Viens no kultūrvēsturiskā un industriālā mantojuma objektiem ir lokveida mūra tilti un mūra caurtekas. Novads var lepoties ar tiltiņu par Donaviņas jeb Dzirnupīti pie Krustpils luterāņu baznīcas un Pelītes upītes tiltu. Abi gan līdz šim nav piedzīvojuši interesi par to saglabāšanu un atjaunošanu. Tagad beidzot uzsākta ilgi gaidītā Jēkabpils–Salas veloceliņa būvniecība, un trase ved pāri Pelītes tiltam. Vai tas nozīmē, ka tiltu atjaunos un saglabās, vai arī tas pārtaps par caurteku ar gofrētu plastmasas cauruli, kā diemžēl nav paveicies vēsturiskajai Zaķu gravas caurtekai zem Zīlānu ielas? Par to BD vaicāja novada pašvaldībai un VSIA «Latvijas valsts ceļi», kuru īpašumā objekti atrodas.
Pelītes tilts savu renesansi tomēr sagaidīja
Dodoties ceļā no Jēkabpils uz Salu, var piestāt un aplūkot laukakmeņu bruģa fragmentu. Tas ir industriālā mantojuma objekts ceļa posmā Mucenieki–Klāvāni viena kilometra garumā. Posms atrodas pie Pelītes upes uz vecā Jēkabpils–Jaunjelgavas ceļa, kas bruģēts ap 1820. gadu. Pelītes upes arkveida tilts, kam nu pāri vedīs veloceliņš, ir šī ceļa sastāvdaļa. Tam labi saglabājusies no laukakmeņiem būvētā tilta arka un daļēji arī bruģa segums, kas gan ieaudzis velēnā.
.JPG)
Tā Pelītes tilts izskatās šobrīd darbu procesā.
«Latvijas valsts ceļu» projekta materiāls ar Pelītes tilta pārbūves vizualizāciju.
Vēsturiskā bruģa posms pie Pelītes tilta ir labi saglabājies.
Par nepieciešamību atjaunot vēsturisko Pelītes arkveida tiltu BD rakstīja jau 2016. gadā, kad VSIA «Latvijas valsts ceļi» Salas novadā veica Pelītes upītes tilta remontu. Darbu gaitā no krūmiem atbrīvoja vēsturisko Pelītes mūra tiltu, un BD lasītāji interesējās, vai arī šo seno tiltu skars kādi remontdarbi? Vai varbūt to esot plānots nojaukt vai arī krūmi vienkārši izcirsti darba vajadzībām un vecais tilts paliks kā bijis? «Latvijas valsts ceļu» Komunikācijas daļa toreiz atbildēja, ka seno tiltu pāri Pelītei nav plānots nedz nojaukt, nedz remontēt, paliks kā bijis. Toreizējā Salas novada domes priekšsēdētāja Irēna Sproģe stāstīja, ka arī pie viņas vairāki cilvēki vērsušies ar jautājumu, vai nav iespējams šo remontdarbu laikā sakārtot arī Pelītes veco tiltu? Protams, zinājuši, ka tāds tilts ir un ka tas ir vietējas nozīmes industriālā kultūras mantojuma objekts. Tāpēc arī lūguši apbraucamo tiltu, kas paredzēts transporta kustībai tilta remonta laikā, taisīt otrā pusē, lai nesabojātu tiltiņu. Salas novads esot ieinteresēts to saglabāt. Bijusi saruna ar SIA «Viadukts» (toreiz veica mūsdienu Pelītes tilta remontu) vadību par iespēju remontdarbu laikā sakārtot arī vēsturisko tiltu. I. Sproģe tad stāstīja, ka uzņēmums un tāpat arī SIA «Ošukalns», kas arī bija saistīts ar šo objektu, šo ieceri atbalstot, bet jārunā par iespēju ko darīt ar «Latvijas valsts ceļiem». Pašvaldība no savas puses esot gatava patīrīt krūmus vai paveikt ko citu.
