Jēkabpils pilsētas bibliotēkas organizēto sarunu ciklā «Jēkaba vakari» sarunā ar Renāti Lenšu atmiņās un pārdomās par plūdiem Jēkabpilī, to iemesliem un sekām dalījās Mārtiņš Rupmejs. Viņam par to ir ko teikt gan kā ilggadējam Sakas salas iedzīvotājam, gan no amatpersonas skatupunkta, jo savulaik ieņemti atbildīgi amati Jēkabpils rajona pārvaldē.
– 1990. gadā biju Jēkabpils rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, un ap to laiku, kad stājos amatā, janvārī ūdens sāka nākt pilsētā iekšā. Vispirms ūdens ieplūda pie Blaumaņa ielas. Tad tika nolemts, ka vajadzētu uzbērt kādu valni. Tieši tad Jēkabpili apmeklēja Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis, un viņš iedrošināja, ka vajag sākt to darīt – nav vēl ne projekta, nekā, bet jāsāk. Biju klāt, kad sāka bērt pirmās kravas tieši Blaumaņa ielas galā pie upes. Tas bija 1990. gada janvārī. Presē gan minēts, ka dambi sāka celt tikai vasarā, bet prese jau rakstīja tad, kad bija oficiāli sākta dambja būvniecība, bet pirmās kravas tieši no dolomīta karjera tika izbērtas janvārī. Togad plūdi galu galā nemaz nebija lieli, ūdens pilsētā ienāca tikai nedaudz, bet dambja būvniecība turpinājās. Daudzi iedzīvotāji toreiz ar to gan bija nemierā: kas te būs, mums to aizbērs logiem priekšā. Bet tas jau nemaz neskāra tik daudzus, bet, jā, skats uz Daugavu tiešām vairs nebija tāds kā agrāk, – atceras Mārtiņš Rupmejs.
«Pudeles kakls» izveidots, atjaunojot Zeļķu tiltu
Arī M. Rupmeja bērnībā Sakas salu ne reizi vien skāruši plūdi. Viņš stāsta, ka uz Sakas salas dzīvo jau no 1945. gada, pēc ģimenes atgriešanās no bēgļu gaitām. Pirmie plūdi bērnībā bijuši 1951. gadā. Tad ūdens līmenis uz salas bijis kā savulaik lielajos 1931. gada plūdos. 1951. gadā ūdens plūdis lēnām kādas divas nedēļas, līdz sasniedza maksimālo līmeni.
– Es tādēļ negāju uz skolu un ar plostiņu braukāju apkārt mājai un tīksminājos par skatiem. Ledus tad bija izgājis, un nekādu sastrēgumu nebija, tikai liela ūdens masa. Nākamie plūdi bija 1956. gadā, tad bija ļoti auksta ziema, daudz sniega, un pavasarī sniegs strauji kusa. Izgāja ledus, un sāka pieplūst arvien vairāk ūdens, un divu dienu laikā tas sasniedza maksimumu. Tik strauji pienākot ūdenim, Zeļķu tilts nespēja to ņemt pretī, jo tilts un uzbērums veido tādu kā pudeles kaklu, un izveidojās divus metrus augsts ūdenskritums. Man bija 12 gadi, kad dzirdēju runas, ka armija stiprina Zeļķu tilta uzbērumu ar smilšu maisiem. Vairāk nekādas ziņas toreiz par to nebija. Tikai tad, kad 1991. gadā izstrādāja pretplūdu aizsardzības projektu, skatos, ka tajā parādīta līmeņu starpība pie tilta.
Par Zeļķu tiltu ir liecības, ka tas spridzināts vairākkārt, gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. M. Rupmejs zina teikt, ka tilts Otrā pasaules kara laikā spridzināts pat divreiz. Pirmajā reizē tas nav īsti izdevies, bet otrreiz gan. Kad tiltu atjaunoja, tā laika racionalizatori esot ierosinājuši, ka nevajag izbūvēt sešus metrus garu pārgāzni Daugavas labajā krastā. Tādā veidā ūdensteces platums samazināts par sešiem metriem. Iepriekš, kad tāda plata pārgāzne bija, ūdens līmenim paceļoties virs krasta, tas pa pārgāzni aiztecēja gar malu.
– 1990. un 1991. gadā «Latvijas dzelzceļš», kura pārziņā ir šis tilts, veica upē esošo veco Zeļķu tilta konstrukciju tīrīšanu. No Daugavpils atnāca divas baržas, uz vienas bija ekskavators, kas uz otras krāva tilta konstrukciju dzelzs daļas un akmeņus. Vai iztīrīja visu? Domāju, ka nē, tikai apmēram divas trešdaļas – Daugavas labā krasta gultni, bet kreisajā pusē vecās konstrukcijas ir palikušas, – stāsta Mārtiņš Rupmejs.
Lai novērstu plūdu draudus Jēkabpilij, ir radītas dažādas koncepcijas. 2006. gadā valdības līmenī tika lemts par pasākumiem, lai novērstu Pļaviņu HES ūdenskrātuves ietekmi uz plūdu draudiem, un tur bija paredzēta gultnes tīrīšana no dzelmē palikušajām vecajām Zeļķu tilta konstrukcijām.
– Ietekme ir tāda, ka, vižņiem krājoties, tie sastājas Zeļķu tilta posmā. Lai gan sākums, kur notiek dambēšanās, ir pie Pļaviņām tā saucamajā Bebrulejā. Tur ir dabisks Daugavas līkums pretī karjeram, kur sabērtas dolomīta atsijas un Daugavā iestiepusies klints. Jau 19. gadsimtā bija projekts par pretplūdu aizsardzību. Ir ziņas, ka tā laika inženieri pētījuši, kā varētu klints ietekmi mazināt, bet tā arī nu jau vairāk nekā 100 gadus nekas nav darīts. Turklāt tagad atsijas, kas sabērtas Daugavas krastā, skalojas iekšā Daugavā, radot nosprostojumu. Tāpat, vedot dolomītu, nezin kāpēc labajā Daugavas krastā ir nobērtas ap 20 kravas dolomīta akmeņu. Kad bija pazemināts ūdens līmenis Daugavā, šos krāvumus varēja labi redzēt. Tur arī vižņu aizķeršanās notiek. Pie tagadējiem apstākļiem šo klinti varētu daļēji norakt, jo turpat ir dolomīta rūpnīca. Projektos tas nav minēts, bet diskusijas ir bijušas, – situāciju raksturo Mārtiņš Rupmejs.
Visu rakstu lasiet BD 17. februāra numurā
Monika
Patīkami redzēt un dzirdēt zolīdu, simpātisku kungu, kas gudrāks par hidro un visiem pārējiem logiem!