Jēkabpils zonālajam valsts arhīvam – 60
Pēteris Klišs, Latvijas Nacionālā arhīva Jēkabpils zonālā valsts arhīva galvenais arhīvists

Šogad Jēkabpils zonālajam valsts arhīvam ir jubilejas gads. Kopš tā izveidošanas aizritējuši seši gadu desmiti. Tādēļ šķiet svarīgi atskatīties uz šo laiku, uz arhīva lomu sabiedrībā, izvērtēt padarīto. Kaut arī laika gaitā arhīvu skārušas vairākas reorganizācijas, telpu maiņas, taču tā pa­matfunkcija – uzkrāt, saglabāt un izmantot dokumentārās liecības – nav mainījusies.
    20. gadsimta 60. gadu sākumā Latvijā tika izstrādāts plāns arhīvu sistēmas reorganizācijai. Tas paredzēja apvienot vietējo izpildu komiteju pārziņā esošos rajonu arhīvus. 1964. gada 1. aprīlī, reorganizējot Jē­kabpils un Ogres rajonu valsts arhīvus, izveidoja LPSR Centrālā Valsts Oktob­ra revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīva (CVORA) Jēkabpils filiāli. Tās darbību pilnībā kontrolēja un uzraudzīja LPSR Ministru Pado­mes Galvenā arhīvu pārvalde. Telpas filiālei piešķīra 159 m2 platībā Jēkabpilī, Padomju ielā 10 (tagad Pasta ielā 10).  
    Jaunizveidotā arhīva jaunākā zinātniskā līdzstrādniece (vēlāk arhīva direktore) Ausma Kalniņa savās atmiņās situāciju arhīvā raksturo šādi: «(..) Arhīvs atradās vecā vienstāva ēkā, kur savulaik bijis kinoteātris, vēlāk sporta zāle. Pirmais iespaids bija nepatīkams, lielajā telpā koka plaukti, stūros ar malku kurināmas apaļās krāsnis, uz grīdas no Ogres rajona arhīva atvestie dokumentu saiņi lielā kaudzē. Bijām trīs darbinieces un vadītāja, iespiestas divos mazos kabinetos, aprīkotos ar vecām, nodilušām mēbelēm (..).»  Laika gaitā stāvoklis mainījās un tika likvidēta arhīva darba atpalicība.
   Izveidojot arhīva filiāli, Latvijas neatkarības laika, vācu okupācijas perioda un vēl agrāk veidotos dokumentus – apmēram 39 tūkstošus lietu – nodeva Cen­trālajam Valsts vēstures ar­hīvam. Arhīvā palika dokumenti, sākot ar 1944. gadu, bet darbojošos iestāžu personālsastāva lietas nodeva atpakaļ iestādēm.
1968. gadā februārī darbu sāka  Saimnieciskā aprēķina grupa, kurā bija divi darbinieki. Viņi slēdza līgumus ar iestādēm, veica arhīvu dokumentu zinātniski tehnisko apstrādi. Pirmajā darbības gadā grupa sakārtoja 3 958 pastāvīgi glabājamās lietas un 1 086 personālsastāva glabājamās vienības.
   90. gadu sākumā arhīva darbībā sākās būtiskas pārmaiņas. Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 26. marta lēmums no­teica, ka 1991. gada 1. mai­jā stājas spēkā likums «Par arhīviem,» un atbilstoši tam CVORA Jēkabpils filiāli pārveidoja par Jēkabpils zonālo valsts arhīvu, kas atradās Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas pakļautībā.
