Aktieris Māris Korsiets arī ir no tiem viesītiešiem, kurš tagad vairs nav Viesītē un atrodas gan citur, gan ir daudz kur. Daugavpils teātrī viņš vairāk nekā divdesmit gadu garumā ir aktieru štatā, bet darbojas arī  radošajā jomā kino, izrāžu režijā un pasākumu vadīšanā. 1999. gadā iestājās Daugavpils Universitātē, 2003. gadā to absolvēja, bet spēlēt uz profesionālā teātra skatuves sāka, jau mācoties otrajā kursā. 

 

    – Mums bija uztaisīts atsevišķs aktieru kurss, domāts tieši  Daugavpils teātrim, un pēc augstskolas beigšanas četrus gadus bija obligāti jānostrādā Dau­gavpilī. Pirmos divus kursus mums pasniedza vietējie mācībspēki, bet ceturtajā braukājām uz Rīgu: trīs nedēļas mēnesī nodarbības Daugavpilī, bet ceturto – galvaspilsētā, kur bija tādi pasniedzēji kā Anna Eiž­vertiņa un citi Rīgas profesionāļi. Pirmais studiju gads vispār bija ļoti liels pārbaudījums: ja pārējie studenti, pieņemsim, piektdien jau vienos dodas mājās, tad mums pa dienu ir lekcijas universitātē, bet pirmdienās, trešdienās un piektdienās no sešiem līdz deviņiem – aktiermeistarība. Vēl pirms tam bija deja, paukošanās, plus visādas vēstures. Mājās varēju tikt vienīgi sestdien. Iestājāmies divdesmit divi, pabeidzām pirmo kursu deviņi. Daudzi nevarēja izturēt slodzi. Un vēl kas – ja neaizgāji uz divām aktiermeistarības nodarbībām, tad viss – atskaita! Mums bija tāds kursa vadītājs Valentīns Maculevičs, īsts despots! Ja Viesītē nedēļas nogalē mani gaidīja kāda svinēšana, tad sadomāju vienīgo atrunu, kuras dēļ palaida mājās – «vecvecmāmiņa nomira». Tā pa visu mācību laiku «apbērēju» vismaz četras vecvecmāmiņas, – studenta gadu blēdīšanos atceras M. Korsiets.

   Patlaban viņš ir viens no populārākajiem un izrādēs noslogotākajiem aktieriem savā teātrī. Par radošo darbu un, protams, arī par dzimto Viesīti rit mūsu saruna. 

 

Aktieros iestājas traumētas kājas dēļ

   Gatavojoties intervijai, rakājos pa mātes Googles krātuvi, mēģinot savākt  aktiera Korsieša radošo biogrāfiju, bet sapratu, ka viņa veikums nav sasistematizēts vienkopus, taču uz­skatāmi redzams, ka jaunāko – pēdējos gados vien nospēlēto – izrāžu saraksts ir gana iespaidīgs. 

    Bet sākam ar filmām, jo iespēja filmēties aktierim dod plašāku atpazīstamību. Loma pirmajā seriālā latgaliešu valodā «Fati» ir jaunākais Māra veikums, bet vai vienīgais? 

     – Nē, ir bijuši arī citi seriāli. Tagad nāk ārā «Rī­gas vārti», esmu filmējies «Nemīlētajos», «Viņas melo labāk», «Neuzticamā persona». Viens projekts bija Lie­tuvā, jo tad, kad nofilmējos «Viņas melo labāk», bija lietuviešu režisors, kas man piedāvāja vēl vienu lomu. Filmēšana notika Viļņā, un man vajadzēja spēlēt latviešu bandītu. Šaudījos. Un vēl filmējos pie Jura Kursieša divās lomās – gan «Modrī», gan «Oļegā», ko filmēja Briselē, – savas filmu lomas atceras Māris.

