«Ja es to neizdarīšu, tas vienkārši izzudīs...»

Saruna ar novadpētnieci un dzimtu vēstures izzinātāju Inu Sēli

 

Ina Sēle dzīvo Jēkabpilī, bet pēta laukus, savu Lei­maņu pagastu. Un to viņa dara ar tādu pašu azartu kā izzina savas ģimenes radurakstus. Dzimtas koks ir vareni sazarojis, savukārt Leimaņu pagasta mājas... Jā, diemžēl daudzas ēkas ir aizgājušas nebūtībā, taču saglabātas kartē kā atgādinājums par laikiem, kad Leimaņu pusē dzirnavās mala miltus un pienotavās tapa siers, sviests, krējums un biezpiens.

 

«Gandarījumu sagādā pats atklāšanas process un tas, ka varam paveikto apkopot, piemēram, izstādē, kad cilvēks stāv pie kartes un aizrautīgi meklē un priecājas par atpazītiem tuviniekiem vai sevi,» teic I. Sēle. Bet sākās tas pirms vienpadsmit gadiem, kad Ina ar dēlu Kasparu un bibliotekāri Līgu Lācīti apbraukāja pagasta mājas. «Vairāk interesēja tās, kas faktiski jau brūk kopā vai ir tukšas, jo vēlāk tās tāpat var sabrukt vai kāds vienkārši nojaukt,» viņa saka. Kad atgriezās no ekspedīcijas, materiālu bija daudz, arī fotogrāfiju, un tas bija pamats pagasta kartei. «Biedrība «Akācija Plus» un mēs visi kopā gatavojām projektu, lai taptu karte, paralēli notika izstādes, pirmā bija par māju vecajiem logiem un durvīm. Pēc tam pievērsāmies arī citām tēmām,» stāsta Ina Sēle.

 

Arnita un Raimonds Pori «Kalnārēs» pirms septiņiem gadiem interesentu apskatei atvēra padomju laika sadzīves lietu kolekciju.      

K. Seiļa foto                                       

 

Apkopotas ziņas par četriem simtiem pagasta māju

     Nemaz ne tik sen,  no pagājušā gadsimta vidus, laukos dzīve ritēja kolhozos. Leimaņu pagastā, sākot ar 1948. gadu, bija astoņi kolhozi, mazs kolhoziņš pie kolhoziņa, beigās apvienojoties vienā palielā kolhozā «Mežgale». Ieguldot milzīgu darbu un enerģiju, izdevies savākt tik daudz materiālu, ka nevarēja satilpināt izstāžu zālītē, bija nepieciešams viss Leimaņu tautas nams. «Kaut ko par kolhozu dzīvi jau varēja pastāstīt tikai vecākā paaudze, tāpēc daudz laika pavadīju arhīvos Rīgā un Jēkabpilī. Visas sēdes par to, kā kolhozi di­bināti un apvienoti, likvidēti, dažādas intrigas un ķīviņi, dalot varu. Un kā kolhoziem lika nosaukumus, tas vispār bija fantastiski... Jā, ir arī materiāli par pienotavām, kas šeit bija vairākas. Arī sēdes, darbinieku lietas ar visām fotogrāfijām, bet Rīgā arhīvā  var atrast vēl vairāk, tur pieejamas ziņas no pagājušā gadsimta sākuma un senāk. Tāpat par Bērz­gala skolas celtniecību, dokumenti par to, kā pirka materiālus, kas tos piegādāja, kā notika būvniecība... Nekas nav izmests, tikai jāzina, kur meklēt un atrast,» atzīst Ina.

    Ļoti paveicās, ja, pirms mājas jauca nost, tika izpētīti to bēniņi. «Meklējam jeb­ko, un ir bijis, ka atrodam 1893. gada mājas izpirkšanas dokumentus. Ir cilvēki, kas sadedzinājuši albumus ar domu, ka pēc manis ne­vienam taču tos vairs nevajadzēs, un to es nevaru pārdzīvot. Bija ļaudis, kas, dzirdējuši par izstādēm, paši mani meklē, jo ir jautājumi vai informācija par kādu noteiktu māju. Ļoti lūdzu leimaniešus, lai palīdz papildināt savu mājvietu mapes, lai pēc jums kaut kas pa­liek,» pauž I. Sēle.

