Viesītē, bijušajā elektriķu mājā, šogad uzsākta biomakaronu ražošana. Ar SIA «Spāres-L» saimniekiem Zani un Māri LĀČIEM sarunājāmies par dzīvošanu laukos un radošu saimniekošanu.
– Esat viesītieši. Pastāstiet sava uzņēmuma vēsturi!
Māris: – 2004. gadā pabeidzu Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, un sākām nodarboties ar graudkopību. Tolaik strādājām konvencionāli – izmantojām dažādas ķimikālijas, minerālmēslus utt. Saimniecība bija izaugusi līdz 300 ha, bet ieguvums no saimniekošanas bija visai nosacīts – lielāko daļu, ko saņēmām par graudiem, nācās atdot par ķimikālijām u.c. 2008. gada krīzē visu pazaudējām un bankrotējām.
Zane: – Jā, tajā gadā pazaudējām arī visu rapša nokūlumu. Bija apsēti vairāk nekā 70 hektāri ar rapsi, platība pilnībā bija apstrādāta ar visiem nepieciešamajiem papildlīdzekļiem, bet dienā, kad vajadzēja kult, uznāca krusa. Un nenokūlām pilnīgi neko!!! Tad izgājām bankrota procesu un pēc tam sākām visu no sākuma. 2010. gadā nodibinājām SIA «Spāres-L», kas gan tolaik ar lauksaimniecību nenodarbojās.
Māris: – Tomēr pamazām, pamazām atgriezāmies pie graudkopības, vispirms sākām apsaimniekot sev piederošo zemi. 2015. gadā pārgājām uz bioloģisko saimniekošanu. No sākuma bija pārsteigums, ka var arī tā: ka nav nopelnītais tūdaļ arī jāiegulda ķimikālijās. Jā, ražas ir mazākas. Mums ir trīsreiz mazākas platības nekā toreiz, bet raža ir pietiekami liela.
Zane: – Audzējam kviešus, auzas, griķus, zirņus, rudzus. Pērn bija laba kviešu raža, tomēr tiem nebija gana augsta kvalitāte – pārāk mazs lipekļa saturs, kas ir svarīgs makaroniem. Nolēmām, ka vajag pamēģināt jaunas kviešu šķirnes. Sadarbībā ar agroresursu institūtu iegādājāmies četras jaunas kviešu šķirnes. Speltas kviešus iegādājāmies no «Linas Agro». Tagad gaidām, kas nu izaugs.
– Kā un kāpēc nolēmāt iet šo tagad pasaulē tik populāro bioloģiskās saimniekošanas ceļu?
Māris: – Man bija veselības problēmas, kurām ārsti nevarēja noskaidrot cēloņus. Tikai pēc ilgiem izmeklējumiem noteica vainu. Pēc pārejas uz bioloģisko saimniekošanu vairāk neesmu saskarē ar ķimikālijām, un manu analīžu rezultāti kļūst arvien labāki un labāki.
Lai kā arī ievērotu visas pašaizsardzības prasības, tomēr, strādājot ar miglotāju, tu visu laiku esi saskarē ar ķimikālijām, ieelpo to izgarojumus utt. Šāda darba sekas cilvēkiem izpaužas dažādi, tomēr tās ir. Dzīvot dabiski ir pareizi un labi.
Zane: – Tas, ka esam bioloģiskie lauksaimnieki, nenozīmē, ka mēs savā ikdienā atsakāmies no pilnīgi visiem nebioloģiskajiem ražojumiem. Veikalā speciāli nemeklējam tikai un vienīgi bioloģiskos produktus, tomēr tāpat sanāk dzīvot salīdzinoši tīri, jo lielāko daļu nepieciešamās pārtikas izaudzējam paši un arī gatavojam paši.
– Vai bioloģiskajai saimniekošanai bija nepieciešamas kādas papildu zināšanas?
Zane: – Jā, šīs lietas tiek pastiprināti kontrolētas. Sākumā Latvijas Lauku konsultāciju centrā izgājām 160 stundu kursus, tomēr jāmācās jau ir visu mūžu. Dzīve ik uz soļa piespēlē situācijas, kurām jārod pareizais risinājums, un tad tiek meklēta papildu informācija.
– Jūsu jaunā ideja ir bioloģiskie makaroni. Pa-stāstiet, kā radās doma par to ražošanu?
Zane: – Dažus gadus jau saimniekojām bioloģiski un spriedām, ka būtu labi ne tikai visu izaudzēto nodot, bet arī gatavot jau gala produktu. Un tad Māris teica: «Taisām makaronus!»
Māris: – Mēs ar meitu vienu vakaru virtuvē nolēmām paši pagatavot makaronus. Paskatījāmies internetā: uzber uz galda miltu čupiņu, iesit olas, samaisa, izrullē, pārmīca, pārmīca... Mēs pacīnījāmies, un sanāca! Turklāt garšīgi. Tātad varam taisīt makaronus.
Zane: – No sākuma tā likās tāda utopiska ideja, tomēr sameklējām pastas izgatavošanas aparātu, pasūtījām to no Itālijas. 2019. gada nogalē tas nonāca pie mums, tomēr makaronus sākām ražot tikai šogad. Izsolē no «Latvenergo» iegādājāmies šo ēku, labiekārtojām to. Gads pagāja, kārtojot nepieciešamo dokumentāciju, lai sāktu ražošanu, kā arī izstrādājot receptes.
