Jēkabpils reģionālajā slimnīcā darbu uzsākusi sporta  ārste un dietoloģe Baiba Sedliņa. Ārstes pamatspecialitāte ir sporta ārsts, kas ļauj plašāk vērtēt problēmas un ieteikt risinājumus. Atšķirībā no uztura speciālista dietologs ir ārsts, kurš apguvis specializāciju rezidentūrā. Dietologs sniedz padomus svara korekcijai, izglīto veselīga uztura jautājumos un var ieteikt diētu smagu saslimšanu gadījumos, kad ir problēmas ar parastu uzturu.

 

– Kāpēc izvēlējāties sporta medicīnu un dietoloģiju?

– Es kopš bērnības zināju, ka dzīvi saistīšu ar medicīnu un jau no 7. klases sapratu, ka gribu būt sporta ārste. Tad Latvijā vēl sporta ārstus nesagatavoja, un es domāju par Tartu universitāti, bet iestājos Rīgas Stra­diņa universitātē un tad rezidentūrā specializējos sporta medicīnā. Pati jau no skolas vecuma nodarbojos ar sportu, tas man patika, tāpēc gribēju dzīvi saistīt ar sportu, bet arī medicīna man patika, un sporta ārsta darbs bija tāds loģisks savienojums tam visam. Sporta medicīnas jomā esmu strādājusi ar valsts jauniešu izlasēm basketbolā, ar Kuldīgas volejbola komandu un arī ar basketbola klubu  «VEF Rīga». Bet izveidoju ģimeni,  piedzima bērni, un aktīvo sporta medicīnas darbu ar komandām ir grūti apvienot ar ģimeni. Tāpēc pārgāju no aktīvā sporta medicīnas darba uz ambulatoro darbu. Strādāju «Orto klīnikā». Vienlaikus man jau sen bija doma apgūt papildu speci­alitāti saistībā ar uzturu. Tas interesēja arī no sporta medicīnas prizmas, un tā uzsāku mācības dietoloģijas rezidentūrā, kas man tagad ir otra specialitāte. Tagad esmu arī ārste dietoloģe un šajā jomā strādāju arī staci­onārā.

– Kāda ir sporta ārsta darba specifika? 

– Tādā labā variantā sporta ārsts sportistam ir tāds kā ģimenes ārsts. Viņš neaizvieto ģimenes ārstu, bet katram sportistam ir nepieciešams savs sporta ārsts, pie kā var vērsties, kam piezvanīt, ja ir savainojumi vai citas problēmas. Sporta medicīna no parastās atšķiras ar to,  ka mēs mēģinām pēc iespējas ātrāk in­tegrēt traumētu sportistu atpakaļ aktīvā treniņu dar­bā. Piemēram, ja ir traumēta roka, varbūt pat lū­zums, parastā situācijā ģimenes ārsts izsniegtu darba nespējas lapu un cilvēks ārstētos mājas režīmā, bet sporta ārstam jādomā par to, kā viņu pēc iespējas ātrāk dabūt atpakaļ komandā, lai tā  nezaudētu savu garu un sportists pēc iespējas mazāk zaudētu savu fizisko un emocionālo gatavību. Ir daudzas lietas, ko traumēts sportists var turpināt darīt, tikai nepieciešams adaptēt slodzi, vingrojumus, darot visu, lai atlēts neizkrīt no aprites. Uztura korekcijas un uztura bagātinātāju korekcijas sportistiem visveiksmīgāk  varētu ieteikt sporta ārsts, dietologs un treneris, darbojoties ciešā komandā un apzinoties katra treniņu procesa mērķus.

– Kā sākās sadarbība ar Jēkabpils slimnīcu?

– Jēkabpils slimnīcā es esmu stacionāra dietologs un ambulatori kā dietologs tagad pieņemu pacientus Jēkabpils poliklīnikā. Mani uzrunāja un aicināja Jēkab­pils slimnīcas galvenais ārsts Georgijs Moisejevs.

– Ko dara dietologs slimnīcā – sastāda slimniekiem ēdienkartes?