    Valstī notiekošais privatizācijas process radīja ne­pieciešamību strauji pieņemt lielus personālsastāva dokumentu apjomus no likvidētiem kolhoziem un pa­domju saimniecībām, privatizētiem, bankrotējušiem un likvidētiem valsts uzņēmumiem. Tāpēc Latvijas Repub­likas Augstākā Padome 1992. gada 22. decembrī pieņēma lēmumu «Par personālsastāva  dokumentu saglabāšanas nodrošināšanu», kas paredzēja rajonu centros izveidot personālsastāva dokumentu saglabāšanas daļas. Aizkrauklē, Jēkabpilī un Ogrē darbu uz­sāka minēto rajonu personālsastāva dokumentu sa­glabāšanas daļas, bet 1996. gadā Aizkraukles un Ogres daļas apvienoja. 1994. gadā arhīvs ieguva plašas telpas Jēkabpilī, Brīvības ielā 2A un Ogrē, Mālkalnes prospektā 10. Radās iespēja izveidot un labiekārtot glabātavas 1 060 m2 platībā.
     2006. gadā likvidēja Aiz­kraukles un Ogres rajonu dokumentu saglabāšanas daļas un dokumentus pārveda uz Jēkabpili, Zvanītāju ielu 72. Pašlaik Brīvības un Zvanītāju ielas glabātavu kopējā platība ir 1 290 m2, kurās uzkrāts virs 770 tūkstošiem glabājamo vienību.
    Saskaņā ar 2010. gadā  Latvijas Republikas Saeimas pieņemto jauno «Arhīva likumu», Jēkabpils zonālais valsts arhīvs 2011. gadā kļuva par Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienību. Šādu statusu tas ir saglabājis arī līdz šim.
    Jēkabpils zonālais valsts arhīvs sniedz pakalpojumus gan privātpersonām, gan juridiskām personām. Bez maksas tiek nodrošināta arhīva dokumentu, katalogu, uzskaites sarakstu un rokasgrāmatu izmantošana arhīva lasītavā, tiek sniegtas konsultācijas par arhīvā uzkrātajiem dokumentiem un to izmantošanu, kā arī konsultācijas arhīva uzraudzībā esošajām institūcijām lietvedības un arhīva darba jautājumos, organizētas un vadītas ekskursijas arhīvā, pieņemti dokumenti glabāšanā no uzraudzībā esošajām institūcijām. Arhīva darbinieki sniedz arī maksas pakalpojumus: saskaņā ar līgumu apstrādā un apraksta dokumentus, sagatavo sociāli tiesiskas izziņas, pieņem glabāšanā likvidējamo un reorganizēto juridisko personu dokumentus, konsultē un sniedz metodisko un praktisko palīdzību privātstruktūrām lietvedības un arhīva darba jautājumos.
    Lai, sastādot dokumentus, tos pareizi noformētu un valsts glabāšanā nonāktu tikai kvalitatīvi dokumenti ar arhīvisku vērtību un juridisko spēku, arhīva darbinieki sniedz metodisko un praktisko palīdzību juridiskajām un fiziskajām personām dokumentu uzskaitē, saglabāšanā un izmantošanā. Uzraudzības darbs tiek organizēts, ievērojot cikliskumu lietu nomeklatūru saskaņošanā, kā arī tiek nodrošināts uzziņu sistēmas dokumentu iesniegšanas periodiskums. Arhīva uzraudzībā pašlaik ir 230 institūcijas – Aizkraukles, Jēkab­pils un Ogres novadu valsts iestādes, pašvaldības un to iestādes un uzņēmumi. 
Arhīvā ir uzkrāti Aiz­kraukles (līdz 1990. gadam – Stučkas), Jēkabpils un Ogres rajonu padomju okupācijas  režīma vietējo valsts varas un pārvaldes iestāžu, uzņēmumu, organizāciju, kolhozu, padomju saimniecību, rūpnīcu, fabriku, kā arī mā­cību, veselības aprūpes, kultūras iestāžu un organizāciju lietas no 1944. līdz 1991. gadam. Tāpat glabātavu plauktos ir atrodami likvidēto Jēkabpils un Ogres apriņķu, Jaunjelgavas, Neretas, Krustpils, Līvānu un Pļaviņu rajonu iestāžu un Latvijas Republikas perioda Aiz-kraukles, Jēkabpils un Ogres rajonu valsts un pašvaldību institūciju un atsevišķu privāto uzņēmumu dokumenti.
