Galerijā «Mans’s» skatāma 18 mākslinieku izstāde «Jaunie. Modelis un mūza». Vārds «jaunie» šoreiz drīzāk nav kā apzīmējums vecumam, jo dažam no pārstāvētajiem autoriem ir jau pāri 40, bet gan kā norāde, ka mākslā viņi ir ienākuši salīdzinoši nesen. Visi tikko vai nesen ir beiguši Mākslas akadēmiju vai mācās joprojām.
– Vācot darbus Lielajai vasaras izstādei, Latvijas Mākslas akadēmijā gadījās būt, kad tur notika studentu darbu skate. Toreiz darbi bija izvietoti trijos akadēmijas stāvos. Akadēmijas rektora Kristapa Zariņa un prorektora Andra Vītoliņa laipni pavadīts, tos apskatīju, bet jāatzīstas, ka no redzētās daudzveidības mazliet sagriezās galva. Acīs iekrita divu mākslinieču – Guntas Lantes un Jūlijas Šilovas – darbi. Vēlāk, redzēto apdomājot, radās ideja par izstādi, kurā būtu redzami jauno gleznotāju darbi. Pamazām atradu arī citus autorus. Palīdzēja arī Kristapa Zariņa norādes. Un tā nu ir tapusi izstāde, kurā ir pārstāvēti 18 nosacīti jaunie mākslinieki. Dažādi stili, dažādas tehnikas, dažāds skatījums uz dzīvi un uz glezniecību, – stāsta galerijas «Mans’s» vadītājs Uldis Čamans.
Pirmajā galerijas zālē skatītāju sagaida emocionāli spēcīgie Guntas Lantes darbi, kuros dominē divas krāsas – melnā un sarkanā. Savos darbos autore attēlo kailus cilvēku ķermeņus, lai meklētu, apzīmētu un izceltu cilvēka kodolu, būtību – garu, dvēseli, pieredzi, uzvedību, spēku un visu to, ko var saukt par cilvēka dzīvi. Dzīvi, kuru iemieso un darbos attēlo fizisks cilvēka ķermenis. Māksliniece uzskata, ka pēc būtības cilvēks šajā dzīvē ir kails – neaizsargāts un neizskaistināts.
Tikpat spēcīgi ir arī Sanda Mūrnieka darbi. Kaili ķermeņi, kas fiksēti fiziskas piepūles, cīņas mirklī. Sejas nav redzamas, galvā ir tādi kā spaiņi – fiziskais spēks dominē un neļauj saskatīt garīgo pasauli, kas ir visapkārt.
Jūlija Šilova jau ir kļuvusi par pasniedzēju un strādā Mākslas akadēmijas Latgales filiālē Rēzeknē. Monohromatiskie kailo modeļu gleznojumi «paņem» ar perfekto izpildījumu, bet «Krustā sišana», «Dualitāte», «Grēksūdze» – ar savu filozofiju.
Alīna Burlakova ir pārstāvēta ar diviem lielformāta darbiem. «Būris devās meklēt putnu» ir ekspresīvs abstrakts darbs tradicionālā eļļas glezniecības tehnikā, turpretī «Zilās līnijas» ir mēģinājums līdz absurda līmenim novest šķietami nenozīmīgu cilvēka bezapziņas darbības izpausmi – ikdienas cilvēkam raksturīgo, izklaidīgi automātisko švīkāšanas procesu uz burtnīcu un avīžu malām – konceptuāli interpretēt mākslinieciskā procesā.
Divas lielformāta gleznas izstādei atvēlējis arī Krists Tinte. Tajās viņš demonstrē lielisku krāsu un formas izjūtu.
Ar trim darbiem pārstāvēts Krists Janstevičs. Viens no tiem ir atklāti erotisks. Bet interesantākais ir tas, ka vienā darbā ir pirmajā acu uzmetienā grūti pamanāma atsauce uz otru, un tajā savukārt uz pirmo. Sarežģītāku uzdevumu padara tas, ka darbi izvietoti dažādās telpās, bet acīgs skatītājs atsauces pamanīs. Neviļus gribas piesaukt Kventina Tarantino filmas, kas mudž no šādām atsaucēm.