   Celmiņi, Apsāni, Bičoļi, daudz Kiopu un Vīgestānu, Kļaviņu, Krastiņi, Pormaļi, Robežnieki, Rupenherti, Silakrankaļi, Tumši, Zvirbuļi, Zirnīši, Brandenbrūderi ir bijuši... «Aizceles», «Augš­ķieši», «Baltimores», «Burki­mores», «Dodeļi», «Pušvīri», «Endzelnieki», «Zānāni», «Kuprāres», «Melnacāres», «Saltumi», «Staltēni», «Šķēr­stāni», «Vilkplēši», «Žeika­ri»... «Leimaņu pagastā ir vairākas mājas, kas nodēvētas par «Melnacārēm», tad ir grūti un tikai pēc uzvārdiem var atrast, par kuru māju īsti ir runa. Tādos gadījumos palīdz dati no 1935. un 1941. gadā veiktajām tautas skaitīšanām,» secina novadpētniece. Pagasta kartē ir apkopota informācija par aptuveni 400 mājvietām un citām ēkām, un gandrīz visām ir izveidotas mapes. «Darbu atviegloja bijušais kolhoza mežkopis Roberts Orste, kurš vēlāk darbojās zemes komisijā un bija veidojis karti. Mājas esam iedalījuši: pilnīgi zudušās; tādās, no kurām palikušas drupas; labi saglabājušās, bet pamestas; apdzīvotas, kuru gan ir visnotaļ maz,» secina pētniece.

 

Atdzimusi kādreizējā Pormaļa tirgotava

     Pateicoties neatlaidīgam darbam un uzņēmībai, ir ēkas, kuras atdzimst un kurās atgriežas dzīvība. Viena no tām ir kādreizējā Pormaļa tirgotava «Rūķī­šos», kur mājvietu radusi biedrība «Akācija Plus», kura darbojas jau 22 gadus. Iesākumā tā vairāk pievērsās sociālajai sfērai un pašiz­augsmes apmācībām, pēc tam desmit gadus  galvenā uzmanība tika koncentrēta uz Leimaņu Latvju zīmju parka izveidi, savukārt pēdējos gadus visa darbība notiek amatu mājā «Rūķīši». Ina Sēle stāsta, ka biedrība ik gadu  īsteno kādu projektu, piedalās labdarībā, talkās. Arī ikgadējie 1. septembra ziedu svētki ir biedrības nopelns, iesaistot arvien vairāk pagasta iedzīvotāju. «Patlaban biedrības meitenes aktīvi nodarbojas ar aušanu, šovasar pat vienlaikus uz piecām stellēm, kā arī Amatu mājā uzņem daudzās tūristu grupas. Bied­rības vadītāja Inita Lāce organizē maizes cepšanas meistarklases,» klāsta Ina. 

     Ikdienas rūpes prasa gan Latvju zīmju parks, kur jāseko līdzi zīmju krāsojuma atjaunošanai un restaurācijai, gan «Rūķīšu» apkārtnes labiekārtošana un telpu uzkopšana. Kā atzīst I. Sēle, ēka šobrīd izskatās gana pievilcīga un sakārtota, jau pamazām sāk aizmirsties viss sešus gadu smagais darbs gružu izvešanā un remontējot telpas. Pirmā stāva istabas atguvušas kādreizējo spozmi, un vecajā Pormaļa tirgotavas ēkā tagad ir aušanas, novadpētniecības, maizes, saimes un dzīvojamā istaba. Viss pa­veikts pašu spēkiem ar daļēju  iepriekšējā Jēkabpils no­vada projektu finansējumu un ēkas iznomātājas, īpašnieces I. M. Pormales līdzdalību. ««Rūķīši» ir atdzimuši, un pati ēka ir kā pagasta vēstures tilts no senākiem laikiem uz šodienu, senatnes aura ir klātesoša. Un arī pati vieta – kādreizējā amatnieku iela, kurā cits citam blakus dzīvoja un strādāja kalēji, šuvēji, frizieri, malēji, galdnieki un citi amata meistari, dod papildu enerģiju un vēlmi darboties,» uzskata viņa.

