Atašienes villaines stāsts
Saruna ar Ilgu un Aivaru Cimbuļiem
Bieži informāciju par konkrētu vietu un tās cilvēkiem sniedz lietas, ko radījuši senos laikos tajā apvidū dzīvojušie cilvēki, vēlāk piemirstas vai tikpat kā zudušas, tomēr, kā izrādās, saglabātas, līdz atkal celtas gaismā no jauna. Tā būs sanācis ar autentisko Atašienes villaini. Šogad tapis pētījums ar nosaukumu «Atašienes villaine», un šā pētījuma veicēja ir Ilga Cimbule, vēsturniece, patlaban Latvijas un pasaules vēstures, kā arī kulturoloģijas skolotāja Cesvaines vidusskolā. Savu darbu viņa pirmo reizi prezentēja šā gada jūlijā tikšanās laikā Atašienes bibliotēkā, un prezentācija labi iekļāvās tradicionālā kultūras pasākuma «Jēkaba un Annas diena», kas šajā pagastā notiek jau daudzus gadus pēc kārtas, kopējā programmā.
Dāvana gaidāmajai Dziesmusvētku 150. gadadienai
Kā pētījuma prezentācijā raksta autore, pamatā viņas idejai par Atašienes villaines restaurāciju-atjaunotni ir vairāki ierosinoši faktori: pirmkārt, Ilgas dzimtā vieta daudzās paaudzēs ir Atašienes Putniņu ciems. Otrkārt, viņa kādu laiku strādājusi pašvaldībā kultūras jomā. Protams, savs stimuls pievērsties šādam pētījumam ir Ilgas izglītībai, viņa absolvējusi Latvijas Universitāti un ir vēsturniece. Vēl, kā pati paironizē, ekonomiskā krīze šim darbamdeva iespēju – pētījumam veltīts laiks no 2019. līdz 2022. gadam, kad viņai bija mazāk algotā darba. Jāpiezīmē arī, ka viss šajos trīs gados paveiktais apmaksāts tikai no privātiem līdzekļiem. Mūsu sarunā savu pienesumu dod arī Ilgas dzīvesbiedrs Aivars Cimbulis, jo arī viņš ir ļoti ieinteresēts cilvēks savas puses vēstures norišu pētīšanā un aktīvi palīdz dzīvesbiedrei.
Iesākumā Ilga aicina ielūkoties grāmatas «Latvju raksti» (autors Arvīds Dzērvītis, izdota 1973. gadā, Toronto, Kanādā) lappusēs, kuras glabā šīs autentiskās villaines aprakstu.
Ilga Cimbule stāsta: – Dzērvīšu ģimene, dodoties emigrācijā, aizveda tai piederošo Atašienes villaini sev līdzi uz Kanādu, kur tā vēlāk tika restaurēta. Villaine varētu būt no 1924. gada, manuprāt, no laika, kad gatavojās Dziesmusvētkiem. Re, kur izdevumā rakstīts: «Latgales sagša, Rēzeknes apriņķis, Atašienes pagasts, 29». Šī būs vienīgā pilnīgā liecība par Atašienes villaini, kas ir saglabājusies, jo, kad es strādāju Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, prasīju, skatījos, vai tur ir arī Atašienes villaine? Nē, nav! Līdz ar to šī grāmata ir vienīgais avots, no kura mēs varējām smelt informāciju par to, kāda bija un ka vispār bija Atašienei pašiem sava villaine! Nekur citur tā nav saglabājusies ne taustāmā veidā, ne rakstos. Sanāk, ka uz Kanādu emigrējušais tautietis villaini un informāciju, ko sniedz tajā iestrādātie raksti, ir paglābis no aizmirstības. Par līdzīgu rīcību esmu dzirdējusi vairākos nostāstos: kā mūsu tautieši devās garajos klejojumos, mukdami no okupācijas varas Latvijā, kā viņus ne Vācijā, ne citās valstīs ilgi nepaturēja, un viņiem nācās braukt tālāk – kam uz Austrāliju, kam uz Kanādu, bet, par spīti tam, ne viena vien ģimene kā lielāko dārgumu no dzimtenes līdzpaņemto tautastērpu saglabāja visos tālajos ceļos, līdz tas kopā ar īpašniekiem nonāca savā jaunajā mājvietā. Tādā veidā tālumā aizceļoja arī šī Atašienes villaine.
