Iedzīvotājus aicina palīgā saziedot naudu, lai līdz marta nogalei iegādātos trīs «DJI Mavic» markas dronus, kas nepieciešami latviešu karavīriem Ukrainas frontē. Ar BD starpniecību pie sabiedrības vērsās divi šīs akcijas rīkotāji Rita Šteina un Edgars Līcis – cilvēki, kuri mums jau pazīstami kā aktīvi humānās palīdzības organizētāji un nogādātāji Ukrainas aizstāvjiem un iedzīvotājiem. 

 

 

Patlaban Ukrainas aizstāvji gaida konkrētas lietas

    Pirms vairāk nekā mēneša aktīvistiem izdevās sagādāt naudu, lai iegādātos dronus, domātus ukraiņu karavīriem, bet tagad tos lūdz latvieši, kuri cīnās Ukrainas armijas pusē. Pēdējā braucienā uz Ukrainu Rita un Edgars nogādāja trīs dronus un uzlādes stacijas, un tam mūsu cilvēki saziedoja naudu pagājušā gada nogalē. 

    Kā stāsta R. Šteina, šīs markas droni  miera apstākļos iecienīti kāzu norišu filmēšanai, jo tie spēj lidot gana augstu un ir klusi, drona radītā skaņa netraucē filmēšanai. Tieši šīs ierīces kvalitāte īpaši noder arī frontes apstākļos, kad dronam jāielido ienaidnieka teritorijā vai tuvu tai. Tie ir neaizstājami, lai, izlūkojot situāciju no augšas, varētu sameklēt ievainotos Uk­rainas armijas kareivjus. Ļoti svarīgs faktors: izlūkošanu veic mehānisms, nevis cilvēki, tā saudzējot karavīru dzīvības. 

   –  Ir tā, ka patlaban lielā pieprasījuma apstākļos tirgū šo dronu sāk pietrūkt, un nav zināms, kāda būs turpmākā to ražotāju cenu po­litika. Jāņem vērā arī fakts, ka pašus dronus ražo viena valsts, bet to detaļas – cita. Savukārt citu, tehniski līdzīgu dronu cenas jau ir aptuveni trīs reizes lielākas. Tāpēc, kamēr vien ir iespēja iegādāties piedāvājumā esošos šīs markas jaunus dronus un, iespējams, arī labā stāvoklī esošus lietotos, mēs aicinām cilvēkus palīdzēt, ziedojot naudu, cik nu kurš šajā brīdī var atļauties, jo jebkura summa mūs drīzāk tuvina iecerētajam mērķim. Atceramies, ka drons ir kā dzīvības glābējs gan Uk­rainas, gan Latvijas karavīriem, kuri karo ar okupantiem, un uzvaru tuvinošs faktors pār ienaidnieku, –  aicina Rita Šteina. 

 

Ziedot var biedrības «Vi­dusdaugavas NVO centrs» kontā.

Rekvizīti:  reģ. Nr. 40008108696, adrese: Brīvības iela 45, Jēkabpils, LV 5201

Konts: LV14PARX001311 8530001 Banka: a/s Citadele banka, kods PARXLV22.

Mak­sājuma mērķī jānorāda – Ukrainai. 

Kontakttālrunis – 20304003.   

Mērķis viens – palīdzēt Ukrainas uzvarai

   Iepazīsimies tuvāk ar abiem humānās palīdzības organizatoriem. Rita par sevi stāsta, ka viņa ir dzimusi Jēkabpilī, mācījusies ģimnāzijā, te joprojām dzīvo viņas mamma novadpētniece Sarmīte Ozoliņa, līdz ar to saikne ar Jēkabpili ir saglabājusies. Savulaik Rita trīs vai četrus gadus pavadījusi Kambodžā, tagad dzīvo Rīgā. 

   Edgars ir agrākais toreizējā Krustpils novada pašvaldības darbinieks, civilās aizsardzības speciālists, kurš palīdzības Ukrainai vākšanā un vešanā iesaistījās jau pirmajā nedēļā, kopš sākās karš. 

