3. aprīlī Ministru kabinetā klātienes preses konferenci reģionālo mediju žurnālistiem rīkoja izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša. Tikšanās laikā viņa stāstīja par aktualitātēm izglītības jomā.

 

Pārejas process izglītības sistēmā varētu ilgt pat trīs gadus

   Izglītības ministre Anda Čakša savu stāstījumu par nozares jaunumiem sāka ar informāciju par to, kādi būs nosacījumi, lai skolu varētu saukt par ilgtspējīgu. Kri­tēriji: optimāls klases lielums, skolotāju profesionālā kvalitāte, piedāvātās programmas plašums (valodas, padziļinātie priekšmeti), interešu izglītības piedāvājums, skolotāju pieejamība un infrastruktūras kvalitāte. 

     – Tādi seši pīlāri, uz kuriem balstoties, pašvaldības veidotu savu izglītības ekosistēmu, kas sākas ar pirmsskolas izglītību līdz pat augstākās izglītības iestādēm novados un pilsētās. Patlaban jau puse pašvaldību strādā, lai veidotu skolu pakāpes, un jau 64 skolām tās mainītas, veidojot tādu sistēmu, lai šī skola būtu labāka skolēnam. Svarīgs reformas nosacījums ir, lai laba izglītība visā Latvijā būtu pieejama katram skolēnam. Tātad labākā skola ir tā, kura ir tuvāk mājām, kur skolotājs klases priekšā ir iespējamais labākais. Trešā lielākā lieta – vajadzīgas pedagogu programmas pārmaiņas augstskolu studijās, par ko runājām tikšanās reizēs, kopā ar Latvijas Uni­ver­sitātes pārstāvjiem izbraukājot pa vairākiem reģioniem valstī. Ko šodien skola no skolotāja prasa? Ar kādiem instrumentiem skolotājs šodien strādā? Tās ir digitālās prasmes, spēja strādāt ar ļoti dažādiem bērniem, spēja tikt galā ar savām emocijām un strādāt ar bērnu vecākiem. Tāpat, lai skolotājam būtu prasmes, ko paģēr jaunais izglītības satura modelis. Strādājot ar vispārējās izglītības modeli, darbakārtībā parādījās arī profesionālās izglītības lietas, tāpat mums jārunā arī par pirmsskolas un augstāko izglītību. Jauno finansēšanas modeli labajā versijā varēs ieviest, sākot no šā gada septembra, bet tas  notiks tikai tajās pašvaldības, kuras būs sakārtojušas savu skolu ekosistēmu brīvprātīgā kārtā. Kopumā process varētu ilgt trīs gadu periodā, jo nav tā, ka savu finansēšanas modeli var veidot viena skola atsevišķi. Tas jāveic visas pašvaldības teritorijā. Daļa finansējuma aiziet līdz pašvaldībai, kas domāts atbalsta personālam un direktoru algām, bet pārējais skolotāju atalgojums iet tieši uz skolu, un tālāk tā jau ir direktora autonomija: sadalīt slodzes un veidot savu akadēmisko personālu.

     Vēl gribu pateikt par profesionālo izglītību un darba tirgu, lai varētu tam piedāvāt labāku darbaspēku. Politiski jāvienojas par to, ka jaunietim jāmācās līdz 18 gadiem, kas nozīmē, ka vidējā izglītība ir domāta tam, lai pēc tās iegūšanas jauniešus virzītu uz augst­skolām, savukārt, ja jaunietis sevi vairāk redz profesi­onālā vidē, tad viņam jāpalīdz profesijas izvēlē. Tas nozīmē arī arodskolu attīstīšanu un atvieglotākus noteikumus mācību saturā. Otrs lielais uzstādījums, ka tie, ku­ri dodas uz vidusskolu, un tie, kuri uz profesionālo, būtu proporcijā 50:50. Lai valstī ir arī iedzīvotāji ar profesionālajām kvalifikācijām. Tādas ir lielās izglītības jomas tēmas, kuras arī vairāk interesē un uzrunā sabiedrību, – savā ievadrunā svarīgāko uzskaitīja izglītības ministre. 

