Saukas baznīcai pērn apritēja 195 gadi
Tagadējā Saukas ev. lut. baznīca uzcelta 1827. gadā, un 2022. gadā tai apritēja 195. «Draudze Saukā dibinājusies 1547. gada 28. februārī pēc tā laika Kurzemes un Zemgales apgabala hercoga Gotharda Ketlera pavēles, lai viņa pārvaldāmajos apgabalos tiktu dibinātas draudzes un celtas baznīcas» (no grāmatas sērijā «Mūsu stāsti» «Atmiņu pavedieni» sadaļas «Saukas ev. lut. draudzes hronika»).
Pirmā baznīcas ēka, kas celta 1547. gadā, jau 1596. tika atzīta par vecu un nedrošu. Otro baznīcas ēku uzbūvēja 1636. gadā, tai bija salmu jumts un tornis, bet 1712. gadā arī tā jau bija kļuvusi par nedrošu koka ēku ar sabrukušu torni. 1725. gadā top trešā koka baznīca ar torni, bet 1803. gada beigās arī tajā tiek pārtraukti dievkalpojumi, un 1805. gadā to nojauc. Draudzei jādomā par ceturtās baznīcas celšanu, šoreiz no mūra. Bet vēl kādu laiku dievkalpojumi notiek Vecsaukas muižas rijā, tad – speciāli celtā šķūnī.
Jaunajai mūra baznīcai pamata akmens tika likts 1825. gadā. «Grūta bija tās uztaisīšana. Draudzes locekļiem bija ar zirgiem jāpieved baļķi, ķieģeļi, akmeņi. Skūtniekus deva bez skaita. Ap baznīcu tika taisīts mūris no akmeņiem. Tika izgatavoti vārtiņi ieiešanai un izejot. Mācītājs Ernests Vilchelms Rapps bija pirmais mācītājs šajā mūra baznīcā. Viņš nokalpoja Saukas draudzē visilgāk par visiem mācītājiem – 43 gadus.» (no grāmatas sērijā «Mūsu stāsti» «Atmiņu pavedieni» sadaļas «Saukas ev. lut. draudzes hronika»).
Kā stāsta Saukas ev. lut. baznīcas ilggadējais draudzes priekšnieks Valdis Piekuss, patlaban draudzē ir ap 70 locekļu – gan pēc skaita, gan pēc līdzdalības. Draudze, lai arī nav liela, darbojas aktīvi.
– Protams, arī mūsu darbībai pēdējos gados šķēršļus lika pandēmijas ierobežojumi. Bet nu, kad atkal var sanākt kopā, jūtams, ka cilvēki ir sapratuši šīs it kā pašsaprotamās lietas vērtību, proti, ka atkal varam brīvi sanākt kopā. Ar katru gadu dievlūdzēju lokā vairāk rodas gados jaunu cilvēku, notiek kristības, kāzas. Patlaban mūsu draudzē kalpo mācītājs Aleksandrs Ivanovs, dievkalpojumi notiek katra mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā. Diemžēl viņam bez mūsu draudzes ir vēl arī citas, un tāpēc mums jāsamierinās, ka, piemēram, Ziemassvētku dievkalpojums Saukas baznīcā notiek divos dienā. Bet šajā dienā ik gadu pie mums uz dievkalpojumu sabrauc gan mūsu pagasta cilvēki, gan no kaimiņu pagastiem, gan tie, kuri agrāk dzīvoja Saukā, bet tagad citviet. Acīmredzot, būt svētkos te, pie tuviniekiem, agrākajās vietās cilvēkiem ir svarīgi, – stāsta V. Piekuss.
2022. gadā draudze iesāka jaunu tradīciju – svētceļojumu, dodoties kājām uz Elkšņu baznīcu. Bijusi tikšanās ar Elkšņu draudzes pārstāvjiem, noritējis svētbrīdis pie Elkšņu baznīcas.
Baznīcas draudzes priekšnieks Valdis Piekuss BD stāstīja, ka par gados jaunu cilvēku dalību draudzes dzīvē un dievkalpojumos sūdzēties nevarot.
Baznīcas 195 gadus draudze atzīmēja ar draudzes dienas pasākumu, kuras laikā notika koncerts un tika stāstīti baznīcas vēstures stāsti līdz pat vakara tumsai. Draudzes priekšnieks uzsver, ka svarīga tēma šajās sarunās bijusi par draudzes un baznīcas izdzīvošanu varas maiņu laikā pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, kad padomju vara toreizējam mācītājam likusi veikt nodevas, sagatavojot kokmateriālus 300 m3 apmērā. Lai komunisti visus neizdzītu no dievnama, draudze šajā darbā gāja mācītājam palīgā. Šis dievnams padomju gados postījumus nav piedzīvojis, tomēr patlaban atsevišķi remonti un sakopšanas darbi būtu veicami.
V. Piekuss cer, ka gados jaunāko draudzes locekļu vidū atradīsies uzņēmīgi cilvēki, kuri spēs uzrakstīt kādu projektu, lai iegūtu lielāku naudu šiem remontiem, kas noderētu, kā teic draudzes priekšnieks, baznīcas uzskaistināšanai.
