Sēlisko garu var izjust gan cilvēku raksturā, gan dzīves redzējumā un paražās
Maija Bataraga-Vilka, bijusī Salas tautas nama vadītāja, bet šobrīd – Jēkabpils novada Kultūras pārvaldes direktora vietniece, dzimusi un augusi Jēkabpilī, ar saknēm Latgalē, daļiņa sirds atdota Sēlijai. Sarunā ar BD Maija pauž savu skatījumu par sēliskajām vērtībām un uzsver vietējo kopienu nozīmi identitātes apzināšanā. Saruna notika, Maijai vēl esot Salas tautas nama vadītājas amatā.
– Vai, jūsuprāt, Sēlijas novada nākotne ir atkarīga no pagātnes apzināšanas un popularizēšanas? Kā to visveiksmīgāk izdarīt?
– Vēlētos nedaudz precizēt – tāda kā Sēlijas novada nemaz nav, bet ļoti liela vēlme reformu procesā to izveidot bij’– neatbalstīja. Pareizi pēc Latviešu vēsturisko zemju likuma: latviešu vēsturiskā zeme – Sēlija.
Atbildot uz jautājumu, gribu teikt, ka nav nākotnes, nezinot pagātni. Lai pastāvētu, mums ir jāapzinās savas saknes un to vēsture. Protams, ir jārunā un jāstāsta vēsture, cilvēki ir jāiepazīstina ar Sēlijas kultūrvidi. Ir jāzina sēļu pamatvērtības. Kā to veiksmīgāk izdarīt? Jauniešiem un jaunajai paaudzei tas noteikti ir jādara interaktīvā veidā, izmantojot šodienas tehnoloģijas ar virtuālās realitātes atainojumu. Vai es to atbalstu – īsti nē, jo es esmu par tiešu komunikāciju ar cilvēkiem, kas pārzina sēļu tradīcijas un kultūru.
– Cik svarīgi vietējiem iedzīvotājiem apzināties, ka valsts un pašvaldība par viņiem domā arī sēliskuma kontekstā, un kāds tam var būt rezultāts?
– Jebkuram cilvēkam ir tīkami, ka viņš tiek atzīts un novērtēts – tātad viņš savai valstij un savai pašvaldībai ir vajadzīgs, nozīmīgs. Ja valsts un pašvaldība atbalsta iedzīvotājus sēliskuma kontekstā, tas nozīmē, ka ir iespēja saņemt atbalstu gan finansiāli, gan materiāli, kas ļauj sēļu materiālo un nemateriālo mantojumu saglabāt jeb tas sokas vieglāk. Ja nedomā, tas jau nenozīmē, ka sēliskā identitāte pazudīs. Būs tāpat kopienas, kas cīnīsies par sevi un savu nākotni un meklēs iespējas to turpināt. Jā, būs grūtāk, bet viss ir iespējams, ja nenolaiž rokas.
– Kam ir svarīgāka loma sēliskās identitātes apzināšanā, kopšanā un popularizēšanā – valstij, pašvaldībai, nevalstiskajām organizācijām, biznesa struktūrām, vietējām kopienām vai kam citam?
– Viennozīmīgi – vietējās kopienas, tad nevalstiskās organizācijas, kam sēliskā identitāte ir tiešais mērķis, jo valsts un pašvaldības galvenais uzdevums ir sekmēt labvēlīgus sociālekonomiskos apstākļus vietējo kopienu pastāvēšanai un izaugsmei, jo vietējās kopienas ikdienā uztur sēļu vēsturisko zemju un kultūrtelpu identitāti un kultūrvēsturisko vidi. Biznesa struktūrām būs mērķis gūt peļņu uz sēļu identitātes, bet tā rezultātā sēļi iegūst plašāku atpazīstamību. Vai tas būs ar pozitīvu vai negatīvu nokrāsu, tas jau būs atkarīgs no uzņēmēja.
– Kā, jūsuprāt, panākt vēsturiskās Sēlijas sadrumstalotības pārvarēšanu?