Ilga Cimbule teic, ka centusies par Atašienes villaini pastāstīt maksimāli daudz: gan par tās krāsām un to nozīmi, gan par etnogrāfiskajiem rakstiem, gan Atašienes villainē ieausto salīdzinājusi ar citu novadu etnogrāfiskajiem rakstiem. Viņa, piemēram, aplūko to, ka Auseklītis, Atašienes villaines svarīgākā etnogrāfiskā zīme, sastopams gan Balvu un Līvānu, gan suitu villainēs. Vēsturniece uzsver, ka savā pētījumā pārsvarā vadījusies nevis pēc mūsdienu, bet gan pēc pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu etnogrāfu izdotajiem darbiem.
– Pirmie Dziesmusvētki bija 1873. gadā, nākamgad būs to 150. gadadiena. Nu esam Latvijā sapratuši, ka jāsāk apzināt visus etnogrāfiskos rakstus, lūkojot tieši pa novadiem. Savulaik, astoņpadsmitā gadsimta nogalē, baltvācu etnogrāfs Frīdrihs fon Krūze (1790–1866) ievēroja to, cik latviešu etnogrāfiskie raksti ir skaisti, un turklāt secināja, ka šajās rakstu zīmēs un semiotikā kaut kas slēpjas... Baltvācietis pirmais saprata, ka ar šo rakstu palīdzību no paaudzes paaudzē tiek nodota informācija, fakti, ko latvieši paši tolaik īsti neapzinājās, jo latvieša dzīvē šie raksti vienkārši tika mantoti no paaudzes paaudzē. Tradīcija saglabājās, tika nodota nākamajām paaudzēm pēc principa: sak, mana vecmamma tā darīja, tā daru arī es, un viss, – stāsta Ilga.
Fragments no Atašienes villaines rakstiem.
Līdzīgais un atšķirīgais rakstos, un ko tie stāsta
Aivars Cimbulis pajoko, sakot, ka šajā pētījumā arī viņš visu laiku bijis «perifērijā klātesošs», un piebilst, ka vispār šie Atašienes raksti lielā mērā bāzējas uz Krustpils villaini, kas savukārt ir ļoti sarežģīta rakstu ziņā, Eiropā sarežģītākā. Līdzīga ir Līvānu villaine, kam izteikts Austraskoka raksts, arī Auseklīša raksts tajā ir izteiktāks – lielāks. Tāpat Vīpei līdzīgi, tikai te villainē vairāk brūno toņu. Kāpēc? Tas saistībā ar toponīmiem, ar vietvārdiem, kas vēsta par faktu, ka šajā pusē zeme ir mālaināka, tātad – brūnāka. Bet Atašienes villaini abi pētnieki vērtē, sakot, ka tā ir ļoti saulaina.
«Atašienes villainei niansēti ieturētas rakstu zīmes, kas balstītas uz saules lēktu, uz rīta gaismu, atmodu ar skatu uz nākotni. Atašienes villaine darināta četrās krāsās – dzeltenā, sarkanā, zaļā, melleņu zilā (tumši zilā)», – raksta Ilga Cimbule savā prezentācijā.
– Sarkanā un zaļā ir dzīvības krāsas, un sarkanais cīnās, lai vienmēr būtu un pastāvētu tas zaļais. Līdzīgais un vienojošais šajos villaiņu rakstos vijas tālu: līdz pat Ungurmuižai un Madonai, arī Ļaudonai, – stāsta Ilga. Aivars piebilst, ka daļa Ilgas senču nāk no Vecpiebalgas, un šā novada villainē gan rakstu esot maz – tikpat kā balta. Ilga smejas, ka tajā pusē laikam slinkas meitas bijušas.
Vēl par Atašienes villaini no Ilgas Cimbules pētījuma: «Dzeltenā – (saule, pienenes, vīgriezes) gaismas spēks, Dieva spēks. Sarkanā – (brūklenes, dzērvenes), ziedošanās, sadegšana, upuri nes, lai būtu zaļā krāsa, dzīvības, veselības un goda krāsa. Zaļā (augu, egļu, zaļās labības) dzīvības pavediens, bagātības, turības, goda, daiļuma krāsa. Sarkanā un zaļā kopā caurvij visas pasaules pastāvēšanas stadijas. Zilā melleņu krāsa – mīlestība, bagātība. Caur tumši zilo virzās cikliskā attīstība, lai sāktos jauns dzīvības gaismas cikls».
