Brīvības ielas puikas stāsts
ILZE BIČEVSKA

Jēkabpiliešiem un ciemiņiem septembrī ir dota lieliska iespēja redzēt to, kas agrāk parastā cilvēka acīm bija slēpts – apskatīt vēsturiskās Latvijas Bankas Jēkabpilī ēku, ieskaitot tās pagrabus un agrāko naudas glabātuvi, seifu, kases utt., ielūkoties Laikmetīgās vēstures muzejā «24x30», kā arī dzirdēt daudzus interesantus stāstus, no kuriem lielākā daļa tikpat kā nekad plašākai publikai nav izskanējuši. 
 
     Pasākumu ciklā «Gad­sim­ti ieausti Jēkabpilī», ko rīko biedrība «Jēkabpils mantojums», radošo jauniešu apvienība «4. siena» sadarbībā ar Jēkabpils pilsētas bibliotēku, laikā no 3. līdz 29. septembrim iekļautas vairāk nekā astoņpa­dsmit tikšanās ar daudziem interesantiem vietējiem cilvēkiem. 
4. septembrī bija otrā šā cikla saruna, kuras galvenais varonis – agrākais Brīvības ielas iemītnieks Vladimirs Ždanoks. Sarunu vadīja Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša.
 
Daudzvalodīgā kaimiņu būšana un Daugavas vilinājums
    – Es savu bērnību atceros, kā man pašam šķiet, kopš 1956. gada. Gadu iepriekš jau biju sācis iet skolā. Dzīvojām Brīvības ielas 150. mājā, kas bija ļoti slavena, jo man kaimiņos dzīvoja režisors Vilis Segliņš, kurš zināja daudzas svešvalodas. Ar viņu es varēju runāt vāciski un poliski, kad kopā makšķerējām. Vēl te dzīvoja inteliģento vāciešu Spaskovu ģimene. Ar viņu vidējo dēlu, kurš ir trīs dienas vecāks par mani, nācām pasaulē vienā slimnīcā – bijām un esam labi draugi. Tā kā esmu tās trīs dienas jaunāks, viņš mani vēl joprojām dēvē par «salagu». Mūsu dzīve šajā ielā un šajā mājā ritēja trūcīgos apstākļos, bet tajā pašā laikā izpalīdzība kaimiņu starpā bija milzīga. It visā. Sētas bērnus faktiski audzināja ne vien ģimene, bet arī visi mājas iedzīvotāji. Viens kaimiņš otra puikam varēja sadot pa pakaļu tā, ka nemetas, un nevienam i nenāca prātā sūdzēties! Bet lielākais aizliegums un vienlaikus vilinājums mums bija blakus esošā Daugava, – savu stāstījumu sāk Vladimirs Žda­noks. 
    Atceroties trūcīgos dzīves apstākļus, viņš stāstīja par to, kā māte puikam ziemā sējusi ap galvu savu lakatu, lai viņš nenosaldē ausis. Cepures nebija, bet ar lakatu galvā puikam taču kauns... Un vienalga viņš ausis pamanījies divreiz apsaldēt.
    Tolaik pār upi tilta nebija, un ziemās ceļš pār ledus klāto Daugavu bijis iezīmēts ar sniegā iespraustiem zariem. Šī taka otrā upes krastā izgājusi netālu no toreizējās ķīmiskās tīrītavas ēkas, kuras siltie kanalizācijas ūdeņi tika laisti Daugavā, tā ledu šajā vietā padarot nedrošāku. Te pāri upei pa ledu devās ne tikai cilvēki, bet brauca arī automašīnas. V. Ždanoks teic, ka vai ik mēnesi upe te paņēmusi cilvēku dzīvības. 
   – Puika būdams, daudzreiz dabūju redzēt, kā no Daugavas ceļ laukā slīkoņus. Arī pats esmu slīcis trīs reizes. Stāstot šo visu par savu bērnību, es faktiski runāju daudzu tā laika bērnu vārdā, un tas ir stāsts arī par mums – trim draugiem un razbainiekiem: mani, Šuriku un Volodju –, no kuriem vairs esam tikai divi, – stāsta V. Ždanoks. 
    1956. gada plūdi viņam palikuši atmiņā ar palu vērienu, vismaz puikas skatījumā noteikti, jo mājas pagraba stāvs bijis ūdenī, iedzīvotāji pārvietojušies pa laipām, un pa ielu varējis braukt ar laivu. Ždanoku ģimene dzīvojusi ēkas otrajā stāvā, un iedzīve skarta netika, bet tas pagrabs... Tā nu šādā plūdu laikā jau nelielā tumsiņā pie viņiem nācis kāds ciemiņš – atvaļināts kareivis, kurš, sajaucis ārdurvis un iegājis nevis kāpņutelpā, bet applūdušajā pagrabā, kurā ar reizi iegāzies ūdenī. 
