Pašā Lietuvas pierobežā, lauku klusuma ieskauta, paslēpusies  Ilzu baznīca, majestātiska un cēla. Tā kādreiz atradās Ilzenbergas muižas teritorijā,  bet pati muiža – tagad robežas otrā pusē Lietuvā. Turpat netālu  no baznīcas ir kapliča, dīķis un kādreizējā baznīcas skola, kas kļuvusi par Sarkaņu ģimenes mājām. Viņiem pieder arī baznīca, kuras atslēgu glabātāja ir Valentīna Sarkane, savukārt saimnieks – viņas dēls Roberts.

 

Valentīna Sarkane pārzina vietējo vēsturi, un par to, kā arī dažādiem seniem notikumiem un cilvēku likteņiem viņai ir daudz stāstu, ar kuriem labprāt dalās, uzņemot apmeklētājus.

 

     Ilzu baznīcu uzbūvēta pirms aptuveni 180 gadiem, un to paveica muižas īpašniece Elizabete fon Orgīza- Rūtenberga. Laiks, kari un cilvēki dievnamu gan nav saudzējuši: agrāko godību varam tikai iztēloties. Taču tā pamazām atdzimst, lai gan darba vēl ir daudz! 

      Dievkalpojumi baznīcā notiek divas reizes mēnesī, un tos vada mācītājs Kārlis Žols. Te esošajā Sofijas draudzē ir 28 cilvēki –  ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ļaudis no Rīgas, Ogres un Jēkabpils. Ziemā gan ap­meklētāju ir mazāk, jo iekšā ir diezgan auksti. Aicināts tiek ikviens, jo baznīcā no­tiek ne tikai dievkalpojumi, laulības un kristības, bet arī kultūras pasākumi, piemēram, Dzejas dienas, koncerti un priekšlasījumi. Par tajos iegūtajiem ziedojumiem tiek veikti darbi, lai baznīca atdzimtu. «Mums ir dzīvīga vieta,» secina Valentīna.

 

     Dievnamam ir sava tradīcija, kas tiek turēta godā. «Tā kā esat pirmo reizi, vajag durvju atslēgu paturēt pie sirds un ievēlēties vēlēšanos. Ja tā, dod Dievs, piepildīsies, atbrauksiet pirms jaunā gada ciemos,» saka Valentīna un vedina mūs iekšā. Vienkārši, pieticīgi, bet svinīgi, var just mīlestību, kas tiek ieguldīta, lai baznīcā ienestu mieru un noskaņu. To jau rada trīs ikonas: Vitālija Jermolajeva radītā, katoļu priestera Jāņa Bratuškina no Aglonas at­vestā un no Ņižnijnovgo­rodas atceļojusī ikona. «Jā, piecus gadus pie mums kalpoja Jānis Bratuškins, viņam ļoti patika šeit braukt, bija daudz tautas. Viņš arī teica, lai katrs uzkāpj kancelē un palūdz sev veselību,» pauž V. Sar­kane. 

 

 

   Ne tikai veselība un izturība, bet arī liels gribasspēks vajadzīgs, lai uzturētu kārtībā plašo teritoriju, kas pieder Sarkaņu ģimenei. «Mēs esam rīdzinieki. Vīram Jānim Rites pagastā dzīvoja radi, un mēs bieži braucām ciemos, lai palīdzētu lauku darbos. Iepatikās. Rīgā dzīvojām komunālajā dzīvoklī, parādījās bērni, un radi teica: kāpēc jums tas krātiņš vajadzīgs? Nāciet uz laukiem! Tā mēs pārvācāmies uz Rites pagasta centru, uz trīsistabu dzīvokli, un nopirkām arī šo īpašumu, kur tobrīd dzīvoja Jāņa tēvocis. Agrāk te darbojās baznīcas skola, ģimnāzija, padomju laikos bija klubs, tad –  veikals. Agrāk te bija daudz cilvēku, tagad palikušas vien dažas mājas un ģimenes,» saka Valentīna.

 

    Netālu no baznīcas atrodas arī kapliča, kurā greznos zārkos, kas sen jau aizvesti nezināmā virzienā, bija apglabāti šeit dzīvojušo dižciltīgo tuvinieki. Kā atgādinājums par seno godību slejas drupas, savukārt joprojām klīst nostāsti par to, ka agrāk bērni biedēti: ja slikti uzvedīsies, ieliks tevi tur! 

     Valentīnai ir vesels krājums šādu stāstu, ar kuriem dalās, uzņemot baznīcas apmeklētājus. «Kāds vietējais iedzīvotājs naktī ieraudzījis, ka no debesīm krīt zvaigzne, patiesībā – meterorīts. Viņa karstākā vēlēšanās bija to atrast, ko arī visu mūžu darīja. Gadi ritēja, bet sapnis  joprojām nebija piepildīts. Tikai sirmā vecumā viņš nejauši to atrada, strādājot ar traktoru uz lauka, un teica, kad nomirs, lai pieminekļa vietā uzliek šo akmeni. Tā arī notika, un es cilvēkus vedu uz šo trīs kilometrus attālo kapsētu, jo akmens ir ļoti interesants, krītot izdedzis, tāpēc ir ar tādu kā zīmējumu,» bilst V. Sarkane.

 

     Sarkaņu ģimenes zemnieku saimniecībā «Kacītes» var arī izmantot iespēju pērties pirtī, makšķerēt dīķī, izpētīt un iepazīt savu enerģiju, izbaudīt pastaigas savvaļas takās, savukārt zie­mā – slēpot, rodot naktsmājas ar viesmīlīgu apkalpošanu. Brīvajā laikā Valentīna daudz šuj, izšuj un nodarbojas ar labdarību.   «Rites bērniem no nelabvēlīgām ģi­menēm kopā ar dienas centru «Kopā būt» uz Zie­mas­svētkiem sagatavojam nelielas dāvanas, arī vientuļajiem pensionāriem. Šeit nemēdz būt garlaicīgi!» secina Va­lentīna. Arī darba dzīve viņai bijusi bagāta: strādāts «Rīgas audumā», bērnudārzā, viesnīcā, veikalā... 

Līdz Lietuvas robežai ir kilometrs, un tā aizrit Valentīna ikdienas: starp Latviju un Lietuvu un dzīvojot saskaņā ar visu labo, kas ir šai pasaulē. «Pierobežā ir ezers ar mīkstu, dziedniecisku ūdeni. Vietējās sievietes tur agrāk mazgāja drēbes. Un ir leģenda, ka pilnmēness pusnaktī jāpeld pa mēness celiņu: sakot: «Mēnes, cik tu skaists! Lai arī es tāda būtu!» viņa teic un novēl rast prieku ik sīkumā.