Dārzs, kas stādīts par godu Latvijas simtgadei
ILZE BIČEVSKA

Mode mainās ne tikai apģērbā, mūzikā, stilā vai mājas interjerā. Arī puķes kādā brīdī var zaudēt savu aktualitāti, tad atkal kļūst par modes «trendu». Var teikt, ka peonijas patlaban atkal ir modē. Bet var šos ziedus mīlēt un lolot, va­doties pavisam no citiem apsvērumiem. Idejas un pašu ziedu dēļ, lai tie nepazustu kā vērtība un, ja vēlaties – kā mūsu vēstures sastāvdaļa, lai nepazustu vecās labās peonijas, kas audzētas mūsu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu puķu dobēs jau pirms gadu simtiem.
 
Glābj no iznīcības vecmāmiņu peonijas 
      Sanita un Aivars Lūši dzīvo Saukas ciemata centrā vienā no daudzdzīvokļu mājām. Dienvidu pusē šai trīsstāvu mājai ir glīts,  praktiski visu dienu saules apspīdēts uzkalniņš, kur savulaik bijuši mazdārziņi. Nu daudzu no to kopējiem vairs nav šajā saulē, citi agrāko šīs un arī kaimiņu daudzstāvu māju iemītnieki dzīvo ārzemēs vai citviet tepat Latvijā. Daļa tagadējā peoniju dārza zemes pieder pašvaldībai, daļa – privātajiem. Daļā reiz bija ābeļdārzs, kas nu jau vecs, un dažas ābeles nozāģētas. Lūšiem 2018. gadā ienācis prātā, ka derētu te sastādīt peonijas par godu Latvijas simtgadei. Varētu domāt, ka, lai realizētu savu ieceri, abi, ar katalogos iegūtām zināšanām bruņojušies, pēc peoniju stādiem devās pie ziedu audzētājiem. Nē, šā tagad izcili ziedošā stādījuma stāsts sākās ar vecajām labajām pojenēm, kas jau izsenis augušas mūsu lauku sētās un mazdārziņos, un, lai arī dzīvojušas visnotaļ pieticīgos apstākļos, šie krūmi katru gadu savus saimniekus priecējuši tradicionālajiem rozā vai baltiem ziediem, kam piemīt viegla, maiga un ne ar ko nesajaucama smarža. Dievīgas, bet savulaik nezin kāpēc apnicinātas puķes. Tās tad arī Aivars un Sanita glābj no aizmirstības un pamestības. 
     – Kad mēs ar Aivaru sā­kām dzīvot Saukā, mani uzrunāja viena vietējā tante un sacīja: «Meitiņ, jums nav dārziņa, ņem šo!» Tā tikām pie mazdārziņa uz pašvaldībai piederošas zemes. Man tajā auga dažādas puķes, tajā skaitā īrisi. Gāja gadi, reiz secināju, ka es tos vairs nevaru izravēt un sakopt tā, kā man patīk: bakstos, bakstos, nevaru tos īrisus iz­plēst. Kaut kas jāmaina. Tuvojās Latvijas simtgade, un abi ar Aivaru norunājām, ka arī mēs gribētu piedalīties pasākumā «Simts labie darbi Latvijai». Bet ko varētu izdarīt mēs? Izdomājām, ka varētu sadēstīt peonijas, bet ne selekcionāru veidotās. Stādīsim vecās šķirnes, tās, kas Latvijas saimnieču dārzos augušas paaudzēm. Ja gadās ieiet pamestās mājās vai tikai vietā, kur mājas reiz bijušas, varat pašķirstīt zāli un gandrīz vienmēr atradīsiet nezālēs ieaugušu peoniju krūmu. Pavasarī to dzinumi ir sīki kā matiņi. Tad nu mēs tādas vietas un agrākos dārzus meklējām, atradām peonijas, tās izrakām, atvedām šurp un sastādījām rindā vienā vadziņā. Beigās sanāca pat vairāk nekā simts veco labo peoniju stādiņu. Aivars nolēma šīs no nezālēm un iznīkšanas izglābtās sastādīt tādā kā žodziņā – re, kur tālāk uzkalniņā tas patlaban zied pilnos ziedos! Un kā viņas saņēmās! Kā sasparojās! Liekas, ka puķes mums pateicas par to, ka ir izglābtas un atradušas jaunas mājas. Tās sāka ziedēt pēc dažiem gadiem, un šogad jau šī ziedēšana ir pati pilnība. Bet mēs dārza ierīkošanas darbu turpinājām tālāk un pievērsām uzmanību arī citu šķirņu peonijām. Nevarēju iedomāties, ka ar šo aizraušanos «aplipināšu» arī vīru. No­pirkām vienu šķirni, otru, un tā tas aizgāja. Aivars tagad ir izdienas pensijā, un viņam puķkopībai ir laiks. Taču skaidrs, ka, ja cilvēkam šī nodarbe nepatiktu, tad viņš to nedarītu, ir tas laiks vai nav. Aivars katru peoniju ceru apsien, lai lielie ziedi to nenoliec pie zemes, apčubina, ar katru aprunājas, sa­kot – «Meitenes, pamēģiniet tik neziedēt man šogad!» Un viņas arī klausa, kā redzat, – Sanita smejas. 
 
Visu rakstu lasiet BD 18. jūnija numurā

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru