Pasakas ar morāli

Kad izteikties par Sēliju Elkšņos un elksniešiem Sēlijā  aicināju pazīstamāko novadpētnieci, bijušo Elkšņu skolas skolotāju, aktīvu sēlisko tradīciju un sēļu gara izzinātāju un uzturētāju, novada vārda popularizētāju Latvijā un pasaulē Rudīti Urbacāni, viņa man atteica, ka pa seniem laikiem neesot ko krāmēties. Urbacānes kundze labāk izstāstīšot dažas pasakas ar morāli un kādu savu pārdomu klāt, kura katra attiecas uz mūsu dzīvi, lai kur tā ritētu – Elkšņos vai kur citur Latvijas laukos.

 

Pasaka par cieņu

    Rudīte Urbacāne stāsta, ka pēdējā laikā viņai bieži nākas satikties un kontaktēties ar gados ļoti cienījamiem elksniešiem, no ku­riem  daudz ko var mācīties. Nesen kopā ar kaimiņiem Pēteri Rubļevski un Annu Drozdovu R. Urbacāne de­vās apsveikt vārda dienā novadnieci Ainu Putneviču (dzim. Muižniece), kura šo­brīd savas dienas vada Ak­nīstes sociālās aprūpes centrā un ir pateicīga tā darbinieku kolektīvam un brīvprātīgajiem palīgiem par rūpēm un kopšanu.

Ainas Putnevičas garais mūžs, kas autentiskiem priekšmetiem, dokumentiem un fotogrāfijām apstiprināts, saglabājams kā etnogrāfiska liecība par aizgājušo gadsimtu. 

    – Šajā apciemojumā vairāk runājām par bērnību, – stāsta R. Urbacāne. – Kā vectēvs, prasmīgs sēļu amatnieks, kas visu pratis – mājas būvēt, mašīnas taisīt, pats uztaisījis pat kuļmašīnu, no darba brīvajos brīžos mājās mācījis mazajai meitenītei lasīt «Ābeci». Aina joprojām atceras šo grāmatu ar lielu bijību. Uz vāka bijis uzzīmēts ļoti skaists un pašapzinīgs gailis. Nāka­majā lapā šis pats gailis uzrunā mazu, sačurnējušu radībiņu – vardīti, kas gandrīz pieplakusi pie ceļa, tomēr drosmīgi sveicina lielo, lepno gaili: «Labrīt, augsti dziedātāj!» Uz ko gailis, mazliet pieliecies, patiesā labvēlībā atbild: «Labrīt, augsti lēkātāja!» Lūk, apgaismības gadsimta izglītības un audzināšanas morāle: «Kas godam audzināts, prot otram godu dot!»  Cik vienkārši un saprotami! Tikumības pamats ielikts ģimenē, lomu sadalījums – vecvecāki nodod savu dzīves ziņu mazbērniem, kas tālāk praktiskā darbībā uzturēs sabiedrības virzību uz priekšu. Pēc tāda stāsta nav vairs ko piebilst.

 

Pasaka par debesjumu

   – Es aizvien vēl ticu, ka Dievs ir radījis šo pasauli, – turpina Rudīte Urbacāne. – Un, lūk, kad Dievs radīja šo brīnišķīgo pasauli – ar upēm, ezeriem, kokiem, putniem un zvēriem, tad viņš konstatēja vienu problēmu. Viņš šo visu brīnišķo pasauli, kurā tūliņ, tūliņ laidīs dzīvot cilvēku, nevar pabāzt zem zvaigžņotā de­besjuma, kas jau radīts iepriekš. Dievs satiek uz ceļa atkal tādu neliela auguma, pajocīgu dzīvnieciņu un vaicā tam pēc padoma. Šis nopukš, nopukš un saka: – Paņem tač’ to savu lielo ripu un saspied viņu! Die­viņš tā arī izdara, un ze­mes ripa palien zem debess juma. (Un tagad jau es turpinu par savām mīļajām mājām – ze­mei no tās spiešanas izveidojās dažādas krokas). Kad Dievam projekts izdevies, viņš neaizmirst par lielisko padomdevēju un vaicā zvēriņam: – Ko tu no manis pateicībā gri­bi? Tas atbild: – Dod man tādu kažoku, ka neviens cits mani nevarētu apēst. Pro­tams, ezītis šādu kažociņu arī dabūja. 

    – Dziļo morāli te katrs var domāt pats, – turpina Urbacānes kundze, – bet es pastāstīšu notikumu, kas ar to sasaucas. To piedzīvoju, vēl kad strādāju Elkšņu skolā un piedalījos lielā starptautiskā projektā. Pie mums viesojās pedagogi no Spānijas bagātākā novada Katalonijas. Vaicāju, kas viņiem patika Elkšņos? Un viņi pilnā nopietnībā atbildēja: – Tas, ka jums naktī virs galvas var redzēt zvaigznes. Lūk, mēs skrienam pa pasauli, meklējam nezin ko. Izrādās, ka lielas vērtības ir tepat, mūsu dzimtajā nomalē, jo te naktī, kad ir tumšs, mēs ieraugām zvaigznes, ko lielajās un bagātajās pilsētās, kur viss mirdz elektriskajā apgaismojumā, redzēt nevar.

    Vislabākā vieta pasaulē ir tā vieta, kur es dzīvoju un strādāju. Man tā ir nedaudz plašāka nekā Elkšņu pa-gasts, jo dzimusi un uzaugusi esmu Zasā, bet, kad uzkāpju Ormaņkalnā, es skaidri redzu, kas notiek Zasā – tepat jau vien esam. Un vislielākais prieks man ir par to, ka mani  skolēni dara vairāk, tiek tālāk un ir uzkāpuši augstāk, nekā es to kādreiz spēju. Tādēļ arī aicinu divas lietas – neaizmirst par vecajiem ļaudīm, jo viņiem nereti visvairāk trūkst vienkāršas sarunas, bet avīzēs jāraksta par jaunajiem un jālepojas ar viņiem – ar tiem, kas pašlaik visvairāk dara mūsu laukos. Viņi citreiz ir mēslos un gruvešos līdz ceļiem, dusmīgi, piepūtušies un nerunīgi, jo nav jau tā atbalsta, ko viņi vēlētos, bet tomēr iet un dara. Piemērs nav tālu jā­meklē. Lai paskatāmies, cik čakli strādā cilvēki, kas at­griež dzīvību mūsu bijušajā Elkšņu skolā (attēlā).