Iepriekšējos piecos ga­dos, jo īpaši pandēmijas laikā, Latvijas reģionos bija vērojama tendence, ka daudzas jaunas ģimenes no lielpilsētām pārceļas uz dzīvi laukos, kur var veikt darbus attālināti vai arī dibināt ko jaunu. Arī Aknīstē ir daudz šādu stāstu, piemēram, biedrības «Sēlijas laivas» dibinātāju Santas un Ričarda Šmitu stāsts apliecina, ka lauki ir labākā vieta, kur dzīvot. Biedrība ir aktīvs biedrības «Lauku partnerība Sēlija» biedrs.

      Entuziasma un enerģijas pilnā Šmitu ģimene pirms četriem gadiem nodibinājusi biedrību «Sēlijas laivas», kas nu jau ir viena no redzamākajām laivu nomām Latvijā. Biedrības sākums datējams līdz ar ģimenes pārcelšanos no Rīgas uz Aknīsti – pilsētu, kur gandrīz viss ir (asfaltēti ceļi, izglītības, medicīnas iestādes, mazumtirdzniecības, sporta un labjūtes pa­kalpojumi).  Pārcelšanās uz laukiem bija Ričarda sapnis, tomēr Santas atbalsts bija noteicošais tā īstenošanai. Bija izaicinājums sa­prast, kuru Latvijas reģionu izvēlēties. Aknīste tika izvēlēta tādēļ, ka tā bija Santas dzimtā puse, un ģimene gribēja būt vidē, kur pazīst cilvēkus, kur bērnus var pieskatīt vecvecāki un kur da­žādos darbos un iecerēs var droši prasīt palīdzību pazīstamiem cilvēkiem. Domājot par darba iespējām, Santa bija ieguvusi maģistra grādu telpiskās attīstības plānošanā, līdz ar to atrada darbu toreizējā Aknīstes novada pašvaldībā, kur bija pieejama šāda vakance, bet Ričardam kādu brīdi vēl bija darbs Rīgā, līdz viņš nolēma pilnībā pievērsties darbiem Aknīstē.

   

 

 Tā kā Santa un Ričards bija aktīvā dzīvesveida piekritēji, pārcēlušies, viņi ievēroja, ka Aknīstei cauri plūstošajā upē Dienvidsusējā ir laivošanas iespējas. Upē bija daudz sakritušu koku, kas traucēja brīvai laivošanai, tāpēc viņi sarīkoja upes sakopšanas talkas. Atsau­cība bija liela, talcinieku bija daudz, un trīs gadu laikā Dienvidsusēja tika iztīrīta četrdesmit kilometru garumā. Līdz ar izkopto laivošanas infrastruktūru laivotāju skaits pieauga. Laivošanas nesezonā Šmitu pāris devās pārgājienos, kuros atrada domubiedru – Andri Zī­ber­gu. Šīs iepazīšanās rezultātā viņi sāka organizēt pārgājienus kopā, izzinot vietējās dabas daudzveidību un skaistumu. 

     Aizmetņi tuvākās vides iepazīšanai bija arī iepriekš – lai kādā Rīgas vai Pierīgas rajonā dzīvotu, Santa ar Ričardu kopā vienmēr  izpētīja apkārtni. Turklāt Ričards mazotnē, dzīvodams Salas­pilī, ir bijis lauku cilvēks – devies pastaigās, sēņojis, makšķerējis, tā kļūdams par dabas mīļotāju. Turklāt viņam jau sen gribējās darīt ko tādu, kas saistīts ar fiziskām aktivitātēm, dabas pētīšanu, un laivošana šīs virzības apkopo. Tā pamazām dabas izzināšana turpinājās arī Aknīstes un Sēlijas vidē. Dažkārt Santa un Ričards sastapās ar vietējo iedzīvotāju skepsi par dabas tūrisma attīstības iespējām Sēlijā, taču tas tikai mudināja abus lauzt stereotipus un pierādīt pretējo. Pamazām viņi kļuva atpazīstami arī Latvijas mērogā – «Sēlijas laivu» pasākumus apmeklē cilvēki no Rīgas, no Zem­gales un citiem Latvijas re­ģioniem. Santa atzīst, ka Sēlijai šobrīd ir uzplaukuma brīdis,  un biedrība «Sēlijas lai­vas» ar prieku piedalās reģiona vārda un iespēju daudzināšanā. 

    Gluži kā ģimenē, biedrībā katram ir sava loma: Ričards plāno biedrības finanses, nodrošina laivošanas praktisko, tehnisko darbību, rada inovācijas, savukārt Santa raksta projektus un veicina biedrības pasākumu publicitāti. Gandarījumu Šmitu ģimene gūst, redzot tūristu mirdzošās acis, kad viņi izkāpj no laivas un ir ieraudzījuši to skaisto, ko redz biedrības «Sēlijas laivas» komanda. Kā īpašu iespēju ieraudzīt  Sēlijas unikalitāti jau divus gadus «Sēlijas laivas» piedāvā tūristiem laivot atbūdā – piedzīvot Sēlijai unikālu dabas parādību, pavasarī applūstot Dvietes palienēm. Vienlaikus šis masu pasākums rada lielu slodzi uz dabas teritoriju un pretenzijas no vietējiem iedzīvotājiem. Šogad sākas sarunas ar Dabas aizsardzības pārvaldi par kompromisa rašanu starp dabas vērtību aizsardzību un šo vērtību rādīšanu plašai sabiedrībai. Biedrības vēlme ir veicināt vides inteliģenci. 

 

 

     Biedrības «Sēlijas laivas»  mērķis kļūt par paraugu citiem, nest inovācijas, kā arī caur vides izglītību rosināt savu vērtību un identitātes apziņu. 

Kopumā Santa atzīst, ka pārcelšanās uz laukiem nav bijusi vienkārša izvēle, jo laukos dzīve nav vienkārša.  Santa līdz pēdējam brīdim nebija pārliecināta, vai šī ir viņu pareizā izvēle, tomēr kopumā Šmitu ģimene uzticējās savām sajūtām, kas virzīja viņus uz šo ceļu. Ir cilvēki, kas pirms darbošanās visu izskaitļo, rada plānus. Ja Šmitu ģimene uzticētos skaitļiem, nevis sajūtām, viņu stāsts droši vien būtu citādāks.