No sarunām gan nekas reāls nesanāca, un Pelītes tilts turpināja ieaugt zālē vēl astoņus gadus, līdz nu «Latvijas valsts ceļi» ir uzsākuši veloceliņa izbūvi. To, vai tagad ir cerība to saglabāt arī nākamajām paaudzēm, atkal vaicājām «Latvijas valsts ceļiem». Uzņēmuma pārstāve Anna Kononova informēja, ka veloceliņš tiešām vedīs pāri tiltiņam, un piedāvāja iepazīties ar «Latvijas valsts ceļu» tiltu būvinženiera Andra Baloža viedokli. Viņš prezentē pozīciju, ka, ceļot jaunu būvi vecās vietā, ieguvums gan ir tehniski un ekonomiski pamatotāks un vienkāršāks būvniecības process, bet, nenoliedzami, zaudējums ir vēsturisko liecību un industriālā mantojuma iznīcināšana. Lemjot, vai esošā būve ir saglabājama, ņem vērā tās tehnisko stāvokli, būves parametrus un risinājumu, būves nestspēju, vēsturi un arhitektoniskos apsvērumus, kā arī tehniski ekonomisko pamatojumu. A. Balodis informē, ka Pelītes upes tilta stāvoklis šobrīd ir slikts: mūra sienas daļēji sabrukušas, vērojama būtiska ūdens caursūkšanās. Tomēr, izvērtējot situāciju, nolemts vēsturisko tiltu atjaunot. Tilts atrodas ceļa nomales zonā, tā īpašnieks ir fiziska persona, un pēc atjaunošanas tilts tiks pārņemts «Latvijas valsts ceļu» īpašumā.
Tātad Pelītes tiltam ir paveicies, un tas tiks izglābts no sabrukšanas. Turpmāk tas būs labi pieejams kā veloceliņa daļa un papildinās novada tūrisma objektu klāstu.
Zaķu gravas caurteku neizdodas glābt, bet ir vēl cita – iespaidīga, bet aizmirsta un krūmos ieaugusi
Diemžēl Zīlānu ielas pārbūves laikā tā nav paveicies Zaķu gravas upītes caurtekai, lai gan par tās saglabāšanu iestājās biedrība «Jēkabpils mantojums.»
Procesu dokumentējusi novadpētniece un biedrības dalībniece Sarmīte Ozoliņa. Viņa BD sacīja, ka daudzas kultūrvēsturiskās liecības, kas atrodamas pilsētvidē, netiek pienācīgi sargātas. Tā «Jēkabpils mantojuma» aktīvisti vēlējušies nosargāt seno caurteku, kuru ielas pārbūves laikā bija paredzēts nojaukt. Caurteka celta Zīlānos uz Korfu kādreizējās zemes, un tās būvniecība saistās ar dzelzceļa līnijas Ventspils–Maskava–Ribinska būvniecību un tam līdzās arī ceļa izbūvi. Dzelzceļa būvniecības inženieris tad apmeties Korfu pilī. Caurtekas būvniecībā tika izmantoti Krustpils pils barona Korfa ķieģeļu cepļa ķieģeļi un tēsta granīta bluķi. Caurteka bija labi saglabājusies.
2023. gada martā «Jēkabpils mantojuma» «Facebook» profilā rakstīts: «Vēlamies informēt, ka pagaidām caurtekas pārbūve ir apturēta un pašvaldība meklē risinājumu. Cerēsim, ka senā caurteka tiks saglabāta». Taču vēlāk parādās cits ieraksts: «Kļūstam vēsturiski nabagāki. Diemžēl sakām ardievas Zīlānu Zaķu gravas upītes vēsturiskajai caurtekai. Ceļa remontdarbu laikā to nomainīs pret gofrētu plastmasas cauruli».
S. Ozoliņa atceras, ka bija redzama skaisti saglabājusies velve un pamata tēsto akmeņu mūrējums, kas bez remontiem kalpoja vairāk nekā simts gadu. Novadpētnieki aicināja pašvaldības pārstāvjus uz tikšanos, lai izskaidrotu nepieciešamību saglabāt caurteku.
