Ne dienu bez izaicinājuma
SARMĪTE RUTKA

 Jēkabpils 2. vidusskola ir lielākā skola novadā un viena no lielākajām Latvijā. No pirmsākumiem tā bijusi izglītības iestāde ar krievu mācību valodu, ilgāku laiku tā ir īstenojusi bilingvālās izglītības modeli, palielinot latviešu valodas īpatsvaru. Kopš 2019. gada skolā tiek īstenotas izglītības programmas latviešu valodā un turpina mazākumtautību programmu pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Šopavasar izskanēja plašas diskusijas par vidusskolas klašu saglabāšanas nepieciešamību, veicot skolu tīkla sakārtošanu novadā. Ļoti daudz pārmaiņu, reformu, izaicinājumu, rosības – tā varētu teikt par Jēkabpils 2. vidusskolas direktores Ilonas SALMIŅAS ikdienu. Viņa šo mācību iestādi vada jau sesto gadu un neviens no tiem nav bijis bez kādām būtiskām pārmaiņām.
 
– Jēkabpils 2. vidusskola ar abām izglītības programmu īstenošanas vietām – Jaunajā un Rīgas ielā – ir lielākā izglītības iestāde novadā. Parunā­sim par skaitļiem: cik izglītojamo, pedagogu, cik klašu vienā paralēlē?
– Uzreiz jāprecizē – mums ir četras izglītības programmu īstenošanas vietas: Jaunā iela 44, Rīgas iela 192, Rīgas iela 200, kā arī Ķieģeļu iela 14 (Ieslodzījuma vietu pārvaldes Jēkabpils cietums). Jēkabpils cietumā īstenojām gan pamatizglītības, gan vidusskolas programmu, bet pašlaik pieprasījuma pēc vidusskolas programmas īstenošanas ieslodzījuma vietā nav. Cietumā apmācāmo skaits ir mainīgs un katrā konkrētajā brīdī var būt atšķirīgs. 
Pašlaik kopumā realizējam 11 izglītības programmas: pamatizglītības, pa­mat­izglītības mazākumtautību, pamatizglītības neklātienes, pamatizglītības pir­mā pos­ma programmu (ar augstākiem plānotiem re­zultātiem kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību jomā – mūzikā), speciālās pamatizglītības programmu izglītojamajiem ar mācīšanās traucējumiem, speciālās pamatizglītības mazākumtautību programmu izglītojamajiem ar mācīšanās traucējumiem, speci­ālās pamatizglītības programmu izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem, speciālās pamatizglītības mazākumtautību programmu izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem, speciālās pa­matizglītības programmu izglītojamajiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem un vispārējās vidējās izglītības programmu. 
 
Jēkabpils 2. vidusskolas direktores Ilonas Salmiņas ikdiena ir ļoti piepildīta. Viņa priecājas, ka izdevies saliedēt 140 pedagogu lielo kolektīvu, lepojas ar katra no skolas 1500 skolēnu sasniegumiem. Arī brīvlaikā skola nav tukša. Kad aplūkojām plašās, dzīvespriecīgās krāsās izkrāsotās telpas, daudzkārt godalgotais mācību iestādes zēnu koris «Tērcītes» gatavojās uzstāties tautas mākslas svētkos «Sēlija rotā» un darbinieki lūkoja bērniem līdzi ņemamās lietas.
 