 

Kā labāk iemācīt matemātiku?

    – Cēsu skolās devīto klašu abiturientiem gatavoja diagnosticējošo darbu ma­temātikā, un tajā tika uzrādīts slikts rezultāts: divām trešdaļām bērnu sekmes bija tikai 30% apmērā. Par to bija neizpratnē gan vecāki, gan bērni. Kā tad tā? Kur vaina? Vai pasniegšanas kvalitātē vai bija pārāk sarežģīti uzdevumi? Vai varbūt vērtēšana ne tāda? – jautāja šā reģiona laikraksta žurnāliste.

     – Kā saprotu, stāsts ir par Cēsīm, kur pagājušajā gadā nolēma veikt diagnosticējošo darbu pirms eksāmeniem, lai saprastu reālo situāciju  novada skolās. Ministrija par to runāja ar pašvaldību, jo rezultāts bija tiešām nepatīkams pārsteigums, taču, cik zinu, šogad it kā jau iegūti labāki rezultāti. Tur ir vairāki izskaidrojumi. Pirmais – matemātikas mācīšanas metodika. Ne velti patlaban tiek strādāts pie metodiskajiem materi­āliem. Vēl tas ir arī jautājums, cik kvalitatīvi tiek sagatavoti matemātikas skolotāji. Un: kā vērtēt skolēna zināšanas? Vienam bērnam sešas balles ir augstākais, ko viņš spēj sasniegt, tāpēc svarīgi saprast katra bērna izaugsmes iespējas. Vai skolotājs ir spējis uztvert visu, kas ir jāmāca, un mācējis to iedot skolēnam? Dzirdēts, ka, ja sasniedzamo rezultātu spektrs ir visai plašs, tad skolotājs nevis māca tā, lai iemācītu, bet māca «uz eksāmenu». Tādējādi ne vien­mēr sasniedzam cerēto mērķi mācību procesā. Valsts izglītības satura centrā patlaban organizējam metodisko centru, kas būs atbalsts pedagogiem tieši metodiskajos jautājumos. Būs palīdzība metodisko materiālu izstrādē, būs darbinieku grupa, atbildīga tieši par matemātiku (protams, arī par citiem priekšmetiem), lai veidotu kopīgu sistēmu to mācīšanā. Pat­laban arī skolotājiem ir nepietiekamas prasmes. Par šo pārbaudes darbu runājot: tas bija pielāgots eksāmena prasībām, un tur varētu būt bijušas problēmas tajā, kā ir sastādīti uzdevumi, – skaidro A. Čakša.

    – Bet kā? Vai tādā gadījumā nenotiks tā, ka skolēnam, kurš sasniedzis šos savus «zināšanu griestus», pēc noteikumu maiņas sešinieks pārvērtīsies par septītnieku? – precizēja preses pārstāvis.

   – Nē, tādēļ jau skolotājs dod skolēnam atgriezenisko saiti, lai skolēns saprot, kas viņam jāapgūst vēl, un tad sasniedz šo savu maksimāli iespējamo. Matemātikas eksāmena procenti neatbilst atzīmei. Uzdevumi tiek salikti dažādās kategorijās. Mūsu problēma – vai vienā eksāmenā tiek pareizi novērtēti mazāk prasmīgā skolēna un talantīgākā skolēna sasniegumi. Tas ir sarežģīti. Tāpēc ģimnāzijas nereti rīko savus eksāmenus, lai novērtētu citādas domāšanas īpatnības un spējas. Bet sešinieks nepārvērtīsies septītniekā. Skolotājs, vērtējot katru bērnu individuāli, nosaka, vai tas ir apguvis uzdoto savu spēju robežās. Sko­lotājs vērtē attieksmi un prasmes, – skaidro Anda Čakša.

 

Visu rakstu lasiet BD 16. aprīļa numurā!