– Mēs no biedrības «Jēkabpils mantojums» bijām oficiāli ielūgti pašvaldībā runāt par iespēju saglabāt caurtekas arku. Piedāvāja trīs variantus, bet reāli bija gatavi īstenot vienu, kad caurtekā ievieto cauruli, tā to visu iekonservējot. Ja vēlāk ir nauda sakārtošanai, to velk ārā un var visu atjaunot. Projekts paredzēja ievietot tur liela diametra čuguna cauruli un tajā gofrētu plastmasas cauruli, – stāsta Sarmīte Ozoliņa. Dome tam piekritusi, un it kā daļēji kaut ko izdevies panākt. Bet S. Ozoliņa saka, ka nav pārliecības, ka viss tā arī ir izdarīts, un arka diemžēl ir daļēji sagrauta.
– Lielvārdē identiska cara laika caurteka ir saglabāta. Tur nav plastmasas caurules. Viņi ir ieinteresēti, lai tur būtu kaut kas, ko parādīt, ar ko lepoties. Tur caurtekas saglabāšana bijusi iekļauta projekta sākuma stadijā. Pie mums, ja par ko tādu ierunājies, tad nereti esi ienaidnieks. Bet mums taču ir Attīstības pārvalde, kam būtu jāsazinās ar novadpētniekiem, vēsturniekiem, biedrībām, lai iegūtu informāciju un konsultētos, kā un ko saglabāt, – uzskata Sarmīte Ozoliņa.
Tā Zaķu gravas caurteka izskatījās pirms pārbūves.
Tāda tā izskatās šobrīd.
.jpg)
Šādi Zaķu gravas caurtekas analogs pārbūvēts Lielvārdē.
Arī Zaķu gravas caurtekai reiz bija šāda ķieģeļu velve, kas tagad gājusi zūdībā.
Izrādās, Jēkabpilī ir vēl viena unikāla vēsturiska Donaviņas caurteka, kas nost no centriem palikusi aizmirstībā un ir ideāli saglabājusies. Tas daudziem jēkabpiliešiem un krustpiliešiem ir līdz šim nezināms kultūrvēsturisks objekts.
S. Ozoliņa to uzgājusi novadpētniecības ekspedīcijā. Caurteka atrodas netālu no Zīlāniem, zem kādreizējā dzelzceļa uzbēruma, pa kuru kursēja dzelzceļa līnijas Maskava–Ventspils vilcieni. Kā informē S. Ozoliņa, uzbūvējot šo dzelzceļa līniju, sākotnēji Brēķos (bijušais dzelzceļa sadales punkts) Maskavas–Ventspils līnija sazarojās: pa vienu ceļu pasažieru vilcieni iebrauca Rīgas–Orlas dzelzceļa Krustpils stacijā, bet pa otru, neiegriežoties Krustpilī, preču vilcieni nokļuva nākamajā – Zīlānu stacijā. 1930. vai 1932. gadā gadā visi vilcieni sāka kursēt cauri Krustpilij, un šis posms zaudēja savas dzelzceļa funkcijas. Mūsdienās palicis tikai uzbērums, kas daļēji norakts astoņdesmitajos gados, būvējot kombinētās spēkbarības rūpnīcu. Atrastā caurteka būvēta no 1899. līdz 1904. gadam dzelzceļa līnijas Ventspils–Zilupe posma būvniecības laikā. Arī šīs caurtekas būvniecībā izmantoti barona Korfa Kaķīšu ķieģeļu cepļa ķieģeļi, par ko liecina uz ķieģeļiem iespiestās barona zīmotnes, iniciālis «K» ar kroni, kā arī tēsti, skaldīti laukakmeņi. S. Ozoliņa stāsta, ka apzinājusi šo dzelzceļa līniju no Krustpils līdz Pļaviņām, un tur ir vēl citas labi saglabājušās purva strautu un upīšu caurtekas. Daudzas no tām ir apauguma apņemtas un grūti pieejamas. Jēkabpilī pie Zīlāniem esošā ir visgarākā un augstākā.
