Novadpētniecība kļūst par sirdsdarbu un izaicinājumu
Iveta Skolniece

– Darbs ar novadpētniecību ir bibliotekāra darbs. Ja iepriekš veidojām mapes, izgriezām, kopējām dažādus materiālus, tad tagad tas notiek plašāk, –  stāsta Sēlpils 1. bibliotēkas vadītāja Airita Volante. Viņai novadpētniecība ir arī sirdsdarbs. –  Esmu te dzimusi un augusi, un līdz ar to manas dzimtās puses vēsture ir arī manas ģimenes vēsture, –  atzīst Airita.
 
Saglabāt vēsturi nākamajām paaudzēm
Darbs novadpētniecībā – tā ir vietējās apkārtnes vēstures apzināšana, saglabāšana, lai cilvēks, atnākot uz bibliotēku, varētu gūt par to informāciju. Laika gaitā tas ir kļuvis par bibliotēku darba novirzienu. –  Šī nozare pa­plašinās, tiesa, tas notiek diezgan nevienmērīgi. At­jaunojot Bibliotekāru biedrību, ir bijušas vairākas tikšanās tieši saistībā ar novadpētniecību, jo arī bibliotēkās šobrīd viss vēl nav tā sakārtots, lai saprastu, kā īsti to darīt. Tiek domāts, kā un ko mums glabāt. Lai ir vienota dokumentācija un lai nav tā, ka cilvēks vienkārši atnes mums kādu materiālu un atdod. Lielisks risinājums būtu vienota datu bāze. Daļa informācijas tiek ievietota Nacionālās bibliotēkas datu bāzē, bet būtu ideāli, ja tāds apkopojums būtu mūsu nelielajā areālā. Daudz kas mēdz arī pārklāties. Piemēram, aizbraucot pie Pārslas Stirnas uz Salas vidusskolas vēstures izpētes kabinetu, atrodu tur materiālus, kas attiecas arī uz Sēlpils pagastu, –  saka Ai­rita. 
Novadpētniecība bibliotēkām ir arī izaicinājums, jo vēl tikai veidojas izpratne, kas kā būtu pareizi. Ir bibliotēkas, kur ir tikai mapes, kas saliktas plauktā, savukārt, piemēram, Aknīstes V. An­cīša bibliotēkā strādā cilvēks, kas nodarbojas tikai ar novadpētniecību un kam atvēlētas plašas telpas. Taču lielākoties pagastos ir viena darbinieka bibliotēkas, un viņam jāpaspēj apkalpot klientus, organizēt pasākumus, izstādes, tikšanās, veikt pārējos ikdienas darbus un darboties novadpētniecībā. Jāsaprot, kā to darīt, lai tas funkcionētu ilgtermiņā un tam būtu rezultāts. 
Svarīgi saglabāt savai kopienai svarīgo
Raksturojot situāciju, Airita norāda: iepriekš pa­gastos bija mazi muzeji, kas nebija akreditēti, bet tajos bija izveidoti novadpētniecības krājumi, kā, piemēram, Salā. Sēlpilī bija Raiņa kluba muzejs. –  Mazi, nelieli mu­zeji, kuros viss nav tik sistemātiski ievērots kā akreditētos muzejos, bet cilvēki daudz ko ir nesuši, lai glabājas vienuviet, un tā izveidojies krājums. Un tad daudzviet tos sāka likvidēt, iespējams, darbinieku trūkuma, kā arī nepietiekama finansējuma dēļ –  grūti pateikt, kā kurā paš­valdībā tas notika. Līdz ar to radās jautājums, ko ar novadpētniecības krājumiem darīt: vai tie iet zudībā vai tiek pievienoti citam muzejam? Protams, tas, kas mums kā mazai kopienai ir svarīgs – materiāli par mums svarīgiem cilvēkiem, būtiskiem notikumiem –, citviet droši vien nebūtu interesanti un lielāku muzeju krājumā tiktu paņemts pavisam nedaudz. Pārējais droši vien pazustu, tāpēc ir svarīgi, lai šis krājums paliek savā vietējā areālā. Ja tas ir par Sēlpils pagastu, tad apmēram tur tam arī jāpaliek. Un tad rodas jautājums, kur to visu likt? Vienīgā vieta ir bibliotēka, kas ir arī sabiedriskais un kultūras centrs, –  viņa norāda. 
Sēlpils pagastā tika slēgts Raiņa kluba muzejs. –  Tur nebija apkures. Veidojot projektu, tika likts jumts, remontētas telpas, bet apkures nebija. Līdz ar to, kad es sāku krājumu vest uz šejieni, varēja jau just pelējuma smaku. Grāmatas, do­kumenti, fotogrāfijas, ap­ģērbi... Ne viss bija pareizi glabāts. Kad sāku ar to visu strādāt, izmantoju iespēju apgūt kursus par muzeja darbības pamatiem Latvijas Kultūras akadēmijā. Daudz stāstīja, kā strādāt ar krājumiem, radās lielāka izpratne, ko ar to visu darīt. Varēja saskatīt agrāk pieļautās kļūdas. Piemēram, dokumentu glabāšanā nedrīkst izmantot saspraudes, jo tās sarūsē un līdz ar to bojā dokumentus. Vai arī dokumenti pārlocīti uz pu­sēm un ielikti aploksnē. Labi, ka tiem netiek klāt saules gaisma, bet tie izdilst, un, kad atver va­ļā, burti izdiluma vietā jau zuduši. Fo­to­grāfijas var likt konvertēs, tad tām netiek klāt saule un tās saglabā savu formu. Ja runājam par fotogrāfijām, tām jābūt ar detalizētu aprakstu. Jā, mēs redzam vēsturisko ainu, kas raksturo to laiku, bet bieži vien tas arī ir viss. Bija mētelis, kas saistīts ar armiju, zemessardzi, nezināju, no kurienes. Fotografēju, sūtīju uz Kara muzeju. Man izstāstīja, kas tas ir, bet no kurienes... Līdz ar to jāstrādā, lai veidotu stāstu par lietu. Jāsaprot, no kurienes tā nākusi, kas tur redzams un kāda tam nozīme, kā arī jāizvērtē. Darba ir ļoti daudz, –  secina Airita. 