   – Tur nu viņš peldēja un kliedza, lai glābjot. Un čemodāns ar visiem «dembeļa» suvenīriem arī pagalam! – smejas stāstītājs. 
   Viņu mājā bijis arī juvelieru veikals, kas, iespējams, bija vienīgā vieta, kur ziņkārīgie palaidņi nevarēja iekļūt. Liels notikums Brīvības ielā bijis tad, kad tuvējā veikaliņā atveduši siļķes. Māte tad pārsvarā uz veikalu sūtījusi Vladeku, jo puika vienmēr iemanījies iespraukties bez rindas, par ko pieaugušie nav dusmojušies un palaiduši arī. Savukārt mātei gan ne vienmēr laimējies atnākt ar kāroto gardumu, jo – ko var zēns, to pieaugušajam neļauj. 
     – Māte man, uz veikalu sūtot, iedeva 15 kapeikas un gabalu avīzes. Avīzes tajos laikos bija zelta vērtē! Kurš gabals siļķes ietīšanai, kurš – mazmājiņai. Un tā nu es gāju pa ielu ar to avīzē ietīto siļķi, kuras sālījums tecēja man caur pirkstiem... Kā tolaik varēja dabūt maizi? Nopirkt veikalā! Bet mums naudas tikpat kā nebija, jo mana māte kā «valsts nodevēja» sieva nedrīkstēja strādāt algotu darbu. Ja viņa gribētu izbraukt no valsts, tad vajadzēja dabūt čekas atļauju. Mana māte Latvijā iebrauca 1939. gadā no Polijas, savukārt tēvs – 1945. gadā no Vācijas. Viņš karā nekaroja, viņš bija konstruktors, tehnisko zi­nātņu kandidāts. Kāda pret mani – «tautas nodevēja» dēlu – bija attieksme no apkārtējiem iedzīvotājiem? Pilnīgi normāla, pozitīva un atbalstoša, par spīti tam, ka latviski nepratu. Pie manis mājās neviens draugs nevarēja nākt, jo citi nedrīkstēja zināt, ka mēs mājās runājam poliski. Mana māte iemācījās krievu un latviešu valodu, bet, tā kā viņa visu laiku cerēja, ka varēs reiz tikt uz Poliju pie radiem, viņa no padomju pases atteicās. Mana māte bija viena no turpat vai uz vienas rokas saskaitāmajiem Baltijas valstu iedzīvotājiem, kurai bija pelēka pase ar baltiem burtiem, uz kuras rakstīts: «Bezgraždanskij sovetskij pasport». Pie mums ik nedēļu nāca čekas darbinieks, lai pārbaudītu, ko darām, kā dzīvojam, vai nezogam. Bet tik un tā viņa paklusām kopā ar citiem poļiem tikās kādā mājā, kur viņiem bija tāds kā nelegālais poļu pulciņš. Ja par šīm sapulcēm, kas notika aiz aizvērtiem logu slēģiem, kāds būtu paziņojis, tad ceļš uz Sibīriju būtu garantēts.
    Jā, bet cilvēki apkārt bija sirsnīgi. Jau pieminēju Spas-kovu tēvu: viņš savulaik bija Vācijas čempions sambo. Par viņa milzīgo spēku liecina tāds gadījums: reiz aizmirsām mājās laivas atslēgu, kas krastā bija pieslēgta pie ķēdes, kas savukārt bija nostiprināta ar pamatīgu akmeni, kuru neviens cilvēks nevarēja izkustināt. Spas­kovs sacīja, ka nav ko iet uz māju dēļ tāda nieka, pacēla šito akmeni un iemeta laivā. Pārbraucām otrā krastā, un viņš to atkal izcēla laukā kā nieku. Kas par krampi! Arī viņu mājās visi runāja savā – vācu – valodā, bet uz ielas – krieviski. Viņu ģimene Lat­vijā savulaik iebrauca no Kazahstānas, cerībā, ka izdosies emigrēt uz senču zemi (no Baltijas republikām to vēl varēja izkārtot, bet ne no citām agrākās PSRS republikām). Bet nekā! Ja tēvam vēl bija vajadzīgie dokumenti, lai izceļotu, tad mātei tādu nebija, un tā ģimene palika Latvijā. 
    Vēl kāds stāsts par naudu manā bērnībā, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šurika tēvs dienēja Vācijā, un viņiem bija vairāk naudas nekā pārējiem, arī Bimšteinam bija labāki dzīves apstākļi. Nu tā Šuriks, ticis pie diviem rubļiem, kas mums bija pasakaina nau­da, reiz uzsauca mums pusdienas. Maize un sāls ēdnīcā bija uz galda, to varēja ņemt, cik gribas. Vēl dabūjām tēju, bulciņas, tā uz trijiem iztērējot tikai 52 kapeikas, – atceras Vladimirs Žda­noks.
 