Ir dzirdēti stāsti, kā cilvēks par aktieri kļuvis, it kā garāmejot: piemēram, aizgāja uz eksāmenu līdzi draugam un joka pēc pats iestājās Teātra fakultātē. Mārim Korsietim gadījās līdzīga nejaušība: pēc vidusskolas beigšanas gribējis mācīties Sporta akadēmijā, bet riktīgi satraumēja kāju un nonācis Daugavpils aktieru kursā.

   – Sporta virzienā es lūkojos jau kopš desmitās klases. Pat domas nebija par aktieriem! Aizbraucu uz Rīgu, iestājos Sporta akadēmijā. Par maksu. Mans sporta veids bija un ir volejbols. Kā zinām – tas Viesītē allaž bijis populārs. Iesākumā spēlējām profenē pie Gaita Spārniņa, kurš trenēja puikas tur, vēlāk vidusskolā mums voleju mācīja Jānis Kudiņš. Bet otru variantu studijām man ieteica Dau­gavpilī. Tur tolaik jau dzīvoja mans brālis, es bieži braucu ciemos, pazinu viņa draugus. Reiz atkal esmu Dau­gavpilī, satieku vienu brāļa draugu, kurš man stāsta, ka varot stāties arī aktieros. Lai tik sniedzot dokumentus! Es iesniedzu arī, paturot prātā, ka primārais tomēr būs sports. Vēl tikai bija kārtīgi jānosvin skolas noslēgums. Noīrējām atpūtas bāzi «Pēr­līte» atvadu ballītei. Faktiski, lai nebūtu jāmaksā, vienu dienu tur talkojām. Bija karsta diena, jāielec ezerā nopeldēties, bet nepamanīju, ka laipai ir izlīdis ārā riebīgs dzelzis. Metos ieskrējienā un... norāvu puspēdai ādu. Vēl kas: tobrīd man vienīgajam bija mašīna, prasme braukt un vienīgajam arī autovadītāja tiesības. Kaut kā aptinām pēdu un –  uz slimnīcu. Pedāļus spiedu ar vienu kāju. Ie­stājeksāmeni Sporta akadēmijā bija paredzēti  pēc nedēļas. Vai es ar tādu pēdu varēju noskriet trīs kilometrus? Neko nevarēju! Ne peldēt, ne skriet, ne tāllēkšanu. Tā arī paliku pie aktieriem. Par mani smējās, ka es aktieros iestājos ar vienu kāju, – Māra stāsts liek domāt par to, ka, visticamāk, kādi augstāki spēki būs viņu pabīdījuši uz aktiermākslas studēšanu.

    Tomēr arī šajos iestājeksāmenos neiztika bez aktivitātēm – komisija lika ne tikai skaitīt dzeju un prozu, bet arī dejot apaļo polku. Tā nu nācies griezt, uz viena papēža stāvot. Eksaminētāji taču gribēja pārbaudīt, vai topošajam aktierim ir ritma izjūta. 

    – Manējais nebija pirmais Daugavpils Universi­tātes aktieru kurss. Pirms tam bija tas, kuru beidza, piemēram, Vilis Daudziņš. Tāds vienreizēja Daugavpils kursa organizēšanas pasākums tolaik notika, lai studentiem nebūtu tik tālu jā­braukā. Patlaban no šā kursa teātrī vairs esam palikuši kādi trīs. Mana specialitāte saucas «kultūras darba organizētājs, aktieris». Pa-matā esmu tas, kas aiz ko­mata, – smejas Māris Kor­siets.

   Tomēr arī profesijas daļa «pirms komata» jeb kultūras darba organizēšana turpat vien ir – Māris gadu gaitā vadījis neskaitāmus pasākumus. Daudzus no tiem turpat Daugavpilī. Viņš teic, ka dikti svinīgās norises ar dzejas lasīšanu pašam neesot tās mīļākās. Labāk jau novadīt kādus pilsētas svētkus. Arī draugos ar volejbolu Māris ir joprojām: rīko pludmales volejbola sacensības. Ja cilvēks dara, tad, acīmredzot, paveikt var daudz: vēl viņš rīko mazos Latgales dziesmu un deju svētkus, vēl ir projekts «Daugavpils Uni­versitātes Gada balva», kas jāorganizē. Bet februāra sākumā Māris lidos uz Floridu novadīt Valentīn­dienas pasākumu vietējai Latviešu biedrībai. 