– Es neteiktu, ka Sēlija ir sadrumstalota. Ko varu stabili teikt – norit Sēlijas kongresi par nozīmīgām tēmām, kā arī reizi gadā visi novadi pulcējas Sēlijas novadu apvienības tautas mākslas svētkos «Sēlija rotā», kas šogad 23. jūlijā Jēkabpils novada Sēlpils pagasta Zvejnieklīcī izskanēs kā Sēlijas dziesmu un deju svētki «Sēlija rotā». Sēlijas kopienas ir vienas no spēcīgākajām Latvijas teritorijā, kas savstarpēji sadarbojas.
– Kas ir tas, ar ko Sēlija jau var lepoties kā paveiktu, bet kas vēl darāms?
– Varu teikt no kultūras puses, ka mums ir skaisti svētki «Sēlija rotā», Dziesmu un deju svētkos mēs gājām jau zem zīmes «Sēlija» (pirms Latviešu vēsturisko zemju likuma). Deju repertuārā ir Sēļu valsis, koru repertuāros ir sēļu komponistu darbi, kā arī mākslinieki publiski atzīst, ka ir sēļi un nāk no Sēlijas. Kopienas, kas aktīvi strādā un uztur identitāti un esošo kultūrtelpu – tas ir mūsu lielākais spēks. Mums ir oficiāls Sēlijas karogs.
Pirms reformām bija nodibināta Sēlijas novadu apvienība, kuras mērķi bija Sēlijas ekonomiskās attīstības veicināšana; Sēlijas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšana, nostiprināšana, popularizēšana un izmantošana reģiona atpazīstamības un tūrisma attīstībai; kopīgu uzdevumu risināšana un savu interešu aizstāvēšana valsts līmenī; sadarbība kopīgu projektu realizācijai; kopīgu pasākumu organizēšana. Šogad nodibināta biedrība «Sēlijas asociācija», kas ir Sēlijas pašvaldību, vietējo kopienu, biedrību un nodibinājumu, kā arī pilsoniski aktīvu Sēlijas iedzīvotāju un Sēlijas idejas atbalstītāju sadarbības platforma, kas pārstāv Sēlijas intereses un pauž tās nostāju jautājumos, kas skar šo reģionu. Biedrības mērķi ir veicināt Sēlijas attīstību visās jomās, stiprināt sēļu identitāti un sekmēt dažādu institūciju un sabiedrības sadarbību Sēlijas vēsturiskās zemes un tās iedzīvotāju izaugsmei.
– Vai Salas pagastā var izjust sēlisko garu? Kā jūs pati to izjūtat?
– Strādājot nu jau bijušajā Salas novadā, sēlisko garu visspēcīgāk izjutu Sēlpils pagastā, bet jebkurā gadījumā sēlisko garu var izjust gan cilvēku raksturā, gan dzīves redzējumā un paražās. Pati sevi es nedefinēju par sēli, jo saknes man ir Latgalē, bet dzimusi un augusi esmu Jēkabpilī, kur ar sēļu kultūru man saskarsmes nebija. Sēļu kultūru es sāku iepazīt tikai 2012. gadā, kad sāku darbu Salas kultūras namā, un joprojām to iepazīstu. Man tas patīk!
***
«Ja dzīvosim tikai savā viensētā, sēliskuma nebūs»
Biedrības «Holista» dalībniece Inga Āriņa – par sēlisko identitāti pagastā un novadā
«Nevalstiskās organizācijas ir liela platforma, kur izpausties, lai pilnveidotu un attīstītu savu novadu. Projekti, pieredzes apmaiņas... Informācijas ir ļoti daudz, un tie cilvēki, kas grib, atrod šo informāciju un dara. Diemžēl tādi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi,» teic Salas pagasta biedrības «Holista» pārstāve Inga Āriņa.
