Pirmajā Jēkabpils novada atklātajā hokeja čempi­onātā spēlē divas vietējās komandas. Viena no tām ir HK «Sēļi». Kā komanda radusies, kādi ir šīs sezonas mērķi un nākotnes ieceres, stāsta Oskars Ancītis, Ritvars Tīrumnieks un Guntars Skudra. 

 

     – Pagājušā gada februārī čaļi, kas trenējās Jēkabpilī hokejā, vērsās pie manis ar piedāvājumu kļūt viņiem par treneri. Viņi gribēja trenēties un piedalīties Rē­zeknes valstspilsētas čempionātā. Var  teikt – no dīķa hokeja pāriet uz amatieru līmeni. Februāra beigās es arī kļuvu par komandas treneri. Toreiz mūsu nosaukums bija «Jēkabpils PERI». «PERI» tādēļ, ka mums bija krekli ar tādu uzrakstu.  Ar tādu nosaukumu arī startējām Rēzeknes čempionātā. Sākumā mērķis bija   būt vismaz piektajiem starp deviņām komandām, bet beigās sev par brīnumu iekļuvām finālā un ieguvām otro vietu. Tās meistarības čaļiem varbūt  vēl nebija, bet es varēju pastāstīt, kur katram jāatrodas laukumā, kā jāspēlē aizsardzībā, kā uzbrukumā. Čaļi klausījās, gribēja kaut ko sasniegt un uz to gāja. Bet otrā vieta, protams, bija šoks,  – atceras komandas treneris un rezultatīvākais uzbrucējs Oskars Ancītis. Viņš  ir arī «R. Laviņa sporta studijas treneris».  Divus gadus Oskars spēlējis vienā no  ASV junioru līgām un arī Latvijas virslīgā Daugavpils komandā. Trenera kvalifikācijas viņam gan vēl nav, jo Covid-19 dēļ mācības pametis, taču domā tās nākamgad  atsākt.  

     Vasarā puišiem nobriedis nodoms nomainīt komandas nosaukumu. «Sēļi» bijusi Ritvara ideja.  Jēkabpils sportā lūšu esot pārāk daudz. 

     – Sākumā grupā bija 35 cilvēki, bet reāli uz treniņiem nāca 13–14.  Februārī būs tikai gads, kopš  esam izveidojuši tādu reālu jauniešu komandu, ar kuru piedalāmies Jēkabpils čempi­onātā, bet jau kožam kājās pretiniekiem, kas trenējušies 10–15 gadus. Piemēram,  pēdējā spēle pret «Kalupi» – 8:10. «Kalupē»  visi hokejisti ir bijušie virslīgas vai pirmās līgas spēlētāji. Jā, ielaidām daudz, bet daudz arī iesitām. Mums ir plāns nākotnei. Nav tā, ka gribam nospēlēt vienu sezonu Jēkabpils čempionātā un pēc tam mest mieru. Mums ir divas komandas. Viena, spēcīgākā,  startē Jēkabpils čempionātā, un tai ir pievienojušies vairāki spēlētāji no malas – pats Rodrigo Laviņš, trīs hokejisti no Daugavpils un mans labākais draugs Deivids Tempelmanis no Jelgavas, kurš pagājušajā gadā izcīnīja Latvijas čempionu kausu «Zemgales» sastāvā, bet lielākā daļa ir no Jēkabpils novada.  Rē­zeknes čempionātā iztiekam ar saviem spēkiem, bez piesaistītajiem spēlētājiem, bet Daugavpils čempionātā komandā «Sēļi»-2 spēlē puiši, kas reāli trenējušies 6–7 mēnešus. Jādod iespēja arī spēlēt, ne tikai trenēties.    Tajā turnīrā viņi iegūst spēļu praksi.  Daugavpilī ir vairākas hokeja līgas. «Sēļi»-2 spēlē tajā, kur sacenšas «tīrie» amatieri. Dažus puišus no tās komandas jau esmu noskatījis, kas varētu spēlēt arī mūsu pirmajā komandā,  –  stāsta treneris. 