Labā lieta – kuģītis «Gulbis»
    Raibo tautību kokteili šajā ielā tajos gados pastiprināja arī tatāru kopiena, kuri esot mitinājušies agrākajā Knaģu mājā, un arī viņi dzīvojuši ļoti noslēgti, lai arī citādi bijuši visnotaļ draudzīgi. Vēl blakus, vēlākajā kafejnīcas «Pērse» ēkā (ta­gad te atrodas banka «Cita-dele» – aut.), piecdesmitajos bijušas armijas kazarmas, no kurām katru rītu zaldāti maršēja rīta gājienā. Armijnieki galvenokārt bijuši lidotāji, no kuriem viens viņu pēctecis tepat arī dzīvo joprojām. V. Ždanoks arī atcerējās, kā piecos rītā kara lidmašīnas virs pilsētas pikēja un taisīja troksni, kā puikas gribējuši tikt iekšā lidlaukā, bet nekas nav sanācis. Līdz lidlauku sešdesmitajos pārcēla uz Krustpils pusi. Toties 1966. gadā, kad sāka rakt dolomīta karjeru pie Jēkabpils, troksni pilsētā taisīja lielie «belazi». 
– Bet vasarās mēs piestrādājām glābšanas stacijā. Kāpēc mums tas bija vajadzīgs? Jo tad varēja dabūt izbraukt ar laivu! Tolaik glābšanas stacijā strādāja divi dežuranti un četri airētāji. Tur bija arī tāds kolorīts vecis Bocmanis. Tā kā man acis brūnas kā čigānēnam, pats arī biju melnīgsnējs, viņš mani sauca par Žuku. No rīta, kad atnācu, viņš mani sagaidīja ar parupju sveicienu un tad sacīja, ka nu varot mierīgi doties uz mazmājiņu.
     Tajā laikā mēs rītu sākām ar peldi Daugavā un tad – prom uz staciju! Viendien abi ar Šuriku tiekam pie laivas, iebraucam ar to upē, atguļamies laivas dibenā un sajūsmā skatāmies mākoņos, nemanot, ka straume laivu naski nes uz krāču pusi. Savukārt glābēji no krasta redz, ka laiva jau sagriezusies šķērsām un piepeldējusi bīstami tuvu krācei, puikas tajā nemana un uz bļāvieniem tie neatsaucas. Kad mūs ar citu laivu atairējušies glābēji atrada tur guļam, dabūjām riktīgi pa mizu. 
     Cita epizode: ziema, ejam pāri Daugavas ledum, Šuriks iet atmuguriski un stāsta pārējiem anekdotes. Te pēkšņi no ledus vairs laukā vīd tikai viņa galva – Šuriks iekritis āliņģī, kādu tur bija ne mazums, jo tajos sievas ziemā skaloja veļu vai ņēma ūdeni. Velkot viņu laukā no ledus, tas bļāva kā aizkauts, jo malas āliņģim asas... Kur tagad iet ar slapjajām drēbēm ziemas salā? Uz māju? Nekādā gadījumā, jo