«Laiki mainās, laikmeti mainās, taču neatkarīgi no tā faktiski viss, kas valstī notiek, ir atkarīgs no valdības lēmumiem. Līdz ar to novada nākotne vairāk ir saistīta ar reformām. Savulaik mums bija Salas novads ar savu karogu, saviem simboliem, stāstu par novadu... Protams, bez vēstures nav nākotnes, bet ko mēs pieredzam? Ir kārtējā reforma, tiek izveidoti novadi, un pēc kāda laika atkal viss mainās,» norāda Inga.
Pilsētniekam ir grūti «iekāpt laucinieka zābakos»
Viņa pauž prieku, ka Sēlija kā reģions beidzot ir vienlīdzīgs ar Vidzemi, Zemgali, Latgali un Kurzemi. «Sēlijas novada kā tāda jau nav, piemēram, ir Jēkabpils novads. Mums ir tikai Sēlijas reģions, un mēs esam Jēkabpils novadā. Mūsu ierosinājums, ar ko «Holista» pirms nepilniem diviem ga-diem vērsās pie Valsts prezidenta Egila Levita, bija šāds: Salas novadu nepievienot Jēkabpilij, bet izveidot atsevišķu Sēlijas novadu, ievērojot vēsturisko būtību. Esam par to, lai ir Sēlijas novads, lai, piemēram, tīri finansiāli neesam sasaistīti ar Jēkabpili, kur ir pilnīgi cita «virtuve» un citas intereses. Viena lieta ir saimniekot pilsētā, bet, kad jāpaņem klāt laucinieks, pilsētniekam ir grūti «iekāpt laucinieka zābakos» un izprast viņu gan domās, gan darbos, gan kopējos mērķos. Lielās pilsētas, piemēram, Aizkraukli un Jē-kabpili Sēlijas novadā nevajadzētu iekļaut, savukārt Viesīti un Aknīsti, mazās pilsētas, būtu jāiekļauj,» uzskata Inga.
«Holista» rosina arī pievērsties senākam nosaukumam: Sēlenes zeme, Sēļu zeme vai Selonija. Varētu likt arī Augšzemi, kā tas jau reiz vēsturiski bijis. Taču ne Sēlija. «11 gadus nodzīvoju Sēlijas ciemā, Sēlpils pagastā, kur savulaik bija kolhozs «Sēlija», līdz ar to šis nosaukums Sēlija vairāk asociējas konkrēti ar šo vietu. Mūsu gadījumā novadam ir tāds pats nosaukums kā ciematam, un tas rada sadrumstalotību manī pašā un arī citos iedzīvotājos. Vienotību varētu radīt nosaukums, kurā nav apdzīvotas vietas nosaukuma. Jā, man ļoti patīk Sēlijas ģerbonis, tad, lūdzu, izpētām un ieliekam savam novadam majestātisku nosaukumu. Piemēram, Selonijas lauku teritorija, jo briedis jau nedzīvo pilsētā, staigā pa laukiem, mežiem, un šis simbols jau liecina, ka esam ar vienu kāju laukos. Vai arī Augšzeme – kā Kurzeme, Zemgale, Vidzeme. Vienmēr jau visu var pamainīt,» atzīst Inga.