    –  Kara sākumā daži mani draugi sēdās busos un devās līdz Ukrainas robežai lūkoties, kā varētu palīdzēt. Pirmais, ko varējām darīt, bija bēgļu vešana no pierobežas Polijas, Lietuvas, Latvijas virzienā. Tāpat interesējāmies tur uz vietas, ko cilvēkiem vajag, un, lai arī no kara Ukrainā aizbēgušie sacīja, ka viņiem esot neērti kaut ko prasīt, taču mēs sapratām, ka vajag gan, un sākām ar sociālo tīklu palīdzību cilvēkus aicināt ziedot. Tā jau pirmajā dienā tika saziedots ap 2 000 eiro. Sapratām, ka mūsu cilvēki tiešām ir gatavi palīdzēt. Tolaik pirkām, mums nesa, un mēs vedām karā cietušajiem Ukrainas iedzīvotājiem un karavīriem visu ko: zāles, drēbes, ēdienu, medikamentus. Tas ceļoja Ukrainas virzienā, savukārt atpakaļ kopā ar mums šurp brauca bēgļi, kuri kara sākumā nāca straumēm. Sagādātās lietas savukārt sākumā atstājām Ukrainas pierobežā. Bet vēlāk mūsu kustībai pieslēdzās Anna Šinkarjuka no Jēkabpils novada domes, kurai Karpatos ir radi, kas arī nodarbojas ar palīdzības vākšanu savā valstī, un tā mums radās pirmais punkts, kur droši varējām nogādāt mūsu savākto humāno palīdzību. Tas bija svarīgi – drošs un pārbaudīts punkts. Turklāt Annas radinieki arī karo frontē. Un tā otrajā reisā mēs jau vedām sarūpēto uz konkrētu adresi. Pēc pirmā reisa, kur mūsu vedums palika kādā noliktavā Polijā, uzzinājām negatīvu lietu –  karš ir arī paradīze blēžiem. Kā vēlāk atklājās arī tālākajā kara gaitā, daudz kas no citu valstu sūtījumiem nonāk melnajā tirgū. Ar to Ukrainā grēko gan vienkāršie iedzīvotāji, gan pašvaldības darboņi, gan augstas amatpersonas. Ne jau velti vienā no Ukrainas pašvaldībām, kas atrodas valsts austrumu daļā, arestēja pilsētas mēru, pie kura atklāja veselu noliktavu ar saziedotajām mantām. Diemžēl atrodas arī armijas komandieri, kas karavīriem domātās preces piesavinās, lai tās vēlāk pārdotu. Mums tiešām paveicās, ka tik ātri atradām drošus sadarbības partnerus Ukrainā. Vēl tepat, Latvijā,  iepazināmies ar Rainu Bogužu no Saldus novada biedrības «Mūsu ligzda», ar ko apvienojām spēkus un sākām braukāt uz Ukrainu. Arī Rainai jau bija pārbaudīti kontakti Ukrainā, un, pateicoties tiem, varējām doties dziļāk iekšā šajā valstī, jau konkrēti uz austrumu pusi. Un tagad esam satikuši Ritu, kura ceļ lielos dronu projektus. Tā mēs visi kopā strādājam, jo viens jau nav karotājs. Manā pārziņā patlaban ir transporta, degvielas organizācija un citas tehniskās nianses. Raina vāc lietas un bīda citus lielus projektus, tāpēc, pateicoties viņas aktivitātēm, katrā reisā transports ir pilns. Tāpat ir kontakti ar biedrībām Rīgā, kam arī savi sakari un pilnas noliktavas ar precēm, kuras varam vest. Tā no palīdzības sniegšanas sākuma, kad vedām «da jebko», esam specializējušies un izveidojuši racionālāku sistēmu. Mēs šajā pusē patlaban domājam par specifiskām lietām, pārējo liekam klāt, lai krava pilnāka. Kad vasaras vidū bēgļu straume apsīka, nācās domāt, kā strādāt efektīvāk, reiz vairs nav tikpat kā nekas jāved atpakaļceļā. Tagad ir tā: jo turp vestā krava vērtīgāka, jo brauciens efektīvāks. Ar ziedotāju naudu jārīkojas kā ar savējo, jādomā racionāli –  stāsta Edgars Līcis.

    Rita un Edgars stāsta, ka arī pašā Ukrainā cilvēki ir mobilizējušies, tāpat pienāk ziedojumi arī no citām ES valstīm, un līdz ar to jālūkojas, kas patlaban vajadzīgs visvairāk. 

