Jēkabpils reģionālās slimnīcas darbiniece Dace Mieze pēdējos gados strādā par ambulatorās daļas māsu, kopā ar vairāku specialitāšu ārstiem palīdz viņu ambulatorajās pieņemšanās, bet Jēkabpils reģionālajā slimnīcā strādā jau kopš 1994. gada. Darba gaitas sākusi kā sanitāre, strādājusi dzemdību nodaļā, Perinatālās aprūpes centrā, uzņemšanas nodaļā.  

 

    Šogad Medicīnas darbinieku dienai veltītā pasākumā D. Mieze saņēma Jēkab­pils novada pašvaldības   pateicības rakstu par profesionalitāti, godprātīgu at­tieksmi, par ieguldījumu dar­bā SIA «Jēkabpils reģi­onālā slimnīca».

    – Kā sākās jūsu darba gaitas Jēkabpils slimnīcā?

    – Esmu jēkabpiliete, un manas bērnības atmiņas saistās ar vecmāmiņas un krustmātes darbu slimnīcā. Abas bija sanitāres dzemdību nodaļā, un es, vēl skolā mācoties,  šad tad pa vasarām arī strādāju par  sanitāri slimnīcā. Darbs slimnīcā man bija pazīstams, un, protams, ka pēc 8. klases es iestājos māsu skolā. Bet tad  vēl nebija iegūts dzīves briedums, īsti nezināju, vai tas ir tas, ko gribu. Pamācījos pusotru gadu un atmetu ar roku, tomēr nē. Ap to laiku mana vecmamma  jau bija pensionāre, un es sāku strādāt viņas vietā dzemdību nodaļā par sanitāri. Tur tajā laikā vecākā māsa bija Zenta Nuķe. Unikāla personība, kas savu dzīvi veltīja medicīnai, un viņas teiktais un mācītais deva vislielāko artavu priekšstatam, kas  darbā medicīnā ir svarīgi un kas – nē. Viņa bija stingra un prasīga vecākā māsa. Lielu iespaidu atstāja viņas sacītais, ka labāk būt labai sanitārei nekā sliktai māsai. Varbūt es pie tās domas tajā laikā kaut kā pieķēros: darbs ir, nopelnu, vai man vajag mā­cīties, vajag ko citu, varbūt nē. Četrus gadus no­strādāju dzemdību nodaļā par sanitāri, tad mēģināju meklēt laimi citur, bet ātri vien pēc četriem mēnešiem biju atpakaļ un turpināju darbu dzemdību nodaļā. 

    – Bet tomēr kaut kas urdīja atgriezties pie domas par māsas profesiju?

    – 1995. gadā dakteris J. Vjugins sāka veidot jaunu nodaļu – Perinatālās aprūpes centru, kur pieteicos darbam par sanitāri. Kādu brīdi biju saimniecības māsa šajā nodaļā. Tā tas bija diezgan ilgi, bet tad tomēr radās doma, ka man vajag kaut ko vairāk apgūt, mācīties. Iestājos Starptautiskajā kosmetoloģijas koledžā un sāku apgūt skaistumkopšanas speciālista profesiju. Paralēli mācībām strādāju uzņemšanas nodaļā par māsu palīgu. Biju jau ieguvusi atbilstošu izglītību šim darbam. Man toreiz piedāvāja strādāt uzņemšanas nodaļā, un es domāju: labi, ja mācos, man ir izdevīgāks darba grafiks ar mācībām  pēc nostrādātas maiņas, kad varēju braukt uz Rīgu. Mācības koledžā noritēja klātienē – piektdienās un sestdienās. 

    Jāteic, ka uzņemšanas nodaļā guvu visplašāko darba pieredzi, jo tur ir tādi gadījumi un situācijas, ar ko tu nesaskarsies nekādā citā nodaļā, ne poliklīnikā, nekur citur – traumas, akūtas situācijas. Tur iemācījos sa­strādāties ar dažādiem ār­stiem, jo nodaļā nepieciešami dažādi speciālisti, ir situācijas, kurās atbilstoši jāreaģē. 2014. gadā pabeidzu kosmetoloģijas koledžu un domāju, ka  tas jau ir viss, vairāk nemācīšos, bet dzīve ieviesa savas izmaiņas, un 2018. gadā absolvēju arī māsu skolu, mācoties paralēli darbam uzņemšanas nodaļā.  

     – Vai strādājat arī iegūtajā skaistumkopšanas spe­ciālista  profesijā? 

     – Daru arī to. No 2014. gada kādu laiku īrēju kabinetu salonā «Viktorija», tad –  skaistumkopšanas salonā «Black Iris». Šim darbam varu veltīt brīvdienas un vakarus.  Ar kosmētiķa pro­fesiju esmu saistīta jo­projām. Tagad par  skaistumkopšanas speciālisti strādāju dermatoloģes dr. Gundegas Provais lāzerepilācijas privātpraksē. Me­zo­terapija, lāzerepilācija, sejas procedūras, tās arī ir procedūras, kas  saistītas ar medicīnu. Savulaik  strādāju ko­pā ar G. Provais par māsiņu pieņemšanās poliklīnikā, kur mūsu sadarbība arī aizsākās.  