Jūlijas Ļahovas darbi dalās trīs daļās. Viena ir kā no dabasmācības grāmatas – reālistiski, nevainīgi dzīvnieku attēli. Otrā parāda, ka dabā viss ir saistīts, ka visi dzīvnieki ir iesaistīti barības ķēdē – lapsa apēd zaķi, ūdele mielojas ar zivi, stārķis nes knābī čūsku. Un visbeidzot – trešā, šokējošā, kur barības ķēdē parādās cilvēks. Bet ne kā tās pēdējais loceklis – cilvēka miesu plosa (kāda ironija!) lūši, bet varbūt necilvēki to ādās. «Katru mākslas darbu es sāku ar ideju, kas bieži rodas negaidīti vai nu manās domās, vai spilgtos sapņos. Uzlieku šīs sākotnējās domas uz papīra bez skicēm un tad sagatavoju audeklu. Radošais process ir kā kaislību vētra. Tieši šajā mākslas radīšanas virpulī dzimst mani darbi. Ar savu mākslu es cenšos atklāt pateicīgai auditorijai to, kas ar mani dziļi rezonē», saka māksliniece.
Izstādē skatāmi arī divu mūsu novadnieču – jēkabpilietes Agneses Brokas un zasietes Ievas Zineres – darbi. Agnese ir figurāla gleznotāja, kura savos darbos attēlo cilvēka iekšējos emocionālos konfliktus, kas saistīti ar bailēm no vientulības un grūtībām veidot tuvas attiecības. Savukārt Ievas glezniecību raksturo simboli neparastā gaismā. Iespējams, šī gaisma ir krēslas aizsegs. Bet varbūt tas ir zemapziņas vai miega stāvoklis. Gleznās kontrastu veido parastās ikdienas mistiskās noskaņas, tie brīži, kad esam šeit un tagad. Kad kļūst iespējams notvert dabu un tās spēku neparastās noskaņās.
Nevar nepieminēt arī 2022. gada SEB stipendijas glezniecībā un «Latvijas valsts mežu» stipendijas mākslā laureāti Alisi Builevicu, kas ar simbolu palīdzību attēlo mentālos izaicinājumus, Agneses Derumas daudzslāņainos darbus, Evijas Freimanes eksperimentus ar grafikas un glezniecības tehnikām, Anastasijas Bikovas mēģinājumus parādīt cilvēka ķermeni visdažādākajos rakursos. Viņām vien raksturīgais rokraksts pamanāms Madaras Freidenfeldes un Paulas Viļumas gleznās.
Ar vienpadsmit nelielu portretu sēriju un vairākiem lielākiem figurālās glezniecības darbiem pārstāvēts Ivars Pommers. Interesanti, ka viņš savulaik ieguvis maģistra grādu sociālajās zinātnēs un darbojas arī mūzikā. «Mani interesē veidi, kādā cilvēka prāts piešķir nozīmes lietām, ko tas nepazīst. Mani iepriecina, kad māksla spēj runāt par lietām, kas nav zināmas. Starp redzamajiem notikumiem ir telpa, kurā norisinās tas, kas paliek ārpus redzesloka, un šāda neskaidrības telpa ir ne tikai starp mani un lietām, ko zinu, bet arī starp mani un audeklu, uz kura gleznoju. Es izvēlos domāt, ka esmu kaut kas vairāk par to, ko es zinu», – tā I. Pommers.
Izstādē ir arī plašs klāsts klasiskās un ainavu glezniecības pārstāves, jaunās paaudzes mākslinieces Neonillas Medvedevas darbu. Šo mākslinieci jēkabpilieši jau labi pazīst no iepriekšējām izstādēm.
Mazliet atstatu no citiem stāv Lienīte Slišāne ar savām ažūrajām izšūtajām gleznām. Emocionāli spēcīgākais viņas darbs ir «Mana dēla melnās drēbes», kurš balstās personīgos traģiskos pārdzīvojumos.
Izstāde galerijā «Mans’s» būs skatāma līdz marta beigām.
prusaks
Žēl, ka man nav Tas Kungs nav piešķīris gleznotāja talantu, labprāt gleznotu.
Goga
ar šādu mūzu pat es sāktu gleznot