     Rakstnieks Jānis Jaun­sudrabiņš, braucot garām Leimaņiem, ir teicis: «Ceļa malā man tiek rādīts Lei­maņu ciems. Vārds ciems Zemgalē tā savādi skan. Un tomēr te ir ne vien divas vai trīs sētas, bet patiesi vesels ciems. Mājas skaisti apkoptas, iegrimušas dārzos… Ciems uzcēlis savu koppienotavu, atvēris kooperatīvu utt. Saimnieki esot lielāko tiesu jauni, enerģiski cilvēki, gaišākie un rosīgākie tālā apkārtnē.» Arī tagad, lai gan pagastā nav vairs kādreizējo vējdzirnavu, dzelzceļa, arī skolas, pienotavas, pasta, veikala un pazudušas lielākā daļa mājvietu, ļaudis vēl ir gaiši un enerģiski. 

     Tur 22 gadus darbojas biedrība, 26 gadus – deju kolektīvs «Del­dze», ir dramatiskais kolektīvs, padomju laika sadzīves lietu kolekcija «Kalnārēs», virkne zemnieku saimniecību, arī soci­­ālās aprūpes nams «Mež­vijas», medpunkts un bibliotēka.

 

Leimaņu vējdzirnavas, kas uzbūvētas 1885. gadā un 20. gadsimta sākumā pārveidotas par tvaika dzirnavām (vēlāk tika izmantots dīzeļmotors), blakus uzceļot arī citas ēkas, tādējādi paplašinot saimniekošanu. Pēc Pirmā pasaules kara dzirnavas sakārtotas, vienu ēku atvēlot dažādiem kultūras pasākumiem. Pēc Otrā pasaules kara dzirnavas darbojās kā amatnieku kooperatīvs. Diemžēl šā gadsimta sākumā no agrākās godības saglabājies tikai skurstenis, dzīvojamā māja un dažas piebūves. 

Baznīcu grāmatas – ar to viss sākās

    Leimaņu pagasta vēstures pētniecība notiek paralēli ar savu dzimtu pētniecību. Ina Sēle vēl paguva izjust kolhoza laikus, pēc tam ilgus gadus nodzīvojot laukos. Šobrīd Leimaņu pagasta mājās saimnieko vecākais dēls Kaspars, savukārt Ina ar dzīvesbiedru Andri – Jēkab­pilī. «Ja es to neizdarīšu, neviens cits to nepaveiks,» tā par savu vēlmi izzināt savas ģimenes saknes teic I. Sēle. Ar ko sākt? «Bija dzirdēts par baznīcu grāmatām, bet neko vairāk par to es arī nezināju. Taču tad izlasīju, ka notiek to digitalizācija. Sāku ar sava tēva dzimtas mājām, noskaidroju, ka viss saistās ar Elkšņu baznīcu. Pētīšanu atviegloja tas, ka daudzus jautājumus mūsdienās var noskaidrot internetā, tāpēc naktīm ilgi strādāju pie datora, gāju tikai uz priekšu un atradu arvien ko jaunu. Kad jau uz papīra izveidojās pirmā cilts­koka shēma, apbraukāju radus, saskenēju visas vecās bildes, kas bija albumos, līdz ar to atvērās plašs darba lauks. Par tēva dzimtu, Gasiņiem, lāga neko nezināju, bet ļoti gribējās radu rakstus izpētīt, kamēr stāstnieki vēl dzīvi. Sāku sistematizēt bildes par ģimenēm, tad sāka nākt laukā blakus zari, raibs gar acīm... Rakstu gan ar roku, gan to pašu ievadu datorā, izmantojot programmu «Micro­soft Vision», kas gan nav speciāli domāta dzimtas kokiem, bet visu varu sazīmēt un sarakstīt, kā vēlos. Lieku klāt bildes, informāciju par dzimšanas un miršanas datiem, nodarbošanos, nāves iemeslu, kuros kapos apglabāts... Pievienoju arī svarīgākos dzīves notikumus. Šobrīd man ir vareni dzimtu koki, deviņas desmit paaudzes,» saka pētniece. 