Lūk, te ir mape ar izglītības programmu mācību priekšmetu un mācību stundu plāniem, kas kurā programmā jāsasniedz utt. Tas tiešām ir liels darbs, lai salāgotu to visu. Mūsu skolu raksturojošie atslēgas vārdi ir multikulturāla vide (daudz­veidība it visā), loģistika un dzelžaina disciplīna, kas attiecas gan uz skolēniem, gan pedagogiem, gan tehniskajiem darbiniekiem. Tik lielā kolektīvā tiklīdz kāds kaut ko nokavēs, tā nojuks visa sistēma.
Jēkabpils 2. vidusskolā klātienes izglītību kopumā saņem ap 1500 audzēkņu. Palielināt šo skaitu nav iespējams, jo Ministru kabineta noteikumi paredz, ka skolā mācību klasē katram bērnam jāatvēl vismaz divi kvadrātmetri. Rīgas ielas ēkās mācās pa divām klasēm katrā paralēlē, bet Jaunajā ielā kopā ir 52 klases – četras līdz astoņas klases vienā paralēlē. Turklāt esam vienīgā skola pilsētā, kas īsteno izglītības programmas audzēkņiem ar mācīšanās vai dažādas garīgās attīstības traucējumiem.
Skolā mācās arī 25 Uk­rainas civiliedzīvotāju bērni un politisko bēgļu no Krie­vijas bērni.
Mūsu kolektīvs ir liels –140 skolotāji un 60 tehniskie darbinieki. Kopā ar di­viem saimniecības vadītājiem – Svetlanu un Leonīdu, kam katram ir sava pārraugā­mā nozare, rūpējamies par lielo skolas saimniecību – telpas vairāk nekā 15 000 kvadrātmetru platībā!
Par mācību un audzināšanas darbu rūpējas astoņi direktora vietnieki, katram ir noteikti savi pienākumi. 
– Neilgi pēc tam, kā kļuvāt par 2. vidusskolas direktori, jūsu mācību iestādei pievienoja Jēkab­pils pamatskolu, un tā jau bi­ja pilnīgi jauna mācību iestāde. Vai bijāt rēķinājusies ar visām tām grūtībām, ar ko saskārāties to­brīd savā ikdienas darbā? Turklāt ņemot vērā to, ka līdz tam 2. vidusskola īstenoja tikai mazākumtautību mācību programmas, tas ir, krievu valodā.
– Jēkabpils 2. vidusskolu sāku vadīt 2018. gadā. Nā­kamajā gadā mums pievienoja Jēkabpils vakara vidusskolu, vēl pēc gada pievienoja Jēkabpils pamatskolu. (Ja atceraties, līdz tam Jē­kabpils pamatskola pamatā sagatavoja skolēnus Jēkab­pils Valsts ģimnāzijai. Pa­mat­skolā varēja mācīties tikai no 1. līdz 6. klasei, bet 7. klasē jau bija jādodas uz kādu citu mācību iestādi. Pēc pamatskolas pievienošanas 2. vidusskolai no 2021. gada ir iespēja šeit pat turpināt mācības pamatizglītības programmā arī 7. klasē, un šogad mums bija pirmais devīto klašu izlaidums.)
 
Kārtība itin visiem un itin visā. Arī lielās skolas saimnieciskajiem darbiniekiem visas nepieciešamās lietas ir stingri sistematizētas.
 
Uzsākot strādāt par di­rektori, biju nolēmusi ar visiem pedagogiem iepazīties individuāli: aizsūtīju katram piecus jautājumus, ko vēlētos noskaidrot, un lūdzu rezervēt laiku, lai tos izrunātu. Tobrīd plānoju katrai sa­runai atvēlēt minūtes divdesmit. Liels bija mans pārsteigums, ka īsākā tikšanās bija kādu pusstundu gara, visas pārējās izvērtās par daudz garākām un plašākām sarunām. Tajās mēs iepazinām viens otru. Tobrīd jau zināju par gaidāmo vakarskolas pievienošanu, tomēr šajā procesā sanāca «uzkāpt uz daža grābekļa». Tas bija labi, jo novērsa lielākās kļūdas, ko varētu būt pieļāvusi tad, kad pievienotu pamatskolu ar šo lielo kolektīvu – 60 skolotājiem un apmēram 600 skolēniem. Jā, es pamatskolā 20 gadus biju nostrādājusi par direktores vietnieci, pazinu visas šīs skolotājas, tomēr bija jautājumi, kam nebiju sagatavojusies. Te atkal varu uzsist sev uz pleca par labu domu: noalgoju profesionālu kouču, kas vasarā sāka abu skolu kolektīvu saliedēšanas programmu. Tā bija paredzēta visa gada garumā, diemžēl kovids izjauca klātienes nodarbības, tomēr pirmā tikšanās un arī vēlākās attālinātās bija ļoti noderīgas. Turklāt tieši 2020. gadā beidzās ēkas Jaunajā ielā 44 kapitālais remonts, tādēļ sanāca, ka varēju sadalīt telpas un klases no jauna nu jau apvienotajam lielajam kolektīvam. To darīju pēc citiem principiem, nevis pēc mācību valodas. Šķiet, izdevās. Tom­ēr mums ik dienu ir jāpilnveidojas, jāizvērtē katrs solis un jādomā pat divus soļus uz priekšu, jo esam skola, kas pārstāv ļoti dažādas iedzīvotāju tautības, vajadzības, spējas. Tādēļ mēs nevaram tā mierīgi «čubināties» – strādāt plūstoši un bez izaicinājumiem.
 
Šogad simtgades stipendiju par sasniegumiem mācībās, piedalīšanos dažādu mācību priekšmetu olimpiādēs, aktīvu sabiedrisko darbu saņēma 12. klases absolvents, skolēnu padomes priekšsēdētājs Artūrs Pavlovs.  
 