Identitātes trūkums kavē sakopt savu zemi, savu stūrīti
Ingas redzējumā ir svarīgi apzināties savu identitāti, bet, ja nebūs garīgo pamatvērtību, cieņas, pateicības, apzinātības, sadarbības, darīšanas..., tad identitāte arī kļūst mazsvarīga. Biedrība «Holista» katru gadu Salas birzītē rīko talkas, lai cilvēkiem būtu, kur atpūsties un pavadīt brīvo laiku. Pirmo reizi atnāca 60 iedzīvotāju, lai sakoptu «džungļus», taču ar katru gadu aktivitāte mazinās. «Cilvēkiem trūkst identitātes, piederības sajūtas savai vietai, vēlmes sakopt savu zemi, savu stūrīti, lai mēs varētu dzīvot kopā. Ja mēs dzīvosim tikai savā viensētā, nebūs arī tā daudzinātā sēliskuma. Ja nenotiks kopīgi kultūras pasākumi, kopīga strādāšana, kopīga talkošana, vingrošana, kopā iešana ne tikai tāpēc, ka apstiprināja projektu un piešķīra naudu... Nepietiek vien sarīkot pagasta svētkus, padancot... Svarīga ir kopā būšana un strādāšana tāpat ar prieku, sabiedrībai, kopīgi kopienās un vienkārši neko neprasot pretī «kas man par to būs?», lai sakoptu savu dzimto Latviju, kur pēc kopā padarīta darba ēdam uz ugunskura gardi uzvārīto zupu un saprotam to kopīgo svētuma, svētku un gandarījuma sajūtu. Jo tikai tā var veidot arī savu sēliskumu caur piederību šai vietai vai viedo ciemu. Viss jau sākas no katra mums. Tikai no manis veidosies kopiena, tikai no manis veidosies biznesa struktūra, nevalstiskās organizācijas, un arī pašvaldību un valsti pārstāvam mēs paši. Kā agrāk ievēlēja svarīgos amatos: tie bija ļaudis, kas pagastā bija darītāji, kuriem sava sēta sakopta, iegūstot apkārtējo uzticību, lai ietu tālāk. Tikai tad, kad esi sevi pierādījis savos darbos, tikai tad tev ir tiesības doties tālāk,» uzskata Inga.
Nevalstiskās organizācijas ir maza, uz sabiedrisko labumu orientēta struktūra, kas pakļauta valstiskajiem noteikumiem. Taču, lai virzītu kādu ideju, ir nepieciešama kopienas, tautas vienotība, atbalsts, jo viens tu to nespēj. Jābūt komandai. Ingai ļoti patīk, kā strādā kopienu sadarbības tīkls «Sēlijas salas», kam ir labas iestrādnes attīstīt un darboties kopā, apvienojot biedrības, iedzīvotājus, pat viesus no ārzemēm, tādējādi nest un godam parādīt Sēlijas zemi, Latviju un mūsu ļaudis.
Katrs atbalsts biedrībai ir ļoti svarīgs, jo nevalstiskā organizācija viena nevar pastāvēt. «Jā, ir lieliski, ja izdodas īstenot labu projektu, taču tas ir jāturpina uz-turēt. Brīvprātīgās talkas, brīvprātīgie mecenāti, ziedotāji... Caur savu pieredzi es lieliski izbaudu Visuma nosacījumus: ja tu darbojies, kalpo sabiedrības labā, dari labos darbus, finanses atnāk pa citu ceļu, nu tā ir sadarbošanās, jo Dieviņš visu redz. Šī ir tā garīgā vērtība, ko cilvēki neapzinās un negrib redzēt, jo esam kļuvuši pārāk materiālistiski un patērētāji un esam aizmirsuši seno ļaužu un senču pamatvērtības, kas kā kultūrvēsturiskais mantojums izskan teju katrā latvju dainā: «Ar Dieviņu druvā gāju, Ar valodu sētiņā,» teic Inga.
***
Jāļauj Sēlijas novadam skanēt plašāk!
Par sēlisko sakņu saglabāšanu un popularizēšanu saruna ar Salas pagasta iedzīvotāju mākslinieku Ziedoni Bārbalu
«Cik piesātinātas krāsas ir Zasā un cik gaišas Sēlpilī! Tas redzams bērnu darbos, tie ir atšķirīgi kolorītā, krāsā, jo gluži vienkārši gaisma Zasā un Sēlpilī krīt savādāk,» teic Salas pagasta iedzīvotājs un Jēkabpils Mākslas skolas direktors Ziedonis Bārbals, uzsverot, cik mākslinieciskās dabas niansēs dažādi izpaužas Sēlijas novada pagasti.
Ziedonis pauž gandarījumu par nesen apstiprināto Sēlijas ģerboni, kas kopā ar karogu simbolizē Sēlijas novadu. «Prieks, ka mēs esam piederīgi sēļiem un varam pastāvēt kā atsevišķs vēsturiskais novads, jo tiešām esam atšķirīgi gan no Zemgales, gan no Latgales, gan no Kurzemes, gan no Vidzemes,» atzīst mākslinieks.
