Laimdota Poluškina ar ģimeni savas dzimtas mājās «Zīlānos» tā pa īstam varēja atgriezties tikai 1990. gadā, bet arī tad vēl kādu laiku nācies dzīvot, mā-ju dalot ar padomju laikos iemitinātajiem īrniekiem. Vienā daļā vieni padomju saimniecības «Lone» strādnieki, citi – agrākajā kalpu mājā. Pirmās brīvvalsts laikā te bija 4 hektāri ābeļdārza. Skaista Latvijas laika māja, celta 1920. gadā – tajā gadā, kad nāca pasaulē Laimdotas māte, kura vēlāk te ieprecējās. Viņa pie vīra izgājusi jauna, un vīrs bijis 25 gadus vecāks. Kā teic Laimdota, tā tajos laikos bieži bijis pieņemts. Mājas saimnieks bijis turīgs vīrs: celtnieki uzbūvēja skaisto dzīvojamo māju un saimniekam iedeva rokās atslēgas. Bagāts vīrs bijis: saimniekam piederējusi arī sava automašīna, ražota Zviedrijā, ko, protams, padomju laikā nacionalizēja uzreiz kā ienāca krievu armija. Ģimenei iedevuši kompensāciju sertifikātos. Kad Laimdotas māte atguva savus īpašumus, tad prasījuši, lai toreizējā pašvaldība dod vietā žiguli, bet vietvara neparko neesot piekritusi.
– 1949. gadā, kad «budžus likvidēja», manējie tika izvesti uz Sibīriju. Izveda mammu ar brāli, bet viņas pirmais vīrs noslēpās, domādams, ka tad, ja viņu nedabūs rokā, arī pārējos liks mierā, bet nekā: vietā paņēma mammas māsīcu, lai sanāktu pietiekošs izvedamo skaits. Es piedzimu jau Sibīrijā, un man ir cits tētis nekā manai vecākajai māsai un brālim. Mamma tur iepazinās ar citu cilvēku. Savu saimniekošanu atgūtajās mātes mājās sākām kā Breša zemnieki. Atceros precīzi, ka pārvācāmies uz «Zīlāniem» 1990. gada 9. maijā, toreizējās pavasara brīvdienās. Es atbraucu pirmā, mamma, protams, bija te, mans vīrs ar meitu gan vēl palika Jūrmalā, jo meitai vajadzēja pabeigt skolu. Padomju saimniecība mums negribēja atdot zemi, sak, ko jūs te darīsiet, esat no Jūrmalas, tur arī palieciet un dzīvojiet! Pirmais, kas bija jādara, vajadzēja sakārtot māju. Kāda tā bija palikusi pēc īrniekiem: te bija būda uz būdas, šķūnītis uz šķūnīša, viss krūmos ieaudzis. Arī pret māju iemitinātie nebija izturējušies labi: kāpēc liet spaiņus aiz stūra? Iztaisīja virtuves grīdā caurumu un netīrumus lēja tur. Iemitinātie cilvēki negribēja iet laukā, jo te taču bija zelta bedre – ābeļdārzs. Bet nu gada laikā visi aizgāja gan, – viņa atceras.
.JPG)
«Zīlānu» mājas celtas 1920. gadā. Laika gaitā to īpašnieki piedzīvojuši izvešanu uz Sibīriju un pēc atgriešanās no izsūtījuma savās mājās bijuši spiesti dzīvot kā īrnieki. Kopš 1990. gada te atkal saimnieko tikai dzimtas pēcteči.
Patlaban «Zīlānos» zemes ir 23 hektāri, 4,5 hektāri ābeles un vēl Laimdotas brāļa zeme ceļa otrajā pusē. Laimdota stāsta, ka brāļa dēli tagad kārtojot savas zemes lietas, jo viņas brālis dzīvo Krievijā, Vladivostokā, kur to savulaik nosūtīja darbā pēc jūrskolas beigšanas.