– Interesants ir Austras koks jeb Pasaules koks. No Ausekļa zīmes aiziet tālāk Pasaules koks, un Līvānu villainē šis Pasaules koks ir milzīgs! Tas labi izskaidrojams: Dubna un Daugava kalpoja kā tirdzniecības ceļi, un līdz ar to cilvēkiem, kuri mita šajās vietās, radās plašāks skatījums, viņu dzīvei bija cita dinamika. Patiesībā viss te notika ap Daugavas baseinu, – par to, kāpēc tā vai cita villaine rotāta tieši ar konkrētajiem simboliem, stāsta vēsturniece.
Bet Atašiene? Kāpēc tās villaine tik koša? Vieta taču nav upes ceļu un lielās kustības tuvumā. – Somugri! –teic Ilga Cimbule. – Viņu ietekme. Un tas mums tiešām ir liels atklājums! Pat šoks! Mūsu dēls Mārtiņš, kuram lieliski padodas valodas, tulko vietvārdus no somu valodas un atklājis brīnumu lietas! Izrādās – Atašienē ir arī somugru pēcteči! Somugrus, kad tie ienāca šajā pusē, neiznīcināja, viņi asimilējās. Ceturtajā gadsimtā tagadējās Latvijas teritorijā vispirms ienāca somugru vīrieši, tikai tad sievietes. Ko ta ienācēji darīja? Dzīvojās ar tām pašām sievietēm, kuras bija te uz vietas, un dzima pēcnācēji.
Ko vēsta vietvārdi
Aivars Cimbulis papildina: – Pirms trim gadiem Juris Urtāns atklāja Atašienes pilskalnu. Ko viņš atrada? Interesantas lietas! Pēc atrastajām rokassprādzēm var noteikt, ka te dzīvojuši protobalti jeb pirmbalti (pirmatnējās tautas, no kurām izveidojās baltu tautas), kuri vēl nebija ne sēļi, ne latgaļi, ne kurši.
Nodalīšanās notika vēlāk, bet ceturtajā, piektajā gadsimtā te, tātad, ienāca vīriešu bars izlūkot potenciālo dzīvesvietas teritoriju un secināja, ka te ir mierīgi un dzīvot var. Balti uz palikšanu ienāk vēl kādu gadsimtu vēlāk. Piemēram, vārds «Asote» neizklausās baltisks. Ko tas īsti nozīmē? Vēl jāpapēta. Viņš piedāvā ielūkoties tagadējās Atašienes puses vietvārdu nosaukumos, kas esot abi saklausāmi tulkojumā no somu valodas. Piemēram, «Nārta» somu valodā – vilku vieta, un joprojām Atašienes pagastā ir Nārtas Stalīdzāni. «Nerauta» – dzelzs tīklojums, šodien mums ir upe Nereta, kas vietumis tek brūniem (dzelžainiem) ūdeņiem. «Siyysala» – somiski rudens lauks, Teiču rezervātā pie Atašienes ir Siksala. Kaimiņos Madonas novadā esošās Mētrienas nosaukums somiski nozīmē sūnainu vietu. «Raksall» somiski ir neapstrādāta platība, šodien Madonas novadā ir apdzīvotā vieta Rāksala. «Laudo» – dēlis jeb pārejas vieta sēklis, šodien Ļaudona, «lubaan» – apsolītā zeme, resursu vieta.
Atašienes villainē ierakstītā pasaules kārtība
– Atgriežoties pie villaines. Kā jau sacīju, bija interese un gana laika, tāpat gaidāmā Dziesmu svētku simtpiecdesmitgade. Tāpat bija pabeigts doktorantūras promocijas darbs, ko rakstīju par pašvaldībām 20. gadsimtā. Jāpiezīmē, tagad ir atļauta tāda metode – salīdzināt agrāko laiku pašvaldības ar mūsdienām. Nu... vēsturnieki, tāpat kā žurnālisti, varai nekad nav bijuši diezin ko mīļi! Pat bīstami, –smejas Ilga Cimbule. – Kā jau sacīju, ņēmu vērā tikai pagājušā gadsimta četrdesmitajos, sešdesmitajos gados veiktos, pārsvarā diasporas autoru darbus, jo kā nekā okupācijas laikā Latvijā etnogrāfiskos pētījumus veikt nedrīkstēja. Ja nebūtu šo latviešu diasporas pētnieku darbu – svešumā līdzi aizvestā, bildētā, apkopotā –, mums šodien šajā jomā nebūtu tikpat kā nekā. Un te Arvīdam Dzērvītim ir milzīga nozīme, kā arī viņa sievai Aleksandrai Dzērvītei, kura visu vīra veikumu pēc viņa nāves apkopoja, lai tas neietu zudībā.