Ja tās apkārti sakoptu un padarītu pieejamu, citi ieguldījumi nebūtu vajadzīgi, un to varētu iekļaut tūrisma objektu sarakstā, jo tūristi, kas iecienījuši dabas takas un kultūrvēsturiskā mantojuma objektus, šādas vietas labprāt apmeklē.
Donaviņas caurteka netālu no Zīlāniem nav plaši zināms objekts.
Secina, ka Mīlestības tiltiņš pieder pašvaldībai, un sola to sakārtot līdz ar Krustpils pils dīķi
Vēsturiskais tiltiņš pār Donaviņas upīti, aiz slūžām pie Krustpils luterāņu baznīcas būvēts 19. gadsimta beigās kā vienlaiduma dolomīta mūra loka tilts. Tas iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā pašvaldības nozīmes kultūrvēsturisks objekts industriālo objektu sadaļā. To dēvē par Mīlestības tiltiņu.
To, vai tiltiņš ir pašvaldības īpašumā un vai par tā saglabāšanu jāatbild pašvaldībai, BD vaicāja Jēkabpils novada domes vadībai. Domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis sacīja, ka, viņaprāt, tilts atrodas uz Krustpils luterāņu draudzes zemes un ir draudzes īpašums. Tilta atjaunošanas izmaksas noteikti nav draudzei pa spēkam, tāpēc vaicājām, vai pašvaldība redz iespēju, kā tomēr varētu tiltiņu sakārtot? R. Ragainis sacīja, ka pašvaldība nevar ieguldīt naudu privātā īpašumā, bet draudze varot iesniegt savu pieteikumu par tiltiņu Jēkabpils novada pašvaldības projektu ideju konkursam. Tur var piedalīties gan fiziskas personas, gan biedrības vai nodibinājumi, un vienas projekta idejas realizācijai pašvaldība piešķir līdz 30 000 eiro. Projekta idejas pašvaldība īsteno sadarbībā ar iesniedzēju. Jāsecina, ka, ņemot vērā esošās celtniecības izmaksas, ar 30 000 eiro tiltiņa sakārtošanai gan būtu par maz.
.JPG)
Kad var sagaidīt Mīlestības tiltiņa pārbūvi, pagaidām nav zināms.
Ar jautājumu par tiltiņa piederību un sakārtošanas iespējām BD vērsās arī pie Krustpils luterāņu draudzes prāvesta Ēvalda Bērziņa. Viņš skaidro, ka draudzes zemes robeža iet pa Donaviņas upītes vidu, bet, lai arī nevarot to apgalvot, tiltiņš, visticamāk, neesot draudzes īpašums.
– Draudzei līdzekļu tiltiņa atjaunošanai nebūtu. Bet tiltiņš jebkurā gadījumā noteikti ir atjaunojams, pieskatāms un uzturams, par to pat runas nav. Tikai jāskatās, kāda ir tā kārtība un īpašuma tiesības un viss pārējais, kas no tā izriet. Līdzekļus tam varētu meklēt projektu veidā. Parasti tādas lietas taču tā arī risina. Tie ir projekti ar valsts vai pašvaldības, vai vēl kādu citu finansējumu, – saka Ēvalds Bērziņš.
Tā kā Ē. Bērziņš apšaubīja tiltiņa piederību draudzei, par to atkal jautājām pašvaldībai, šoreiz Jēkabpils novada domes priekšsēdētāja vietniekam attīstības jautājumos Kārlim Staram. Viņš paskaidroja, ka divas trešdaļas zemes ir draudzes īpašums un viena trešdaļa – pašvaldības, bet pats tiltiņš pieder pašvaldībai. Šobrīd tiltiņa atjaunošana nevienā projektā nav iekļauta, bet tas esot nākotnes ieceru jautājums.