     Un kāzas? Aktieri bieži tiek aicināti vadīt arī šā svarīgā dzīves notikuma norisi. – Pēc 150. kāzām es pārstāju tās skaitīt, –  viņš teic un smejas, kad prasu, vai drīz būs arī viņa «stand up» izrāde par piedzīvotajiem trakumiem kāzu vadīšanā līdzīgi kā Baibai Sipeniecei. 

     – Nē, nē! Tagad jau es­mu izvēlīgāks – katru pasākumu vairs neņemu, negribas vairs tā noskrieties. 2007., 2008. gadā gan. Tad mēs ar Ritvaru Gailumu kā ceturtdienā sākām, tā sestdien beidzām kāzu maratona vadīšanu. Pa trim pēc kārtas nedēļas nogalē! Tajos gados cilvēki precējās pat ceturtdienās, jo bija tas burbulis, kad naudas pirms 2009. gada krīzes ļaudīm bija daudz. Novadi ceturt­dien vienas kāzas, tad pārbrauc uz nākamo vietu... Nu gan vairs tā neprecas, jo tas ir ļoti dārgs pasākums. Turklāt man uz vietas ir darba gana: patlaban teātrī jau otro sezonu esmu vairāk režisors, nevis aktieris, dažā izrādē – otrais režisors. Otrais režisors ir tas, kurš strādā, strādā, tad atnāk pirmais un vērtē: tas OK, to pielabojam. Tā pasaulē ir normāla prakse. Šogad jau iestudēju otro lugu. Tas viss prasa laiku. 

 

Režisoram ir lielāka atbildība

    Uz jautājumu, kā aktieris kļūst par režisoru: vai mācās ko papildus vai vienkārši liek lietā savu gadu gaitā iegūto pieredzi, viņš atbild, ka viņa gadījumā  esot  otrais va­riants. 

    – Teātra direktors teica – Sāc tik! Tev ir tā «juška»! Iepriekšējā direktore gan mudināja, lai mācoties režiju, bet nē – kad es iedomājos, ka tagad man atkal būs jāmācās? Nav vairs tie gadi! Protams, pats joprojām spēlēju izrādēs, jo nevaru ierūsēt arī kā aktieris. Bet režisēt man tiešām patīk, lai arī tas nav vieglākais darbs. Es uzskatu, ka vieglāk ir būt tieši aktierim. Režisors visu salicis tā, kā viņš to izrādi redz, un aktierim tikai atliek visu izdarīt. Vai es kā aktieris strīdos pretī režisoram? Cenšos nestrīdēties, bet savu redzējumu pasaku, iesaku pamēģināt, jo tas ir tikai normāli – sadarboties, – viņš stāsta.

Ir tapusi un jau skatītājiem nodota Māra Korsieša pirmā iestudētā luga pieaugušajiem – «Dzīve uz ledusskapja durvīm» (2022). Skumjš stāsts par mātes un meitas attiecībām, kur ikdienas steigā un aizņemtībā zīmītes uz ledusskapja durvīm ir praktiski vienīgais saziņas veids abu starpā. Līdz kādu dienu pienāk smaga ziņa – māte ir smagi slima. 