   –  Minēšu piemēru: ja jūs, dzīvojot Jēkabpilī, uzzināt, ka grūtībās nonākušajam radiniekam Liepājā vajag palīdzēt ar maizes un zāļu iegādi, tad jūs taču nevedīsiet viņam uz otru valsts malu maizi un zāles, bet gan, piemēram, ieskaitīsiet naudu kontā. Tā arī šajā gadījumā.  Daudz ko var nopirkt uz vietas arī Uk­rainā. Ziema iet uz galu, zeķes un ierakumus sveces drīz vairs nevajadzēs, bet būs nepieciešamas citas lietas. Arī paši ukraiņi aktīvi ziedo: piemēram, viss ciems taisa sausās zupas, konservus, ada zeķes, ciemā ir noliktava, un katra babiņa zina, ka tur var aiznest un atdot visu sarūpēto. Es pati esmu bijusi šādās noliktavās un tur redzējusi arī mūsu sūtījumus, piemēram, zeķes, kas nākušas no Jelgavas. Šo rezervju faktiski ir daudz, –  skaidro Rita Šteina. 

     

«Leģenda» meklēs kritušos arī Ukrainas kaujas laukos

     –  Manā dzīvē pēdējā laikā savas izmaiņas ieviesa vispirms kovids, tagad – karš Ukrainā, un patlaban es darbojos Ukrainas projektā, –  ar sevi iepazīstina Rita Šteina. –  Vēl es piedalos karavīru meklēšanas vienībā «Leģenda», kas joprojām meklē Otrajā pasaules karā kritušos karavīrus, partizānus, arī bojā gājušos ebrejus. Tieši mūsu grupa bija tā, kas veica apbedīto ekshumāciju zem lielgabala postamenta Rīgas ielā Jēkabpilī. Mēs bijām tie, kuri tajā ārkārtīgi lietainajā dienā mērījām, meklējām, cik tālu Sarkanās armijas kareivji aprakti no tās vietas, kur sākotnēji bija domāts, un secinājām, ka īstā apbedījuma vieta ir ļoti tuvu ceļam. Rakām, vācām mirstīgās atliekas, tīrījām zemē gulējušos virsnieku uzplecīšus, gādājām, lai viss noritētu kā pienākas. Redziet, kā šī situācijas atrisinājums liek paskatīties uz norisēm un cilvēkiem. Sākumā Gundars Kalve, kura rīcība ar lielgabala novākšanu no postamenta sabiedrībā tika vērtēta dažādi – vieni viņi sauca par varoni, citi – par vandali, bet vēlāk viņš tika iecelts par Goda pilsoni. Šī no viņa puses bija pārdomāta, simboliska rīcība simboliskā datumā. Viņš iemeta akmeni šajā dīķīti, un tas beidzot sāka viļņoties. Atgriežoties pie manis: esmu juriste, zināmu savas karjeras laiku esmu pavadījusi, strādājot pie datora, bet pēc Kam­božas perioda kļuvu drosmīgāka un tagad daru to, kas man patīk. Tomēr joprojām esmu juriste, kas nu iesaistījusies «Leģendas» darbā vairākus gadus. Pagājušajā gadā devos uz Ukrainu, un tur 2022. gada novembrī iepazinos ar Edgaru Līci, kurš jau tur darbojās. Tolaik Ukrainā pavadīju veselu mēnesi, lai meklētu kontaktus un legalizētu «Leģen­das» darbību šajā valstī, lai pēc šā kara mēs varētu palīdzēt sameklēt šajā zemē kritušos karavīrus. Abās pusēs kritušos. Arī Ukrai­nā šo darbu neveic armija, to dara tādas sabiedriskās organizācijas kā mūsējā. Kad fronte pavirzās, tad aiz tās līnijas paliek lauki un ierakumi ar kritušo līķiem. Armijai nav resursu, lai savāktu šos 200 kareivjus (kritušos) vai 300 (ievainotos), kuri bieži vien arī kļūst par divsimtajiem. Šis karš no Otrā pasaules kara atšķiras ar to, ka katram kritušajam ir zināmas koordinātes, jo karš notiek satelīta un online režīmā. Kad kaujas ir galā, sabiedriskās organizācijas saņem kaudzīti ar šīm koordinātēm, un var doties kritušos meklēt. Kā jau teicu – abās pusēs kritušos, jo organizācijas nešķiro, vai kritušajam uz rokas ir dzeltenā uzlīme vai cita. Manās acīs šis krievu karavīrs jau ir samaksājis par savām kļūdām ar savu dzīvību, tas ir miris karavīrs, kas jānogādā uz morgu, lai to varētu apmainīt pret kritušo Ukrainas armijas karavīru, kas atrodas otrā pusē. Tās tas notiek – gan ar ievainotajiem, gan kritušajiem. Kad šī kontaktu nodibināšana bija paveikta, sāku meklēt iespējas tikt atpakaļ uz mājām. Patlaban Ukrainā tas nav izdarāms tā, ka paskaties sarakstā vilcienu vai autobusu, sēdies iekšā un brauc. Nē, bija jāatrod kāds, kurš tobrīd dodas uz Latvijas pusi. Tā caur kopējiem maniem un mana vīra paziņām atradām Edgaru, kurš bija saposies atpakaļceļam. Sazvanījāmies, es viņam aizsūtīju koordinātes, un Edgars mani atrada tajā mazajā Kijevas ieliņā, kur tikai pirms nedēļas bija nokritusi bumba, savāca, veda mājās, un es biju priecīga, jo biju Ukrainā pavadījusi četras garas novembra nedēļas. Atgriezos mājās, spriedām, ko varētu darīt tālāk. Edgaram jau bija sava pieredze ar humānās palīdzības gādāšanu, savukārt es domāju par šo dronu piegādes organizēšanu. Tā sākām darboties kopā.  

