Rokišķu pilsētas pašvaldība un Tūrisma informācijas centrs (TIC) jūnijā uz informatīvu tūri aicināja Jēkabpils novada un Daugavpils pilsētas tūrisma nozares un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, lai iepazīstinātu ar jaunu tūrisma piedāvājumu «Paragauk paslapties», kas piedāvā iepazīt trīs muižu – Ilzenbergas, Rokišķu un Salu – noslēpumus un piedāvājumus tūristiem. Rokišķu TIC piedāvā iegādāties vienotu biļeti visu trīs muižu apmeklējumam, iegūstot arī kuponus piedāvājumiem ar atlaidi ēdināšanas vietās, naktsmītnēs un citur. Un, protams, Rokišķu rajons ir bagāts arī ar citiem interesantiem tūrisma objektiem un atpūtas iespējām.
Rokišķu muiža – pievilcīgākais tūristu galamērķis Lietuvā
Rokišķi rakstītajās ziņās pirmo reizi minēti 1499. gadā. Tur valdījušas trīs aristokrātu ģimenes – kņazi Krošinski, grāfi Tīzenhauzeni un grāfi Pšezdzecki. Rokišķu muižu – tagad reģionālais muzejs – klasicisma stilā 1801. gadā uzcēla grāfs Ignats Tīzenhauzens. 1905. gadā centrālā ēka tika pārbūvēta, iegūstot baroka elementus. Kopš 1952. gada pilī atrodas Rokišķu novada muzejs. 2011. gadā Rokišķu muiža tika atzīta par vispievilcīgāko tūristu galamērķi Lietuvā.
Pēc Ignata Tīzenhauzena nāves īpašums nonāca viņa dēla Konstantina rokās. Viņš bija zinātnieks, ornitologs, kas savācis lielu putnu kolekciju un pats arī veidojis izbāzeņus. Viņš ir vairāku grāmatu par putniem autors, ko pats arī ilustrējis. Par viņa gaitām atgādina putnu izbāžņu kolekcija medību zālē. Viņu interesējusi arī botānika, un arī tagad pilī ir neliela oranžērija – ziemas dārzs. Zināmākais ir pēdējais Tīzenhauzens – Ignata dēls Reinholds Tīzenhauzens. Viņš bijis politisks un saimniecisks darbinieks, un viņa laikā Rokišķu muiža pulcējusi sabiedrības prominences. Tautas atmiņā viņš palicis kā Rokišķu Sv. Mateja katoļu baznīcas cēlājs. Pēdējais grāfs, kas dzīvoja šajā pilī, bija Marijas Pšezdzeckas vīrs. 1903. gadā viņš apprecējās otrreiz un nolēma ar ģimeni dzīvot Rokišķos un pārbūvēt pili, kur tika izbūvēts otrais stāvs. Pils zālē ir laba akustika, tāpēc tiek rīkoti klasiskās mūzikas koncerti. Pils bija moderna, jo jau 1905. gadā tur bija centrālā apkure, ūdensvads un pēc pāris gadiem arī elektrība. Kad pili 1940. gadā nacionalizēja, grāfi aizbrauca uz Poliju. Pilī iekārtoja muzeju, tad ēkā ievācās krievu zaldāti, pēc tam vācu karavīri. Vairākus gadus pils piederējusi kolhozam, tad tur iekārtoja kultūras namu, bibliotēku un dzimtsarakstu nodaļu. Par laimi, nekas netika būtiski pārbūvēts. Kad iestādēm tika uzceltas jaunas ēkas, visu pilī atdeva muzejam.
Apmeklētājus muižas ēka pārsteidz ar labi saglabātu interjeru – mēbelēm un citiem priekšmetiem, arī nelielu 19. gadsimta apģērbu un tualetes piederumu kolekciju. Pārsteidzoši, bet vairākas ekspozīcijā redzamās greznās 19. gadsimta dāmu kleitas ir oriģināli, kas reiz piederējuši muižas kundzēm. Tās saglabājis muižas pavārs un nodevis muzeja rīcībā. Tāpat noticis ar arī traukiem, mēbelēm un citām lietām, ko pārmaiņu laikos paņēmuši muižas darbinieki un pilsētas iedzīvotāji un gandrīz visu atdevuši atpakaļ muzejam.