I. Cimbule raksta: «Pirmie etnogrāfi. Pirmo zinātnisko izrakumu veicējs Frīdrihs fon Krūze (1790–1866), Mikus Skruzītis (1865–1905), Matīss Siliņš (1861–1942), Rihards Zariņš (1869–1939). Izpēte turpinājās ar zināmiem pārtraukumiem (okupācijas režīma laikos u.tml.) un atsākusies mūsdienās. Latviešu sabiedrībai 1873. gadā, gatavojoties uz kopīgu sadziedāšanu, svarīgi katra novada dziedātājiem bija radīt savu uzstāšanās svētku tērpu. Plašākam lokam radās interese par tradīcijām, bet konsultanta loma bija Rihardam Zariņam, kurš brīdināja no pārsteidzīgiem un nepamatotiem tautastērpa pārveidojumiem, kas «nebalstās uz dziļu vēsturiskā mantojuma pazīšanu un mīlestību». Vēsturisko rakstu atklāsmē liels ieguldījums ir Jūlijam Maderniekam (darbs «Ornaments», oriģinālzīmējumu krājums, izdots 1913. gadā).».
– Simboli, dabas cikliskums, simetrijas. Ar šiem zinātniekiem arī sākas ornamenta pētniecība, un tā varēja attīstīties pēc dzimtbūšanas atcelšanas, vēlāk pēc vācbaltiešiem jau nāca pašu latviešu etnogrāfi, pieminētie Skruzītis, Siliņš. Savukārt Rihards Zariņš, jāpiezīmē, ir arī tas, kurš pilnveidoja tagadējo Latvijas valsts ģerboni. Tāpat kā viņš savulaik brīdināja par pārsteidzīgajiem tautastērpu pārveidojumiem, mūsdienās šo faktoru uzsvēra arī Vaira Vīķe-Freiberga, norādot, ka tautastērpam ir jābūt atbilstošam, tērpa valkātājs kājās nevar vilkt šādas tādas «basenes» u.tml., – stāsta Ilga Cimbule.
Silto toņu bārkstis, krāsainā apauda un liels daudzums simbolisku etnogrāfisko rakstu, viss darināts bagātām krāsām, ir kopums, kas rada šo Atašienes villaines košumu. Kādus simbolus pētniece saskatījusi šā pagasta villainē?
Auseklis. Mandalas centrs, Pasaules koka centrs, tulkots gan kā Mēness, gan kā Venēra, gan kā Saules kalendārā gada simbols, bet tā pamata nozīme – gaismas uzvara pār tumsu. Auseklis jeb Rīta zvaigzne ir Atašienes villaines svarīgākā zīme.
Pasaules koks. Pasaules pastāvēšanas un izpratnes principi, cilvēka un kosmosa izpratne «Ir raksti, kur kokiem nav sakņu. Dažādi šie koki latvju rakstos», I. Cimbule citē A. Dzērvīti. Un Atašienes villainē Pasaules kokam nav saknes, bet ir pamats – Laimas līklocis. Pamīšus – zaļš un sarkans: laika kustība, rotācija, dzīves mainīgais ritms.
Jumis (auglība), kas villaines apaudā (atsevišķi austa, koša villaines mala) pāriet Zalktī (gudrība), savukārt Skujiņa likta bārkšu apaudā. «Skujiņa – ritmiskais rituāls, sakārtotība, mūža simbols rakstā. Tai nav noteikta elementa un skaita. Skujiņas zīme piederīga Laimai, tās ritmam, iedibina kārtību. Laimas iemīta pēdiņa. Laimas likums – liktenis.» – prezentācijā raksta autore.
