Likteņupe Daugava. Tā dziesmās saukta par mūsu māmuliņu, par upi, kas plūst, balta putodama. Tās krastos atrodas arī mūsu pilsēta, tās krastā Jēkabpilī uz dambja 23. augustā bija noorganizēts atceres pasākums «Baltijas ceļam», ko pirms 33 gadiem iniciēja Latvijas, Lie-tuvas un Igaunijas Tautas frontes.
Baltijas valstu vienotība bija kā pretspars 1939. gada 23. augustā pieņemtajam noziedzīgajam Molotova–Ribentropa paktam, atbilstoši kuram tika sadalītas Vācijas un PSRS ietekmes sfēras Austrumeiropā. Jēkabpilī sarīkotais pasākums nebija tradicionāls no tāda viedokļa, ka tajā nenoteica konkrētu pulcēšanās vietu un laiku, un netika teiktas nekādas uzrunas. Cilvēki varēja ierasties pastaigā pa dambi laikā no pulksten 15.00 līdz 23.00. Viņi varēja atnākt bez kāda speciāla aicinājuma, kad vēlas, un uzturēties tur tik ilgi, cik vēlas.
Uz dambja jau no rīta tika izvietoti valsts karogi un skaļruņi, kur skanēja ierakstītas toreizējās Baltijas tautu nacionālās kustības pārstāvju uzrunas, kas mijās ar mūziku. Skanēja fragmenti no rokoperas «Lāčplēsis», Ievas Akurateres dziedātās dziesmas, populārā «Atmostas Baltija» un citas. Tika citēti Andra Grīnberga, Gaidas Svilpes un citu nacionāli domājošu autoru raksti no toreizējās «Padomju Daugavas».
– «Baltijas ceļš» bija rūpīgi pārdomāta un mērķtiecīgi organizēta akcija, – savās pārdomās dalījās bijušais Latvijas Tautas frontes domnieks, fotogrāfs Jānis Lācis. – Tajā nebija ne miņas no haosa, kā kādi ir mēģinājuši pateikt. Bija vajadzīgs, lai rokās sadotos divi miljoni cilvēku, bet sanāca daudz vairāk. Es pats personīgi aizvedu 25 cilvēkus. No toreizējā Jēkabpils rajona brauca ne tikai Tautas frontes nodaļas norīkoti autobusi, bet arī brīvprātīgi, ar kravas auto, ar saviem personiskajiem transportlīdzekļiem, kas jau kuram tolaik bija. Brīvprātīgie nekur netika reģistrēti, bet viņi bija. «Baltijas ceļa» organizēšana bija augstā līmenī. Toreiz taču nebija mobilo tālruņu, arī stacionārie telefoni bija maz pieejami. Dzelzceļu stacijās dežurēja milicija. Taču informācija tika nodota operatīvi, kā saka, no auss ausī, no mutes mutē. Ja dzīvajā ķēdē radās kāds robs un nepietika cilvēku, par to viens otram pateica, un robs tika aizpildīts. Pietrūka cilvēku uz Rīgas pusi, ziņojām, un īsā laikā rinda no Igaunijas virzījās uz Rīgu. Viss «Baltijas ceļš» tika «no-segts». Jēkabpilieši atradās uz Rīgas–Pleskavas šosejas ceļa posmā pie vecā Ieriķu kroga. Stāvējām, rokās sadevušies no pulksten 19.00 līdz 19.45. Pēc tam kurinājām ugunskuru, ēdām līdzpaņemtās sviestmaizes. Kāds labvēlis, viņš gan nevēlējās sevi nosaukt, mums bija atvedis veselu ozolkoka 50 litru muciņu ar pašdarinātu alu.