– Aizvadīts pirmais mā­cī­bu gads, kad sākta īstenot pāreja uz pilnīgām mā­cī­bām latviešu valodā pa­matizglītībā. Šogad tas notika 1., 4., 7. klasēs. No 1. septembra būs 2., 5., 8. klasēs. Vai 2. vidusskola bija gatava pārejai uz vienotu skolu? Ar kādām problēmām saskārāties: vai visi skolotāji bija gatavi mācīt valsts valodā; kāda bija audzēkņu un vi­ņu vecāku attieksme pret šo lēmumu? 
– Kad kļuvu par 2. vidusskolas direktori, man bija pārsteigums par to, ka to­mēr ir pedagogi, kas nesaprot visu, ko saku latviešu va­lodā. Pa šiem sešiem ga­diem daudz kas ir mainījies uz labo pusi, turklāt jau četrus gadus vidusskolas klasēs mācības notiek tikai latviski. Tiesa, daži skolotāji aizgāja no skolas valodas dēļ, daži – pensionējās. Tomēr domes lēmums par 2. vidusskolas un pamatskolas apvienošanu kalpojis par būtisku risinājumu arī mācību valodas jautājumā – problēma tika risināta plūstoši, tādēļ nepiedzīvojām būtisku krīzes situāciju.
Uzskatu, ka ar cilvēkiem ir jārunā – par visiem jautājumiem. Arī par pāreju uz mācībām latviešu valodā. Sasaucām vairākas vecāku sapulces, skaidrojām, kas un kā notiks u.c. Jāteic, no vecāku puses nebija nekādu jautājumu un neizpratnes, vairums pret šo pāreju ir izturējušies saprotoši un pat atbalstoši, jo vidusskola un augstākā izglītība tāpat ir tikai latviski. 
Jā, ir mums atsevišķi audzēkņi, kam ir noraidoša attieksme pret latviešu valodu. Strādājam... Turpretim viņu vecāki ir atbalstoši.
– Nesen notika konference «Ceļā uz vienotu skolu». Tajā prezentēja pē­tījumu, kur izskanēja fakts, ka lielākā daļa ma­zākumtautību skolu bēr­nu, īpaši Rīgā, ārpus mā­cību iestādes vispār ne­lieto latviešu valodu. Ta­gad ir vasaras brīvlaiks, kura lai­kā latviešu valodas prasmes būtiski samazināsies...
– Arī pie mums ir līdzīgi. Visās ģimenēs taču sarunājas dzimtajā valodā. Turklāt pa vasaru piemirstas ne jau tikai latviešu valoda. Pēc brīvlaika dažam aizmirsušies burti (ja nav lasīts), citam – reizrēķins.
 
Jēkabpils 2. vidusskolā ir daudz dažādu tradicionālo pasākumu. Vienmēr aizraujošas un jautras ir Sporta dienas.
 
– Šeit vēlējos uzzināt, vai dažādu tautību bērni komunicē savā starpā? Kādas ir viņu savstarpējās attiecības it īpaši ģeopolitiskās situācijas kontekstā?
– Tā kā klases, kur mācības notiek nu jau tikai latviski, neveidojam pēc tautības vai sarunvalodas, bet gan tikai pieteikšanās secībā, tad audzēkņi savā starpā, protams, komunicē. Gai­teņos mēs dzirdam visdažādākās valodas, bet pedagogiem ar bērniem jāsarunājas tikai latviski. Kā jau teicu, esam multikulturāli: mums ir latvieši, krievi, čigāni, ukraiņi u.c. Un šādā sastāvā ir ļoti būtiska lieta komunicēt ļoti taktiski, saglabāt mieru un stabilitāti. Mēs esam Latvijas skola un par galveno mērķi uzskatām audzināt Latvijas patriotus, norobežojoties no jebkādām konfrontācijām un tēmām, kas šķeļ.
 
«Lielās talkas» dienā skolā notika bibliotēkas krājumu pārvietošana no Rīgas ielas 192. nama bibliotēkas uz izremontētajām telpām Rīgas ielā 200. Grāmatu pakošanā un pārvietošanā piedalījās vairāk nekā 50 lieli un mazi talkotāji.   
 
