Trešo gadu pēc kārtas notika konkurss «Sēlijas sudrabs» un tā balvu pasniegšanas ceremonija. Šogad pasākums 5. oktobrī noritēja Viesītes kultūras centrā «Sēlija». Balvu pasniegšanas norisi vadīja Sunākstes biedrības «Saules aka» aktīvistes Ramona Ukrina un Vineta Lavrenoviča. Konkursu rīkoja biedrība «Ūdenszīmes» un kopienu sadarbības tīkls «Sēlijas salas» projekta «Savienojums. Viedā reģiona stratēģija Sēlijas vēsturiskajai zemei» ietvaros. Tā norisi finansiāli atbalstīja Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Pirms tam līdz 13. septembrim bija izsludināta pretendentu pieteikšana.
Šogad pieteikumu vairāk nekā iepriekšējos gados
Šī gada konkursa apbalvojumam bija iesniegti 24 pieteikumi: Alberts Kreņevskis no Gārsenes (pieteicēja Līga Jaujeniece), Gunita Asme no Kaldabruņas (pieteicēja Ingrīda Degtjarova), Guna Gadišķe no Pilskalnes pie Neretas (pieteicēja Lidija Ozoliņa), Lisa Hazele Nilsena un Nils Bendiks Knudsens no Dānijas (pieteicējas Anna Žindiga, Jolanta Albrehta un Lidija Ozoliņa), Līga Lācīte no Leimaņu pagasta (pieteicēja Ingrīda Puķīte), Līvija Tamane no Ilūkstes (pieteicējas Māra Multiņa, Sanda Paukšte un Baiba Paukšte), Marta Vanaga no Bebrenes (pieteicēja Līga Pauļuka), Undīne Marija Voino no Salas (pieteicēja Sarmīte Kokina), Visvaldis Dzenuška no Asares pagasta (pieteicēji Edīte Pulere un Valērijs Venediktovs), Zeltīte Odiņa no Ērberģes (pieteicēja Silvija Lisovska), Andra Kantāne no Kaldabruņas (pieteicēji Ilūkstes puses jaunieši), Ilga un Miervaldis Brodovi no Eglaines (pieteicējas Ineta Kaugija un Maija Žigajeva), Konrādijs Degro no Neretas pagasta (pieteicēja Monika Pavloviča), Laima Jaškova no Sunākstes (pieteicēja Iveta Hveckoviča), Lūšu ģimene no Saukas (pieteicēja Velta Lāce), Ilga Cera no Zalves (pieteicēja Ilma Svilāne), Emma Malahovska no Bebrenes (pieteicēja Benita Štrausa), Raisa Vasiļjeva no Viesītes (pieteicēja Aina Guoģe), Vineta Lavrenoviča no Sunākstes (pieteicējas Maruta Vaivode un Dina Aļeiņikova), Inese Ziediņa no Prodes pagasta (pieteicēji biedrība «Prodes mantinieki»), Iveta Plone no Dvietes (pieteicēji biedrība «Sēlijas laivas»), Nauris Beļūns no Neretas (pieteicēji Māris un Inita Trakini), Aldis Rāva no Vecsēlpils (pieteicēji Avotiņu ģimene) un Gunta Grauze no Neretas (pieteicēja Lidija Ozoliņa).
Godināšanas pasākumā īsi tika raksturots katrs nominants, arī par katru pieteicēju sacīts kāds vārds, savukārt skatītāji varēja vērot projektorā atainoto fotogrāfiju izlasi par katru no pieteiktajiem kandidātiem.
– Var sacīt, ka patlaban konkursa formāts ir izstrādāts tuvu ideālajam. Proti, katrs tiek pieminēts, katram, ne tikai laureātiem, atvēlēts zināms laiks pasākuma gaitā. Tāpat laba ir prakse, ka tiek godināts kā balvas kandidāts, tā arī par viņu pieteikumu rakstījušais cilvēks, kurš taču ieguldījis ne mazumu pūļu, lai šo rakstu darbu veiktu labā līmenī. Sapratu, ka nu jau konkurss «Sēlijas sudrabs» dzīvo pats savu dzīvi, jo šogad cilvēki vairs nebija jāmudina rakstīt šos aprakstus, un to bija vairāk nekā iepriekšējos gados. Tie mūsu e-pastā vienkārši pienāca un pienāca. Šādā veidā – aicinot apzināt savus darbīgos ļaudis – mēs varam aptvert tikpat kā visu vēsturisko Sēlijas zemi. Paldies visiem, kas palīdzēja šā pasākuma norisē, jo īpaši Sunākstes kopienas pārstāvēm. Jau domājam par nākamā gada konkursu, kam līdzekļus meklēsim ar projektu palīdzību NVO fondos, kas ir atsaucīgi sa-biedrības idejām, – stāsta konkursa koordinatore Santa Šmite.