tad būs pēriens kā likts. Līdām kaut kādā darbnīcā vai šķūnī, lai kaut ko glābtu, bet kļūst tikai sliktāk: ārā ir sals ap mīnus divdesmit, un Šurika bikses jau pārvērtušās ledus gabalā. Nevarēdams izturēt mūsu mēģinājumus tās dabūt nost, puika metās prom uz māju. Kad viņš iegāja istabā, jau pēc piecām minūtēm no turienes atskanēja skaļa brēkšana – siksna bija sākusi sildīt Šurika dibenu, – puiku bīstamās nebēdnības savā bērnībā atceras V. Ždanoks.
    Klausītāji, kuri praktiski bija tikai vecākās paaudzes cilvēki, prasīja, lai šīs reizes stāstītājs pastāsta kaut ko par leģendāro kuģīti «Gul-bis», kas laikā, kad pār Daugavu nebija tilta, vadāja cilvēkus no Jēkabpils uz Krustpili un atpakaļ. 
    – O, jā! Brauciens ar «Gul­bīti» puikām bija liels kārums! Bērniem biļeti nevajadzēja, bet tajā pašā laikā bez pieaugušā klātbūtnes uz kuģīša nelaida vis! Ko darīt? Sarunājām labu tanti, lai notēlo mūsu mammu. Sākumā gāja kā pa sviestu, bet tad mičmaņi pamanīja, ka mums tās «mammas» katru dienu ir citas... Ko mēs darījām, ar kuģīti aizbraukuši, Krustpils pusē? Piemēram, līdām dārzos zagt ābolus, un vienreiz bijām tā ar tiem piebāzuši kabatas, ka mūs noķēra, jo smagās nastas dēļ netikām pāri žogam. 
    Bet braukšana ar «Gulbīti» bija laba lieta: stūrmanis to vadīja tā sāniski, lai straume kuģīti netricina. Puikas, kas gribēja stāvēt pie borta un skatīties apkārt, dzina apsēsties, lai neiekrītam ūdenī. Praktiski katrs reiss bija pilns, un vienā reizē, cik atceros, tika pārvadāti aptuveni piecdesmit pasažieri. Kā ne, ja daudzi cilvēki no Jēkabpils puses brauca uz darbu cukurfabrikā. Kā sirēnas sāka kaukt, tā mēs jau zinājām, vai darbu beigusi pirmā vai otrā maiņa. Kad Daugavā sāka iet ledus, tad cukurfabrikas strādnieki meklēja gultasvietas pie radiem Krustpilī, tad gan kuģīša nebija, – stāsta Vla­dimirs Ždanoks un piebilst, ka viņš ir meklējis šo kuģīti, lai atdabūtu Jēkabpilij. Zinot, ka tas tika atdots Jaunjelgavai, esot sazinājies ar novada mēru Gunti Li­beku, kurš pastāstījis, kuram Jaunjelgavas iedzīvotājam tas tobrīd piederēja. Bet diemžēl īpašnieks «nepavilka» kuģīša restaurāciju un tālākais tā liktenis patlaban neesot zināms. 
 
