8. martā Jēkabpils pilsētas bibliotēkas Izstāžu un tikšanās zālē (Pasta ielā 39) tika atklāta barikāžu aculiecinieces Daigas Kalniņas izstāde «Brīvības ķīlis. Barikāžu fotopiezīmes».
Izstāde tapusi par godu barikāžu laika 31. gadadienai, un gada sākumā tā jau bijusi aplūkojama Aizkraukles novada Staburaga pagastā.
– Katru gadu tajās zīmīgajās janvāra dienās mani pārņem barikāžu un brīvības sajūtas, es arvien no jauna jūtos kā 1991. gadā uz radio mājas jumta. Šogad šīs barikāžu sajūtas ir vēl izteiktākas – Krievijas noziedzīgā kara Ukrainā dēļ, un man ļoti gribas pārtraukt mūsu pilsētiņas gandrīz vai letarģisko mieru un būt starp tūkstošiem, desmitiem tūkstošu apzinīgo, saprātīgo cilvēku visā pasaulē, kas iziet protesta akcijās, – izstādes atklāšanā atzina Daiga Kalniņa.
Fotogrāfe stāstīja, ka vēl novembrī, domājot par savu nākamo – jau 21. personālizstādi, viņai bijusi izvēle starp divām iecerēm, bet, nesaprotamu spēku vai intuīcijas vadīta, nolēmusi pārskatīt tieši barikāžu laika arhīvus, un tapusi izstāde, kas tik ļoti sasaucas ar pašreiz notiekošo.
– Esmu lielisku fotodokumentālistu – mana tēta, vectēva brāļa un vienīgā fotogrāfa, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā, Egona Spura – skolniece. Viņi man mācījuši, ka dokumentālistiem ir izteikta mirkļa sajūta. Mēs kā suns ar ožu jūtam, kurā mirklī jābūt kurā vietā. Īsto kadru es sajūtu jau iepriekš, tad ir tāds drebulis! Katrā notikumā ir kaut kas svaigs, kas jānotver kadrā, jo katrs mirklis ir unikāls. Katrs dokumentētais kadrs ir vienīgais mūžībā – tajā sakrīt vieta, laiks, cilvēku sajūtas, vecums, gaismas stāvoklis un arī vēstures gaita. Pašlaik vēstures rats griežas ar tādu skaudru krakšķi, un tas atkal, tāpat kā barikāžu laikā, ir pilnīgi muguras smadzenēs sajūtams, – teica fotogrāfe.
Fotogrāfijas ir ļoti nozīmīgas sava laikmeta liecības. Klātesošie vaicāja D. Kalniņai, kā viņa iesaka saglabāt iemūžinātos mirkļus, īpaši šodien, kad fotografēts tiek milzīgos apjomos. Daiga pastāstīja, ka izmanto visdažādākās mūsdienās pieejamās tehnoloģijas datu drošai uzglabāšanai, tomēr visi nonāca arī pie vēl kāda secinājuma: visas svarīgākās fotogrāfijas noteikti jācenšas izdrukāt uz papīra, jo tikai tā tās tiks paglābtas no aizmirstības digitālajos «mākoņos» un tām tiks dāvāts varbūt pat simtiem gadu garš mūžs.
D. Kalniņa jau kopš 90-to gadu sākuma aktīvi darbojās vietējās folkloras kopās. Izstādes atklāšanu kuplināja tautas dziesmu izpildījums gan fotomākslinieces solo, gan kopā ar pazīstamajām folkloristēm. Kā uzrunā atzina Jēkabpils domes Sociālo, izglītības, kultūras, sporta un veselības aizsardzības jautājumu komitejas priekšsēdētāja Līga Kļaviņa, šīgada Sieviešu diena aizvadīta pavisam citā gaisotnē nekā ierasts. Tomēr klausoties mūsu folkloristu spēcīgo uzstāšanos, varam būt pārliecināti, ka mūsu tauta izcīnīja savu brīvību 1991. gada janvāra barikādēs un, cerībā, ka nebūs jādodas karā savā zemē, patiesi un no sirds palīdzēs ukraiņu tautai, jo mums ir ne tikai drosmīgi vīri, bet arī stipras un varenas sievas.
Noslēgumā Daiga Kalniņa pateicās izstādes tapšanas atbalstītājiem un aicināja visus klātesošos uz pašas gatavotām barikāžu sviestmaizēm ar tēju.
Izstāde Pasta ielā 39, Jēkabpilī apskatāma līdz marta beigām, bet ar Daigas Kalniņas atmiņu stāstījumu par 1991. gada janvāra barikādēs redzēto un izjusto var iepazīties Jēkabpils galvenās bibliotēkas mājaslapā.
D. GAGUNOVA foto