– Mēs vienojāmies, ka nerunāsim par skolu tīkla sakārtošanu. Pirmkārt, jo nav skaidrības valsts līmenī. Otrkārt, jo gala lē­mums jāpieņem pašvaldībai. Tomēr visām skolām, pat neprasot īpašu atbalstu, ir jāīsteno vēl nozīmīgāka reforma – «Skola 2030». Kā uz to raugāties?
– Skolā esmu nostrādājusi 33 gadus, esmu gājusi cauri visdažādākajām reformām, un katrai ir bijuši savi plusi un savi mīnusi. Nevar vairs teikt, ka nav nekādu materiālu. Tie tagad ir, bet reizēm skolotājam ir grūti izvēlēties, ko no visa pieejamā labāk izmantot. Labi, ka mācāmies pēc vienota standarta, ir programmu paraugi, kas kurā brīdī jāiemāca, ir sasniedzamais rezultāts. Pedagogi izstrādā kopīgus plānus, dalās ar materi­āliem. Nevajadzētu pilnībā atteikties no tā, kas iepriekš bijis labs un pareizs. «Skola 2030» vairāk vērsta uz skolēnu sadarbību, pašvadītu mācīšanos. Tomēr, manu­prāt, visa pamatā ir zināšanas un bērnam vispirms ir jāiemāca mācīties. Bet mūsu skolā visam šim papildus nāk valodas prasmes apguve mazākumtautību programmās: ko tu šodien iemā­cījies, kādus terminus apguvi latviešu valodā? Un te nu kalpo «Vienotajā skolā» un arī darbā ar ukraiņu bērniem gūtā pieredze – mums kabinetos ir «runājošās sienas». Uz A3 formāta lapām ir izdrukāti teikumu sākumi latviski, lai bērns tos varētu izmantot, runājot latviski. Abām reformām vienots izaicinājums ir arī garie teksti, piemēram, vēsturē, ko ir grūti uztvert latviešu va­lodā runājošajiem, bet bērniem, kuri apgūst mazākumtautību izglītības programmu, ir divi sasniedzamie rezultāti: kas attiecas uz standarta prasību izpildi un otrs – kas attiecas uz valodu.
Te nu jāsaka, ka liels palīgs ir mūsu kabinetu tehniskais nodrošinājums. Kat­rā kabinetā mums ir interaktīvais displejs, dokumentu kamera, kas savienoti ar skolotāja datoru, un ir ie­spējas izmantot daudzos digitālos risinājumus «Mā­co­nis», «Uzdevumi», «Leto­nika», «Soma» u.c., ko var izmantot stundās. 
– 2. vidusskola ir ļoti liels, dzīvs organisms, kur ik dienas piedzīvojami daudzi jo daudzi jaunumi, labi un slikti notikumi. Ja jums jautātu atminēties spilgtākos brīžus direktores amatā, kuri tie būtu?
 – Protams, ir milzīgs prieks un gandarījums par remontiem un milzīgo pārbū­vi. Otrs noteikti ir abu skolu apvienošana un izveidošana par vienotu kolektīvu. Visbeidzot ik dienas ir tik daudz izaicinājumu – kā izveidot stundu sarakstu, kā saprātīgā laikā pabarot skolēnus un tā tālāk. Te esmu ieguldījusi  milzīgu darbu, kas dod gandarījumu.
 
Visi kabineti Jaunajā ielā 44 un Rīgas ielā 200 ir aprīkoti ar displejiem, dokumentu kamerām, katram audzēknim pieejama planšete un daudzi citi moderni digitālie rīki, lai mācību process būtu mūsdienīgs un saistošs. Lielākajā daļā mācību telpu ir arī «runājošās sienas», kas palīdz latviešu valodas lietošanā.
 
 
Ķīmijas kabinets un laboratorija ir aprīkoti ar mūsdienīgām iekārtām.
 
 
Jēkabpils 2. vidusskolā atrodas arī izremontētas un aprīkotas dienesta viesnīcas telpas, kur mācību gada laikā dzīvo ap 40 skolēnu – gan pašu audzēkņi, gan ģimnāzisti.    
 
 Skolas avīze «Šokolāde», kas pēc apjoma jau sen līdzinās žurnālam, četras reizes gadā informē par būtiskākajiem notikumiem. Viss jaunākais rodams arī skolas mājaslapā, bet avīzes slejās tās veidotājiem ir iespēja ievingrināt roku žurnālistikā, veidojot intervijas, aprakstus u. c.
 
Ja vienuviet pastāvīgi kopā uzturas vairāki simti cilvēku, ļoti daudz laika jāvelta, lai optimāli nokārtotu pat visvienkāršākos jautājumus – pārvietošanās pa 
skolas ēku, pusdienošana, arī pārģērbšanās. 2. vidusskolā katrai 1.–3. klasei ir sava stiklota garderobe, lai pārredzētu skolēnus, toties 4.–12. klašu skolēniem katram ir savs skapītis. Skolas ēkās Rīgas ielā katram skolēnam ir savs skapītis.
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Soli solī ar laiku» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava».
    

iesaki šo rakstu:

Komentāri (0)

    Informācija! Šim rakstam nav pievienots neviens komentārs, bet Jūs varat būt pirmais kas ierakstīs komentāru!

Pievienot komentāru