Ar peoniju dārza palīdzību popularizē Saukas kopienu
Ieskatīsimies, ko pieteicēji rakstījuši par šā gada konkursa «Sēlijas sudrabs» laureātiem. Pensionētā skolotāja un bibliotekāre, sauciete Velta LĀCE par Lūšu ģimeni – Sanitu Lūsi un Aivaru Lūsi no Saukas.
«Dzimuši Sēlijā. Izglītojušies Sēlijā. Satikušies Sēlijā. Dzīvo Sēlijā. Kas viņi ir? Saucieši Sanita un Aivars Lūši. Kopā 35 gadus, kam sirdī mīlestība pret savu dzimto zemi, vietu, kur dzīvo.
Gadi piepildīti ar augstāko vērtību dzīvē – ģimeni. Audzinot meitas Everitu un Līvu un dēlu Rodrigo, vienmēr ir pagūts būt dzīves notikumu vidū. Saukas ciematiņā vienīgā vieta, kur pulcēties, apmainīties ar informāciju, ir Saukas bibliotēka. Ģimene vienmēr ir klāt tās rīkotajos pasākumos. Ne tikai kā vērotāji, bet atbalstot, palīdzot. Par tradīciju ģimenei ir kļuvis dāvināt bibliotēkai grāmatas. Par to lasītāji priecājas un saka paldies. Iemācīts bērniem mīlēt savu dzimto vietu. To nu māca arī saviem mazbērniem. Sanita un Aivars kā jauna ģimene 1989. gada 23. augustā bija to divi miljonu cilvēku vidū, kas veidoja «Baltijas ceļu». Tā atceres pasākumos Saukā simboliskajā «Baltijas ceļā» nu jau stāv sakuplojusi Lūšu ģimene: meitas, dēls un mazbērni Magnuss un Undīne. Aivars visai kopienai vāra gardo zivju zupu no Saukas ezerā nozvejotām zivīm.
Sanita prot klusi un nemanāmi parūpēties par kaimiņu radu piemirstajām atdusas vietām kapos. Ciematiņa centrā jau daudzus gadus ir daiļdārzniece. Rūpējas par ziedu kompozīcijām, kas iepriecina ikvienu no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Ar uz-manību izturas pret senioriem ciematiņā, atvedot zāles no aptiekas un dažādi pakalpojot. «Skaistākā, labākā vieta ir tur, kur paši dzīvojam,» tā vienmēr un visur teic Sanita un Aivars. Vien pašiem par to jārūpējas, un tā viņi nolemj Lat-vijas simtgadē iestādīt peoniju dārzu ar 100 stādiem. Sāk ar vecajām, labajām pojenēm, ko pārved no pamesto māju dārziem. Tās tagad turpina dzīvot un priecēt Saukā. Ieguldot lielu darbu un līdzekļus, dārzā nu ir jau vairāk nekā 500 dažādu peoniju šķirņu. 2024. gada vasarā ikviens interesents varēja priecāties par šo skaistumu, katram apmeklētājam tika veltīta uzmanība un izstāstīts interesants stāsts. Saukas kopiena tagad kļūst atpazīstama. «Ģimene ir sargājama, ceļama, viņa jādara labāka, jo no veselīgām ģimenēm sastādās veselīga tauta». (K. Ulmanis) Lūšu ģimene ir Sēlijas sudrabs.»