Savdabīgs un interesants ir akadēmiķa Sigismunda Timšāna personīgais fonds – savāktie dokumentārie ma­teriāli un grāmatu krājums, ko viņš uzticējis glabāt mūsu arhīvā.
     Neatņemama arhīva dar­ba sastāvdaļa ir dokumentu popularizēšana  un izmantošana. Šajā jomā galvenā vērība tiek pievērsta klientu apkalpošanas kvalitātei – izziņu sagatavošanai noteiktos termiņos, konsultāciju sniegšanas un pētnieku ap­kalpošanas līmenim, orientējoties uz e-pakalpojumiem.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas radās nepieciešamība pēc dokumentiem, lai atjaunotu īpašumtiesības, veiktu īpašumu denacionalizāciju, pārrēķinātu pensijas. Tādēļ pa-lielinājās pieprasījumu skaits. Tā 1989. gadā tika iz­sniegtas 1 093 izziņas, 1990. gadā – 1 480, 1992. gadā – 3 540, kas ir lielākais līdz šim izsniegto izziņu skaits gada ietvaros, bet 2023. gadā arhīva darbinieki izsniedza 1 170 izziņas. Pēdējā laikā ir pieaudzis tieši darba stāža apliecinošo izsniegto izziņu skaits, jo ir gadījumi, kad pat daži mēneši ir būtiski izšķirīgi lielākas pensijas aprēķināšanai, kas var arī būt darbs skolēnu brīvlaikā vasarā.
       Savukārt arhīva lasītavu izmanto tie apmeklētāji, kuri vēlas iepazīties ar dokumentiem, pētīt tos. Ja pirms Covid-19 laika lasītavu apmeklēja 40–50 lasītāji gadā, tad tagad to skaits ir nedaudz samazinājies. Pa-rasti tie ir vēstures pētnieki, skolēni, studenti, kam ne­pieciešama informācija  zi­nātniskiem pētījumiem. Tagad populāra ir  interese par radurakstiem. Šiem dzimtas vēstures pētniekiem arhīvs piedāvā pēckara laikā veidotus dokumentus – saimniecību uzskaites grāmatas, mājasgrāmatas, personas lietas un citus. Lasītavas pakalpojumus izmanto arī valsts un pašvaldības iestāžu un juridisko personu darbinieki, lai iegūtu ziņas, kas nepieciešamas savas iestādes vēstures pētīšanai vai lai sagatavotu informāciju par kādu jautājumu darba vietas uzdevumā.
      Svarīgi ir veidot saikni starp sabiedrību un arhīvu, informēt to par arhīva plauktos uzkrāto. Padomju totalitārā režīma sabrukums un Latvijas valstiskuma at-jaunošana  pavēra iespēju sabiedrībai atgādināt par piemirstiem vai pavisam aizmirstiem notikumiem. Tāpēc arhīva darbinieki uzsāka dokumentu izstāžu veidošanu. 90. gadu otrajā pusē tika sagatavota izstāde par pēckara laika skarbajiem notikumiem Jēkabpils apriņķa laukos, kas izraisīja sa­biedrības interesi. Skolu jaunatne tika iepazīstināta ar savas tautas noklusēto vēsturi. Atzinīgus vārdus par izstādi Viesu grāmatā ir ierakstījuši Jēkabpils lauksaimniecības tehnikuma audzēkņi: «(..) Patiess prieks par to, ka arhīvs atrod laiku un iespējas apkopot un parādīt tik interesantus materiālus. Mums kā topošiem juristiem un lietvežiem bija lietderīgi iepazīties ar tā laika juridisko satura veidojumu un dokumentu lietvedības noformējumu. Izstā­des materiāli ir kaut kas jauns un iepriekš neredzēts, jo agrākajā saskarē ar vēsturi mums nebija iespējas ar tiem iepazīties (..).»
