baranovskis, Arturs Mireckis, Dainis Līcis, Jānis Šmits, Sarmīte Brūvere, Jānis Mašinskis.  

Paldies Veltai Lācei par iespēju izmantot bibliotēkas rīcībā esošos novadpētniecības materiālus! 

---