    Gluži nejauši atklājās, ka blakus pagastā dzīvo radi. «Sākumā meklēju caur draugiem.lv, sāku pēc uzvārdiem «dzīt pēdas» arī citos soci­­ālajos tīklos, tad atradu Vidzemē viena zara pēctečus un noskaidroju, ka arī Zasā mums ir radinieki. Ejam garām cits citam, sveicināmies, izrādās, esam rados. Un viņiem no senčiem tādas biezas grāmatas ar dzimtas stāstiem...,» viņa neslēpj sajūsmu. Šādas personiskas liecības un jebkurš dokuments jebkuram dzimtas koka pētniekam ir gluži vai medus maize. «Tu skaties to dokumentu un jau domā, ko un kā darīt. Ļoti daudz var atrast periodikā. Uzzināju, ka Gasiņu mājās bija ugunsgrēks, bet neviens nevar īsti pastāstīt, kas un kā. Sameklēju avīzi, un tur melns uz balta rakstīts, kad, kāpēc tas notika, kurš vainīgs, kādi postījumi, un tāpat ir ar mantojuma lietām,» viņa skaidro. 

 

Novadpētniecības istaba «Rūķīšos».

 

Saknes iesniedzas līdz 18. gadsimta vidum

     Cik dziļi, cik tālu izdevies izpētīt? «Sava tēva dzimtai esmu tikusi līdz 1700. gadu beigām. Par Sēļiem vecākās ziņas ir, ka Velēnas baznīcā Mālu muižas Pēteris 1749. gadā laulājās ar Babi. Uzvārdus tolaik vēl nelika, tie parādījās tikai 19. gadsimta 30. gados, un tādos gadījumos ko vairāk var noskaidrot tikai pēc mājām. Mana vīra Sēļu uzvārds nāk no Vidzemes, kas tur dzīvojuši jau 1700. gados. Es katrā ziņā jūtos piederīga Sēlijai!» atzīst I. Sēle, kurai Sēļu meklējumos gadījies arī apmaldīties. «Pašos pirmsākumos atradu Doles salā Sēļus, izveidoju lielu ciltskoku un tad nonācu strupceļā, saprotot, ka nevaru savienot šo koku ar savējo! Beigās sazinājos ar doliešiem un aizsūtīju vi­ņiem visu, ko biju izpētījusi, un viņi, protams, bija priecīgi,» atceras I. Sēle.

    Radu meklējumos ļoti daudz ir paveikts, izmantojot «Facebook». «Kāds cilvēks man pavēstīja, ka uzvārdu «Sēlis» ir pieņēmis, baidoties no izsūtīšanas. Vai šāds gadījums: Daugavpilī kara laikā uz ielas atrasts mazs bērns, un viņam piešķirts Sēļa uzvārds. Gasiņu dzimta nekur tālu nav aizgājusi, bet Sēļi gan ir plašāk izplatīti, viens zars varētu būt aizgājis uz Sankt­pēter­burgu, jo pusi Latvijas esmu izzinājusi, taču neesmu to atradusi,» viņa atzīst. 

    Interesants ir stāsts par kādu Latvijā pazīstamu kuģa kapteini, kas saistīts ar vecvecmāmiņas dzimtu. «Viņš emigrēja uz Ameriku, atradu pēc vecajām avīzēm  dēlu, sazinājāmies, un es teicu, ka viņa tēvam Latvijā bijusi maza māsiņa. Viņš saka: nebija māsas! Es: atradu viņas kapa pieminekli. Tad mums sākās gara un interesanta sarakste.  Vecie laikraksti, arhīva dokumenti, cilvēku atmiņu pieraksti, fotogrāfijas… Neko nevar noslēpt. Visas mājas, cilvēki, visi tie seju vaibsti – nu ir kaut kas. Gribas vairāk «izrakt», vairāk apkopot, sistematizēt. Domāju, ja es to neizdarīšu, tas vienkārši izzudīs. Es to varu un māku, un gribu, tas ir mans pienākums pret senčiem. Diemžēl laiks sanāk tikai rudens un ziemas vakaros, bet arhīvi – kad ir atvaļinājums. Ir tik daudz vietu, arī Leimaņos, kuras būtu jāizpēta. Pie­mēram, dzirnavas, kam ir ļoti bagātīga vēsture,» viņa ir apņēmības pilna. 

 

 

Gasiņu dzimtas pirmais salidojums. Uz gara papīra ruļļa – dzimtas koks ar daudzām paaudzēm.                                                                                                    

K. Sēļa foto

 

Leimaņu pagastā savulaik bija vairākas pienotavas, kurās gatavoja biezpienu, krējumu, sviestu un sieru.

J. Šteinberga foto

 

---