     

Droni – izlūku dzīvību glābēji

    Patlaban dronu jautājums ir viņu svarīgākā lieta, protams, pa ceļam paķerot arī cita veida palīdzību.  

   –  Transports, kas tiek gā­dāts un piekrauts ar palīdzības kravu, jāpiepilda pilns, jo tas tomēr ir tāls ceļš, kas dārgi izmaksā, un katrs degvielas litrs jāizmanto maksimāli lietderīgi, –  piebilst Edgars Līcis. –  Drē­bes, pārtika, zeķes, viss, ko Latvijas iedzīvotāji sarūpēja, ir ļoti noderējis visa šā kara gada garumā. Tajā pašā laikā redzam, ka nu arī pati Ukrainas sabiedrība ir ļoti mobilizējusies un izmanto karavīru apgādei savus resursus. Patlaban, pēc mūsu ieskatiem, vairāk no­der nauda, ko mēs varam ziedot, lai nopirktu to, kas patlaban vajadzīgs karavīriem tieši kaujās. Patlaban mēs uz Ukrainu esam nogādājuši jau trīs dronus un vācam naudu vēl trim. Nu jau mēs esam atpazīstami kā tieši dronu piegādātāji un saņemam arvien jaunus pieteikumus no Ukrainas.

    – Atceros, kā te Latvijas pusē pirmajā naudas vākšanas akcijā dronu iegādei virmoja daudz emociju: ja ziedotāji bija pacilāti, tad tie, kurus es saucu par Kremļa biomasu jeb automātiskajiem komentētājiem, tie atkārtoja praktiski identiskus tekstus, apgalvojot, ka mēs ne tuvu neesam pacifisti, jo, redz, vācam naudu priekš ieročiem. Tas ir tāds pliks un dumjš arguments. Tie nav tikai tie droni, kas met granātas. Šie ir droni- izlūki jeb karotāju «acis», kas meklē kritušos un ievainotos.  Otrajā pasaules karā izlūkos un diversijās devās dzīvi cilvēki un tur bieži arī krita. Tagad izlūkgājienus var veikt mehānisms. Fak­tiski jau kara sākumā bija zināms, ka tajā būs liela loma droniem, un tika konstatēts, ka šie «maviki» būs labākie ne tikai dēļ jau minētajiem augstuma un skaļuma parametriem, bet arī tāpēc, ka tos var labi pārkodēt, lai pretiniekam tos grūtāk noķert. Jā, diemžēl arī krievi to tagad jau zina. Patlaban «maviki» vairs civilajā dzīvē (tirgū) tikpat kā nav atrodami, jo nu tie ir «mobilizēti» un iesaukti karā, –  stāsta R. Šteina.

    Sarunā tiek pieminēts nesen  publiskajā telpā no­nākušais video, kur neliels drons-kamikadze netraucēti ielido Baltkrievijas kara lidlaukā un lidinās ap specializēto lidmašīnu, meklēdams, kur ietriekties. Rita un Ed­gars skaidro, ka šis video rāda izcilu drona vadītāja meistarības piemēru, jo lidlaukam ir sava gaisa aizsardzības sistēma, kas neno­strādāja, kā rezultātā drons mierīgi nolaidās uz  valsts noslēpuma līmeņa objekta un uzsprāga. Diemžēl tā jauda bijusi pārāk maza, lai ievērojami bojātu šā lidaparāta lokācijas antenu. 