   – Kā aizsākās ambulatorās daļas māsas darbs?

    – 2018. gadā man piedāvāja darbu poliklīnikā uz pusslodzi par urologa kabineta māsu. Bet ne vienmēr tā ir pusslodze, jo īpaši va­sarā – atvaļinājumu laikā – nākas aizvietot gan procedūru kabineta, gan ķirurgu māsas, un tā sāku strādāt pilnu slodzi poliklīnikā. 

     Šobrīd par māsu  strādāju pieņemšanās ar urologu un proktologu. Dažreiz ir de­žūras infekciju nodaļā, arī Covid laikā, kad tur vajadzēja palīdzību, aizvietoju no­daļas māsas.

    – Medicīnā viss strauji mainās, attīstās tehnoloģijas, tāpat arī darbs ar dažādu specialitāšu dakteriem noteikti prasa apgūt jaunas zināšanas. Vai tādēļ nācās turpināt mācības?

    – Visu laiku ir jāapgūst kas jauns gan skaistumkopšanā, gan māsas darbā. Tāpat ir jāprot sastrādāties ar katru dakteri, jo katram ir sava individuāla pieeja un da­žāda darba specifika, kas ietekmē arī māsas darbu, pie­mēram,  kādas manipulācijas tiek veiktas. Derma­toloģijā iepriekš arī bija sava specifika, kas jāapgūst. Tā­pēc turpināju papildināt māsas izglītību, un šogad ieguvu profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē. Tu nevari atpalikt, jo tad tu nebūsi līmenī savā darbā. 

    – Pacientam nereti var rasties iespaids, ka māsai, kas strādā pieņemšanās, nav daudz pienākumu. Pa­ņem pacienta kartiņu, pieņemšanas talonu, kaut ko apskatās datorā, un viss.  

    – Darbs elektroniskā vidē ir aktuāls, un nianses nākas apgūt darba procesā, jo dati jāievada dažādās platformās. Visi dati, ko agrāk aizpildīja papīra formātā, ta­gad jāievada elektroniski. No vienas puses tas atvieglo darbu, bet tas nereti jādara arī pēc pieņemšanas.  Labāk bū­tu, ja varētu strādāt ar vienu platformu, kur varētu iegūt jebkādu izrakstu par iepriekšējiem izmeklējumiem un citus datus. Pa­cienti jau nenāk uz pieņemšanu ar kaudzi papīru un brīnās, vai tad tas viss nav elektroniski pieejams?  Nu jau gan vairāk viss tiek ievadīts un ir atrodams «Data­Med» sistēmā. E-veselība arī rada problēmas, jo ik pēc četrām piecām minūtēm «izmet» no sistēmas, bet tas laiks paiet, kamēr ārsts runā ar pacientu, tad jālogojas atkal. Darba laiks man ir astoņas stundas, un pirmdienās un otrdienās pieņemšanas nereti ir visu die­nu. Pārējā laikā dara to, ko nevar paspēt pieņemšanā: savada datus, raksta grafikus, tabeles.  Ir jāgādā, lai in­strumenti ir nodoti sterilizācijai, ir visi nepieciešamie medikamenti un viss darbam vajadzīgais vienmēr ir sagatavots. Ar vienu no urologiem strādāju arī sonogrāfijas kabinetā, kur tiek ņemtas biopsijas un veiktas sarežģītākas, invazīvas ma­ni­pulācijas sonogrāfa kontrolē. Protams, vēl jārēķinās ar pacientu emocijām. Es kā māsa daudz līdzēt nevaru, bet ir tā, ka pacients jāmierina, jāiedrošina. Te zvana tālrunis, un pacienti uzdod jautājumus, te pie kabineta durvīm ir pacients, bet to­brīd pieņemšanas nav, bet pacienti grib iegūt informāciju. Cenšos palīdzēt, cik varu, bet dažreiz cilvēki ir stresaini un tad visu to, kas uz sirds, pasaka māsai.  Ir slodze, un brīžiem ir tā, ka pēc tam ne ar vienu negribas runāt, bet dažreiz izlāde var notikt uz kādu no ģimenes locekļiem. 

    – Kāds būtu jūsu ieteikums, par ko pacientam jā­padomā pirms ārsta ap­mek­lējuma, lai varētu in­formēt dakteri par savu veselības stāvokli?  

    – Galvenais būtu ņemt līdzi sarakstu ar zālēm,  ko lieto ikdienā un kādas zāles ir lietotas iepriekš. Ir tā, ka cilvēki nereti saka: dzeru zilu vai baltu tabletīti vai oranžu kap­sulu, bet  nosaukumu, dakter, es nezinu. Tāpat svarīgi, lai ir izmeklējumu ap­rak­sti, izraksti par veselības stā­vokli.  Tad jau redzēs, no­derēs vai nē, bet labāk, ja tie ir līdzi. Protams, arī pē­dējo analīžu rezultāti būtu jāņem. Labāk, lai dakterim tie nav jāmeklē interneta resursos un vairāk laika var veltīt pacientam.  