– Mans skatījums ir tāds, ka Donaviņas ūdenstece ir saistīta ar Krustpils pils dīķi, un tad, kad kārtos pils dīķi, arī šis posms ir jāattīra, un pie reizes arī to tiltiņu var sakārtot. Dīķa sakārtošanas iecere ir jau sen. ES fondu projektu uzsaukumi, kur varētu ar to startēt, ir parādījušies tagad, un tur ir vairāki varianti. Viens no tiem ir, ka varētu piesaistīt tiltiņa rekonstrukciju Daugavas aizsargdambja pārbūves otrajai kārtai, kur aktuālas zaļās un zilās infrastruktūras, kur mēs arī Filozofu ielas un Kena parka dīķi plānojam sakārtot. Ir arī cits fondu finansējuma mērķis zaļās un zilās infrastruktūras attīstībai, kas gada, divu gadu laikā būs pieejams, un es redzu to visu saistībā ar pils dīķa sakārtošanu. Tuvāko divu gadu laikā projektu pieteikumus varētu iesniegt un, saņemot finansiālu atbalstu, pēc tam uzsākt darbus, – stāsta Kārlis Stars. Viņš arī skaidro, ka jāņem vērā tas, ka vēl ir jārisina domstarpības ar Zemkopības ministriju. No vienas puses, Donaviņas upe ir Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu meliorācijas sistēmas sastāvdaļa, bet no otras puses, tad, kad pašvaldība runā par tās daļas sakārtošanu, kur upe ir pilsētas teritorijā, ministrija atbild, ka pilsētas daļa nav viņu meliorācijas būve. Savukārt Ministru kabineta noteikumos Donaviņa ir saistīta ar Daugavas baseinu, jo upīte tur ietek.
– Tas ir juridiska rakstura jautājums, kas ir jāsakārto, jo tas gadiem ilgi ir traucējis nonākt līdz dīķa tīrīšanai un labiekārtošanai. Sarakste mums ir, un abām pusēm ir jāsēžas pie galda un jāpieliek punkts šim jautājumam, – saka Kārlis Stars.
Uzziņai
Par ceļa Jēkabpils–Jaunjelgava, kas bija saistīts ar Pelītes tiltiņu, būvniecību saglabājies nostāsts, kā būvnieki apkrāpuši pasūtītājus un bruģētu ceļu kādu gabalu izbūvējuši tikai ceļa abos galos. Stāstam pat ir divas versijas. Viena ir tāda, ka pieņemšanas komisijai parādīts viens ceļa gals, tad tā sasēdināta karietēs un bagātīgi cienāta ar ēdieniem un dzērieniem, līdz darbu pieņēmēji noreibuši un iesnaudušies. Kad otrā ceļa galā visi pamodušies, tur atkal bijis bruģis un viss, kā nākas. Otra versija vēsta, ka pēc pirmā ceļa posma apskates komisija vesta uz vilcienu, sasēdināta vagonā un arī cienāta, un, kad no vilciena atkal devušies pie otra ceļa gala, tur, protams, atkal bija bruģēts ceļš, un komisija bijusi apmierināta ar paveikto.
Mūsdienu pilsētplānošanā zaļās zonas un zaļā infrastruktūra ir svarīgas. Eiropas Savienība zaļo infrastruktūru definē kā stratēģiski plānotu dabisko un daļēji dabisko teritoriju tīklu ar papildu vides elementiem, kas ir izveidots un tiek pārvaldīts, lai sniegtu plašu ekosistēmu pakalpojumu klāstu. Tas ietver zaļās zonas vai zilās zonas, ja attiecas uz ūdens ekosistēmām, un citus fiziskus elementus sauszemes, tostarp piekrastes, un jūras teritorijās.
Zilā infrastruktūra ir ūdeņu tīkls, kas atbalsta vietējās sugas, uztur dabīgos ekoloģiskos procesus, novērš plūdus, vairo gaisa un ūdens resursus un sniedz ieguldījumu vietējo iedzīvotāju grupu veselībā un dzīves kvalitātē.