Īsts tautas mākslas noslēpums, ko glabā Rokišķu muiža, ir muižas ēkā iekārtotā lietuviešu koktēlnieka Liongina Šepkas (1907–1985) savdabīgo kokgriezumu izstāde. Viņš ar kokgriezumiem sācis nodarboties tikai 42 gadu vecumā, kad pēc brāļa nāves veidojis viņam kapa pieminekli. Viņa darbiem ir primitīvas naivisma formas, bet tie nevar atstāt vienaldzīgu, tāpat kā viņa dzīvesstāsts. Būdams nabadzīgas ģimenes atvase, turklāt cilvēks ar īpašu uztveri – citāds, kā teiktu tagad, viņš agrāk izpelnījās nievas. Bet padomju laikos cilvēks, kas gribēja darināt kokgriezumus, turklāt bieži ar reliģiskiem sižetiem, tā vietā, lai aktīvi iesaistītos sociālisma celtniecībā, izpelnījās dīkdieņa slavu, kas arī bija nosodāmi. Lielāko daļu dzīves pavadījis trūkumā, vienkāršā būdā, strādājot smagus darbus, viņš palika uzticīgs savam aicinājumam un darināja neparastus kokā grieztu tēlu ansambļus un skulptūras. Vienīgais saules stars viņa dzīvē bija viņa māksla un beidzot satiktā mūza – žurnāliste, kas bija ieradusies Lionginu intervēt un kļuva par viņa sargeņģeli un mūža mīlestību.
Savulaik, projektējot Rokišķu muižu, arhitekts projektējis arī pilsētas centrālo laukumu, un ansamblim izvēlēti divi atskaites punkti – pils un baznīca. No pils līdz baznīcai ir viens kilometrs jeb aptuveni 1 000 soļi. Kad iepazīta muižas ekspozīcija, lieliska pastaiga ir doties pa ceļu, ko ieskauj dzirnavu dīķis, uz Rokišķu centrālo laukumu un baznīcu. Pa ceļam var pavērot melno gulbju ģimenes rosību, kas, starp citu, nākuši no Cēsīm, kur apmeklētājus arī priecē melno gulbju pāris. Aleja aizved Rokišķu vecpilsētas centrālajā Neatkarības laukumā, kas agrāk bijis tirgus laukums. Un arī tagad ap laukumu virmo rosīga dzīve. Tur ir veikali, kafejnīcas, kur var nobaudīt tiešām gardu maltīti, arī lietuviešu tradicionālo ēdienu – cepelīnus, un tur atrodas arī Rokišķu TIC, kur varat iegriezties precizēt savu izvēlēto maršrutu vai nopirkt suvenīrus. Neatkarības laukumu rotā arī 1931. gadā uzceltais, tēlnieka Roberta Antiņa veidotais piemineklis, kas veltīts Lietuvas neatkarībai. Zīmīgi, ka piemineklis netika nojaukts padomju laikā, tad tikai nokala svastiku, kas tagad atkal ir savā vietā.
Bet pastaigas noslēgumā noteikti jāiepazīst otrs pils ansambļa atskaites punkts – dievnams. Kad 1864. gadā koka baznīca nodega, grāfs Reinholds Tīzenhauzens nolēma uzcelt jaunu baznīcu, ko būvēja desmit gadus. Baznīcas būvniecībai ir saikne ar Latviju. 1875. g. tika parakstīts līgums ar Liepājas komersantu Fridrihu Rugi par to, ka viņš uzņemsies baznīcas celtniecību. Būv-darbos piedalījās pieaicinātie mūrnieki no Silēzijas un Kurzemes. Ir ziņas, ka dievnama celtniecība izmaksāja vairāk nekā miljonu cara zelta rubļu. Reinholds Tīzenhauzens pēkšņi miris 50 gadu vecumā. Viņš bija pēdējais vīrietis dzimtā, jo viņam nebija ne ģimenes, ne bērnu. Muiža nonāca viņa māsas Marijas īpašumā, kura bija precējusies ar poļu vēsturnieku Pšezdzecki. Viņa turpināja brāļa iesākto baznīcas būvniecību, pieaicinot citu arhitektu, kas projektēja zvanu torni un kapelu. Marija arī gādājusi par greznu, apzeltītu altāri. Kad to uzstādījuši, secināts, ka baznīcas izmēriem tas ir par mazu. Lai radītu pareizās proporcijas, pieaicināts arhitekts, kas projektēja zvanu torni, un altāris iegūst greznu, kokgriezumiem rotātu baldahīnu. Rokišķu baznīca pārsteidz par slavenu franču, austriešu, beļģu meistaru darbiem, Tīzenhauzenu dzimtas pārstāvju skulptūrām, vitrāžām, altāri un pasaulslavenās vācu «Valker» firmas ērģelēm.
