Jēkabpilī, Draudzības alejā 26–75, atklāts audžuģimeņu un adoptētāju atbalsta centrs «Terēze». Atklāšanas pasākumā piedalījās Jēkabpils novada domes, sociālā dienesta un bāriņtiesas pārstāvji. Šī centra dibinātāja ir profesionālo audžuģimeņu apvienība «Terēze» no Tukuma.
Piedāvās daudzveidīgu palīdzību audžuģimenēm
Stāsta biedrības «Terēze» valdes priekšsēdētāja Ārija Martukāne: – Šis būs ārpusģimenes aprūpes nodrošinātājs, paredzēts bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Piedāvāsim arī citus pakalpojumus, protams, sadarbībā ar pašvaldību, jo finanses ir tik, cik ir, savukārt pakalpojumu trūkst. Tas tā ir ne tikai šajā pusē, bet arī citviet Latvijā. Un vēl viens no iemesliem, kāpēc mēs te ienākam, ir tas, ka pašvaldības vēlas, lai bez vecāku gādības palikušie bērni dzīvotu savā dzimtajā pusē. Kad bērnu pēc bāriņtiesas lēmuma izņem no bioloģiskās ģimenes, viņš nonāk audžuģimenē. Protams, gribas, lai vēlāk bērns atgriežas savā ģimenē, un, lai arī reti, tomēr reizēm tas izdodas. Bāriņtiesa meklē, kur šādam bērnam palikt: vai paplašinātā ģimenē, kur ir vecvecāki, brāļi, māsas, vai, ja tas nav iespējams, un bērns kļūst juridiski brīvs, tad viņam jādod tālākas iespējas – adopcija. Var gadīties, ka bērnam jāpaliek audžuģimenē līdz pilngadībai.
Sākotnēji audžuģimenes bija paredzētas kā īstermiņa dzīvesvieta, bet reālā dzīve rāda, ka no bioloģiskās ģimenes izņemtais bērns audžuģimenē paliek uz ilgāku laiku. Kas tam par iemeslu? Domāju, ka dienesti nestrādā pietiekoši labi.
Patlaban spēkā uzstādījums, ka bērnunami un citas tā sauktās «institūcijas» tas ir slikti, bet vai valstī ir pietiekami daudz audžuģimeņu, kur bērns no nelabvēlīgās ģimenes var uzturēties līdz citam risinājumam? Ā. Martukāne teic, ka to nepietiek, un nav zināms, vai nākotnē šī situācija mainīsies.
– Centra nosaukumā ir vārds «profesionāls». Kas ir profesionāla audžuģimene?
– Ģimene ar lielu pieredzi. Piemēram, šajā jomā strādājusi divdesmit gadus, laika gaitā tajā bijuši izmitināti divdesmit vai pat trīsdesmit bērni, kas tur uzturējušies īsu termiņu, piemēram, krīzes situācijā u.tml.
– Kas jādara, lai kļūtu par audžuģimeni?
– Jāiet uz bāriņtiesu, jāraksta iesniegums. Ģimeni izvērtēs, tai piešķirs piemērotību. Tad sekos mācības (valsts apmaksātas), būs jāiziet psiholoģiskā izpēte, jāiegūst statuss. Tikai tad ģimenē ienāks pirmais audžubērns. Šajā sākuma posmā mūsu centrs arī nodrošina mentoru. Tad jāskatās, kas notiek tālāk gan ar bērnu, gan ar šo ģimeni. Pārliecināmies, vai tiešām cilvēki varēs šajā jomā strādāt. Audžuģimenēs parasti ir vairāki bērni, jo cenšamies pieturēties pie tā, ka vienas ģimenes bērnus nešķir. Ja nu tomēr citas izejas nav, tad tiek meklēta cita audžuģimene ar dzīvesvietu pēc iespējas tuvāk, lai brāļi un māsas var biežāk satikties.
– Ko nozīmē mācības audžuģimenēm?
– Tās nodrošina atbalsta centri. Mācības ir interaktīvas, notiek, sadarbojoties ar pieredzējušiem mentoriem. Tā nav tikai teorija, bet tiek dota arī pieredze, darbojoties grupās. Jā, ir bijuši gadījumi, kad laika gaitā kāda ģimene saprot, ka tomēr nevarēs veikt audžuvecāku pienākumus. Reti, bet tā notiek. Un jāteic, ka īstās mācības faktiski sākas brīdī, kad audžuģimenē ienāk pirmais bērns.
Visu rakstu lsiet BD 25. oktobra numurā
Aga
Kaut kādi starpnieki. Cerams, ka nav no budžeta finanseti.
prusaks
Man labāk būtu paticis nosaukums "Šahrazada" . Bet tā jau gaumes lieta.
vietējais Aironmens
Nepin iekšā savu jaunības dienu aizraušanos ar attiecīga satura videofilmām
prusaks
Manā jaunībā nebija vispār nekādas videofilmiņas, bet "Tūkstoš un vienas nakts pasakas" gan tiku izlasījis, iesaku Tev arī, jo tās ir lasāmas jebkurā vecumā. :))