     – Man šo stāstu piespēlēja meita, iesakot izlasīt. Mūsdienās aktuāla tēma. Atstājam ziņas zīmītēs vai telefonā. Cik laika veltām sarunām viens ar otru? Nezinu kāpēc, bet es pats eju uz visām šīm izrādēm. Tikai uz vienu netiku. Lugas laikā man patīk vērot skatītāju reakciju. Rekords – trešajā minūtē kāds jau sāk raudāt. Iet izrāde, es visus tekstus zinu, pēc izrādes saku aktieriem – tu tur vie­nu teikumu nepateici, – Mā­ris smejas. – Bet vispār, kad luga ir uz skatuves, viss – mans kuģis ir aizgājis! Ta­gad lieta aktieru rokās. Patlaban maz braucam vies­izrādēs, vien uz Rīgu, Ventspili, Liepāju. Spriedām, vai šis jauniestudējums satilptu uz Viesītes kultūras centra skatuves? Uz pavasara pusi varētu tur atkal aizbraukt viesizrādē ar nosacījumu, ka mums izdosies dabūt viena projekta naudu, bet es diezgan droši ceru, ka tas sanāks.

    Intelektuālā darba darītājam ir viena nelaime: darbs mēdz vilkties līdzi uz mājām un neiet laukā no galvas, ne lūdzams. Kā ir aktierim un režisoram Kor­sietim? 

    – Kā aktieris es pēc izrādes nolieku lugas eksemplāru uz galda un – klik – atslēdzos. Bet, kad es esmu režisors, es neatslēdzos vispār. Aizmiegu ātri, bet guļu maz, divos naktī esmu augšā un domāju, kā to ainu labāk izveidot. Kā aktierim man nav tādas atbildības kā režisoram, – viņš stāsta. Ko­pumā Māra kā aktiera ampluā varētu nodēvēt par nopietno komiķi, un komiķim būt ir grūti. Viņš tam piekrīt. Tomēr viņam ir arī smagas lomas, piemēram, tēvs «Tumšajos briežos», kur Māra varonim jāpieņem smags lēmums: atstāt vai neatstāt dzīvus briežus.

    – Skatuves partnere, kura tēlo manu meitu, tikai pasaka vienu vārdu «brieži», un man jau acīs asaras, – viņš atceras. Uz jautājumu, vai pašam ir kāda sapņu loma, Māris atbild noliedzoši un teic, ka visas ir labas. Atmiņā gan esot palikusi pirmā galvenā loma 2003. gadā Blaumaņa «Zagļos», kas tika viņam, tolaik vēl jaunam un zaļam gurķim.

 

Aktieru negantie jociņi

    – Tajos pašos «Zagļos» man bija epizode, kur sastrīdos ar sievu. Izrādē uz skatuves bija arī mūzikas blice ar Artūru Uškānu, kuru uzdevums – paspilgtināt trokšņus, piemēram, ja veras durvis, tad jāpazāģē ar vijoli: čīīīīk vai vajag padziedāt. Klāt strīda epizode, es atkal esmu dziedājis, padejojis ar dakšām rokās, tad nokusis atsēžos, un Uškāns izvelk no kabatas un man dod ieraut no 0,2 pudelītes. Es kreņķīgi saku – eh, dod arī! Tur, protams, allaž ir ūdens. Bet ne tajā reizē... Man ir reāli karsti, labprāt ierauju kārtīgu malku ar «ūdeni», bet par šausmām mana mute ir pilna šņabja, un riebīgā garša visu jau rauj atpakaļ.  Muzikanti klusām irgojas, aizkulisēs arī valda jautrība, bet es nevaru saprast, ko lai dara. Labi, ka uz galda bija kartupeļi un kāposti: grābu un ēdu, cik varēju. Cita reize: izrādēs vajag ļoti ātri pārģērbties. Kad noej no skatuves, tur jau gaida ģērbējas, viss salikts pa rokai, viens velk kreklu, otrs sien kurpju šņores. Tā kādā reizē man pusminūtes laikā jāielec halātā un čībās, kurās lēcu ar ieskrējienu. Bet ne šoreiz: pie pašām kulisēm noliktās čības ir pieskrūvētas pie grīdas! Tādas lietas gan notiek tikai pēdējā izrādē. Tad tiešām nav iespējams koncentrēties lomai, jo visu laiku jādomā, kur gan varētu būt izlikts slazds, – stāsta Māris Korsiets.