– Arī, bet ēdienkarti neizstrādā katru dienu. To sastāda atbilstoši MK noteikumiem un arī atsevišķām diagnozēm, piemēram, cu­kura diabēta vai onkoloģiskajiem pacientiem, vai pa­cientiem pēc operācijas diētas ir atšķirīgas. Dieto­logs ikdienā strādā ar pacientiem, kuriem ir rīšanas grūtības, piemēram, pēc insulta, ar tiem, kam ir nepieciešama zondes barošana. Kad cilvēks nav spējīgs ēst, nozīmē medicīnisko papilduzturu un tad kā konsultantu pieaicina dietologu.

– Ambulatori kā dietoloģe pieņemat Jēkabpils poliklīnikā. Kas ir tie gadījumi, kad cilvēkam vajadzētu apzināties, ka jā­meklē dietologa palīdzība?

– Ir dažādas problēmas. Vienam tā ir aptaukošanās vai palielināts svars, citam, kad svars ir samazināts un organisms nespēj uzņemt svaru. Konsultācijas būtu aktuālas cilvēkiem, kas  ir veģetārieši vai vegāni un viņi grib koriģēt savu diētu, lai nebūtu kādu vielu deficīta. Tāpat tie var būt onkoloģiski pacienti vai pacienti pēc operācijas, kas nespēj pilnvērtīgi uzņemt uzturu, jo  arī pēc izrakstīšanās no stacionāra tas ir aktuāli un vajag speciālu diētu. Pro-tams, tie ir arī bērni un pusaudži ar dažādām svara problēmām –  gan palielinātu, gan samazinātu. Ja runa ir par svara korekciju vai palielinātu svaru, tad tie ir daudzi ieradumi, kas cilvēkam ir jāmaina. Ir lietas, ko viņi varbūt nepamana paši. Lielos vilcienos jau mēs visi zinām, kas ir labs un kas slikts, bet  tajā pašā  laikā redzam, ka ir cilvēki ar palielinātu svaru, un viņi netiek paši ar to galā. 

– Vai jūsu konsultācijai Jēkabpils poliklīnikā nepieciešams ģimenes ārsta norīkojums? 

– Var nākt bez norīkojuma. Pieņemu reizi nedēļā  –  trešdienās. Jāzvana uz  re­ģistratūras tālruni un jāpiesakās. 

– Vai pirms pirmās vizītes pie dietologa vēlami kādi izmeklējumi, par ko būtu jāpadomā, kāda informācija jāsagatavo? 

– Ja ir, jāņem līdzi pēdējās veiktās asins analīzes. Būtu labi, ja cilvēks kādas trīs dienas piefiksētu, ko viņš ēd. Var nofotografēt maltītes, lai būtu skaidrs porciju izmērs. Mums visiem šķiet, ka zinām, ko ēdam, bet patiesībā cilvēkam to ir diezgan grūti atcerēties, pat ja pavaicā tikai par vakardienu: ko jūs ēdāt no rīta līdz vakaram? Lielās ēdienreizes jau atceramies, bet tādu cepumiņu, riekstus, šokolādīti, to mēs kaut kā neņemam vērā.  Šķiet, ka tas jau tikai drusciņ, ka tas bija tikai viens cepumiņš, bet pa dienu kalorijas sakrājas. Tas varētu būt pirmais, ko pārrunā. Tad jāpievērš uzmanība paradumiem, kas cilvēkiem varbūt šķiet nekaitīgi, bet tas tā nemaz nav. Pie­mēram, tēja ar divām trim karotītēm cukura. Tas arī varbūt nebūtu slikti, bet, ja tādas tējas dienā kopā ir piecas, sešas vai septiņas, tas jau ir citādi. Pirmajā tikšanās reizē to visu izrunājam: kādi ir ēšanas paradumi, kāds ir vizītes mērķis, kāpēc cilvēks ir vērsies pie ārsta. Tad sākam runāt par kā­dām korekcijām. Bet mēr-ķa sasniegšanai tā nebūs tikai viena vizīte pie dietologa.

– Nereti izpratne par dietologa darbu ir tāda, ka es tagad atnākšu un viņš man sastādīs pareizo ēdienkarti...