     Puiši stāsta, ka visstiprākais  no šiem trim turnīriem  ir Jēkabpils  čempionāts. Bez «Kalupes»  daudz bijušo hokejistu ir arī citās komandās – «Huligan»,  kas piedalās arī turnīros Rīgā,  «HK Madona». HK «Jēkabpils»  sastāvā ir tikai kādi pieci jēkabpilieši, pārējie – no malas. Tās lietuvieši un daugavpilieši savulaik spēlējuši augstā līmenī.  Vis­interesantākie mači  ir derbiji, kad tiekas «Jēkabpils» un «Sēļi». Tad tribīnes ir pilnas un līdzjutēju atbalsts –  liels. 

Hokejs nav lēts sporta veids – pašiem jāpērk inventārs, jāīrē ledus treniņiem un jāapmaksā arī spēļu laiks. 

    – Šogad izdevās piesaistīt sponsorus, tādēļ ledus mums sanāk mazliet lētāk. Kreklus apmaksāt palīdzēja firma «Easywood», bet «Jēkabpils PMK»   iedeva naudu, lai varētu apmaksāt ledus treniņus. Mūsu kluba juridiskais statuss ir nenoteikts – tāda draugu kopa, tādēļ jādibina biedrība, lai būtu vieglāk piesaistīt sponsorus. Gājām arī uz domi runāt ar pašu Raivi Ragaini. Tagad novada dome dod sporta centra autobusu, lai varētu aizbraukt uz Rē­zeknes čempionātu. Kopīgi autobusā braucot uz spēlēm un atpakaļ, arī veidojas komandas gars.  Nav tā, ka jābūt biznesmenim, lai spēlētu hokeju. Mums komandā ir santehniķi, galdnieki, zemnieki. Ja tas inventārs vienreiz ir nopirkts, tad tas ir uz ilgāku laiku, – saka Ritvars Tīrumnieks.  

Komanda daudz strādā ar saviem skatītājiem. Tie ir konkursi un tagad arī labdarības akcijas. 

     – Iepriekšējās spēlēs starp skatītājiem izlozējām trīs «Sēļu»  kreklus, šonedēļ feisbukā bija konkurss, kurā varēja tikt pie  krūzītēm ar kluba simboliku. 23. decembrī, kad būs Jēkabpils derbijs, sarīkosim nelielu Zie­massvētku labdarības akciju. Bijām domājuši savākt mīkstās rotaļlietas bērniem. Skatītāji nāktu ar tām uz spēli un, kad mēs iemestu pirmos vārtus, samestu tās uz ledus. Sazinājāmies ar labdarības organizācijām un noskaidrojām, ka bērniem vajadzīgi datori un telefoni, nevis rotaļļietas, – smej Oskars. – Tāpēc kopā ar HK «Jēkabpils»  izlēmām aicināt skatītājus uz spēli nest dzīvnieku barību. To pēc Zie­massvētkiem aizvedīsim uz Jēkabpils dzīvnieku patversmi. 

    Klubs aktīvi strādā  ar sociālajiem medijiem un viegli tur ir pamanāms.  

     – Mums ir pusotrs tūkstotis «Tik Tok»,   ap  300 «Instagram»  un 450 «Face­book» sekotāju.  Cenšamies parādīt, kā hokejā un mūsu  komandā viss notiek, lai cilvēkiem būtu interesanti. Parādām, kas notiek ģērbtuvēs pirms un pēc spēles. Mūsuprāt, cilvēkus tas interesē, – atklāj Oskars. 

Ideja par filmēšanu un darbošanos sociālajos tīklos nāk no Guntara Skudras. 