     Vai cita jokošanās: grupiņa cita teātra aktieru saderējuši, ka tad, kad viens pasaka «hop!», visiem jāpalecas, lai kur tu tobrīd būtu. Iet «Tēvoča Vaņas» izrāde, kāds lugā nupat mirst, te viens saka «hop!», un visi palecas. Tā tas notiek vairākas reizes, un, protams, drīz visi saņem ielūgumu pie teātra direktora, kurš viņus lamā, kā varot tā dauzīties nopietnā lugā. Bet noruna paliek noruna: pēkšņi turpat direktora kabinetā viens pasaka «hop!», un visi palecas. Pēc tam gan esot mīkstinājuši norunu, ka izrāžu laikā gan vairs nē.

 

Māris Korsiets Jāzepa lomā Daugavpils teātra izrādē «Pa Laimes lāča pēdām» (pirmizrāde 2021. gadā). 

No «Sprīdīša» līdz «Spreideišam» 

    Savas režisora darbības iesākumā M. Korsiets, toreizējās teātra direktores pierunāts, iestudēja izrādi bērniem, kam vēlāk sekoja arī citas bērnu lugas, un nu to jau ir ap desmit. 

    – Jaunākā ir «Sprei­deits», un jā – tā simboliski sanāk, ka pirmā loma, ko spēlēju savā dzīvē, arī bija Sprīdītis. Mana māte Valen­tīna Korsiete tolaik vadīja dramatisko pulciņu,  bija režisore un pielika mani spēlēt lugā. Tas bija piektajā vai sestajā klasē, un vispār es toreiz pretojos. Un re – tagad pats iestudēju šo lugu! Brauksim to izrādīt arī uz Nacionālā teātra skatuves. Es gan šo un to noīsināju, jo tur ir vairāk nekā četr­desmit personāži! Lugu no latviešu uz latgaliešu valodu tulkoja Monika Zīle, un jau pirms tulkošanas viņai pasacīju, kuras vietas jāmet laukā.

    Mans brālis atceras, ka gadus piecus pēc «Sprīdīša» izrādes skolā es esot skaitījis vienu un to pašu tautasdziesmas četrrindi, jo neko nevarēju iemācīties no galvas. Savukārt vēlāk, jau kā profesionālam aktierim, lugā «Pūderņeica» bija jāiedzen galvā divdesmit piecas A4 formāta lapas teksta. Brālis smejas, ka es laikam, kā zinādams, esot pietaupījis savu galvu teātrim, – Māris Korsiets stāsta. 

   Taču ne jau tikai mātes iestudētajās lugās vien Mā­ris darbojās skolas laikā: vidusskolas gados bija arī dīdžejs un kopā ar Egonu Malnaču braukājuši pa visu Latviju, tāpat pasākumus vadīja, jo uz mutes tak nav kritis, piedalījās Viesītes televīzijas bērnu un jauniešu raidījumos un kultūras pilī viņiem pat bija sava studija, plakātiem izlīmēta. Pieda-lījās arī pasākumā «Super-zellis». Mācības? Pirmrind-niekos nebija, bet pēdējais arī nē. Dzīvi skolas laikā maitāja tas, ka paša māte ir skolotāja. Cilvēks nobasto stundu. Citiem vecāki neko neuzzina, bet kā Māris nobasto, tā skolotājas starpbrīdī jau prasa mātei – kur tad tavējais? Visvairāk viņš esot bastojis angļu valodu, jo  iesākumā tā galīgi nepadevās, līdz vienā vasarā bijuši angļu valodas kursi, kuros gan gājis tīri labi. Savukārt latviešu valodas skolotāja Inta Burjote Māri dikti ieredzējusi, tikai nezin kāpēc saukusi par Mikiņu, par ko viņš ļoti brīnījies un nav varējis saprast, kāpēc tā. No kāda daiļdarba tas?