      Lai drons precīzi strādātu, tam jābūt noteiktā svarā. Rita stāsta, ka saņēmuši speciālistu brīdinājumu par to, ka, rakstot ziedotāju vārdus uz iepriekš saziedotajiem droniem, jāpiedomā, lai šo uzrakstu kaut arī niecīgais, tomēr papildu  svars neizjauktu svara un līdzsvara attiecības uz drona korpusa, tā traucējot tā pilotāžai. 

–  Sākotnēji droni kaujas apstākļos ātri gāja bojā, jo to vadītājiem bija jāapgūst precīza apiešanās. Otrkārt, kaujiniekiem bija jāiemācās aizkodēt savus dronus tā, lai tie nesūtītu savas koordinātes nepārtraukti, tā ļaujot tās uztvert pretiniekiem, bet gan tikai, piemēram, vienu reizi desmit sekundēs. «Mavikam» lidošanas augstums ir ap sešiem kilometriem, un tas nav vienkārši notriecams. Esmu redzējusi video, kur šis drons lido, krievu karavīri šauj uz to no automātiem, bet nekas nesanāk, jo tik augstu nav iespējams trāpīt. Vienīgi ar artilēriju. Un tā, ja dronam ir prasmīgs un pieredzējis pilotētājs, tad šim lidaparātam arī kara apstākļos ir gana ilgs mūžs. Šis ir tehnoloģiju karš, protams, miksēts ar novecojušiem Otrā pasaules kara ieročiem, jo sevišķi no krievu puses, –  stāsta Rita.

     –  Ja runājam par tehnikas mūžu, tad jāsaprot, ka tie ir kara apstākļi, kur nekad neko nevar garantēt. Piemēram, novembrī aizdzinām pilnpiedziņas busu un džipu, bet tiem diemžēl nebija ilgi lemts kalpot. Džips, kurš bija izlūku vajadzībām, sadega, stāvot pie vienas mājas, kad tajā trāpīja krievu raidītā uguns. Par laimi, cilvēku tur nebija, bet busā, ko es pats atdzinu no Tallinas, drīz trāpīja artilērija, un tas kopā ar tajā esošajiem cilvēkiem tika izšķaidīts. Šī busa uzdevums bija transportēt ievainotos no frontes pirmajām līnijām un kādu drošāku vietu, līdz tā iznīcināšanai paspējot izglābt ne vienu vien dzīvību. Pirms tam, ceļā uz Ukrainu busiņš paguva atvest arī krietnu humānās palīdzības kravu. Automašīnām kara vajadzībām nav jābūt dārgām, bet aprīkotām tik daudz, lai tās izturētu šo grūto uzdevumu – darboties frontes ap­stākļos, –  skaidro Edgars Līcis.

      No kurienes radies šis apzīmējums «200-tie» un «300-tie»? Rita skaidro, ka tas ir sens militārs apzīmējums kritušajiem un ievainotajiem karavīriem. 200 kg ir bijis nosacītais svars, ar ko jārēķinās aviācijai, lai nogādātu līķi cinka zārkā uz Krieviju, bet 300 kg –  ja pa dzelzceļu.

     Kādi ir «Leģendas» plāni kritušo meklēšanā? Vai kaut kas jau ir izdarīts? 

    –  Pagaidām kārtojam juridisko pusi, dibinām sakarus, meklējam kontaktus. Vēl ir ziema, vēl nevienā ekspedīcijā nav būts. Ukrainas puse patlaban cenšas atmīnēt teritorijas, kurās guļ šie nesavāktie abās pusēs kritušie. Piemēram, Hersonā mīnēts viss no vietas. Krievi, labi zinot, ka atkāpsies, nomīnēja visu. Mēģinot no šīm mīnām attīrīt policijas iecirkni, lai kā pirmā iestāde krieviem atgūtajā Hersonā sāktu darboties tieši policija, tās priekšnieks tur iegāja, un mīna viņu nogalināja. Tad ēkā devās sapieri, bet pēc veselas dienas darba saprata, ka nebūs iespējams visu ēku iztīrīt no mīnām, un tika pieņemts lēmums iecirkni uzlaist gai­sā. Krievi rīkojas ļoti zvēriski: liek mīnas vienu uz otras. Var atrast vienu, bet otra un trešā paliks nemanīta. Lau­kos un mazajos ciematos izmētātas tādas mīnas, ko grūti atpazīt apkārtējā vidē. Tās neizceļas ne pēc krāsas, ne formas. Tās var nebūt zaļā krāsā, mīna var izskatīties, piemēram, pēc velosipēda pedāļa. Mīnēšana, protams, ir notikusi visos karos, bet šajā karā atšķirība ir tāda, ka tagad mīnas var ātri izšaut un izmētāt, tās nevajag uzstādīt, kas prasa vairāk laika.