     – Man pieder santehnikas uzņēmums, kura «Tik Tok» profilam ir  7 tūkstoši sekotāju. Kad sapratu, ka attīstām hokeju, es izvilku telefonu un sāku filmēt, editēt un ievietot nofilmēto internetā.  Divu nedēļu laikā sasniedzām pusotru tūkstoti sekotāju. Es redzu, ka džekiem patīk, ka viņus kaut kādā veidā izceļ. Tad viņiem ir lielākas ambīcijas. Mūsu tiešraides pirms spēlēm skatās 100–150 cilvēku. Tikko uztaisījām pirmo pēcspēles interviju. Kāpēc tas viss ir galvenokārt «Tik Tok»? Tādēļ, ka «Tik Tok» neaizliegs video, ja tur būs arī kāds skarbāks vārds pa­teikts, kā jau tas hokejā bie­ži gadās, – saka G. Skudra. 

– «Facebook» vairāk domāts, lai tava bērnības skolotāja redz, ko tu dari, – smej puiši. 

    Pašlaik darbu ar sociālajiem tīkliem un medijiem pārņēmusi  Sindija Ābele. Arī šī BD intervija ar hokejistiem tiek filmēta un vēlāk fragmenti ievietoti  internetā. 

    Vaicāts par kluba sadarbību ar «R. Laviņa sporta studiju», O. Ancītis stāsta, ka viņam bijusi doma piesaistīt pāris vecākos  puišus spēlēm Rēzeknes čempionātā, bet sakrituši datumi, kad viņiem ir spēles Latvijas čempionātā. Vispār jau domāts, ka studijas audzēkņi spēlēs augstākā līmenī, bet, ja nu kādam nesanāks, ceļš uz «Sēļiem» būs vaļā. 

    – Viss ir lielā izstrādes procesā. Mēs gribam piesaistīt treneri un organizēt  jauniešu  grupas, līdzīgi kā tas ir «Baltu vilkiem». Gribam piesaistīt jauniešus, kas varbūt nespēj uzreiz iegādāties inventāru, un  palīdzēt viņiem, – nākotnes plānus ieskicē G. Skudra. Vaicāts, vai neradīsies rīvēšanās ar «R. Laviņa sporta studiju», viņš  to neizslēdz, bet galvenais ir ledus noslodze. Ledus ir brīvs, un ne­viens nevar aizliegt otru klubu. Divi klubi ir, piemēram, Mārupē. Vecāki saviem bērniem izvēlas to, kurš tiem šķiet labāks. 

    Vēl esot  doma arī par sporta bāra vai kroga atvēršanu, kur varētu atpūsties, paskatīties sporta pārraides, uzspēlēt galda hokeju vai pamētāt ripu. 

Savi plāni klubam ir arī attiecībā uz Jēkabpils novada čempionātu. 

    – Cerams, ka nākamgad  sadarbībā ar Latvijas hokeja līgu (biedrība, kas organizē reģionālos čempionātus – aut.) Jēkabpils čempionāts  pārtaps par Latgales čempionātu. Martā  beigsies sezona. Mums būs četri mēneši, lai ietu un  runātu ar sponsoriem, – saka G. Skudra. 

    Vaicāts par kluba sportiskajiem mērķiem vēl  šajā sezonā, treneris  Oskars teic, ka Jēkabpils novada  čempi­onātā komanda vēl nav rādījusi visu, uz ko tā spējīga. 

   – Augstākais mērķis Jēkabpilī mums ir trešā vieta, bet galvenais mērķis, uz ko mēs tiecamies  – iepazīt un mācīties spēlēt hokeju. Rēzeknes un Dau­gavpils čempionātos gribam uzvarēt un  pārvest kausus, – saka Oskars Ancītis.  

    Vaicāti, kuri ir labākie komandas hokejisti, kas taisa rezultātu, sarunas biedri ir vienisprātis – labākais ir komandas gars. Sēļi senatnē ir bijuši cīnītāji, un arī vīri no hokeja kluba «Sēļi» tādi ir.