Intas Ūbeles vārds komentārus neprasa. Viņa ir devusi lielu ieguldījumu ne tikai Jēkabpils, bet visas Latvijas kultūras dzīvē, tradīciju veidošanā un saglabāšanā. Jēkabpils Tautas teātri viņa vada jau 26 gadus, un, pateicoties ikgadēju teātra festivālu norisei, Jēkabpili varam saukt par teātra pilsētu. Viņas devums novērtēts ar augsta līmeņa pašvaldības un Kultūras ministrijas apbalvojumiem, bet par savu lielāko dzīves vērtību viņa sauc ģimenes sakņu spēku un kultūras personības, ar ko bijusi veiksme satikties, sadarboties, no kurām mācīties.
– Par sevi esat stāstījusi, ka nākat no Sēlijas, no Dunavas. Vai bērnības vide ir ietekmējusi interesi par mākslu un teātri?
– Šis ir tāds ļoti sarežģīts laiks, kurā dzīvojam diezgan lielā spriedzē. Tas rada man un, iespējams, arī citiem trauksmes un nedrošības sajūtu. Un svarīgi, cik spēcīga ir tava sak-ņu sistēma. Ir ļoti nepieciešama vieta, kur varam justies droši, pasargāti un saprasti. Un tās ir mājas – gan tiešā, gan emocionālā nozīmē. Jā, mana sakņu sistēma ir tēva mājās Dunavā.
Bērnībā, esot laukos, mums ar māsu apkārt bija liels kaimiņu bērnu pulciņš. Dziļajās ziemās griezām no sniega klučus un ar ragaviņām vedām pie pirtiņas celt cietokšņus. Pavasarī tika izbristi visi grāvji un laivots ar koka dēļiem, atgriežoties mājās, reizēm tika arī brāziens. Galvenā tikšanās vieta bija skolotāju mājas pagalms. Tā Dunavas centrā bija liela un skaista koka ēka, kas savulaik piederējusi bagātam saimniekam Žagaram, un tur skolotājiem bija iekārtoti dzīvokļi. Bet mana tēva celtā māja bija ceļa otrā pusē. Bet, lai priecātos, bija lietas, kas vispirms jāizdara, to iemācīja vecāki. Iztēle tika ņemta talkā katru dienu. Eglonas upītes krastā no māliem taisījām traukus, lielajā bērzā slēpām zīmītes. No saskaldītiem malkas bluķiem veidojām skatuvi, paši izdomājām savus stāstus, un «rādījām teātri». Tos gan nekad nevarējām pabeigt, jo sākums bija, bet nobeigums nē. Visiem bērnībā bija dziesmu vai atmiņu klades, bet man bija aktieru klade. Es izgriezu un līmēju tur aktieru foto. Toreiz TV rādīja teātra izrādes, un mums ģimenē bija svēta lieta tās skatīties. Nevēlos izklausīties aizspriedumaina, bet mēs nepazudām interneta pasaulē, kur mūsdienās reizēm bērni pazūd virtuālajā realitātē, kur pietrūkst emocionālās saskarsmes.
Skolas laikā Dunavā uz Jauno gadu iestudējām Zentas Ērgles «Ziemas pasaku», un es biju piparkūku vīriņš Kraukšķītis. Mamma man bija sagādājusi tādu adītu oranžu kostīmiņu. Tā sanāk, ka tā bija mana pirmā loma teātrī. Tas bija tāds nospiedošs un deformēts padomju laiks, bet mēs – bērni – to neizjutām. Mums apkārt bija pedagogi, kaimiņi, vecāki – ļoti gaiši cilvēki. Viss, kas labs, ir nācis no ģimenes, no manas mammas un tēta. Tētis bija tāds īstens sēlietis un goda vīrs. Viņš bija arī leģionārs, bet padomju laikos par to nestāstīja. Tētis bija 19. divīzijā. Viņu no Kurzemes katla paņēma, un viņš nokļuva Vorkutā, nāves nometnē. Bet viņš apbrīnojamā kārtā izdzīvoja un atgriezās, un tad viņu vēlreiz kopā ar māti un māsu izsūtīja uz Krasnojarsku. Tētis nekad nevarēja skatīties padomju filmas, bet viņš neteica kāpēc. Viņš bija tāds drosmīgs vīrs ar tiešu valodu, un sēļiem tas laikam ir ļoti raksturīgi. Viņi ir tādi drusku splīnīgi un brīžiem arī paštaisni. Reizēm es to saskatu arī sevī. Tētis vienmēr teica: tu man nedrīksti melot, esi godīga! Tādu godīguma izjūtu sajūtu arī sevī, man grūti pieņemt, ja kāds mēģina ar mani manipulēt. Tētis necieta paviršību, teica: ja dari darbu, tad izdari līdz galam vai nesāc nemaz. Mamma bija skolotāja, bet cilvēcīgās vērtības, latviskās, kristīgās vērtības mums tika ieaudzinātas jau bērnībā. Slepus ar māsu tikām arī nokristītas. Tajā laikā padomju skolotājai tas varēja draudēt ar atbrīvošanu no darba. Ziemassvētkos tētis pa kluso gāja uz baznīcu, mēs iededzām Ziemassvētku eglīti, mammīte cepa pīrāgus. Vasarsvētkos tētis mājā nesa meijas. Tētis nepiedzīvoja padomju iekārtas sabrukumu, bet tā iekšējā brīvība bija viņā visu laiku. Viņš bija ļoti labs galdnieks. Pats uzcēla māju, varēja uztaisīt jebkuru mēbeli, samūrēt krāsni. Un mēs ar māsu nekad nedzirdējām, ka vecāki viens otram teiktu skarbus vārdus. Tas ir tāds iekšējās drošības kods, kas ir ļoti svarīgs, kad tu aizej lielajā dzīvē, un tev dažādas vētras pūš pāri. Dunavas māja «Zemenītes» mums ir joprojām, mēs tur braucam vasarās. Kad no ārzemēm atbrauc mana meita Linda, tad jau pilns ģimenes sastāvs. Un viena svēta lieta, kas nāk no mammas dzimtas, ir katru vasaru radiem Marijas dienā – mammas vārda dienā – satikties Dunavā. Sabrauc visi radi, un šogad kopā bijām jau četras paaudzes.
Visu rakstu lasiet BD 28. janvāra numurā
prusaks
Stāsts patiess un tādi vai līdzīgi faktiski ir lielākai daļai latviešu dzimtām.
Leģionārs
Mans vecaistēvs arī bija Vorkutā. Bet pirms tam gadu - stūra mājā. No Vorkutas atgriezās 1956. gadā. Un tādu stāstu ir tūkstošiem. Kāda velna pēc lai latvieši mīlētu padomju varu un krievus?
Pēteris
Sirsnīgs stasts