Sēlis ir līdzīgs lūsim – mierīgs, bet nikns cīņā
Esam citādi ne tikai ainaviski: ja Latgali atpazīstam pēc tās zilajiem ezeriem, tad Sēlijas daba, atšķirībā no citiem novadiem, ir ar kalnu pauguriem bagāta ainava, to spilgti var redzēt Ziedoņa gleznās. Arī kultūrā, mākslā, literatūrā mēs izceļamies ar sēliskajiem akcentiem, izloksni, apvidvārdiem, krāsām, lietišķo mākslu, amatniecību, iedzīvotāju iekšējo būtību. «Sēlis ir līdzīgs lūsim, pieticīgs, kluss, mierīgs, bet, ja viņam uzbruks, cīnīsies ar visiem nagiem,» norāda mākslinieks.
Pēc Ziedoņa domām, visaktīvāk kultūras dzīve noris Viesītē, tāpēc, viņaprāt, tā varētu būt Sēlijas kultūras galvaspilsēta. Jēkabpilī ir bijis un joprojām ir daudz kultūras uzslāņojuma. «Lai saglabātu sēļu mantojumu, sava artava jāsniedz ikvienam, tam jābūt kopdarbam. Jāsāk ar gara mantu saglabāšanu mākslā, kultūrā, literatūrā. Jāizveido vēstures un kultūras karte, ar ko mazie pagastiņi cits no cita atšķiras. Vajadzētu arī izpētīt krāsas, rakstus, ko mūsu senči ieadījuši cimdos un ieauduši tērpos. Piemēram, Austras koks, saules ceļa un pasaules kārtības simbols, vissenākā zīme, nāk no mūsu puses un bieži tiek attēlota senču kultūrā,» stāsta Ziedonis.
Vienotība un sanākšanas prieks Sēlijas plenēros
Mūslaiku jaunās tehnoloģijas īpaši neveicina cilvēku komunikāciju klātienē, tāpēc vēl jo vairāk ir svarīgi izzināt senās tradīcijas, kas ir lielisks, visas paaudzes vienojošs, ja tā var teikt, elements. Sēlijas un arī citu pilsētu, novadu mākslinieki rod sanākšanas prieku Sēlijas plenēros, kas norisinās jau divdesmit trīs gadus. Plenērus rīko māksliniece Ligita Caune, kura labi runā sēļu izloksnē, un tā ir iespēja būt vienotiem, kā arī atcerēties tos māksliniekus, kuru saknes rodamas Sēlijas novadā.
Tikpat nepieciešams ir apzināt tos ļaudis, kuri šobrīd savu dzīvi velta izglītībai un kultūrai, un tieši tāpēc Jēkabpilij, kā uzskata Z. Bārbals, ir vajadzīga sava izstāžu zāle, kas ļautu vairāk pastāstīt par topošajiem vietējiem talantiem. Jēkabpils Mākslas skolā mācās pilsētas un tuvākās apkārtnes bērni, taču skola lepojas arī ar savām trim filiālēm: Atašienē, Aknīstē un Zasā. Sēļiem raksturīgā pacietība šeit izpaužas filigrānos grafikas darbos un spējā saskatīt detaļas, sīkumus.
Vēl sēļiem, kā stāsta Ziedonis, raksturīga smalkjūtība, sapratne un gādība. «Patīk palepoties, un tas man sēļu raksturā ļoti patīk, bet tajā pašā esam pieticīgi, pat ļoti pieticīgi. Turklāt ar nelieliem resursiem spējam paveikt daudz. Tas vēsta par mūsu lieliskajām darba spējām: ja izdomās kaut ko, tad dosies tajā virzienā ar visu apņēmību. Sēļi ir darbīgi, kā arī lieli domātāji, ko apliecina mūsu talantīgie zinātnieki un literāti,» saka Z. Bārbals.