– Tas, ka mūs pieteica šim konkursam, bija patīkams pārsteigums, bet vēl lielāks, ka ieguvām vienu no galvenajām balvām. Domāju, ka lielākā daļa to cilvēku, kuri bija pieteikti, darot labās lietas, to dara vienkārši savam priekam, no sirds, dara ar kādu sev zināmu domu un pamatojumu, negaidot uzslavas. Tomēr šāds atzinības brīdis ir patīkams, jo labā jau nekad nevar būt par daudz. Tas, ka šādā veidā tiek popularizēta sava kopiena un visa Sēlija, arī ir lieliski. Nenoliegšu, ka ir patīkami redzēt, ka uz mūsu peoniju dārzu tā ziedēšanas laikā atbrauc cilvēki, lai papriecātos par šīm lieliskajām puķēm, vienlaikus ielūkojoties mūsu pusē. Lai arī patlaban agrākajā Saukas arodskolā valda klusums un ciematā nav daudz iedzīvotāju, tomēr vismaz vasarās te valda dzīvāka gaisotne, jo aizbraukušie ierodas ciemos. Kas zina, varbūt ar laiku izdosies sarīkot kādu atmiņu vakaru, kādu pasākumu esošajiem un bijušajiem sauciešiem, – iespaidos dalās Sanita Lūse.
Ar entuziasmu atjauno baznīcu Červonkā
Biedrības «Ūdenszīmes» vadītāju Ievu Jātnieci konkursam pieteica Miervaldis Brodovs no Ilūkstes novada Eglaines pagasta Lašu ciema.
Viņš raksta: «Šoreiz par Baznīcām. Nevis par tām, kuras katru svētdienu pulcē savus dievlūdzējus kopējai lūgšanai. Šoreiz par tām, kuras aizmirstas un pussabrukušas stāv savās vēsturiskajās vietās ar tukšajām durvju un logu ailām. Kas tad ir Baznīca? Ja mēģinām paskaidrot Baznīcas esamību ar kādiem pasaulīgiem, piemēram, ekonomiskiem, sociāliem, juridiskiem, politiskiem, kulturāliem nosacījumiem un apstākļiem, tad tomēr nekļūst skaidrs, kāpēc, tiem izzūdot vai mainoties, neizzūd vai būtiski nemainās pati Baznīca?
Tālu no lielajiem ceļiem un trasēm, klaja lauka vidū, ar neaizslēgtām durvīm. Tāds skats paveras, atbraucot uz Kaldabruņas baznīcu (saukta arī par Červonkas baznīcu pēc ciema, kurā atrodas). Ta-gadējā mūra baznīca tika celta no 1848. līdz 1852. gadam par grāfa Plātera–Zīberga līdzekļiem. Tās interjeru greznoja Rīgas meistara Augusta Martina 1862. gadā būvētās ērģeles. Pastāv versija, ka tieši šajā baznīcā 1865. gadā kristīts Tadenavas pusmuižas nomnieka dēls Jānis Krišjānis Pliekšāns, nākamais dzejnieks Rainis. Līdz pat Otrajam pasaules karam baznīcā bija saglabājušās 1744.–1833. gada baznīcas grāmatas un Kurzemes guberņas dvēseļu revīzijas no 1795.–1854. gadam. Taču 1976. gadā padomju vara baznīcu draudzei atsavināja un, kā parasti, tajā ierīkoja minerālmēslu noliktavu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1995. gadā sākās dievnama atdzimšanas laiks. Tapa balsinātas sienas, noklāts betona segums, aizmūrēti caurumi sienās. 2016. gada 18. novembrī uzlika krustu baznīcas tornī. Patlaban top vitrāžas jaunajiem logiem. Nezinu, kā tas ir sanācis, bet man šī vieta ir īpaša. Varbūt tāpēc, ka šeit var sajust Raiņa kā filozofa un dzejnieka domas un valodas dzimšanas sākumvietu. Varbūt arī tāpēc, ka šajā vēstures daļēji sagrautajā baznīcā draudze ar biedrības «Ūdenszīmes», personīgi Ievas Jātnieces, palīdzību organizē tādus pasākumus, kādu nav citviet. Ieva RADA notikumus! Tādus kā «Svētku mistērija», performanci «1001 Hildegarde», koncertu «Tēvs. Baznīca. Rainis» ar kora «Senais kalns» izdziedāto Mārtiņa Brauna un Raiņa ciklu «Daugava». Pavisam nesen bijām klāt vēl vienam notikumam, kad Červonkas baznīca ar mākslinieces Andas Poikānes drosmi, izjūtu un neatlaidīgu darbu pārtapa gaišā izstāžu zālē.