Bez biksēm un bez balles
    Ar Daugavu Brīvības ie­las zēnu dzīve saistās arī laikā, kad tie jau apmeklē balles. Sešdesmito gadu sākumā Jēkabpilī nedēļas nogalēs balles notikušas trīs dienās: piektdienā Oškalna kultūras namā, sestdien un svētdien – rajona kultūras namā Krustpilī. Vēl danči bija «žeļezkā» un «zamkā». Arī te ir savs stāsts. 
    – 1964. – 1965. gadā es jau mācījos tehnikumā. Ir 8. marts, un jāiet uz balli. Mēs, trīs draugi, iedzeram kādu vīniņu, pārāk nesteidzamies, jo galvenais ir tikt uz beigām, uz «sadali» (uzlūgt meiteni uz pēdējo deju un tad pavadīt mājās). Galu galā ceļā devāmies divi, jo trešajam otrajā rītā bija jāiet uz darbu. Taču ziepes – ejot pāri Daugavas ledum, tajā iekritām un samērcējām bikses. Ātri pie Jankas, kur pārvelkam citas bikses, kurpes arī slapjas, bet tas nekas. Dodamies ceļā otro reizi un atkal ieveļamies ledū. Nu vairs ko pārvilkt nebija, un uz balli netikām. 
    Tolaik ballē spēlēja tikai dzīvā mūzika: Volants, Ro­māns Kielbickis, Robets Urbasts ar ansambli. Puški­nam (tāda bija viena muzikanta iesauka) bija savs orķestris. Viņa divi dēli patlaban teātri spēlē. Instru­menti? Klavieres, akorde­ons, trompete, bungas, un muzikanti arī dziedāja paši. 
    Bija arī kautiņi. Kā nu bez tiem! Oškalna kultūras nams skaitījās latviskās publikas pulcēšanās vieta, savukārt Krustpils puse – krieviskā vide. Galvenie kautiņu varoņi vicinājās ar dūrēm. Jurkam (stāstītājs neatklāja viņa uzvārdu – aut.) vēl tagad varat paprasīt, kurš tur bija tas «bandas» vadonis. 
    Bet trakākie laiki bija tad, kad drīz pēc Staļina nāves amnestijas dēļ no ieslodzījuma tika izlaisti ap 500 «zeki». Tad Jēkabpilī bi­ja šausmas, un mēs, tolaik vēl puikas, to visu vērojām. Taču pašam vairāk palicis atmiņā kāds grautiņš, ko neapmierinātā publika Krustpils kultūras namā uzrīkoja vienā 8. martā. Pie kultūras nama bija sapulcējies milzīgs ballētgribētāju pūlis, bet tos nelaiž iekšā, jo patērētāju biedrība tieši šajā datumā izdomājusi sarīkot slēgto vakaru. Pamazām pūlī neapmierinātība aug, līdz sākas buntošanās un kultūras nama logu dauzīšana. Puiši sita logus, bet meitenes pienesa no tuvējās pasta ēkas «munīciju» – ak­meņogļu gabalus. Iz­sauktā milicija nevarēja ievest kārtību, iekams nesāka šaut gaisā, un kādam tajā reizē arī lode viegli trāpīja sānā. Kad miliči apturēja garām braucošo piekto autobusu un sāka tajā masveidā bāzt iekšā nekārtību cēlājus, man izdevās aizmukt, bet, cik zinu, trīs čaļi dabūja pasēdēt cietumā trīs gadus katrs, – atceras V. Ždanoks. 
    Tagadējais Vecpilsētas laukums puikām un vēlāk jauniešiem arī bija gana interesanta vieta. 
   – Tur pulcējās laukuma «zieds». No cikiem līdz cikiem mēs tur dzīvojāmies? Visu diennakti! Atceraties labestīgo Augustiņu, kurš staigāja, apkāries ar medaļām? Viņš mums pirka cigaretes. Pīpējām «Prīmu», dauzījāmies. Arī meitenes tur bija, protams. 