Viena tauta, bet esam tik dažādi!
Katrs novads ar saviem ļaudīm Latviju padara neatkārtojami skaistu, un visiem, kopā satiekoties kādos svētkos vai sanākšanās, atliek vien nosacīt: viena tauta, bet esam tik dažādi! «Kad tiekamies ar kolēģiem Mākslas akadēmijā, viegli top skaidrs, kurš no kura novada nāk,» pauž Ziedonis. Katra pilsēta, pagasts ir ar savu vēsturi, noskaņu, raksturu. «Esmu mācījies Bauskā un Viļānos, nevaru tās salīdzināt ar Jēkabpili. Pats esmu dzimis Daugavas otrā krastā, Pļaviņās, taču man ļoti patīk apzināties savu piederību sēļiem,» teic Ziedonis.
Kā labāk pastāstīt par Sēlijas novadu, kā to izcelt citu vidū? «Piedalos plenērā Ķeipenē, un tur mākslinieki savus darbus krāj, viņiem ir savi fondi. Arī mums varētu būt šādi uzkrājumi. Arī to mēs varētu īstenot, lai popularizētu savu Sēliju. Zinu, ka bibliotēkas nodarbojas ar vēsturisko materiālu uzkrāšanu un sēliskās vides izkopšanu, popularizēšanu, bet gribētos, lai tas notiek vairāk. Prieks, ka mūsu apkārtnē ir daudz mūzikas un mākslas skolu, un tas vien parāda, ka ir interese par kultūru,» uzskata Ziedonis.
Viņš ar prieku stāsta par mākslinieku darinātām etniskajām zīmēm, ko novērojis, ceļojot, piemēram, pa Vidzemi. Tās ir novietotas dažādās vietās gan pilsētās, gan laukos. «Šādas etniskās zīmes var redzēt arī mūsu pusē, un tā ir brīnišķīga ideja, kas skaistāku padara visu novadu,» spriež Ziedonis un secina, ka šo ieceri vajadzētu turpināt, uzsverot sēlisko. Tāpat skolās vajadzētu mācīt sēlisko izloksni, lai iepazītu savu vietējo kultūru.
***
Vai un kā, jūsuprāt, līdz ar Sēlijas novada izveidi mainījusies sēliskā pašapziņa? Un vai uzņēmējdarbībā, tūrismā ir novērojams, ka Sēlijas vārds tiek vairāk izmantots, izcelts?
Guntars no Salas pagasta:
– Prieks, ka mūsu pusē ir jauni cilvēki, kuri pievēršas tūrismam, popularizējot Sēliju. Atzinīgus vārdus gribu veltīt Avotiņu ģimenei, kas bijušajā Raiņa klubā Sēlpils pagastā izveidojusi brīvdienu māju «Sprīdīši», aicinot iepazīt arī skaistākās un nozīmīgākās vietas, kas saistītas ar sēļu vēsturi tuvākajā apkārtnē.
Agnese no Salas pagasta:
– Likvidējot Sēlijas novadus (Viesītes, Aknīstes, Salas) un pievienojot tos Jēkabpilij, nekas vairs netiek attīstīts. Nu naudas nav kaut vai, piemēram, svētku un gadatirgu organizēšanai. Mazo pilsētiņu un pagastu lielākā reklāma un tūristu piesaiste bija tieši iksezonas gadatirgi, kuros piedalījās amatnieki, podnieki un citi mazie uzņēmēji. Līdz ar to sēliskā pašapziņa tiek noniecināta, bet es ceru, ka pienāks tāds brīdis, kad varēsim lepoties ar Sēlijas novadu un Latviju kopumā!
