Rubenes tautas namā notika skolēnu folkloras kopu programmas «Pulkā eimu, pulkā teku» novada skate
ILZE BIČEVSKA

Rubenes tautas namā 4. aprīlī notika nemateri­ālā kultūras mantojuma apgūšanas programmas «Pulkā eimu, pulkā teku» Jēkabpils novada bērnu un jauniešu folkloras kopu skate. 
    Desmit dalībnieku kolektīvu skaitā bija arī ciemiņi: Skrīveru Mūzikas un mākslas skolas muzikantu kopa «Kalema» un Ilūkstes Raiņa vidusskolas folkloras kopa «Ilūkste». Pārējie dalībnieki: Rubeņu pamatskolas folkloras kopa «Raibumi», Jē­kabpils novada Bērnu un jauniešu centra deju kopa «Ābolēni» un muzikantu kopa. Arī Zasas vidusskolas folkloras kopa «Zasa», Krust­pils pamatskolas «Krust­pilieši», Jēkabpils 3. vidusskolas deju kopa «Ak­mentiņš», Ābeļu pamatskolas folkloras kopa «Mikālēni» un Dignājas pamatskolas «Dignōjīši». Kolektīvu vadītājas – Aīda Bikauniece, Ma­ruta Mīlīga, Zaļina Višņev­ska, Inga Kraševska, Iveta Bērziņa. Folkloras kopu priekšnesumus vērtēja žūrija: Valsts izglītības satura centra Nemateriālā kultūras mantojuma un ilgtspējīgas attīstības projektu nodaļas projektu koordinatore Māra Mellēna un skolotāja, folkloras kopas «Kokle» vadītāja Dina Liepa. Pasākumu vadīja Jēkabpils Bērnu un jauniešu centra kultūrizglītības darba metodiķe Vita Talla. 
    Skati iesāka kopu vadītājas Aīda Bikauniece, Iveta Bērziņa un Vita Talla, izpildot sēļu dziesmu «Dziediet, meitas, vokorā», kā arī iekustinot dalībniekus ar kopīgu rotaļu. Kā pirmie uzstājās mājinieki – Rubeņu pamatskolas folkloras kopa «Raibumi», izpildot dziesmu par rubenīti, kas sēd koka galotnē. Tā kā priekšnesumos bija jāiekļauj gan dziesma ar instrumentālu pavadījumu, dziesma a capella, rotaļa un arī stāstījums, tad, piemēram, Zasas vidusskolas folkloras kopa «Zasa» stāstīja par Zasas podiem un dzirnavām, par Dzirnupīti un pat nospēlēja nelielu muzikālu fragmentu, kā instrumentu izmantojot māla podus un pūšot māla svilpauniekus, tā atdarinot putnu dziesmas.
      Ābeļu pamatskolas folkloras kopa «Mikālēni»  savā priekšnesumā stāstīja par to, kāds ir sēļu gars, sēliskā skaņa, dziedāja pavasara rotāšanās dziesmu un aicināja Sēliju var saklausīt, ejot dabā, mācīja sēļu vārdus, tādus kā «žvāga» – liela mute vai «džierkste» – sāpe, kā arī gāja rotaļā «Trīs meitiņas māmiņai». Arī  Dignājas pamatskolas «Dignōjīši» stāstīja par savu dzimto pa­gastu, leģendu par to, kā Velns nozadzis zvanu, ko, bēgot pāri Daugavai, pazaudējis, un nu zvans dun upes dzelmē, arī stāstīja par   lielo runātāju un dziedātāju Sudrabkalna Jāni un izdejoja «Dignājas polku». Skolēnu folkloras kopas savos priekšnesumos izmantoja daudzveidīgus instrumentus: velna bungas, ģitāras, stabules, kontrabasu, akordeonu, ukuleli, vijoli, kontrabasu.