Un vēl: šajā dienā saules pielietajā telpā dzirdējām komponista Henrija Poikāna dziesmu cikla «Nomales» pirmatskaņojumu jauktā kora «Mūza» izpildījumā. Ciklā, kurā izmantota Marta Pujāta dzeja no krājuma «Dāma baltos džinsos». Mūzikas skaņu sajūtās ietērptajā dzejā kopā ar koristiem un solistiem mēs izstaigājām mūsu Latvijas mazos ciemus – Sēmi, Odzienu, Ne-retu, Ungurpili u.c. Mēs visi, kas tajā sestdienas vakarā bijām sabraukuši vienkopus no tik daudzām vietām – Neretas, Dignājas, Ērberģes, Jēkabpils, Eglaines, Bebrenes un Rīgas, sajutām brīnumu. Šķita, ka mūsos iekšā ir atvēries kas jauns: emocijas, pacilātība, kas aicināja traukties pāri ikdienībai. Izskanot fināla postprelūdijai, saproti, ka esi kļuvis arī daudz bagātāks. Un tas viss kā papildinājums dzirdētajam koncertā.
Pēc koncerta ejot gar ceļa abās pusēs novietotajām automašīnu rindām, iznāca neviļus atskatīties uz dievnamu. Tā vien šķita, ka sirmā ēka ļoti negribīgi pavada savus apmeklētājus. Tā aicina nākt un atgriezties. Vienkārši tāpat, bez kaut kāda notikuma. Lai gan ikdienā apmeklējot dievnamu, ar to mūzikas uztveri būs tā grūtāk. Varbūt vienīgi vējš varēs šalkt baznīcas tornī vai lietus lāses bungos pa jumtu. Bet baudot svētsvinīgo klusumu, mēģināsim pavisam vienkārši atcerēties, ka Baznīca ir Sakraments jeb noslēpums, kurā satiekas dievišķais ar cilvēcisko. Arī Červonkas baznīca, kas apmeklētājiem ir atvērta 24/7, ar tajā skatāmajiem informatīvajiem vēstures stendiem un Andas Poikānes veidotajiem mākslas objektiem. Saprast, ka mēs kā cilvēki esam radītāji. Baznīca ir tikai ceļazīme, lai cilvēki, satiekoties viens ar otru, atrastu sapratni un paļāvību sev un savai ikdienai un nākotnei.
Būt Červonkā un priecāties par atjaunotni ir skaisti, taču to nevar panākt bez cilvēkiem-entuziastiem, jo tikai šādā veidā Baznīca var kļūt dzīva. Tas, kas Baznīcā līdzdarbojas, tas ir arī Baz-nīcas dzīvā daļa. Līdz ar to kristietis nestāv kaut kādā aukstā, iemigušā Baznīcā, bet gan pats darbojas un ar savu siltumu un kristīgās dzīves prieku, Baznīcu padarot interesantu, pievilcīgu. Baznīca, kas ir celta no dzīviem, aktīviem draudzes locekļiem, kļūst pretstats baznīcai, kas būvēta no aukstiem akmeņiem. Svarīgi ir apzināties, ko mēs varam atstāt saviem bērniem un mazbērniem. Katrs teiks – kaut ko paliekošu.
Arī mūsu novada Sēlijas pusē. Prieks par cilvēkiem, ar kuru rūpi palēnām atjaunojas Berķeneles baznīca. Ar cerībām, ka savus atjaunotājus varbūt kādreiz sagaidīs pamestā Ēģiptes baznīca. Baznīcas ar vienādu likteni. Visas trīs, visas saistītas ar mūsu novadnieku Raini. Ar nesaudzīgo padomju laika likteni, kad tās kļuva par noliktavām, kurās varēja iebraukt ar traktoru. Jo, kas tad ir Baznīca, ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm? Šķiet, ka visvienkāršākā atbilde būtu – Baznīca ir brīnums un noslēpums vienlaikus! Apbrīno-jama ir tās izcelsme, attīstība un izplatības gaita. Vēl vairāk. Par spīti visam, tajā skaitā ārējām vajāšanām un pašas locekļu nepilnīgumam un grēcīgumam, Baznīca ir izturējusi un pārdzīvojusi valstis un impērijas. Tā ir visvecākā un pelnīti cienītākā cilvēces sociālā, morālā, garīgā un kultūras autoritāte. Radīsim notikumus, lai atjaunotos!»