Akas zīme. Kosmiskā kārtība, saules ceļš gada garumā. Četri zelta krusti, četri saulgriežu notikumi – ziema, pavasaris, vasara un rudens. Četri gadalaiki, kas izpaužas arī kā attiecības starp tumsu un gaismu.
Līkloča zīme, kas simbolizē Māru un Māras zemi. Un Krusta zīme – aizsardzība pret visu ļauno, Māras zīme.
– Kā mūsu senči, vienkāršie zemes kopēji, zināja šīs gudrības? Tā bija tā tautas dzīvesziņa un viedums, –teic Ilga Cimbule.
– Jā, esmu pamanījis, ka, ilgi noraugoties mūsu etnogrāfiskajos rakstos, kaut kas tiešām sakārtojas tajos smadzeņu neironos. Tur ierakstīta tā pasaules kārtība, un šis process kaut kādā veidā nomierina, – piebilst Aivars Cimbulis.
Bagātība daudzveidībā
Ko meklēt Atašienē? Latgalisko? Varbūt sēlisko? Ko šodien tur varam atrast? Pētnieki strikti teic, ka šajā pusē nekādus sēliskos vietvārdus neatrast. Sēliski Atašienē gan nerunā, bet arī latgaliskā nav izteikti daudz. Kā tad ir?
Ilga teic, ka tie, kuri ieprecēti, piemēram, no Līvāniem, runā latgaliski. Savukārt Aivars bilst, ka, ja tikai kādas piecas minūtes ceļa pabraucam no Atašienes uz Madonas pusi, uz Rijniekiem, jau varot just, ka viss nomainās, arī mentāli – pavisam citi cilvēki. Ja savukārt padodas uz Preiļu pusi, uz Steķiem, tad jau jūtams «preilisks», «līvānisks» gars.
– Interesanta vieta ir mūsu Atašiene! Šo vietvārdu traktē kā cēlušos no «atašeja» vai vēl kaut kā, bet arī tas ir somugru valodas vārds. «Atasien» – aizžogojums upē zivju ķeršanai, kaut kas līdzīgs tacim (šodien –Atašienes pagasts, upe Ataša). Acīmredzot savulaik cilvēki tādā veidā ķēra zivis savai iztikai. Jau pieminētā Nārta, arī tā ir upe Atašienes pagastā. Un Nereta ar savu dzelžaino ūdeni labi apskatāma Vīpē, kur tas plūst brūnā krāsā. Tur zemē ir ļoti daudz dzelzs, senākos laikos apkārtnē dzīvojošajiem bija slikti zobi dēļ šā dzelžainā ūdens. Ejam tālāk pa vietām ap Atašieni: Kvietaines. Domājat, vietvārds cēlies no vārda «kvieši»? Nē. Tas nozīmē «klusa vieta». Saikava – vārda nozīme «ieguves vieta» kaut kam. Prauliena. Vai prauli? Nē. Tā savukārt vieta, kur dzīvo braši, lepni cilvēki. Jau pieminēju Lubānas vietvārda izcelsmi kā apsolīto zemi, kur bija pirmās apmetnes Lubāna, arī Iča. Un Iča – tas ir centrs, kopums, blīvi apdzīvota vieta. Sevišķi daudz interesējos par Vīpi, jo tur esmu pats audzis, un uzzināju, ka šis vietvārds cēlies no «vipu», kam otra nozīme ir sarkanais māls. Un tur tiešām tāds ir: auglīga, bet dikti smaga zeme. Tādi šie somugrismi mūsu vietvārdos, tie ir somugri, kuri atstājuši mums šos vietvārdus.
Ilga piebilst, ka visu šo pētījumu rezultātā radusies ideja papētīt arī savu DNS.
– Samaksā kādu naudiņu, un var uzzināt par savu senāko izcelsmi. Mūsu dēls to veica un atrada, ka viņam ir somugru gēni! Interesanta lieta, ne? Atgriežoties pie Atašienes puses latgaliskās vai citas izcelsmes, paskatīsimies uz uzvārdiem: «-āni» – Stalīdzāni, Leitāni ir latgalieši. Tad mums ir Višņevski, Dubrovski, Kaniševski, kas savukārt ir īsti poļi. Es pati esmu no tāliem poļiem. Mugurēvičs (Ēvalds Mugurēvičs, latviešu vēsturnieks un arheologs, habilitētais vēstures doktors), ir sīki aprakstījis savu dzimtu, un man tagad ir ļoti viegli: paņemu viņa biezo grāmatu un varu atrast visus savus radus! Viņi savulaik savstarpēji precējušies, jo ar citiem nevarēja, tikai ar poļiem. Atašienē savulaik ienāca gan zemākas kārtas poļi, gan šļahtiči – augstmaņu kārta. Un vēl grāfa Borha ietekme Atašienē, kurš ieveda strādniekus no Vācijas, un tā radusies Broku līnija Atašienē, – stāsta Ilga Cimbule.