– Tomēr mēs negribētu radikālus modernizējumus, lai nepazustu mūsu dievnama senatnīgais gars. Ir diemžēl praksē redzēti tādi piemēri. Tagad jau gaidām Saukas baznīcas divsimtgadi un domājam, kā svinēsim to, un zinām, ka šī apaļā jubileja būs jāatzīmē ar kaut ko lielāku un vērienīgāku. Un, protams, aicinām arī jaunus draudzes locekļus ne tikai ziedot, bet arī darboties līdzi, – teic V. Piekuss.
Saukas pagasts
Saukas pagasts ir viena no Jēkabpils novada administratīvajām teritorijām. Atrodas novada rietumos, Saukas ezera krastā. Pagasta centrs atrodas Lones ciemā. Saukas pagasts robežojas ar Jēkabpils novada Viesītes, Elkšņu un Rites pagastu un Aizkraukles novada Neretas un Zalves pagastu. Rakstos Sauka pirmo reizi minēta 1565. gadā kā hercogistes muiža.
.JPG)
Saukas pagastmāja Lones ciema centrā. Kā stāsta pagasta pārvaldniece Sanita Lūse, Lonē, tāpat kā Saukā, daudzdzīvokļu mājās dzīvokļi nav pamesti vai izdemolēti.
Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā Saukas pagastā izveidoja Jaunsaukas, Lones un Saukas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Lones ciems ietilpis Neretas (1949–1956) un Jēkabpils (1956–2009) rajonos. Lones ciemam 1954. gadā pievienoja likvidētā Jaunsaukas ciema kolhoza «Rekords» teritoriju, 1968. gadā – Saukas ciema padomju saimniecības «Lone» teritoriju, 1975. gadā – daļu likvidētā Saukas ciema teritorijas, bet padomju saimniecības «Lone» teritoriju pievienoja Rites ciemam. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu, un tajā pašā gadā Lones pagastu pārdēvēja par Saukas pagastu. 2009. gadā Saukas pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Viesītes novadā. 2021. gadā Viesītes novadu iekļāva Jēkabpils novadā.
1935. gadā Jēkabpils apriņķa Saukas pagasta platība bija 251,8 km². Tajā bija 3 487 iedzīvotāji. 1995. gadā Saukas pagastā bija 857 iedzīvotāji. Patlaban pagasta platība ir 100,5 km², ūdeņi – 8,6 km². Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā iedzīvotāju skaits – 494.
Pagastā lielu teritoriju aizņem Saukas dabas parks (23,2 km²), apkārtnē dominē lapukoku un egļu meži, lauksaimniecības zemes. Reljefa un dabas apstākļu, ko dod Saukas ezera tuvums, dēļ pagasta teritorijā ir piemērota vide augļkopībai. Pastāv vairākas saimniecības, kas ierīkojušas ābeļdārzus un zemeņu laukus.
Nelielajā pagastā ir salīdzinoši daudz vietējo uzņēmēju: kooperatīvā sabiedrība «Ritenis» (lauksaimniecība), kooperatīvā sabiedrība «Poceri» (augļkopība, zemeņu audzēšana), zemnieku saimniecība «Odzāni» (augkopība, lopkopība), zemnieku saimniecība «Lejas Palsāni» (piena lopkopība), zemnieku saimniecība «Vilciņi» (mājputnu audzēšana), zemnieku saimniecība «Assi» (mazumtirdzniecība, SIA «Ārītes» (rožu stādaudzētava), zemnieku saimniecība «Ielejas» (piena lopkopība), zemnieku saimniecība «Lauka Zalači» (piena lopkopība), zemnieku saimniecība «Stūrīši» (augļu koku, zemeņu audzēšana), mājražošanas uzņēmums «Celmiņi» (melnā plūškoka produktu ražošana).
Ievērojami pagasta iedzīvotāji: Mārtiņš Buclers (1866–1944), dzimis Saukas pagasta «Juču» mājās, fotogrāfs, fotorūpnieks un mācību grāmatu autors; Aleksandrs Dauge (1868–1937), pedagogs un publicists, Latvijas Republikas izglītības ministrs (1921–1923); Pauls Dauge (1869–1946), latviešu zobārsts, grāmatizdevējs un sabiedriskais darbinieks; Kristaps Krišs Upelnieks (1891–1944) Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Kureļa grupas štāba priekšnieks, Latvijas Centrālās Padomes Militāras komisijas faktiskais vadītājs; Arvīds Žilinskis (1905–1993), komponists un pianists; Nikolajs Malcenieks (1916–1988), gleznotājs.
Laika periodā no 2006. līdz 2011. gadam, pateicoties vietējo novadpētnieku, Kultūrkapitāla fonda, Viesītes novada pašvaldības un Saukas sabiedriskā centra darbam un atbalstam, izdotas septiņas grāmatas sērijā «Mūsu stāsti», kas vēsta par Saukas pagasta vēsturi un cilvēkiem dažādos griezumos: «Dzērvieši, lonieši un saucieši laiku lokos», «Saimnieču grāmata» un «Dzeja» (2006), «Atmiņu pavedieni» (2008), «Mājvietas un ļaudis» (2009), «Atgriešanās» (2010), «Tuvumā un tālumā» (2011).