Īpašs stāsts ir par Rokišķu baznīcas pirmo ērģelnieku. Tas bijis jauns mūziķis no Čehijas, nupat absolvējis konservatoriju, kas atsaucies uz grāfienes Marijas aicinājumu un piekritis strādāt Rokišķos. Viņa piemiņai ik gadu Rokišķos notiek starptautisks ērģeļmūzikas festivāls.
Ilzenbergas muiža –atdzimusi pērle Latvijas pierobežā
Ilzenbergas muiža ir burtiski atdzimusi no nebūtības, jo tagadējais īpašnieks – lietuviešu uzņēmējs Vaids Barakausks – šo zemi nopircis 2003. gadā, kad te bijušas drupas. Būvniecība sākta 2012. un pabeigta 2018. gadā. Atjaunota ne tikai muižas ēka un citas ansambļa celtnes, bet viņš arī iedzīvinājis muižu kā lauksaimniecības kompleksu. Muižas savulaik kalpoja kā saimnieciski centri ar labības laukiem, augļu dārziem, ražotnēm. Šobrīd tas viss izveidots kā Baltijā lielākā bioloģiskā saimniecība. To visu var aplūkot ekskursijā pa muižas teritoriju, nobaudīt muižas restorānā vai iegādāties veikaliņā. Starp citu, arī vietējās vīna darītavas vīnu no augļiem un ogām, un muižai ir arī savs vīna dārzs.
Vēlīnā klasicisma stila muiža atrodas vien dažus simtus metrus no Latvijas robežas. Tās pirmsākumi iestiepjas 500 gadu senā pagātnē. Vēstures liecības vēsta, ka tad ar karieti no Rīgas šeit ieradies Livonijas ordeņa vasalis Bernts Kersenbroks un, ieraugot skaisto ainavu, nodomājis, ka tā ir laba vieta muižai. Viņa ģimenes īpašumā muiža bija līdz 1616. gadam. Septiņpadsmitajā gadsimtā Ilzenbergas īpašnieki mainījušies vairākas reizes. Tagadējo izskatu muiža ieguvusi laikā no 1863. līdz 1896. gadam, kad īpašumu vadīja N. N. Fukss, kas pārbūvēja muižu. 1896. gadā muižu nopirka Eugenijs Dimša no Zdonišķiem, kurš bija precējies ar rumānieti Līviju Majoresku. Viņas tēvs bija slavens rumāņu literatūras kritiķis un ietekmīgs politiķis. Pēc viņa nāves 1918. gadā Ilzenbergas īpašumtiesības ieguva viņa sieva un meitas Līvija Janina Klara un Līvija Emīlija. Padomju varas gados muižas ēka piederēja kolhozam «Aušra», vēlāk kalpoja kā padomju darbaļaužu atpūtas nams, un visa tā rezultātā muiža un tās ansamblis pamatīgi cieta.
Tagad muižas ēka ir atjaunota, labiekārtots ezera krasts, dīķi. No saaugušajiem brikšņiem atbrīvots 15 hektārus plašais angļu ainavu stila parks, kas ierīkots gleznaina reljefa vietā starp Ilgio jeb, kā Latvijā saka, Ilzu (Red. piez. – Ezers uz Latvijas un Lietuvas robežas. Platība 80 ha, Latvijas teritorijā – 39 ha) un Apvalasa ezeriem, kur var baudīt nesteidzīgas pastaigas trīs kilometrus garajās takās. Lielākais Ilzenbergas muižas parkā augošais ozols ir pasludināts par valsts aizsargājamo dabas mantojuma objektu. Šī varenā koka stumbra apkārtmērs ir 6,3 metri, augstums – 30,5 metri. Koks bijis tā ieaudzis brikšņos, ka tā dižie apmēri atklājušies, tikai tīrot parka teritoriju. No ezera krasta izbūvēts tilts uz teikām apvīto Mīlestības saliņu. Arī tur rodams liels, vecs ozols, kas nodēvēts par Ilzes un Jāņa ozolu. Nostāsts vēsta, ka Jānis un Ilze mīlējuši viens otru, un pie ozola bijusi viņu tikšanās vieta. Bet tad Jānim nācies doties armijā, kur agrāk bija jādien 12 gadus. Viņš nav cerējis, ka Ilze viņu sagaidīs, taču sagaidījusi gan, un abi apprecējušies. Turpat netālu ezera otrā krastā ir Latvija – mūsu pašu Jēkabpils novada Rites pagasts un Ilzu baznīca, kas atrodas pašā pierobežā. Ilzu baznīca ar apkārtni reiz bijusi saistīta ar Ilzenbergas muižas kompleksu. Ilzenbergas muižas parkā ir arī estrāde, daudz dažādu interesantu objektu un skulptūru, arī latviešu tēlnieka Aigara Bikšes darbs. Vasarās teritorijā pie muižas ir iespēja izstaigāt kukurūzas labirintu.