– Man grūti nodalīt vienu no otra abus sestdienas notikumus – gan Sē-lijas kongresu, gan konkursa «Sēlijas sudrabs» noslēguma pasākumu, jo tā viss ieguva pavisam citu «garšu». Vienlīdz liels notikums ir lektoru, ciemiņu, politiķu ierašanās uz kongresu un arī mūsu cilvēku, kuri veikuši labus darbus, klātbūtne konkursa pasākumā. Arī es domāju, ka konkursa formāts ir labi noslīpēts, un tagad iesāktais tikai jāturpina. Sunākstes biedrība «Saules aka» šā gada pasākuma norisē bija izdarījusi daudz darba. Tas, ka tiku nominēta, man bija pārsteigums, un uz brīdi piezagās doma, vai man tiešām vajadzētu būt nominantu vidū, ja reiz esmu arī organizatoru pārstāve? Bet no otras puses: vai tā nebūtu augstprātība vai nepateicība, ja es atteiktos pieņemt šo novērtējumu? Novērtējums jāpieņem ar pateicību, ko arī daru. Domājot par Červonkas baznīcas atdzimšanu, par to uzrāvienu, kas patlaban notiek, manī rodas savāda sajūta. Proti – kaut kas mani ir ielicis šajā vietā un liek darīt. Viss nupat norit tā, it kā notiekošais vairs pat nav atkarīgs no manas gribas. Lielisks fakts – nā-kamvasar Červonkas baznīcai vajadzētu būt aprīkotai ar vajadzīgo interjeru, ko mums sagādās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņi pasniedzēja Arvīda Verzas vadībā. Tā ka darbs pie baznīcas atjaunošanas turpinās, – stāsta Ieva Jātniece.
«Darīt lietas, kas jādara, bet savu privāto veikumu neafišēt»
Bijušo diplomātu un sabiedrisko darbinieku Albertu Kreņevski «Sēlijas sudraba» balvai pieteica bibliogrāfe no Aknīstes Līga Jaujeniece.
Viņa raksta: «Ja Albertam piestāvētu zelts, tad viņu šim apbalvojumam nepieteiktu. Albertam piestāv sudrabs. Alberts ir sudraba vilks. Kad Alberts vēl bija mazs zēns, tas apmēram ap 1950. gadu, viņš bija paņemts līdzi uz mežu sēņot. Sēņotājs viņš nebija labs – kājas pinās sūnās, šad tad bija jākrīt pāri zariem, nemitīgi jāskatās, kur ir palicis vectēvs. Groziņš tukšs. Vienubrīd mežs pašķīrās, kļuva gaišāks un... tālumā, saules apspīdēti, pret debesīm baloja robainie Gārsenes pils torņi! Alberts bija sastindzis. Pils torņi!
Šie baltie pils torņi palika Alberta apziņā uz mūžu. Tie viņu ir mācījuši pacelt acis uz augšu, pašam augt uz augšu un citus celt uz augšu. Torņi ir viņa virziena rādītājs visai dzīvei. Mācības Gārsenes pamatskolā, Ilūkstes vidusskolā, studijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē. Šim visam pa vidu daudz sporta un daudz draugu – lietuviešu. Daudz lietuviešu joku un lietuviešu kultūras, kas maz pamazām sagatavo Albertu vēl nezināmai, bet ļoti piepildītai dzīvei. Strādājot LR Finanšu ministrijā tikko pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, viņam nākas izlīdzēt kādā Lietuvas valdības pārstāvju vizītē. Te viņam lieti noder studiju laikā apgūtā kaimiņvalsts valoda. Tā laika Latvijas valdības premjers pamana Alberta prasmes un piedāvā viņam kļūt par darbinieku diplomātiskajā dienestā Lietuvā, ko viņš labprāt pieņem, un 1993. gada martā sākas viņa piecpadsmit gadu kalpojums dažādās valstīs, pildot diplomāta pienākumus. Vispirms tā ir Lietuva, tad Polija, kur viņš veic vēstnieka pienākumus, tad Ukraina, Krievija. Šajā dzīves posmā Alberts fiziski daudz laika pavada ārpus Latvijas, taču sirdī viņš ir Gārsenē – Sēlijā.