    Kas notiek, kad aktierim gadās aizmirst tekstu? Palīdz suflieris? Nē, izrādās Daugavpils teātrī nav sufliera un nekad nav bijis. Bet! 

    – Aktieris zina partnera tekstu! Jā, nebrīnies, un tas palīdz šādos gadījumos. Piemēram, tāda epizode: kolēģim lugā jāsaka, ka viņa sieva aizgāja ar sērfotāju. Pameta un aizgāja ar to sērfotāju. Skatos – viņš klusē un neko nesaka. Tekstu aizmirsis! Un tad runāju es – «Jūs laikam kaut ko tur minējāt, ka jūsu sieva... Viņš: «Jā, jā! Mana sieva aizgāja ar sērfotāju!». Tā viņam caur citu pasaku priekšā. Tās izrādes, ko spēlē ilgāku laiku,  noguļas atmiņā. Bet tās, kuras vēl nav iegājušās, atkārtojam: atnākam pirms izrādes drusku agrāk, un notiek tā saucamā «itaļjanka», kad viss tiek ātri, ātri: tra, tra, tra, izrunāts, un ejam uz skatuves. Skolas laika «Sprīdītī» arī bija jāmācās lieli teksta gabali. Starp citu, vēlāk sanāca vēl viena atkārtošanās: laikam  astotajā vai devītajā klasē mam­ma izdomāja, ka jāiestudē «Līnis murdā», kur es spēlēju mākslinieku Augustu – pašu Līni. Un vēlāk jau uz profesionālā teātra skatuves režisors no Rīgas iestudēja šo izrādi, kur man atkal tika tā pati loma.

    Kā Sēlijā dzimušajam veicās ar latgaliešu valodas apguvi? «Fatos» latgalisko runāšanu soctīklos nokritizēja, sakot, ka aktieri runājuši nepareizā latgaliešu valodā. 

     – Pilnībā piekrītu, jo se­riāla aktieru vidū ir tikai trīs īsti latgalieši. Pārējie mācījās runāt. Taču par to, kāda ir īstā latgaliešu valoda, vēl varētu pastrīdēties. Man tagad ir vasaras māja netālu no Daugavpils, Līksnā, un tur visi runā latgaliski. No sākuma, kad uz turieni at-braucu, neko nepratu. Daudz iemācījos no Ritvara Gailuma. Līksnā runā tā, Ludzā – savādāk, Ciblā vispār pilns ar rusicismiem. Kura tad ir īstā latgaliešu va­loda? – jautā Māris Korsiets.

     Savukārt ar krievu valodu bijis tā: – Sākot dzīvot Daugavpilī, krieviski sapratu, bet runāt nemācēju. Tā tiku pie saviem «pašapkalpošanās» veikaliem, jo es ieeju veikalā un prasu  biezpienu un krējumu, bet tur mani nesaprot, savukārt es nezinu, kā krieviski ir biezpiens un krējums. Tad pārdevēja liek iet aiz letes un pašam paņemt ko vajag, protams, arī samaksājot. Nu jau esmu divas izrādes iestudējis krieviski, bet mani pašu lugās krievu valodā aicina, kad jārunā krieviski ar latviešu akcentu. Lai gan – patlaban, lasot lugas eksemplāru krievu valodā, joprojām atrodas vārdi, kas man nav zināmi. 

 

 

Fani, ziedi, pirmizrādes 

     Ko jūt aktieris, kad stāv uz skatuves un zālē esošie izrādes beigās aplaudē un ceļas kājās, kā, piemēram, bija pēc lugas «Pa Laimes lāča pēdām» (2022), kad zāle aplaudēja, kājās stāvot. Un vai pēc ģenerālmēģinājuma ir tā gandarījuma sajūta, ka darbs nu iestudēts? 