Māris: – Receptes bija viens no sarežģītākajiem procesiem. Viena lieta ir mājās uz galda uztaisīt porciju makaronu vakariņām, bet pavisam kas cits izžāvēt tos vēlākai realizācijai. Turpat vai pusgadu nevarējām dabūt gatavu, lai makarons pēc izvārīšanas neizšķīstu.
Zane: – Otra svarīgākā lieta ir biomilti. Pašiem vēl pagaidām dzirnavu nav, tādēļ meklējām pa visu Latviju, kur varētu samalt miltus no mūsu graudiem. Diemžēl neatradām. Šajā procesā sapratām, ka cilvēki labprāt pirktu arī mūsu ražotos miltus. Tagad esam uzrakstījuši projekta pieteikumu lauku partnerības «Sēlija» konkursā savu dzirnavu iegādei, un ļoti gaidām tā galīgo apstiprināšanu. Tikmēr makaroniem biomiltus iepērkam. Pašlaik ražojam triju veidu produkciju – auzu, griķu un ierastos kviešu biomakaronus.
– Pastāstiet vairāk par šiem neierastajiem – griķu, auzu – makaroniem?
Māris: – Citviet pasaulē izgatavo pastu no visdažādākajām sastāvdaļām. Tomēr ar griķiem un auzām ir viena problēma: tiem nav lipekļa – šīs dabiskās «līmes», kas neļauj makaronam izjukt. Tādēļ saviem ražojumiem pievienojam gan nedaudz kviešu miltu, gan olas.
– Ir dzirdēts, ka pēdējā laikā ļoti daudzi cieš no glutēna nepanesamības. Šiem cilvēkiem tad lieti noderētu tieši izstrādājumi bez kviešu miltu klātbūtnes.
Māris: – Jā, eksistē dažādi mākslīgie savienojumi, e-vielas, kas ir kā sava veida līme un satur kopā miltus bez lipekļa. Tomēr tas vairs «neiet kopā» ar mūsu uzstādījumu, kādiem jābūt šiem makaroniem.
Zane: – Bet mēs neatmetam cerību kādreiz ražot arī makaronus bez glutēna. Jāatrod tā īstā recepte. Tas ir sarežģīti, bet nav neiespējami. Turklāt izvairīšanās no glutēnu saturošiem produktiem, no kviešu miltiem dažkārt ir arī modes lieta. Un tad jāatceras, ka Itālijā, kur uzturā lieto daudz miltu produktu – gan maizi, gan picas, gan makaronus –, cilvēki ir veselīgāki un mazāk cieš no liekā svara.
Māris: – Itālijā pasta tiek gatavota no cieto šķirņu kviešiem, kam tieši lipekļa saturs ir ļoti augsts, tādēļ netiek pievienotas olas. Diemžēl mūsu klimatiskajos apstākļos tos nevar izaudzēt, tādēļ arī jāmeklē citi risinājumi. Visbeidzot, mums ir pamatnosacījums, ka ražojam tikai garšīgu produkciju – tā, lai patīk pašiem un citiem.
Zane: – Nodrošinot, lai visas sastāvdaļas būtu bioloģiskās, saskārāmies ar nākamo problēmu: kur ņemt olas? Pēc krietniem meklējumiem noskaidrojām, ka tepat netālu Elkšņos, Ormaņkalnā, dzīvo jauni, aktīvi cilvēki, kas audzē bioloģiskās vistas un olas. Man ir patiess prieks, ka iepazināmies ar viņiem, ka neesam vienīgie jaunie cilvēki laukos, ka tagad sadarbojamies ar šo saimniecību, un viņu putni tiek baroti arī ar mūsu biograudiem.
Māris: – Plānojām arī paši audzēt bioloģiskās vistas, kūts mums jau ir, tomēr mēs esam tikai divi vien. Un ir divi bērni, kam tagad ir attālinātās mācības. Uzsākt darbu vēl vienā nozarē būtu bijis par traku. Tādēļ esam apmierināti, ka ir vietējais olu ražotājs. Turklāt nav jāveicina izmešu emisijas un jāved no otra pasaules gala – viss notiek tepat līdzās.
Zane: – Iepriekš esmu aizdomājusies, cik pašpietiekams un ekonomiski aktīvs ir mūsu Viesītes novads – paši sevi varam pabarot un vēl pāri paliks: olas, milti, gaļa, trīs piena fermas, siltumnīcas ar tomātiem, pat kafeja u.c.
– Kā garšo auzu un griķu makaroni? Ko par tiem saka jūsu klienti?
Māris: – Man pašam tomēr vislabāk patīk parastie kviešu makaroni, tomēr arī griķu un auzu produktiem ir savi cienītāji. Daudziem patīk atpazīstamais griķu sīvumiņš. Savukārt auzas ir saldākas – tur sanāk garda piena zupa. Ir mums dažādas interesantas receptes, ko gatavot no šiem makaroniem. Tās publicēsim Instagramā, kur arī var atrast visas vietas, kur iegādāties mūsu produkciju. Pagaidām esam mazos veikaliņos Cēsīs, Siguldā, Ikšķilē, Rēzeknē. Jēkabpilī esam «Gaļas namā», bet lielajās tirdzniecības ķēdēs neesam.
– Par kādiem ražošanas apjomiem sapņojat?
Māris: – Nav mums tādu grandiozo sapņu. Apzināmies, ka visu Latviju ar saviem makaroniem nepabarosim. Mūsu mērķis ir nākotnē pārstrādāt visu pašu saražoto produkciju un realizēt nevis kā graudu, bet kā produktu ar pievienoto vērtību.
Līga
Makaroni tiešām garšīgi
Gardēdis
Būs jāpamēģina