Kad Gārsenē Jāņa Kažoka vadībā tiek nodibināta «Gārsenes kopa», nepaiet ilgs laiks, kad arī Alberts tai pievienojas un iegulda lielu darbu, lai celtu uz augšu savu dzimto vietu: viņš organizatoriski un finansiāli piedalās talkās, kurās tiek atjaunoti un sakārtoti nozīmīgākie Gārsenes kultūrvēstures objekti. No malas raugoties, tas šķiet neiespējami – ikdienā kalpot ārpus valsts robežām, bet brīvajos brīžos atdot sevi Latvijai, Sēlijai. Dzejnieks Imants Ziedonis kādā intervijā reiz teica: «Es esmu laimīgs, ka iepazinu Dievu agrā jaunībā, man nebija jādzīvo aklam visu dzīvi līdz vecumam.» Albertam ir tieši tāpat – viņš arī garīgajā dzīvē raugās uz augšu, gluži kā tie pils torņi! Bērnībā kristīts Aknīstes katoļu baznīcā, agrā jaunībā iepazinis divus priesterus, kas kalpojuši Sēlijā un ir viņa garīgās autoritātes vēl šodien: Jāni Sileviču un Antonu Rukmani. Viņš regulāri apkopj savu priesteru kapa vietas gan Dvietes katoļu baznīcas dārzā, gan Lauceses kapsētā. Alberts ir tas, kurš 2023. gadā uzsācis nopietnu darbu pie priestera Antona Rukmaņa piemiņas istabas izveidošanas Subates katoļu baznīcā. Skaidrs, ka Alberts to paveiks, tāpat kā ir paveicis daudz ko citu Latvijas un Sēlijas dievnamu labā: pie Aknīstes katoļu baznīcas ir uzstādīts koka krusts, vecās Aknīstes katoļu baznīcas altāra vietā, pie baltā krusta uzstādīta piemiņas zīme, kas liecina par kristietības laiku Sēlijā. Eņģeļu kalnā Lietuvā uzstādīta piemiņas zīme no Latvijas par godu «Baltijas ceļa» 25 gadu jubilejai.
Kad viņam reiz vaicāju, kas ir tas dzinulis, kāpēc viņš tik daudz dara Latvijas un savas dzimtās Gārsenes labā, tad viņa atbilde bija tik vienkārša, bet dziļa reizē. Viņš teica: «Es vienkārši redzu, ka vajag.» Tāpat pie Gārsenes pils, pateicoties Alberta pūlēm, ir divas piemiņas zīmes: viena, lai pievērstu uzmanību dižajiem Gārsenes cilvēkiem, kas daudz darījuši savas vietas labā – tas ir laukakmens ar plāksni «Gārsenes censoņiem». Otra plāksne, kas aicina ikvienu – gan savējo, gan viesi – uz tikšanos Gārsenē.
2000. gadā Alberts izdod savu pirmo dzejoļu grāmatu «Es turpinu uz tēva mājām iet». Dzeju viņš ir rakstījis jau no agras jaunības, tā tika lasīta priekšā priesterim Jānim Silevičam, kad viņi bija izbraukuši airu laivā pa Subates ezeru un priesterim līdzi bijusi vijole. Grāmata nav daudzos eksemplāros, bet īpaši izredzēts ir katrs, kam tā uzdāvināta. Tā ir liela Alberta dvēseles daļa, kura sāp un līksmo par Latviju, par bērnības mājām: [..] No baltajām dienām aiziet es nevaru, Tajās atkal un atkal sevi meklēju. Tām uzticos, piederu, Lūdzu un piedodu. [..] fragments no veltījuma dzejoļa Jānim Jaunsudrabiņam (A. Kreņevskis).