– Padomju gados jau tā darīja: mūsējos uz turieni, turieniešus šurp. Jauca un maisīja tautas. Mans brālis bija tālbraucējs kapteinis. Decembrī viņam aprit astoņdesmit gadu, un patlaban viņš veselības dēļ vairs nevar lidot. Dēli gan šurp brauca no Krievijas, bet pēdējo reizi arī viņi Latvijā bija 2016. gadā. Mana māsa uz šo zemi nepretendēja, jo viņai sava māja Garkalnē. Pat neticas, bet arī man pašai janvārī būs jau 72 gadi, – viņa nopūšas.
Laimdota stāsta, ka viņas mamma Silvija Baltuša un tantes te padomju gados cītīgi strādājušas. Māte bijusi dārzkopības brigadiere. Ģimenei pēc atgriešanās no izsūtījuma pašu mājās bijusi iedalīta vieta, bet nācies dzīvot diezgan saspiesti: otrajā stāvā divās istabiņās. Tad viens no īrniekiem, kā Laimdota dēvē savulaik «Zīlānos» iemitinātos padomju saimniecības strādniekus, izvācies, tad ģimenei tikusi lielāka apdzīvojamā platība.
– Bērnībā vasarās mēs te kopā ar mammu strādājām no jūnija līdz 25. augustam, kad Lonē bija zemenes, ērkšķogas, upenes, āboli. Mājās neviens mums neļāva sēdēt un slinkot.
Laimdota teic, ka labi, ka ģimenei ļāva atgriezties, jo citi izsūtītie savās mājās atpakaļ netika.
– Šīs mājas galā bija skaista veranda. Nezinu, kurš no gudriniekiem izdomāja, ka jāmeklē agrākā saimnieka Klāsona vīna pagrabs. Bet viņi jau nezināja, ka šim saimniekam tāda nemaz nebija. Viņš visas savas vīna pudeles raka zemē. Šie gudrinieki, meklēdami to vīna pagrabu, skaisto verandu nojauca! Vai ko atrada? Nē! Kad mamma atgriezās, viņa mēģināja apraktās pudeles atrakt, – stāsta Laimdota. Klāsonam mājas augšā, bēniņos, bijusi pat vīna laboratorija. Viņam paticis ar to ņemties.
Sākot deviņdesmitajos gados saimniekot, Laimdotai bija jau četrdesmit gadi un jauns sākums, kad dzīvi bija jāsāk būvēt no jauna. Sākumā «Zīlānos» turējuši govis. Uz pleciem salikās viss lopkopības smagais darbs: siena vākšana, kraušana ar rokām pa simts gubām dienā.
– Vai dieniņ! Viegli nebija! – smejas Laimdota. Kā tas bija? Mainīt sakārtotu dzīvi Jūrmalā ar labu algoto darbu pret smagiem lauku darbiem pilnu ikdienu te, Lonē? Jūrmalā Laimdota strādāja par konditori, vīrs – par šoferi Jūrmalas tirdzniecības pārvaldē.
– Jā, beigās Slokā biju pat konditorejas ceha vadītājas amatā. Bija tur mums māja, bet, kad pārbraucām te, tad tā palika citiem. Vispār atgriezties – tas bija mana vīra lēmums. Ja viņš nebūtu tam piekritis, mēs paliktu Jūrmalā. Un viņš tak bija pilsētnieks, kurš tomēr nenobijās no lauku dzīves grūtuma. Vai nožēlojām? Nē, – teic Laimdota.
Viņas meita patlaban dzīvo Rīgā, znots strādā «Latvenergo», mazmeita mācās skolā. Bet dēls ir Zviedrijā. Pelnās ārzemēs, lai savestu kārtībā dzīvokli, kamēr viņa ģimene dzīvo Jēkabpilī. Laimdota teic, ka patlaban visiem celtniecības materiāliem tā saskrūvētas cenas, ka grūti iesākto dzīvokļa remontu pabeigt, it sevišķi, ja gribas izdarīt visu uz to labāko.
Pie Saukas ezera allaž bijusi laba vieta un Mātes dabas doti apstākļi augļu koku stādījumiem. 2003. gadā atgūtajā zemē tika izveidots jauns ābeļdārzs, bet līdz tam ražoja vecais, 1963. gadā stādītais. Laimdota stāsta, ka nu jau vecā dārza vairs tikpat kā nav, vienīgi atstātas ‘Antonovkas’ kādas astoņas rindas un vēl arī tādas padomju laika ābeļu šķirnes kā ‘Akero’ un ‘Uspeh’.