– Ēdienkartes nesastādām, tās  pielāgojam. Kat­ram ir savi ēšanas paradumi, garšvielas, ko lieto, un veids, kā gatavojam ēdienu. Speciāla individuāla diēta –  tas ir ļoti skrupulozs pasākums.  Prakse ir tāda, ka cilvēks izstāsta, kādi viņa ir ēšanas paradumi, un es no tā visa atlasu,  kas ir problēmas, ko vajadzētu pamainīt. Cilvēks to cenšas ievērot, tad mēs atkal tiekamies un skatāmies, kāda ir svara dinamika, vai kaut kas ir uzlabojies.  Ja uzlabojumu ir maz, turpinām  meklēt, kādi vēl tam ir cēloņi, kāpēc svars nekrītas, ko vēl varētu pamainīt. Tas ir tāds dinamisks process.

– Tātad tas ir process, kas prasa arī cilvēkam ieguldīt darbu?

– Noteikti, jo tas nav tā, ka dakteris iedos tabletīti, un viss būs kārtībā. Pareiza ēšana,  dietologa ieteikumu ievērošana – tas ir process, kur jāmaina paradumi, un to darīt cilvēkam ir ļoti grūti, jo tā nav tikai «pareizo» ēdienu izvēlēšanās, tā ir arī iepirkšanās paradumu maiņa, ēdiena gatavošana, būtisks ir ģimenes atbalsts, jo arī viņu ēdienkarte, visticamāk, mainīsies. 

– Veģetārieši, vegāni –  šobrīd viņu attieksme pret uzturu ir ļoti populāra. Vai jūs kā dietoloģe izjūtat, ka šobrīd uz konsultācijām vairāk nāk cilvēki ar šā­diem ēšanas paradumiem? Vai viņiem noteikti būtu ieteicams pakonsultēties ar dietologu?

– Jā,  tas tā šobrīd ir, lai gan veģetāriešu kustība jau ir ļoti sena.  Vegāni gan ir mazliet jaunāka kustība. Cilvēkiem attieksme ir ļoti dažāda. Ir tādi, kas ļoti nopietni  par to interesējas, un viņi patiešām savu diētu ļoti perfekti spēj sastādīt paši. Savukārt ir cilvēki, es teiktu, ka bieži jaunieši, kam tā vairāk ir modes tendence. Varbūt kāds viņu elks ir vegāns, un tad viņi nolemj: viss, es no rītdienas vairs neēdīšu to un to un kļūšu par vegānu. Tad, visticamāk, tā diēta nebūs sabalansēta, un tad vajadzētu iet un koriģēt to ar dietologa palīdzību. Protams, mums organismam ir ļoti daudz rezerves iespēju, un tas nemainīsies ne nedēļas, ne mēneša laikā, un sevi kompensēs, jo kaut ko jau tajā laikā ēd. Bet ilgtermiņā tas varētu būt nepilnvērtīgs uzturs, īpaši augošam organismam. Ir iespējams arī ar vegānu paradumiem nodrošināt pilnvērtīgu uzturu, bet tas ir liels darbs. Tur vajadzīga nopietna pieeja un zināšanas, kas pusaudzim varbūt nebūs vienkārši. Un, protams, vispusīgs uzturs ir tas pilnvērtīgākais, jo, lai arī mēs medicīnā daudz ko zinām, tikpat daudz mēs arī nezinām, un, ēdot ļoti dažādi, kā to cilvēce gadsimtiem ir darījusi, mēs pēc nejaušības principa nodrošinām sev visus nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas. 

– Vai aktuāli apmeklēt dietologu, ja   ir alerģija pret kādiem produktiem? Arī tas šobrīd ir aktuāli. Daudz dzird par glutēna un piena produktu nepanesību.