2015. gadā Alberts sagatavo plašu materiālu par gārsenieti, aviācijas ģenerāli Jāni Indānu (J. Indāna 120. jubilejas sakarā). Tas izdots atsevišķā žurnālā daudzos eksemplāros un joprojām kalpo par noderīgu uzziņas materiālu. Alberts organizē arī J. Indāna vecāku kapavietas sakopšanu Gārsenes kapsētā. 2016. gadā iznāk grāmata «Gārsene un gārsenieši», kuras viens no trim autoriem ir arī Al-berts. Tiem, kuri pazīst Albertu, uzreiz top skaidrs, kuri ir viņa radītie teksti grāmatai, jo papildus faktoloģiskajam materiālam Alberts nemanāmi ievijis arī kādu savu atziņu vai pārdomu vārdus. Tas grāmatai piešķir ne tikai to, ka tā ir bagāts vēstures materiāls, bet arī gaumīgi noformēts garīgs mākslas darbs.
2020. gadā iznāk otra Alberta dzejas grāmata «Meklējiet avotus». Daudzi no Alberta dzejoļiem ir komponēti. Divpadsmit dzejoļus ir sakomponējis Jānis Ukris. Dzejoli, kas veltīts Itai Kozakevičai, dzied koris «Dzintars». Alberta kristīgā dzeja publicēta kristīgajā literatūrā un iemīļota konsekrēto ļaužu vidū. Alberts pats ne reizi vien bijis pārsteigts, dzirdot savus tekstus, ietērptus mūzikā – turklāt tas noticis ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās (jo dzejo Alberts ne tikai latviski, bet arī lietuviešu un vācu valodā). Alberta dzejas rindas iekaltas vairākās represēto cilvēku piemiņas vietās Gārsenē, Asarē, Ābeļos.
Mēs, kas Albertu pazīstam, nevaram teikt, ka zinām daudz par viņu. Viņam diplomātija ir asinīs, tas nozīmē, viņa paša vārdus lietojot – darīt lietas, kas jādara, bet savu privāto veikumu neafišēt. Tomēr, esot ar Albertu kopā, nevar nesajust to lielo gaismu, ko viņš dod Latvijai, nevar nesajust lielo mīlestību, par kuru viņš gatavs upurēties, nevar nesajust gara lielumu, kam gribas līdzināties, nevar nesajust, ka Alberts ir Izraudzītais, kuram jābūt par vēstnieku ne tikai diplomātiskajā nozīmē, bet par garīgo vēstnieku ikviena dzīvē, kurš ir Albertam labdienu teicis.
Alberts negaida pateicības. Viņš negaida godalgas, pat vairās no tām. Viņš zina, ka viņš nav galvenais. Viņš mēro simtiem kilometru svētceļojumos Spānijā, Francijā vai tepat uz Aglonu Latvijā kā pateicību par to, ka viņam ļauts darīt lietas savas valsts labā. Katrs viņa svētceļojums ir viņa pateicība. Lūk, tāpēc Albertam nepiestāv zelta godalga, viņš nespētu tādu pieņemt. Bet sudraba vilks – jā! Jo viņš pats tāds ir – gan barvedis, gan vientuļnieks, gan cīnītājs, gan lūdzējs.
Es pateicos Tev, Latvija,
Par vaduguņiem tiem,
Ko katru vakaru
no jauna
Tu dedz virs dziļiem
akačiem.
Es pateicos Tev, Latvija,
Par linu krekliem tiem,
Kas mātes rūpēti
tik balti
Mūs glābj no maldu
krustceļiem.
Es pateicos Tev, Latvija,
Par likteņceļiem tiem,
Kas senču iemīti
un kopti
Mūs ved pie Taviem
uguņiem.
/A. Kreņevskis/»
Un pieteikuma noslēgumā piezīme: «P.S. Ļoti labi apzinos, ka pārkāpju Nolikuma punktu Nr.4.1.6., taču Alberta gadījumā tas būtu kā iekosties maizē, kumosu apēst, bet pārējo aizsviest. Es to nespēju.»