Skaista mums tā Lone!
Lones tautas nams laikā pirms Ziemassvētkiem bija svinīgi kluss.
Atceļā uz Jēkabpili piestājam pie Lones tautas nama. Tā saimniece Inta Malceniece todien ir Jēkabpilī. Mūs sagaida Edīte Sipoviča, kura te strādā gan par kurinātāju, gan pieskatītāju. Viņas abas ar Intu klubā saimnieko ik dienu. Kurina, pieskata.
Klubs todien ir kluss, saposts Ziemassvētku un Jaungada pasākumiem, kas gan šogad nebūšot vērienīgi, bet svētki ir svētki – jākužinās.
– Mums bija Jakušonoka koncerts, lielās balles nebūs. Cilvēku bija tiešām daudz – no Viesītes, Neretas. Bija gada nogalē arī bērnu pašdarbības koncerts, tāpat amatieru teātra no Neretas un Krustpils teātra «Savējie» izrādes. Tā ka palēnām viss notiek, – stāsta Edīte.
Viņa savulaik strādāja par pastnieci, bet tad, kad pasts pārgāja uz motorizēto piegādi, kā pati teic, Edītei ticis 1. aprīļa joks – atlaista no darba taisni 1. aprīlī. Drīz arī likvidēja pasta nodaļu kā tādu. Tagad pasta nodaļas ir tikai Neretā un Viesītē.
– Pastnieki ir superīgi! Visu, ko vajag cilvēkiem, atved: zāles, maizi. Tā savulaik strādāju es, tā tagad citi. Priekš tam jau tie pastnieki ir. Es tagadējo pastnieci Vitu Elksni bieži redzu grozāmies aptiekā. Pilna mašīna ar precēm, – viņa stāsta. Pašai pastnieces darba gaitas aizvadītas, braucot ar velosipēdu. Pilns aplis, kas, lai varbūt katru dienu nebija jānobrauc, bija nepilni 40 kilometri.
Uzdodu arī Edītei jautājumu par to, kas būtu darāms, lai jaunie nāktu šurp.
– Mēs nevaram sūdzēties: mums ir pilns ar šādiem te mazajiem, – viņa ar roku rāda rindiņā. – Ir Lonē bērni, ir jauni cilvēki, ir arī darbs. Tikai jāgrib strādāt. Nav tālu pilsētas, ceļš gluds – asfalts. Klubā tagad ir jauna mūzikas skolotāja, reizi nedēļā bērni nāk uz nodarbībām, un mazie jau uzstājās eglītes iedegšanas pasākumā. Dzīvo vietējie joprojām tepat, brīvu dzīvokļu mums nav, varbūt kādam stāv tukšs tas dzīvoklis pēc vecāku aiziešanas mūžībā, bet tomēr nepārdod. Vēl Lones centrā ir «Poceru» kopmītnes, kur agrākos gados talcinieki čumēja un mudžēja.
Edīte teic, ka viņai tepat ir labi, tepat Lonē, kur nodzīvoti jau vairāk nekā trīsdesmit gadi. Viņi abi ar vīru šeit ienākuši no Elkšņu pagasta.
Kas Lonei ir pievilcīgs?
.JPG)
Zaķu komanda ienācējus klubā sveicina pie pašām durvīm.
D. Gagunova foto
– Mēs, liels radu bars, esam pasākuši ceļot pa Latviju. Esam bijuši Liepājā, Ventspilī, Alūksnē, Gulbenē. Plānojam braucienus, lai visām paaudzēm no pusotra gada un skolas vecuma bērniem līdz manai mātei, kurai jau 77 gadi, būtu interesanti, lai mazie var pa atrakciju parkiem, lai tiktu izbraukt ar kuģīti. Sākām šādi ceļot kovida laikā pa tām dabas takām, skatu torņiem, pilskalniem, un iepatikās! Tā uz riņķi vien, un nu tik braucam. Plānot maršrutu sākam jau ap Ziemassvētkiem, jo vajag naktsmītnes laikus pasūtīt. Mūsu kā nekā ir daudz. Bet, kad atgriežamies mājās, vīrs saka – nu skaista tā mūsu Lone! Ir jau arī skaista! Nezāles nekur neaug, zemes platības apstrādātas, jo zemnieku daudz. Ja kaut kur brīva zeme parādās, stāv rindā. Veikals mums ir, ģimenes ārsts uz vietas ir. Ir autobuss. Ko vairāk vajag no lietām? Pārējo paši sev sagādājam. Ja tu pats meklēsi, tad atradīsi. Ja tevī pašā dzīvo «čuhņa», tad arī būs tā «čuhņa», – uzskata Edīte Sipoviča.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
Fredis
Katram pagastam savs stāsts un interesants stāsts.