Inga no Salas pagasta:
– Līdz ar Sēlijas novada izveidi noteikti šīs puses ļaudīm ir augusi sēliskā pašapziņa, tikai žēl, ka teritoriālās reformas gaitā tomēr nepieļāva Sēlijas novada izveidi, taču Sēlijas līdzvērtīga nostādīšana blakus pārējām četrām vēsturiskajām zemēm, neapšaubāmi, priecē. Kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanu noteikti veicina kopīgi pasākumi, piemēram, 23. jūlijā gaidāmais pasākums «Sēlija rotā» Zvejnieklīcī. Tiek īstenotas dažādas sabiedriskās iniciatīvas Sēlijas identitātes stiprināšanā, iedzīvotājiem dota iespēja izteikties, iesaistīties ar idejām Sēlijas ģerboņa tapšanā. Vairākas nevalstiskās organizācijas strādā pie projektiem visas Sēlijas robežās. Sēliskais sāk parādīties arī uzņēmējdarbībā, piemēram, laivu noma «Sēlijas laivas» Aknīstē, «Sēļu vārdi» Bebrenē, kas veido audumu apdruku ar tekstiem sēliski, kafejas «Alīda» dzēriens «Sēlija» no Elkšņiem.
***
Jau kopš 20. gs. sākuma Salas un Biržu pagastā ir vākta folklora, nostāsti, iedzīvotāju atmiņas un iesūtīti Latviešu folkloras krātuvei (LFK). 2016. gada jūlijā 29. zinātniskās ekspedīcijas dalībnieki viesojās pie teicējas Zelmas Brunovskas un pierakstīja viņas stāstījumu.
Foto no LFK krājuma
***
Salas pagasts
- Līdz 12. gs. beigām tagadējā Salas pagasta teritorija ir sēļu apdzīvota. 19. gs. pagasts ietilpa Jaunjelgavas (Fridrihštates) apriņķī, no 20. gs. 20. gadiem – Jēkabpils apriņķī. Tā kā arī Rīgas apriņķī bija Salas pagasts, tad 1925. gadā tika pārdēvēts par Ābeļu pagastu. 1945. gadā Ābeļu pagastā izveidoja Ābeļu, Ezera un Salas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1975. gadā Salas ciemam pievienoja Biržus, bet daļu ciema teritorijas pievienoja Jēkabpilij. 1977. gadā Salas ciemam pievienoja daļu Viesītes lauku teritorijas. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 1991. gadā daļu pagasta teritorijas pievienoja Viesītes lauku teritorijai. 2009. gadā Salas pagasts tika apvienots ar Sēlpils pagastu, izveidojot Salas novadu. 2021. gadā Salas novadu iekļāva Jēkabpils novadā. Mūsdienu Salas pagasta teritorijā vēsturiski atradās divas lielās muižas – Biržu (Groß-Buschhof) un Salas (Holmhof), kā arī Līkumu, Mālkalnu, Dzelznavas u.c. pusmuižas.
- 1836. gadā atvērta pirmā skola. Iedzīvotāju skaits 1927. gadā – 2 321; 2007. gadā – 3 321; 2022. gada 1. janvārī – 2 733.
-
Kurzemes hercoga Jēkaba laikā tagadējā Salas pagasta un tuvākās apkārtnes teritorija gūst spožu rūpniecisku uzplaukumu. Īpaši strauju saimniecisku izaugsmi pieredz Birži. Podvāzes krastā ir izveidota stikla manufaktūra, kaļķu un darvas cepļi, Ziemeļsusējas lejtecē uzbūvēts dzelzs kausēšanas ceplis, darbojas vara kausētava, enkuru un naglu kaltuves, zvanu un lielgabalu lietuves, kālija un ziepju vārītavas un citas ražotnes. Dzelzs ceplim zemnieki iegūst purva rūdu, bet stikla kausēšanai ikvienās mājās jākrāj pelni. Ražotnes vada ārzemju meistari, bet vienkāršos darbus tajās veic vietējie zemnieki. Daļa no saražotā paliek hercogistē, bet vairumu preču eksportē. Transportēšanai izmanto ūdens ceļu: uz Viesītes ezeru, tad - Viesītes, Mēmeles, Slocenes upes, Kaņiera ezers un uz jūru, kā arī pa Ziemeļsusēju uz Daugavu un tālāk uz Rīgu.
-
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