Muižas ēka ir ļoti grezna – ozolkoka parkets, kristāla lustras, tekstila tapetes, pieskaņotas mēbeles. Ir telpas semināriem, lielā zāle, kur notiek koncerti, tikšanās, svinīgas ceremonijas. Muižā iespējams apmesties lielākos un mazākos apartamentos, ir arī jaunlaulāto guļamistaba un skaista āra terase ar skatu uz parku. Nekas gan nav oriģināls. Tā ir 19. gadsimta muižas replika, gan ar tādiem materiāliem un tādā izpildījumā kā 19. gadsimtā. Vecākā un oriģinālākā vieta, kurai ir vairāk nekā 300 gadi, muižā ir pagrabs. Var iepazīt autentiski restaurētas celtnes: kūpinātavu, klēti un zirgu staļļus. Pie muižas ir uzcelts amatnieku nams, kur var arī atpūsties un pārnakšņot. Muižā darbojas profesora Vītauta Landsberģa bibliotēka.
Salu muiža (Salos) – Dviraģa ezera (Dviragis) salas nostāstu glabātāja
Salu muiža un parks atrodas uz Dviraģa ezera salas, tai var piekļūt, tikai šķērsojot vienu no diviem tiltiem. Viduslaikos apkārtējās zemes piederēja Polijas karaļiem un Lietuvas lielkņaziem. Kopš 16. gadsimta tā pieder Radzivilu dzimtai. Nostāsti vēsta, ka te bijusi visai mežonīga apkārtne, daudz savvaļas zvēru, un Radzivili ar augstmaņiem te ieradušies medībās. Sievietēm pat nav ļauts bez vīriešu pavadības doties ārpus pils, lai netiktu kādu dzīvnieku apdraudētas.
Vēlāk muiža nonāk itāļu izcelsmes Polijas augstmaņu Morikoni īpašumā. Boguslavs Radzivils Salu muižas valdījumu gan nodevis Ferdinandam Morikoni, bet tā viņam vēl nav galīgi piederējusi. Ignāts Morikoni 1806. gadā īpašumu beidzot nopērk ar 300 zemniekiem. Minēts, ka tieši tajā laikā tika uzcelta jauna Salu muižas savrupmāja pēc arhitekta Pietro de Rossi projekta. Salu muižas parks ar lapu koku audzēm ir viens no vecākajiem Lietuvā. Parkā gadsimtiem nav cirsti koki. Tā stāvoklis gan pasliktinājies, kopš, pārbūvējot dambjus, cēlies ezera līmenis un applūdinājis daļu parka, kur koki iet bojā. Arī Salu muižai ir savs stāsts par celtniecības laikā muižas nama kolonā it kā iebūvētu cilvēku. Tiesa gan, uzzinot par kolonu celtniecības tehniku, šis stāsts šķiet apšaubāms. Kolonu pamatā ir koka baļķis, ko aptina ar virvēm un tad apdarināja ar apmetumu.