.JPG)
Puspundurābeles ziemas miegā. «Zīlānu» jaunais dārzs ir izveidots no mūsdienu šķirnēm, atjaunots un papildināts. Bet saimniecībā vēl palikušas arī sešdesmitajos gados stādītās ābeles, kā vecā labā ‘Antonovka’. D. Gagunova foto
Sākumā Breša zemniekiem deva bezprocentu kredītus, par ko «Zīlānos» iegādājās traktoriņu, kādu laiku piena lopkopība bija izdevīga nodarbe, bet, kad tas tā vairs nebija, kad piena litra cenu sāka rēķināt tā, ka zemniekam sanāca par sliktu, tad nolēmuši ķerties pie jauna ābeļdārza stādīšanas.
– Vēl mums te bija arī siltumnīcas: tomāti, gurķi, arī stādi, ko vīrs veda uz tirgu, arī meita palīdzēja tirgot. Nākamos gadus pārtikām no šā visa un ābolu pārdošanas. Ābeļu stādus jaunajam dārzam mums iedeva labi draugi no Jūrmalas, kuri nodarbojās ar augļu koku potēšanu, un reiz viņi mums saka: ko jūs te ņematies ar to veco dārzu! Vajag jaunu! Viņi mums iedeva puspunduru ābeļu stādus. Lai arī puspunduris ir stiprāks nekā pundurābelītes, tomēr valdošie vēji arī tos saliec uz vienu pusi. Lai izveidotu stiprinājumus, mums naudas nepietika. Kā izauga, tā izauga. Vēl jau mums par šo ābeļdārzu maksā subsīdijas, bet faktiski nu jau tas skaitās vecs dārzs, jo šīs šķirnes ātri noveco. Man palīdz dēls: pagājušajā gadā smuki izzāģēja. Tikām arī atjaunojuši 2003. gadā stādīto dārzu, to paveicām 2017. un 2018. gadā. Tad vēl mans vīrs bija dzīvs. Iestādījām 180 ābelītes. Pagājušajā gadā (2021. gadā – aut.) bija slikts gads: uzmetās kraupis un ļoti puva āboli. ‘Kovaļenkovskaja’, es tos saucu par pensionāru āboliem, jo saldi un mīksti, visi sapuva kokos. Lai arī konsultējamies, kā labāk ābeles miglot pret kaitēm, togad radās sajūta, ka tajās miglojamā pudelēs ir saliets ūdens, jo nekas nelīdzēja. Arī ‘Orļiks’ sāka pūt. Tīrās briesmas! Es pamatā visu nodevu sulā. Cik nu varēja savākt, tik atdevu. Nu par kapeikām gan... – atceras Laimdota.
Viņa lēš, ka, ieskaitot algas darbiniekiem, ēdināšanu un kafijas, palikusi togad ar 300 eiro zaudējumu. Bet dārzs jānovāc, lai pārbaudītāji, kas seko integrēto audzētāju darbam, nepiesietos. Tik un tā viena šķirne palikusi kokos, jo nav bijis, kas palīdz novākt. Ar strādniekiem mūsdienās grūti. Daudziem tā: kad aldziņa kabatā, uz veikalu prom un otrā dienā nav kas strādā.
– Daļa darbinieku, kad vajadzēja strādāt, tad viņi dzēra, bet, kad nu viņi bija gatavi strādāt, tad ābolus sulai vairs nepieņēma. Ja vedekla nebūtu palīdzējusi meklēt strādniekus, es nezinu. Cilvēki ir izlaidušies un grib tikai saņemt pabalstus. Tā ka pagaidām, kamēr maksā subsīdijas par ābeļdārzu, viss vēl notiek, bet, ja tās nemaksās, tad es to dārzu likvidēšu! – saka Laimdota.
Ābolu vākšana ir darbs ar rokām, kur strādnieku savākto saimniece šķiro pati. Pagrabā viņai patlaban glabājas kāda pusotra tonna ābolu, kam arī jāmeklē noiets.