   – Jums ir pieredze mā­sas darbā gan nodaļā, gan poliklīnikā ārstu pieņemšanās. Ar ko atšķiras darbs po­liklīnikā?

     – Ir daudz skaidrojošā darba ar pacientu. Ārsts var ie­dot norīkojumu uz kādu analīzi, bet, ja nepaskaidros, kā to izdarīt, pacients var nepareizi savākt materiālu analīzēm, un rezultāts tad nebūs precīzs. Tāpat arī pēc uroloģiskām manipulācijām, pēc operācijām pacienti saskaras ar nepieciešamo ikdienas kopšanu. Katetrs varbūt ir ievietots pirmo reizi, un cilvēkam jāzina, kā tagad rīkoties, kā ar to sa­dzīvot, kad atkal jāpierakstās uz pieņemšanu. Tāpat, ja pacients saņem norīkojumu uz kādu izmeklējumu, viņam ir jāpaskaidro, kur to var saņemt, kas jādara pirms izmeklējuma, kas – pēc procedūrām. To, protams, skaidro arī dakteri, bet arī māsai daudz nākas ar to nodarboties. Pacienti bieži jautā, kā turpmāk rīkoties,  un es dažreiz iedodu savu tālruņa numuru, un cilvēki zvana un jautā. Sevišķi cilvēkiem gados ir grūti izprast situāciju, vai tā ir akūta vai tā nav problēma, tad zvana man un meklē padomu. Ne­reti pacientiem pēc operācijas ir jānāk uz pārsiešanu vai uz kādu manipulāciju. Vai sūtīt viņu pie citas māsas, kas nav redzējusi, kāda tā situācija bija sākumā? Tad es labāk iesaku nākt pie manis, jo es redzēju, kāda tā situācija bija pirmajā, kāda – otrajā un trešajā dienā. Tad mēs runājam, vai viss ir labi, tad varbūt daktera konsultāciju nevajag tik bieži vai nemaz, vai ir redzams, ka tā ir nepieciešama. Protams, to var arī veikt procedūru kabinetā vai ģimenes ārsts. Daž­reiz atnāk pacienti, sūdzas par problēmām, bet nav pie­ņemšanas laiks, tad iesaku uz pieņemšanu jau sagatavot izmeklējumus, lai dakteris var uzreiz novērtēt situāciju. Man patīk, ka sa­darbībā ar katru ārstu ko vairāk uzzinu un iemācos. Atceroties tagad  Z. Nuķes teikto, ka labāk laba sanitāre nekā slikta māsa, un, iz­vērtējot savas darba gaitas un kolēģu attieksmi, laikam jā­secina, ka izvēle bijusi pa­reiza un neesmu slikta māsa.

   – Kas jūs notur medicīnā, jo varējāt taču strādāt tikai par  kosmetoloģi?

   – Bija darbs salonā, bet sākās Covid, un darbs tur uz pusgadu beidzās. Tad  es sapratu, ka ir ļoti labi, ja man ir darbs arī medicīnā. Es nedomāju pilnībā pāriet tikai uz skaistumkopšanu. Man šis darbs tomēr ir tuvs, un man tā pietrūktu. Pat tad, kad esmu atvaļinājumā, pirmo nedēļu ir sajūta kā no laivas izmestai, jo nav ierastā ritma. Laikam tas ir sava veida aicinājums. Varbūt tas tā ir iesācies jau ar bērnības iespaidiem, kas dažādās si­tuācijās saistījās ar  vecmam­­mas darbu slimnīcā – atceros, kā mēs viņu gaidījām pēc dežūrām, kā viņa bija atnesusi kādu darbam vairs nederīgu šprici, ar ko es varēju dakterus spēlēt. Tolaik slimnīca bija kā pavisam cita pasaule –  baltie halāti, stērķelētās māsu cepures. Tas viss šķita tā īpaši. Tagad slimnīca un poliklīnika piedzīvo pārmaiņas, jo notiek remonts. Tel­pas ir modernas, ērtākas darbam, ienāk jauna aparatūra, kas sniedz jaunas iespējas.   

    – Kas tiek darīts, kad beidzot ir brīvdiena?

     – Ir brīži, kad ir sajūta, gri­bu prom pie dabas, me­ža. Nu man ir dārzs, kas ir lielisks stresa noņēmējs. Nesen iegādājos zemes ga­balu, un tur, burtiski pļavā, kur nekad nav bijušas do­bes, visu iekopju no jauna. Zeme ir laba, aizbrauc un priecājies, kā viss aug. Tur ir pļava, tuvumā nav citu dārziņu, kaimiņu mājas attālāk. Daba visapkārt, un ir sajūta, ka varētu sēdēt un sēdēt. Ir doma  ar laiku tur arī māju uzcelt. Dārzs, tas mūsu pa­audzei jau no bērnības zi­nāms, kad kopā ar vecākiem bērnam arī bija savi pienākumi dārzā. Liels prieks tagad ir par mazmeitiņu, kurai ir pieci mēnesīši, tad nu viņa arī jāpaauklē.  Tas auklējamais vecums jau ir tik īsu brīdi, jo bērni tik ātri aug.         

     

---

Lappuse sagatavota  ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas atbalstu