Salu muiža šķiet patiešām noslēpumu pilna. Pavasaros te parka ezera malā varot vērot zalkšu kāzas – zalkšus savijušos murskuļos. Savukārt muižas nama pagraba telpas glabā daudzus velvju gaiteņus, daļēji izmūrētus, kur, pa mūra spraugu ieskatoties, var tikai minēt, kādam nolūkam tie kalpojuši. Savukārt muižas kapelas arhitektūra ir savdabīga un neatbilstot katoļu kapelu tradīcijai. Nostāsti vēsta, ka Morikoni bijis masons, un šī nu esot masonu kapelas paraugs. Pagraba daļā, kur tagad ierīkota omulīga kafejnīca, ir arī prāva telpa ar velvētiem griestiem, kas iesaukta par pekli. Ar ko šaušalīgu tam gan nav nekāda sakara. Senos laikos telpa bijusi pārtikas pagrabs, un velvētie griesti kavējuši žurkas tikt pie ēdamlietām, kas sakārtas pie griestiem, jo pa izliektu sienu grauzēji nevarot rāpties. Bet pekles nosaukums nāk no padomju laikiem, kad šajā telpā ierīkota zāle padomju nomenklatūras darbinieku uzņemšanai un cienāšanai. Telpa visai smacīga, kā jau pagrabs, lietoti grādīgi dzērieni, un viesi ātri noreibuši, tā ka uz savām kājām nav varējuši nostāvēt. No tā tad tautā arī radies nosaukums «pekle», jo esot teiciens, ka no pekles neviens savām kājām neiznāk.
Šo visu mūsu grupai stāstīja muižas gide. Muiža, kas no padomju gadiem līdz pat 2003. gadam veikusi izglītības iestādes funkciju, nav spīdoši atjaunota kā Ilzenbergas muiža vai restaurēta kā Rokišķu muiža, bet tieši tas senajam namam piedod īpašu šarmu un pievilcību un mazliet mistisku auru. Ne velti to iemīļojuši mākslinieki, amatnieki, kas muižā rīkojuši un rīko neskaitāmas meistarklases, plenērus, nometnes. Nupat pašvaldība uzsākusi telpu remontu, tāpēc jāsteidz iepazīt Salu muižu, kamēr tās gaisotne vēl nav zudusi. Muižu šobrīd savā paspārnē paņēmusi amatnieku biedrība, kas tur saimnieko nesen, bet paveikusi bezgala daudz. Te ierīkota pamatīga amatniecības darbnīca, kur varat apgūt keramikas pamatus vai citas iemaņas, varat izgatavot sev suvenīru – šokolādes gleznu vai zivtiņu (magnētiņu) līdzņemšanai. Te varat izvizināties ar īstu karieti, muižas parkā aplokā sastapt lamas un strausus. Ja ir vēlme iepazīt ainavu no cita skatupunkta – ezera vidus –, var pasūtīt braucienu ar plostu Dviraģa ezerā. Vienlaikus tiek pārvadāti aptuveni 20 cilvēki. Uz plosta var ne tikai baudīt dabasskatus, bet arī grilēt un mieloties. Muižā var nakšņot, gan bez lielām ērtībām, toties nakšņošana vienam cilvēkam ar brokastīm izmaksā tikai 20 eiro. Un var izvēlēties numuru, kas ierīkots padomju laiku kantora kases telpā ar visu restoto lodziņu un uzrakstu «kase». Muižas restorānā var baudīt izcili gardus ēdienus un izjust seno gadsimtu saskaņu ar 21. gadsimta tehnikas sasniegumiem, jo pie galdiņa jūs apkalpos oficiants-robots.
Visu trīs muižu piedāvājums var būt interesants gan grupām, gan ģimenēm ar bērniem, gan individuāliem ceļotājiem. Rokišķu apkaimē atrodas 99 ezeri, viens no skaistākajiem – Sartu ezers ar skatu torni. Ezera krastā var pārnakšņot lieliskā viesu mājā «Žiogelis». Novadā ir vairāk nekā trīs simti vēstures un kultūras pieminekļu, sakrālā mantojuma celtnes un unikāls citu muižu kultūras mantojums. Rokišķu pilsētā piedāvā plašu pasākumu klāstu: rallijs, pilsētas svētki, Pirts festivāls un citi. Nebaidieties sazināties ar Rokišķu TIC, jo atradīsies darbinieki, kas var ar jums runāt krievu vai angļu valodā, un plānojiet savu vasaras ceļojumu trīs muižu noslēpumu izzināšanai.
prusaks
Kādreiz bija braukšana uz Rokišķiem pēc piena un gaļas produktiem, bet par muižām toreiz nebija pat prātā. Tiešām, ka derētu izbraukāt arī muižas.
Pidriķis
Vai kādā muižā savs spoks arī ir, vai vismaz kāds baigs nostāsts par mīlas mokās paveiktu slepkavību vai pašnāvību ?