     Vai mana bērnība bija laimīga? Esmu laimīgs, ka piedzimu te. Bet! Kā jau stāstīju, man kaimiņos tajos laikos dzīvoja dažādu tautību cilvēki, un mēs, kā tagad teiktu, «integrējāmies» jeb sadzīvojām itin labi. Taču neko nevajag darīt piespiedu kārtā, kā ar mani izdarīja māte. Kad man bija astoņi gadi, māte nolēma, ka man jāiemācās latviešu valoda, un šajā nolūkā es pa vasaru tiku aizsūtīts uz vienu nometni Asaros. Uz visu vasaru – trim mēnešiem. Braucām kopā ar Tadeušu, manu draugu, bet galā mūs izšķīra, lai mēs savā starpā nerunātu poliski. Kad vasaras beigās atgriezos mājās, runāju latviski ar rīdzinieku akcentu. Pirms tam gāju krievu skolā, bet nu man vajadzēja iet latviešu skolā, kur nebiju ieredzēts – akcents, ko man visi bāza degunā. Es arī nesatiku ar skolotājiem, spītējos, kāvos, neklausīju. Kaut atzīmes mācību priekšmetos man bija labas, uzvedībā vairāk par trijnieku nedabūju nekad. Lūcija Ķuzāne bija mana latviešu valodas skolotāja – cimperlīga dāma, kurai grūti pa prātam izdarīt. Vienīgais skolotājs, ar kuru sanāca labas attiecības, bija Tālivaldis Asariņš – viņš tiešām bija sakarīgs vīrs. Nevajag bērnu lauzt! Tas rada lielas problēmas.
    Kad pabeidzu astoto klasi, devos uz tehnikumu. Priekuļos tolaik bija visā savienībā labākais tehnikums. Bet, pirms uz to doties, skolotāji man ielika sprunguli spieķos, ierakstot raksturojumā, viņuprāt, nelabu teikumu: «Politiskos jautājumos orientējas labi, bet komjaunatnē nestājas.» Domāja, ka tādā veidā man ieriebs. Nekā! Priekuļu latviskajā vidē tieši šis teikums manā raksturojumā nostrādāja man par labu, un es tiku uzņemts tehnikuma audzēkņu skaitā! Tāds nekomjaunietis un nelatviešu vidē audzis, – atceras V. Ždanoks.
    Piebilstot, ka varētu vēl daudz ko pastāstīt, pēc gandrīz divu stundu vēstījuma Vladimirs Ždanoks atvadās no klausītājiem. Vēl atvadu žests no pasākuma rīkotājiem – izdrukāts foto par piemiņu no šā tikšanās brīža, un šis atmiņu vakars ir galā.
    Bet būs vēl nākamie. Šonedēļ no otrdienas līdz piektdienai sarunu ciklā paredzētas piecas sarunas, un to apmeklējumu var apvienot ar muzeja apskati, kas iespējama no otrdienas līdz piektdienai (no pulksten 15.00 līdz 19.00) un sestdien (no pulksten 10.00 līdz 14.00). Savukārt bankas ēkas apskate ar stāstījumu iespējama šajās pašās dienās laikā no pulksten 15.30 līdz 18.30 (sestdienās no pulksten 10.30 līdz 13.30). Sīkāka informācija www. jkp.lv. l
 
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā «Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma». 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (3)

  1. īpaši stulbs
    īpaši stulbs
    pirms 6 gadiem

    Daudz jau netrūka, kad vienreiz Vladeks gandrīz tika līdz mēra amatam. Salceviča kungs tomēr izrādījās bija vairāk iemīļots no jēkabpiliešu puses. Grūti iedomāties, kādu ceļu būtu gājusi mūsu pilsēta.

    Atbildēt
  2. Monika
    Monika
    pirms 6 gadiem

    Diezgan skarba bērnība,bet ļoti mīļi . Izlasīju ar baudu, teicēja talants, ko varētu pat apkopot grāmatā.

    Atbildēt
  3. Ieteikums
    Ieteikums
    pirms 6 gadiem

    Ar piebildi,Minhauzena stāsti:)))

Pievienot komentāru