       Daudzveidīga materiāla ziņā bija izstāde par padomju okupācijas varas realizēto politiku Jēkabpils rajonā un ne mazāk interesantas – par Atmodas laika norisēm Jē­kabpils rajonā, par Jēkabpils pilsētas,  pagastu un skolu vēsturi un citas. Daudzas no tām tika veidotas sadarbībā ar Jēkabpils pilsētas bibliotēku.
Jaunās informācijas tehnoloģijas ne tikai atvieglo arhīva darbu, bet arī ievieš būtiskas pārmaiņas ikdienas paradumos un veidā, kā strādājam. Tehnoloģijas ļauj veikt darbu attālināti, sniedz iespējas komunicēt ar kolēģiem tiešsaitē. Vienotās valsts arhīvu informācijas sistēmas  un arī dokumentu vadības sistēmas «Namejs» ieviešana arhīva darbiniekiem prasa apgūt jaunas zināšanas un iemaņas, pa­augstināt savas profesionālās prasmes. Tāpēc pēdējie gadi mums ir kļuvuši par profesionālās pilnveides laiku, piedaloties Latvijas Nacionālā arhīva un citu institūciju rīkotajās mācībās un semināros. 
     Arhīvā esam 10 darbinieki – 3 ierēdņi, 6 līgumdarbinieki un viens tehniskais darbinieks. Te strādā arī Arhīvu inspekcijas reģionālā inspektore Inese Burda. Gadu gaitā ir mainījies darbinieku  skaits: ja 1964. gadā strādāja 5, tad 90. gados – jau 10 arhīvisti, bet 2000. gadā bija lielākais skaits arhīva vēsturē – 19. Turp­mākajos gados reorganizācijas rezultātā nodarbināto skaits saruka.
     Arhīva kolektīvs ir pateicīgs ilgstošajām arhīva vadītājām, kuru gan vairs nav mūsu vidū – Dzintrai Kalējai un Ausmai Kalniņai. Viņu profesionalitāti savā laikā augstu novērtēja arhīvu sistēmas vadība un klienti. Tā par A. Kalniņas augsto profesionalitāti un attieksmi pret apmeklētājiem raksturo citāts no arhīva klientes atzinības, ko viņa bija nosūtījusi arhīvu sistēmas vadībai: «Ne jau visur un vienmēr iestāžu darbinieki ir tik atsaucīgi. Tāpēc patīkami, ka Jūsu vadītajā iestādē strādā laipna, kompetenta speciāliste – Ausma Kalniņas kundze, kura darbu veic godprātīgi, daudz labestības ziedojot saviem klientiem. Paldies viņai par cilvēcību!» 
     Ar arhīvu darba gaitas ilgstoši saistījusi direktore Gunta Pašuna. Pirmā un vienīgā darbavieta arhīvs ir Inesei Ancītei, Pēterim Klišam un Silvijai Lapiņai. Ilgi arhīvā strādā Sarmīte Krūmiņa, Rudīte Krūmiņa, Daiga Vēsma Ģēģere, Zita Smiļģe, Ingrīda Kreicberga. Arī jaunpienākušās darbinieces Anda Sloga un Agita Šmite ir parādījušas sevi kā perspektīvas arhīva speci­ālistes. Varam būt gandarīti, ka visi kopā esam vienota komanda, kas spējīga veikt arhīva pamatuzdevumus. 
     Jubilejas reizē sakām paldies Latvijas Nacionālā arhīva direktorei un darbiniekiem, kas veicina arhīvu sistēmas un Jēkabpils zonālā valsts arhīva attīstību, sniedz praktisku un metodisku palīdzību. Lai veiksme mūs visus pavada nākamajās desmitgadēs!
    Izsakām pateicību arī ie­stādēm, kuras veiksmīgi sadarbojas ar arhīvu, lai no­drošinātu kvalitatīvu darbu ar dokumentiem. 
     
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (3)

  1. ciniķis
    ciniķis
    pirms 2 mēnešiem

    Neapskaužu to kungu 8 .martā...

    Atbildēt
  2. he
    he
    pirms 2 mēnešiem

    Ikdiena jau nav vieglāka.

  3. prusaks
    prusaks
    pirms 2 mēnešiem

    Neteikšu neko, bet gaidīšu Goga vērtējumu.

    Atbildēt

Pievienot komentāru