– Ja runa ir par alerģiju pret kādiem pārtikas produktiem, tad pirmais gājiens būtu pie alergologa, kas veiks alerģijas testus. Testus jeb analīzes nevajadzētu veikt pašiem. Mēs varam aiziet uz laboratoriju un veikt analīzes, bet to interpretācija nav tik vienkārša un tā noteikti jāuztic speci­ālistam. Tātad, pirmkārt, vizīte pie alergologa. Ja ir alergologa slēdziens, ka patiešām ir alerģija uz piena olbaltumu un glutēnu, tad jau alergologs dos pirmos norādījumus par uzturu. Bet pēc tam būtu vēlams iet pie dietologa, lai pielāgotu savu ēdienkarti un dzīvi situācijai,  jo tās ir lielas izmaiņas. Viena lieta, ja to uztver kā modes tendenci, un cilvēks izvēlas ēst bezglutēna produktus, bet pavisam cits jautājums, ja tā ir diagnoze. Tas cilvēkam ir nācis negaidīti, un viņš nesaprot, kā pārkārtot savus ēšanas paradumus, un viņam šķiet, ka nupat vairs nevar ēst neko.  Vēl dietologa konsultācija ir ieteicama cilvēkiem ar kairinātu zarnu sindromu, kam raksturīga vēdera pūšanās, caurejas, aizcietējumi vai mainīga vēdera izeja, kur caurejas var mīties ar aizcietējumiem. Tā šobrīd ir ļoti bieža parādība, ko var palīdzēt mainīt dietologs ar uztura korekciju. Ja ir produkti, kas rada diskomfortu, cilvēks šādā situācijā vēlas ēdienkarti mainīt un bieži vien nevar saprast, ko tagad  izvēlēties ikdienā ierasto produktu vietā.

– Alerģijas, kairināto zarnu sindroms, par to bieži tiek minēts, ka tos rada –  pārtikas piedevas un pārtika, kas ražota no industriālās lauksaimniecības produkcijas? 

– Es neesmu par to vērtējusi pētījumus. Tas ir mans absolūti subjektīvais viedoklis, neapšaubāmi, vides piesārņotība atstāj ietekmi uz pārtiku. Bet tas, ko redzu šobrīd, ir, ka problēma ir nevis produktu kvalitāte, bet gan tas, ko mēs vispār ēdam. Tie diemžēl ir ātri pagatavojami ēdieni no pusfabrikātiem.  Tie ir ļoti trekni un sāļi ēdieni. Mūsu dzīves­veids ir kļuvis pasīvs, jo mums ir ļoti maz cilvēku, kas tiešām strādā smagu fizisku darbu. Ja salīdzina ar senajiem latviešiem, tad kurš no mums tagad iet ar arklu aiz zirga visu dienu? Un cik tad viņi bieži ēda, cik bieži viņi uzkoda, cik bieži viņiem bija bulciņas, balt­maize, saldumi vai kas tamlīdzīgs? Tās bija retas svētku dienas, bet mums tādi svētki uztura ziņā ir vai katra diena. Nevar izvairīties no pārtikas industrijas ietekmes un dabas piesārņojuma, bet mums ir daudzas citas lietas, no kā varam izvairīties un kur izskaužamās lietas nav jāmeklē ar mikroskopu. 

– Ir arī tāds uzskats, ka sezonālie augļi un dārzeņi jāēd, cik lien, jo  tieši tad tajos ir visvairāk vitamīnu un minerālvielu. Taču, ja skatās pēc kaloritātes, tad tā ātri var tikt pie liekiem kilogramiem.

– Jā, tas tā ir, un nav tā, ka vajag ēst, cik tik lien, jo visam ir savas normas. No otras puses, ja esam veseli cilvēki, kam nav problēmu ar nierēm un kuņģi, tad nebūs nekas ļauns vasaras vidū  vairāk pamieloties ar zemenēm, jo svars  nepalielinās, tāpat kā tas tik ātri nekrītas. 

Protams, nevajag apzināti iet uz to, ka man tagad jāapēd pa kilogramam die­nā. Bet, ja ir problēmas ar lieko svaru, tad ierobežojumi ir arī uz augļiem. Problēma jau ir arī tā, ka mēs parasti izvēlamies tos saldākos augļus. 

– Kad runājam par vitamīniem, uzreiz iedomājamies apelsīnus, upenes vai ābolus, nevis bietes, burkānus vai kāpostus. Kāds par to ir dietologu viedoklis?