Patlaban Laimdota Poluškina «Zīlānos» dzīvo viena un teic, ka nezina, cik ilgi tā izturēs. Vai kāds no bērniem pārcelsies uz dzīvi te, kā savulaik viņa pati atgriezās pie savas mātes, nav zināms. Ir atgūtas mājas, ir atgriezts taisnīgums – «Zīlānos» dzīvo dzimtas mantojumu atguvušie, bet gadi pa to laiku arī gājuši uz priekšu, un jādomā, kas būs tālāk. Māja šajā skaistajā decembra dienā izstaro omulību un mājīgumu, ziemas miegā snauž ap mājām esošie ābeļdārzi. Laimdota pati iztīrījusi pagalma taciņas, kaimiņš Gvido akurāt kā pats sev iztīrījis piebraucamo ceļu uz māju, bet pašvaldība gana labi nošķūrējusi garām ejošo pagasta ceļu. Autobuss pie netālu esošās pieturas piestāj katru dienu, tiesa – ērtāka braukšana ir uz Neretu, nevis uz novada centru Jēkabpili. Ja nu uz Jēkabpili vajag, tad jārunā ar labo kaimiņu Gvido.
Ēka silti sakurināta, uz centrālapkures radiatoriem saimniece liek žāvēties sagrieztos ābolus, pa dienu tā varot nožāvēt pat veselu kilogramu. Kā jau konditore, Laimdota piepelnās ar riekstiņu cepšanu, tā ka darāmā pietiek. Reizēm, kad meita piezvana, māte teic, ka nav laika, un meita brīnās, kā tā var būt – pensionēts cilvēks dzīvo laukos, bet nav kad parunāt pa tālruni. Un tā dažādos darbiņos viņai paiet laiks šajā skaistajā mājā dabas stūrītī pie ezera. Ikdienas rūpes gan reizēm liek bažīties, vai izdosies tikt galā: ja nu pēkšņi pazudīs elektrība vai kāda cita negaidīta liksta atgadīsies. Ziema nav vieglākais laiks. Tāpat rēķini jāmaksā, jārēķina, jo tagad viss dārgs. Bērni gan cītīgi mammu pieskatot: apkārtnē saliktas novērošanas kameras, visādas tehniskās lietas palīdzot sakārtot. Tomēr palīdzīgas rokas uz vietas noderētu. Līdzšinējais izpalīgs diemžēl gāja bojā: viņu, neuzmanīgi rīkojoties ar ieroci, nošāvis vietējais mednieks.
– Lai arī cilvēkam bija savas problēmas ar iedzeršanu, viņš man bija uzticams un labs palīgs, kurš visu zināja, kur kas atrodas, kas jādara. Tāda nelaime, jā, – nopūšas Laimdota.
Ja Saukas pagastu varētu pievilkt tuvāk pie Jēkabpils vai novada centru Saukai... Ko darīt, lai jaunajiem rastos interese te atgriezties?
– To armijas poligonu te vajadzēja tuvāk! Ja štābs vai cita vadība un dzīvokļi armijniekiem būs Viesītē, nevis Ērberģē, tad gan būtu labi! Tas būtu vislabākais lēmums mūsu galam! Kas zina, kam jānotiek, lai jaunie nāktu šurp, nezinu. Jo vairāk tie, kuri patlaban ārzemēs. Nezinu, kas viņus varētu atvilkt mājās, nezinu... – domīgi nosaka Laimdota Poluškina.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
Nacionālists
Uz tādu cūcību tikai krievi (pie tās šlakas pieskaitu arī latviešu kaloborantus) ir spējīgi - atņemt māju, izsūtīt uz Sibīriju, likt īrēt dzīvokli savā paša mājā. Par laimi psrs ir sabrukusi un dažu plānprātīgu jampampiņu cerības uz tās atjaunošanu mežonīgos tempos dzēš ukraiņu armija.
tas gan
Tādi īrnieki bija katrā pagastā. Tas viss ir normālam cilvēkam neaptverams, jo visa pamatā nebija nekas cits kā cilvēku nīdēju un zvērīga naida krustojums - rasisti, marksisti un cilvēkēdāji vienā personā..