     Ukrainā ir ļoti daudz drosmīgu puišu, kuri jau tagad uz savu iniciatīvu dodas meklēt kritušos un cieš lielus zaudējumus, tiek ievainoti. Piemēram, kritušais varbūt guļ uz joprojām nesprāgušās mīnas, un, pat ja bojā gājušajam kareivim ir veiksmīgi piekļūts klāt, šī mīna pašam meklētājam var izrādīties liktenīga. Tāpēc kritušo meklēšana ir darbs, kas jādara tikai kopā ar sapieriem. Viens no redzamākajiem Ukrainas jūtūberiem, kurš šo darbu dara, šādā veidā pazaudēja vienu aci: vilka karavīru, lai to ieliktu baltajā maisā, un tad sprāga mīna. Tomēr viņš šo darbu turpina. Mēs patlaban gatavojam drošu veidu, lai savāktu un identificētu karā kritušos, –  stāsta R. Štei­na.

     

Jāatvaira morālais sagurums sabiedrībā

     Kad karš Ukrainā beigsies? Rita nopūšas: –  Kad es visus sveicu Jaunajā gadā, rakstīju, ka ļoti ceru, ka 2023. gada kalendārā ierakstīsies datums, ko turpmākos gadus svinēs visa pasaule. Tas ir ļoti optimistiski. Es tā joprojām ceru, bet laikam jābūt piesardzīgiem savos minējumos. Mēs Latvijā varam turpināt būt tie, kas esam, kā Ukrainas prezidents Zelenskis to apzīmēja –  Ukrainas advokāti Eiropā. Bet! Mums kā sabiedrībai jāuzmanās no morālā saguruma Ukrainas kara sakarā. Mēs to laikam patlaban piedzīvojam: daudz vārdu, daudz kas jau dzirdēts, varbūt negribas vairs palīdzēt, negribas varbūt ziedot... Bet krievi, redziet, nesagurst karot un masveidā krist, savas valdības aizdzīti karā.

     Kāds Ukrainas karavīrs frontē karoja astoņus mēnešus. Tad nedaudz  pabija mājās, tad palīdzēja sagatavot jaunos karotājus kritušo biedru vietā un tad devās atpakaļ uz fronti. Viņš nesagura. Mēs taču nevaram «sagurt», dzīvodami miera apstākļos! Maza naudiņa no katras algas Ukrainas uzvarai – to taču mēs katrs va­ram! Protams, atbilstoši savām iespējām, bet galvenais – regulāri.  Šie darbi noteikti ieguls kā mūsu uzkrājums citos «kontos».

Uzdosim katrs sev jautājumu: ko tieši es varu izdarīt, lai Ukraina uzvar karā? Varu karot, ja vien esmu militāri sagatavots. Varu iztikt bez kādas liekas ekstras un ziedot, ja neesmu izlepis. Varu strādāt un uzturēt savu saimniecību, biznesu, ja reiz bez manis tas pārstās darboties, bet tomēr paturēt prātā, ka jāpalīdz. Šis, manuprāt, nav laiks, lai izceltu savu «individualitāti» un norobežotos,  –  piebilst Edgars Līcis.

    –  Frontes līnija Ukrainā pat­laban ir ap tūkstoš kilometriem gara. Tā simboliski ir arī mūsu frontes līnija. Mums jāpalīdz, esot, te – aizmugurē, lai šī līnija ne­kļūst garāka. Lai tā sarūk. To darot, gūstam mierinājumu un cerību, –  saka Rita Štei­na.

 

   Ziedot var biedrības «Vi­dusdaugavas NVO centrs» kontā. Rekvizīti:  reģ. Nr. 40008108696, adrese: Brīvības iela 45, Jēkabpils, LV 5201. Konts: LV14PARX001311 8530001 Banka: a/s Citadele banka, kods PARXLV22. Mak­sājuma mērķī jānorāda – Ukrainai. Kontakttālrunis – 20304003.