– Mēs augļus un dārzeņus liekam vienā grupā, kas ir vitamīnu un minerālvielu avots. Es īpaši kādus neizceltu, galvenais faktors ir tas, ka ēdiens pašam jāgatavo. Tā jau ir puse no veiksmes attiecībā uz veselīgu uzturu, ja cilvēks pats gatavo. Nevis ikdienas trakajā skrējienā paēdam kafejnīcā, un vakarā vairs nav laika taisīt ēst, tāpēc nopērkam pusfabrikātus un ātri pagatavojam. Un no rīta atkal ir cīsiņi vai biezpiena sieriņš bērnam pirms skolas. 

– Bet bērni ir sajūsmā par sieriņiem, čipšiem. Viņiem vairs negaršo un šķiet netīkami produkti, kas viņu vecākiem un vecvecākiem bērnībā bija gardums. 

– Jo garšas bērniem tagad ir pārsātinātas. Iedod bērnam mellenes ar pienu, kas vecākiem bērnībā bija super, bet bērnam tās ir skābas. Tie ir paradumi, kas veidojas ģimenē, un bieži vien vecākiem ir vieglāk pieņemt to, ka bērnam veidojas liekais svars, nekā  to,  ka pie vainas ir ģimenes paradumi, kas to izraisījuši. Bērnam ir jādod alternatīva pārsātinātajiem produktiem. Ir cepumi bērniem līdz gada vecumam, un bēbis brauc ratos un zelē tos. Bet tas cepums taču ir krietni saldāks nekā zemenes vai mellenes, un bērnam jau ir iedots salīdzinājums, un veidojas garšas paradumi. Piemēram, atnāk uz konsultāciju māte ar trīsgadīgu bērnu, kam ir liekais svars, un māte saka: mēs ģimenē uzturā neko aplamu nelietojam. Bet konsultācijas 40 minūšu laikā bērns ir izdzēris trīs mazās suliņas (ar vienu rokās ienāca, ar otru izgāja un trešo izdzēra uz vietas), ko ir izvilcis no mammas somas. Tad kāpēc, mamma, tev somā ir ar cukuru pārsaldināta sula? Mamma atbild: mēs jau neko, tā ir tikai veselīga suliņa, tur ir vitamīni. Tur jau tas ir, ka cilvēki bieži vien nepamana savas  diētas kļūdas. Savukārt ir bērni, kas uztver to, ka tas ir slikti,  un viņi jūtas kā lieli malači, jo neēd šos produktus. Varbūt bērnu kādreiz kāds, piemēram, ir paslavējis, ka tas ir ļoti labi, ka tu neēd «McDo­nald’s». Ja ģimene par to domā, tad bērni ēd pareizi. Redzam arī to, ka bieži neizdodas organizēt veselīgu ēdināšanu bērnam, jo bērniem ir tendence atteikties no ēdiena, un parasti pirmie cieš veselīgie ēdieni. Tad ir ieteicams atnākt pie dietologa un parunāt par to. Tur ir arī psiholoģisks moments, jo bērns uztver to, ka, atsakoties  no ēdiena, viņš var savā dzīvē kaut ko kontrolēt. Viņš ar to dabū papildu uzmanību, jo visi, ieskaitot omīti, tekā apkārt: ko tev tagad pagatavot? Jo ātrāk to uzķer un atrisina, jo veiksmīgāk viss izdodas.

– Var iebilst, ka  barot bērnus ar gataviem mazuļu ēdieniem, cepumiem, biezeņiem ikdienas steigā ir ērti. Un vecāki var teikt, ka tas taču speciāls uzturs un pašiem var nesanākt tik labi un sterili. 

– Barot bērnu no burciņas –  tā ir industriālās pārtikas laikmeta nelaime. Nu nevar burciņa būt kaut kas labāks.  Ja mēs paši ņemam kartupeli un burkānu, iztvaicējam un pagatavojam biezeni  un salīdzinām to ar burciņas saturu, tas ir kā diena pret nakti ne sastāva, bet garšas ziņā. Biezenīši ir risinājums, kad ar bērnu esam ceļā, bet tas noteikti nav rekomendējams kā pamata pārtika. 

– Ko varat ieteikt veselības un imunitātes uzlabošanai tagad, rudenī? 

– Neko jaunu jau nepateikšu. Protams, ka tie ir mūsu vietējie sezonālie augļi un dārzeņi, kas ir jālieto. Un svarīgi ir C vitamīnu saturoši produkti.