Rīkojot izsoles, Gārsenes pils kapitāldaļām nav atrasts pircējs. BD vaicāja, kā pašvaldība tagad plāno apsaimniekot pili un Gārsenes dabas takas, kas taču ir vienots tūrisma objekts? Vietējie uztraucas, vai tās netiks pamazām nolaistas. Kādu tad novada pašvaldība redz pils un taku kā tūrisma objekta nākotni un attīstību? Galu galā mums piļu nav tik daudz kā Kurzemē vai Zemgalē, un būtu jau labi, ja ne tikai Krustpils pils, bet arī Gārsene un Marinzejas muiža piesaistītu tūristus visai savai apkaimei.
– Gārsenes pili visu laiku apsaimniekoja Aknīstes novada pašvaldība. Tas, ka tika izveidota SIA, kas pilī izīrē gultasvietas tūristiem par neadekvāti zemu cenu, kas atkal neapmierina apkārt esošo viesu namu īpašniekus, nenozīmē, ka šī SIA apsaimniekoja pili. Viņiem bija tikai viens darbinieks, kas neko tur neapsaimniekoja. Tas, kā rīkoties turpmāk, ir finanšu jautājums. Mums izdevās sakārtot Krustpils pili, bet tas nenotika vienā gadā. Bija tāda projektu iespēja, un mēs to izmantojām. Paši ar savu naudu nekad to nebūtu izdarījuši. Mēs tur pat kāpnes par 12 000 eiro nevarējām ielikt. Gārsenes pils tiek saglabāta īpašumā, pili jau negribējām pārdot. Apsaimniekošana kā bija, tā arī paliks pagasta pienākums. Un tas tā paliks jebkurā gadījumā, vai kapitāldaļas pārdos vai nē. Tuvākam periodam vīzijas par pils attīstību nav, jo nav tāda apjoma naudas, bet, tiklīdz būs tādi projekti, tā piedalīsimies, – saka Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis.
Attīstības un tautsaimniecības jautājumu komitejas priekšsēdētājs Ainars Vasilis nepiekrīt, ka teritorijā nekas nebūtu darīts gar takām. Esot sakopts upes krasts, parks, viss notiek.
– Kādam varbūt tas šķiet par maz, bet kur lai ņem naudu? SIA gan tur neko nav ieguldījusi. SIA darbojās viens cilvēks, un vēl bija muzeja istaba ar skolas vēstures liecībām, kur arī bija palīgstrādnieks, apkopēja, pārvaldnieks, kas to visu reāli uzturēja, un to finansēja pašvaldība. Viens variants pils sakārtošanai tātad būtu gaidīt projektu iespēju, otrs – atdot pili kādam nomā ar apsaimniekošanu un nosacījumiem, kas var paredzēt ieguldījumus, apsaimniekošanas kārtību. Bet, ja ir nomnieks, ir riski, sevišķi, ja tā ir ilglaicīga noma ar ieguldījumiem, jo tas var nozīmēt, ka pašvaldība ir atteikusies no pils, ka tā vairs nav vajadzīga funkciju veikšanai. Kad rīkojām izsoli, interesentu nebija. Bet, ja paturam pili zem pašvaldības sadaļas, mums to nevar liegt apsaimniekot. Atliek to darīt, bet bez naktsmāju izīrēšanas vienas nakts ģimenes apmeklējumam. Tad lai izīrē visu pili un varēs arī nakšņot. Tur ir bāze pasākumu rīkošanai. Konkurences padome mums norādīja, ka esošā cena – pieci eiro par gultasvietu – nesedz neko. Mālpils muižā, piemēram, naktsmājas maksā no 110 līdz 140 eiro. Zāle ar 10 gultām par pieciem eiro ar gultasveļu grauj konkurenci, jo kurš privātais ko tādu var piedāvāt? Varētu jau izīrēt arī naktsmājas, bet tad par adekvātu cenu. Bet problēma ir tā, ka no ārpuses esam pilī, bet, kad ieejam iekšā – padomju skolā. Ja grib sniegt pakalpojumus, pils arī no iekšpuses jāsakārto, – saka Ainars Vasilis.