– Konkurss «Sēlijas sudrabs» ir ļoti laba lieta, jo tas stimulē cilvēkus iet un darīt, kā arī pamanīt labo, kas apkārtnē notiek. Manuprāt, nominantu pulks bija apjomīgs. Es teiktu, ka tie ir cilvēki, kuri maz runā, bet daudz dara. Man patīk šī piemiņas nozīmīte, gaumīga lieta, kas daudz naudas neprasa, taču paliks piemiņā. Vēlos paslavēt savu ieteikuma rakstītāju Līgu Jaujenieci, jo viņas sagatavotais teksts bija gan korekts un profesionāls, gan emocionāls. Man uz apbalvošanas pasākumu bija atbraukuši līdzi draugi, un viņu vidū esošie vidzemnieki sacīja, ka tajā pusē šāda notikuma nav, slavēja un uzteica šo sēliešu ideju. Tā ka šī labā ievirze jāturpina tālāk! – par «Sēlijas sudrabu» sacīja Alberts Kreņevskis.
UZZIŅAI
- Pirmais konkurss «Sēlijas sudrabs» notika 2022. gadā. Balvu saņēma Inga Krekele no Subates, Malaševsku ģimene no Bebrenes un Andris Šinke no Sunākstes. Togad konkursam bija pieteikti divdesmit cilvēki. 2023. gadā par «Sēlijas sudrabu» kļuva Inese Baravika no Kalkūnes pagasta, Inita Lāce no Leimaņu pagasta un Lidija Ozoliņa no Pilskalnes pagasta pie Neretas. Sudraba atzinību saņēma ļaudis no Aknīstes, Ancenes, Bebrenes, Cīruļiem, Eglaines, Elkšņiem, Ērberģes, Gārsenes, Jēkabpils, Lones, Medumiem, Neretas, Silenes, Subates, Sunākstes un Viesītes. Šogad šim konkursam bija pieteikti 24 nominanti. Arī šoreiz konkursa «Sēlijas sudrabs» noteikumi paredz, ka līdzvērtīga galvenā balva tiek trim laureātiem. Balvā ir sudraba rotadata ar zvaigžņu saktas attēlojumu un vilka siluetu, kas atspoguļo konkursa mērķi un ir raksturīga Sēlijas vēsturiskajai zemei. Visu pieteikumu autoriem un to iesniegtajiem pretendentiem pienākas piemiņas balva – sudraba piespraude ar vilka pēdu. Rotu autore ir juveliere Ranta Roga.
- Nominanta pieteikumu konkursam «Sēlijas sudrabs» var iesniegt ikviens Sēlijas iedzīvotājs vai organizācija, rakstot literāru jaunrades darbu brīvā formā (eseja, stāsts, dzejolis, luga u.tml.) vienas līdz trīs lappušu apmērā. Organizatori iesaka rakstīt par: pozitīvi domājošiem, radošiem cilvēkiem, kuru dzīvošana padara labāku to vietu, kur viņi atrodas; par cilvēkiem, kuru veikums ceļ Sēlijas slavu Latvijas vai Eiropas mērogā; par cilvēkiem, kuri veido un apvieno savu kopienu, iedvesmo un atbalsta pārējos; par vietējiem uzņēmējiem, kuri ne tikai veiksmīgi vada savu uzņēmumu, bet arī piedalās pagasta pasākumos un atbalsta tos materiāli; par lauku cilvēkiem, kuriem ir īpašas aizraušanās, piemēram, ir tuvu un tālu slaveni ar savām gardajām tortēm, nodarbojas ar peldēšanu ziemā vai veido skaistas sedziņas bērniem no pašaudzētu aitu vilnas. Par cilvēkiem, kuri sabiedrības labā dara lietas, kas neietilpst viņu tiešajos darba pienākumos. Nosacījums – pretendentu sasniegumiem jābūt paveiktiem pēdējo 3–5 gadu laikā.
Foto: «Sēlijas sudraba» galveno balvu ieguva: (no kreisās) Alberts Kreņevskis no Gārsenes pagasta, Ieva Jātniece no Rubenes pagasta Kaldabruņas un Aivars un Sanita Lūši no Saukas pagasta. Sēlijas asociācijas arhīva foto
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Soli solī ar laiku» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»

prusaks
Labi, ka mums ir tik daudz rosīgi ļaudis, kas arī ir sabiedrības mugurkauls.