Krustpils pils lielajā zā­lē notika mūsu novadnieces rakstnieces Skaid­rītes Gailītes grāmatu «Viens vienīgs elpas vilciens» un «Mīli mani» at­vēršanas svētki.

Rakstniece uz pasākumu aicinātajiem viesiem bija lūgusi nenest ziedus, bet gan ziedot naudu Ukrainas armijai, kas arī tika dāsni darīts. Kā sacīja pati autore, šo pasākumu viņa labāk dēvētu par sarunu par cilvēku dzīvi un likteņiem, un to vadīt bija aicinājusi labus draugus – Jēkabpils novada Galvenās bibliotēkas direktori Zinaidu Rabšu un zemnieku Gundaru Kalvi.  

Kā stāstīja «Zvaig­zne ABC» īpašniece Vija Kil­blo­ka, izdevniecība nolēmusi ieviest jaunu tradīciju: vienu gada mēnesi veltīt kādam no savu lasītāju iecienītajiem autoriem. Šis apgāds laika gaitā izdevis daudzas rakstnieces grāmatas, un, tā kā jūlijā ir Skaidrītes Gailītes dzimšanas diena, tad šis mē­nesis ir viņas. Un, protams, pasākums bija veltīts arī diviem jaunizdevumiem: «Viens vienīgs elpas vilciens» (pārrakstīts izdevums grā­matai, kas 2000. gadā iznāca apgādā «Likteņstāsti» un vēsta par S. Gailītes vīra Ināra dzimtu), savukārt «Mī­li mani» jeb stāsts «Par tiem, kas mums līdzās» vienlaikus ir gan vēstījums par dzīvnieku nozīmību cilvēka dzīvē, gan stāsts par pašas autores dzīvi. Abus izdevumus papildina fotoattēli no personīgā arhīva, bet «Mīli mani» ilustrāciju autore ir māksliniece Daina Eglīte. 

– Stipri jāturas, lai neapraudātos, redzot jūs te tik kuplā skaitā, – uzrunājot klāt­esošos, sacīja rakstniece. – Vai tas, kas ar mums dzīvē notiek, ir nejaušības vai likumsakarības? Vai es, sa­vu­laik vairākos algotos darbos raudamās, varēju iedomāties, ka reiz sākšu rakstīt grāmatas, un tas notiks tieši tajā laikā, kad vispirms vienu, tad otru reizi piespiedu kārtā būšu nolikta slimības gultā? Vai varēju iedomāties, ka mana veselība, pateicoties mūsdienu medicīnas sasniegumiem, uzlabosies tādā mērā, ka spēšu ne tikai atgriezties pilnvērtīgā dzīvē, bet man arī tiks uzdāvāti vēl daudzi ražīgi gadi? Es tolaik lūdzu Die­vam vismaz vēl gadiņus piecus, bet man iedeva daudz vairāk...

Autore  atcerējās, kā nonākusi pie idejas par savu pirmo grāmatu «...un tad ienāca postītājs», tādā grūtā brīdī domājot tieši par savu dzīvi: kādas atmiņas paliks pēcnācējiem par viņas dzimtu? Un nolēmusi: – Jāraksta! Turklāt literāri saistošā valodā. Savukārt grāmatas «Viens vienīgs elpas vilciens», kas vēsta par vīra Ināra dzimtu un kuras galvenā varone ir Skaidrītes Gailītes vīramāte Leontīne, pirmā izdevuma, kas arī tapis, atrodoties slimnīcā, tapšanā palīdzējušas Leon­tī­nes mūža draudzene Emīlija Saulīte un Leontīnes vīra māsa Valija Briede, abas rakstnieci dāsni apgādājot ar detalizētu informāciju par dzīvi pagājušā gadsimta pirmajā pusē: cilvēkiem, notikumiem, sadzīves sīkumiem. 

«Labi atceros, kā šis iecerētais darbs toreiz lika saņemties, sakopot spēkus, padzīt domas par nevarību un iedvest pārliecību. Vēl viss nav zaudēts, ja vēl elpoju, vēl domāju un, galvenais, varu rakstīt.» – tā at­kārtotā un papildinātā 2022. gada izdevuma priekš­­vārdā raksta autore. 

Savukārt par «Mīli mani» tapšanu viņa stāsta, ka ne­viena no grāmatām ne­esot tapusi tik ātri kā šī. – Kad Vija Kilbloka man jautāja, ko es patlaban rakstu, sacīju, ka neko tādu, kas būtu publikai. Puspajokam atbildēju, ka rakstu par dzīvniekiem. Tad piesēdos pie datora, un... aizgāja! Atcerējos visu savu bērnību! Rakstīju nevis trešajā, bet pirmajā personā, un tas nav tikai stāsts par manām bērnu dienām, bet arī par laikmeta fonu: mežabrāļiem, deportācijām. Abos šajos izdevumos nav pseidonīmu, jo es vairs ne­esmu nedroša un bailīga, neslēpjos aiz pseidonīmiem un lietas saucu īstajos vārdos, – stāsta autore.

Tikšanās vadītāja Zinaida Rabša klātesošajiem atgādināja arī par vēl vienu pavisam nesen iznākušo mūsu novadnieces darbu – 2021. gadā izdoto grāmatu «Es stāstu par savu pilsētu», kas tapusi par godu Jēkabpils pilsētas 350. jubilejai, bet diemžēl šim izdevumam pan­dēmijas ierobežojumu dēļ nebija atvēršanas pasākuma.  

– Šīs grāmatas rakstīšanai nebija dots daudz laika – tikai pieci mēneši. Tāpēc tā nav akadēmiska enciklopēdija, bet gan stāsts par mums pašiem un mūsu sa­jūtām. Dzīvē galvenais ir cilvēki, un tāpēc šajā grāmatā stāsta un savu attieksmi pauž daudzi jēkabpilieši. Šis izdevums man prasīja krietni spēka, jo vajadzēja tikt galā arī ar ilustratīvo materiālu. Saku paldies visiem, ku­ri izrādīja pretimnākšanu, palīdzēja, un, jā – vēl joprojām saņemu daudz pateicības no cilvēkiem par šo grāmatu par Jēkabpili, – teic Skaid­rīte Gailīte.

Pasākuma gaisotni kuplināja Arvīda Žilinska Jēkab­pils Mūzikas skolas peda­go­ģu Smaidas Ščerbickas un Ive­tas Serkovas muzikālie priekšnesumi – skaņdarbi klavierēm un flautai. Autori sveica izdevniecības «Zvaig­zne ABC» vadītāja Vija Kil­bloka, novadpētnieks, biedrības «Jēkabpils mantojums» vadītājs Jānis Zeps, pensionētā kultūras darbiniece Ruta Kalniņa un citi, un katram bija kas sakāms par rakstnieces darbu ietekmi, par izjūtām, ko tie radījuši, autores raito, tēlaino valodu un aizraujošajiem stās­tiem par cilvēku likteņiem, kas ne reizi vien liek arī sariesties acīs asarām. 

Nobeigumā tikšanās vadītāju sacītais «Paldies, ka tu mums esi» pamudināja vi­sus klātesošos piecelties un sveikt autori ar siltiem, ilgiem aplausiem.