Viedokļi
Jānis Zeps, gids, novadpētnieks, biedrības «Jēkabpils mantojums» vadītājs:
– Protams, ka Mīlestības tiltiņu vajag saglabāt un atjaunot. Bet šaubos, vai tilts ir uz baznīcas zemes un pieder draudzei. Tilts savulaik bija vajadzīgs mācītājam, kas gāja uz mācītājmuižu otrpus upes. Tilta arka arvien ir labā stāvoklī, bet augša gan ir briesmīga. Pavasarī tur ar divriteni biju piebraucis, un tur bija šļirču adatas un citas lietas. Acīmredzot tur pulcējas tāda negatīva publika. Bet tur arī jaunie pāri brauc. Vieta jau ir ļoti gleznaina, tikai jāsakopj un taciņa jāsakārto ērtāka. Mums joprojām nav jūtama galvenā arhitekta un mākslinieka attieksme, un katrs dara pēc saviem ieskatiem. Nupat Jēkabpilī – tur, kur ir cara laikos celtā noliktavu ēka uz Pasta un Jēkaba ielas stūra, notiek tās pārbūve, un visa fasāde uz Pasta ielas pusi ir izmainīta ar stikla durvīm. Padomju gadus ēka pārdzīvoja, bet tagad notiek tā. Mums ar to kultūras mantojumu diemžēl tā ir, kā ir. Jēkabpils tautas nama rekonstrukcijas būvdarbu gaitā arī ir mainīta viena no ēkas vēsturiskajām fasādēm – tā, kas ir uz Katoļu ielas pusi. Vēsturiski šeit ēkas augšpusē atradās logi, patlaban tie ir aizmūrēti. Un zālē pie griestiem salikti tik neiederīgi metāla prožektoru turētāji. Nacionālajā teātrī un citās vēsturiskajās ēkās taču arī vajag skatuves gaismas, bet to risina citādi. Labā akustika ir zaudēta. Vēsturiskie pagrabi, kas bija vēl no klostera laikiem, ir aizbērti. No kultūrvēsturiskā mantojuma tik vēsturiskā ēkā vairs nekas nav palicis. Ieej, un sajūta kā telpā ar eiroremontu. Nav tur vairs tautas nama vēsturiskās elpas.
Sarmīte Ozoliņa, novadpētniece:
– Pirms gadiem 10 par Donaviņas tiltu biju panākusi, ka no pieminekļu aizsardzības inspekcijas no Rīgas atbrauca inspektores un piekrita, ka tiltiņam jāpiešķir vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statuss. To visu toreiz ļoti atbalstīja kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Jānis Amats. Bet pašvaldībai par to intereses nebija. Man jau būtu prieks, ja ar šo tiltiņu kaut kas izdotos. Tas noteikti ir jāatjauno. Taču pēc tā, kā viss notika ar Zīlānu ielas caurteku, man vairs nav ticības, ka kādam ir interese par šīm lietām. Runāt var daudz un solīt, bet rezultāts ir cits. Es ļoti atbalstu ideju par Dona-viņas tiltiņa sakārtošanu. Ja tā ir baznīcas zeme, tad varbūt pašvaldība var atbalstīt to kā iedzīvotāju iniciatīvas projektu; ja pašvaldības, tad arī jāmeklē projektu iespējas.
Laura Trukšāne, Jēkabpils novada Tūrisma informācijas centra vadītāja:
– Tiltiņš, protams, ir jāsakārto, tur jautājumu nav. Pilsētai tie pievilcīgie stūrīši ir vajadzīgi, turklāt jāņem vērā tas, ka tiltiņš ir Krustpils pils kompleksa sastāvdaļa, atrodas pie dievnama, un tur taču agrāk bija arī mācītājmuiža. Un arī konstrukcija ir pietekami skaista un unikāla, lai to saglabātu. Protams, ka šīs vēsturiskās vērtības visas ir atjaunošanas vērtas. Tas dievnama teritorijai un pilsētai būtu papildu pievienotā vērtība, ja tiltiņu un krastus varētu skaisti sakārtot. Tur taču kāzinieki arī tagad dodas, bet šobrīd tiltiņš ir tādā stāvoklī, kādā nu ir.
D. Gagunova un vizitjekabpils.lv foto
#SIF_MAF2024
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Soli solī ar laiku» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