    – Nē, ne «ģenerālis», ne pirmizrāde man nav tie sirdij tuvākie. Tad vēl valda liela mandrāža. Protams, uztraukumam ir jābūt, bet iesākumā visa par daudz, un ne­esam vēl iespēlējušies. Tāpēc zinošākie skatītāji nepērk biļetes uz pirmizrādi. Jā, izrāde ir galā, cilvēki aplaudē, un tu redzi, ka neesi velti mēnešiem gājis uz mēģinājumiem no vienpa­dsmitiem līdz diviem dienā un tad no sešiem līdz deviņiem vakarā. Aktiera darba diena ir sačakarēta diena, bet man jau ir labi – mājas tepat aiz stūra, un var taču arī pa to dienas vidu daudz lietu izdarīt. Laba lieta, ka atvaļinājums mums vienmēr jūlijā, faktiski brīvi esam jau pēc Jāņiem. Var pahaltūrēt kāzās un pasākumu vadīšanā. Vēl, runājot par pirmizrādēm un pārējām izrādēm, man žēl, ka puķes gan vairs nesaņemam, jo mums teātrī ir sava specifika ar skatuves iekārtojumu, ka skatītājus, kuri nes ziedus, labāk augšā nelaist. Redz, tur ir orķestra bedres pakāpiens. Virsū ejot, jau viss ir labi, bet, nākot nost, cilvēkam sejā kārtīgi iebliež prožektoru gaismas. Mēs, aktieri, jau esam pieraduši, ka mums visu laiku lupī acīs, bet ne nabaga skatītājs: cik tā ir iekrituši šajā orķestra  bed­rē! Kājas pa gaisu! Un tā – kopš vairs skatītāji nevar ziedus pasniegt paši, stipri samazinājies mūsu puķu pušķu apjoms. Man bija sava fane – agrākā kultūras darbiniece, kuras dāvaniņas bija jauki noformētas. Viņa nāca uz katru izrādi, līdzi dāvanu maisiņš ar šokolādi, klāt 0,2 «Hektors» un puķīte. Aktieri ākstās, ka mēs puķes nedzeram, – skaidro Māris Korsiets. Žēl. Ziedi aktieriem ir vajadzīga lieta. 

 

«Sirdī es allaž palikšu arī viesītietis»

    Un nobeigumā – ko Mā­ris Korsiets var labu pateikt par savu dzimto pilsētu?

    – Viesītē es dzīvoju līdz 1999. gadam un tad devos mācīties. Nu jau man tur uz vietas nav neviena. Agrāk vēl mana mamma tur dzīvoja, sievasmāte Gunta, arī mana sieva Evija ir no Viesītes. Bet nu visi esam pārcēlušies uz Daugavpili, un uz Viesīti sanāk aizbraukt pilsētas svētkus novadīt, un neatliekamā dzīves sastāvdaļa: reizes četras gadā braucam apkopt kapus. Sasēdinu mašīnā māti un sievasmāti, saliekam bagāžniekā grābekļus un dodamies uz Viesīti apkopt vecāsmammas un vectēva kapus. Ko varu pateikt Viesītei? Jau pats nosaukums skan labi – brauciet viesoties uz Viesīti, kur visi ir viesmīlīgi! Anna Brodele ne velti to sauca par kluso pilsētiņu. Ir arī klusa. Kad ir Daugavpils teātra viesizrādes, mani kolēģi, sevišķi, kuri tur ir pirmo reizi, allaž uzsver, ka Viesīte ir maza un omulīga. Un visos laikos bijusi ļoti sakopta. Man pašam tagad šķiet, ka pilsēta sarāvusies mazāka. Agrāk, bērna acīm skatoties, ielas likās platākas, skola lielāka... Ko novēlēt? Lai Viesī­te nemainās un saglabā savu šarmu. Bet, ja mainās, tad tikai uz labo pusi. Jā, vairs neesmu te, jo mana ģimene nu ir Daugavpilī, bet māju, kas mums Viesītē bija, nesen pārdevām. Taču sirdī es allaž palikšu arī viesītietis, –  teic Daugavpils teātra aktieris Māris Korsiets.