Krājumā ir ļoti daudz  dažādu dokumentu, arī sadzīves priekšmeti. –  Pie­mēram, Pēteris Rizga, biškopības pamatlicējs. Par viņu ir daudz dokumentu. Sarakste ar Ameriku, liecības par biškopības muzeja izveidi un darbu. Faktiski par visiem šīs puses ievērojamiem cilvēkiem ir materiāli. Ir mapes ar iesniegumiem, kas tajā laikā varbūt šķita nebūtiski, bet mūsdienās to vēsturiskā vērtība ir palielinājusies. Daudz ir fotogrāfiju, bet liela daļa bez aprakstiem, tāpēc papildus jāstrādā, lai to visu sakārtotu. Esmu apkopojusi to, ko varēju, fotogrāfijas saliekot albumos pa desmitgadēm. Pārējo informāciju jautāju tiem, kas varētu zināt. Atnāk uz bibliotēku kāds cilvēks, un es pie reizes arī apjautājos, –  viņa stāsta. Sadzīves priekšmetus atnesusi Maija Čakstiņa, fotogrāfijas un sadzīves priekšmetus –  Dūda Linde, kartes, fo­togrāfijas un dokumentus, nivelieri, rakstāmmašīnu –  Guntis Kreitiņš, fotogrāfijas un dažādus ielūgumus –  Lilita Elksne, šujmašīnu –  Anita Gerasimova, Anita Bārzdiņa –  fotogrāfijas, ko vi­ņai uzticējuši citi cilvēki. –  Pēc raksta «Brīvajā Dau­­gavā» par novadpētniecības veidošanu zvanīja sieviete no Saukas. Viņu interesēja radi, kas te agrāk dzīvojuši, un biju priecīga par iespēju saņemt viņas fotogrāfijas par skolas laikiem, –  atceras Airita. Par Sēlpils pienotavu nebija nevienas fotogrāfijas, lai gan ēka atrodas pašā centrā un tai ir bagāta vēsture. Dūdai Lindei, kas agrāk tur strādāja un dzīvoja, bija fotogrāfijas, kuras tagad var aplūkot novadpētniecības telpā. Vairākkārt ir būts Sēlpils skolā. –  Telpas tur ir tukšas, bet ir kambari, kur vēl atrodas dažādas mantas, kuras vajadzētu novērtēt. Ir tādi tehniskie maketi, piemēram, traktora maketi no metāla, kurus citur neesmu redzējusi. Cilvēki, ar kuriem es par to runāju un rādīju, par to brīnījās, –  saka Airita. No­vad­­pētniecība paver ceļu arī dzimtas koka izzināšanai. –  Tā, piemēram, bija ie­ra­dies kāds vīrietis no Ma­donas, kura vectēvs bija strādājis Sēlpils skolā. Ja ir pa­vedieni, tad ir vērts pētīt, –  uzskata Airita.
Pirms ko izmest, ļauj novērtēt!
Novadpētniecībai bibliotēkā ir atvēlēta atsevišķa telpa. –  Ja būtu neliels krājums, to varētu izvietot bibliotēkas telpās. Bet šeit ir jau vieta izstādēm, turklāt te ir ļoti saulains. Bija atsevišķa neremontēta telpa, kur glabāja norakstīto literatūru un dažādus priekšmetus. Vēl Salas novada pašvaldības laikā to izremontēja un pielāgoja krājuma izvietošanai. Sākumā šķita, kā būs, jo tur nav logu, bet patiesībā tas ir labi, jo netraucē saule. Ir doma gaiteni pielāgot ar bīdāmajām durvīm un veidot atsevišķi telpu tikai sadzīves priekšmetiem. Ir tukši kabineti, kurus varētu izmantot. Bet šobrīd pietiek ar to, kas ir, –  atzīst bibliotēkas vadītāja. 
Tiem ļaudīm, kuri ap­meklē novadpētniecības telpu, Airita mēdz aptaujāties, ko viņi varētu pastāstīt par mūsu pusi vai tās cilvēkiem un vai ir kāda sena lieta, fotogrāfija, ko dāvināt novadpētniecībai. – Pro­tams, cilvēkam pašam ir grūti izvērtēt, vai tas, kas viņam pieder, būtu vai nebūtu noderīgi novadpētniecībā, taču, ja jums mājās ir nevajadzīgas lietas un fotogrāfijas, dāviniet tās bibliotēkai! Iespējams, ne viss tiks iekļauts ekspozīcijā, bet, pirms izmetiet, atnesiet šeit, novērtēsim! –  viņa aicina.
 
 #SIF_MAF2024
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Soli solī ar laiku» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. Goga
    Goga
    pirms 1 nedēļas

    Eh, kāds glīts meitietis

    Atbildēt

atbildēt uz komentāru