– Viss tas trakums bija Ziemeļu karš, un tālāk sekojošais 1700. gada un turpmāko gadu lielais mēris, kura laikā izmira 85% cilvēku. Tad sāka nākt šurp poļi, vācieši, kas arī Atašienes pusē dzīvojošo cilvēku kopienu padarīja tik dažādu, interesantu, kāda tā ir patlaban, – piebilst A. Cimbulis.
Ilga savukārt teic, ka latgaliskā izruna Atašienē radusies kopā ar ieprecētajiem ienācējiem no Līvāniem: – Sēļi izrunu «stiepj». Latgalieši nē. Kā runāja mana vecāmāte: «Tad, kad poucei aste plouks!». Poucei, poupēdis (ar plato «ē»). Mums vairāk dominē Varakļānu latgaliskā izruna. Jā, un latgaliski runāt jāprot. Ja nemāki, tad nemāki. Atašienē visi latgaliski nerunā. Te ir daudzveidība. Jā, bet ja mēs uztaisītu to DNS? Nez cik somugru pēcteču izrādītos?
«Zīme strādā kā apziņas matrica. Zīme, tāpat kā vide, katru no mums programmē,» – pētījumā raksta Ilga Cimbule. Un viņa novēl: «Atašienes novada filozofiskos uzskatus par pasaules pastāvēšanas principiem, izpratni par cilvēka kārtību rakstu zīmēs nodot nākamajām paaudzēm un darināt katram savu tautastērpu! Katram lepoties ar savu dzimtā novada rakstu zīmju atklāsmi!»
Paldies Ilgai un Aivaram Cimbuļiem par interesanto stāstījumu un atļauju ielūkoties pētījuma prezentācijā!
I. Cimbules arhīva foto
– Kas jums ir Atašiene?
Madara Paegle:
– Mājas. Kas vēl? Man grūti izskaidrot, jo viss liekas pašsaprotami. Kā šī puse vilina atpakaļ jaunos? Es domāju, ka tā ir mīlestība pret šo vietu un lepnums par to. Es, piemēram, ļoti lepojos ar saviem dejotājiem jauniešu tautas deju kolektīvā «Zvirbuļi». Mēs noturējāmies, un kolektīvs nepajuka pat nogurdinošajā pandēmijas aizliegumu laikā. Tie, kuri dejoja, kad vēl bija mazi, to turpina darīt arī pieaugušā vecumā. Vienojošais savulaik bija skola, kaut vairs Atašienē nav vidusskolas, draugi, kuri ir te, un, protams, mani vecāki. Grūti tā īsi pateikt, kas man ir Atašiene, jo tas ir sajūtu līmenī.
Andis Bramanis:
– Vispār es esmu no Vīpes, bet jau piecus gadus dejoju «Zvirbuļos» un darbojos «Vīraksnē». Jā, un vēl es šad un tad paspēlēju ērģeles Atašienes baznīcā. Atašiene man ir vieta, kur es gūstu latvisko dzīvesziņu. Caur dejām, folkloru un arī caur cilvēkiem, kuri cītīgi uztur un glabā tradīcijas. Tā pati Meteņu svinēšana Atašienes tautas namā vien ko nozīmē! Grūti aprakstīt, bet Atašienē ir kaut kas tāds, kas velk, kaut kas gaisā, vai. Tāpēc man nav grūti mērot tos 30 kilometrus no Vīpes vai 70 no Zasas, kur strādāju, lai būtu mēģinājumos vai pasākumos, kas notiek Atašienē.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
Fredis
Lasīju ar interesi.
Līvija Vikšere
Paldies Ilgai un Aivaram par interesanto stāstījumu! Uzzināju daudz jauna !