    – Sarīkojumos, kāds notika šodien, mēs skatāmies, kā klājas  reģionos. Katru gadu «Pulkā eimu, pulkā teku» dota sava tēma, un šogad tā ir «Skaņu pasaule», mēģinām visi kopā saprast, kas ir tradicionālā muzicēšana un kā tā raksturo lokālo tradīciju. Šodienas priekšnesumos klausījāmies sēļu izloksnes vārdus, centāmies tos iegaumēt, dziedāšanā, protams, skanēja rotāšana, kas nav viegla lieta, bet man ir prieks, ka mazās meitenes mēģina, un viņām arī sanāk. Jā, rotāšana ir āra dziedāšanas tradīcija, tāpēc bija doma pēc skates iziet izgavilēties tepat, Rubeņu parkā, bet redziet – atkal uz brīdi atgriezusies ziema, tāpēc šis piedzīvojums diemžēl izpalika. Liels prieks redzēt, ka Sēlijā pa šo gadu radušās vairākas jaunas bērnu un jauniešu folkloras kopas, par spīti tam, ka šī patlaban nav ļoti populāra lieta. Rube­nieši, ilūkstieši izveidojuši jaunas kopas, piemēram, Maruta Mīlīga atvedusi veselas četras grupas. Visi dalībnieki tiks mīļi aicināti uz noslēguma sarīkojumu Zasā 18. un 19. maijā. Lielais sarīkojums mums ir nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas un pārmantojamības programmas ikgadējais noslēguma notikums, un šogad tas būs īpašs ar to, ka «Pulkā eimu, pulkā teku» ir jubileja – aprit četrdesmit gadi. Jubilejai par godu gatavosim arī virtuālu izstādi. Es pati kopā ar šo festivālu esmu nedaudz vairāk par trīsdesmit gadiem, un interesantākais ir tas, ka nu svētku  pasākuma vajadzībām jāapkopo atmiņas par bijušajiem notikumiem, bet atmiņa taču ir selektīva... Kaut vai šodien – piebraucām pie Rubenes tautas nama un domājām: ir te būts agrāk vai nav? – smejas Māra Mellēna.
    Viņa piezīmē, ka par skatēm šos pasākumus dēvē vairāk finansiālu apsvērumu dēļ, jo tad, ja tā ir skate, tad var droši cerēt uz pašvaldības atbalstu transporta un citām vajadzībām. Bet citādi pašiem entuziastiem – kā rīkotājiem, tā kolektīvu vadītājiem un, protams, arī dalībniekiem –  svarīgākais ir pabūt kopā, lai sadarbotos un padalītos pieredzē.   
    – Sanākam klātienē, lai parunātos ar vadītājiem, uzzinātu, kā klājas, ko viens no otra varētu iemācīties. Pirmais «Pulkā eimu, pulkā teku» reģionālais sarīkojums bija šā gada 22. februārī, kur piedalījās daļa Vidzemes kolektīvu, tad sekoja Kur­zeme 29. februārī, tad tikāmies Alūksnes novada Mā-riņkalnā, kur uzstājās otra daļa Vidzemes kopu, bija vēl daži pasākumi, ko uz ātru nevaru atcerēties, rīt dodamies uz Vilci Zemgalē, un vēl paliek divi Latgales posmi. Ja pirms desmit gadiem mums bija četrpadsmit reģionālie sarīkojumi, tad patlaban palikuši tikai deviņi, jo demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir, tāpat arī mazo skolu aizvēršana folkloras kopu kustību skolās labāku nepadara. Bet, kā jau uzsvēru, ir arī priecīgā ziņa: Sēlijā radušās jaunas bērnu un jauniešu folkloras kopas! Divas pavisam no jauna, trešā – laimīgi atjaunojusies, citai savukārt nu ir vairāk sekotāju. Tā ka Sēlijas novadā bilance pozitīva, – uzsver Māra Mellēna.
Aīda Bikauniece piebilst, ka viņas vadītajās folkloras kopās bija daudz dalībnieku jau pagājušajā gadā, un šogad to skaits kļuvis vēl kuplāks. – Mēs strādājam ar visu skolu pedagogiem, lai novada skolās būtu vairāk folkloras kopu, bet jāsaprot, ka skolotāji ir ļoti noslogoti, vadot vairākus kolektīvus, tā ka ne vienmēr var iecerēto realizēt, – teic A. Bikauniece.
   Māra Mellēna norāda, ka šis ir koks ar diviem galiem. Lai taptu kvalitatīvs notikums, vadītājam jābūt savā darbā iekšā ar sirdi un dvēseli. Un arī skolēnam ne­drīkst būt vienalga. Lai nav tā, ka audzēknis pulciņa nodarbībās piedalās, jo tā liek vecāki, vai varbūt skolēna ikdienā visādu pulciņu aktivitāšu jau ir par daudz un tāpēc vēl būt folkloras kopā vairs nav vēlamās degsmes. 
–  «Pulkā eimu, pulkā teku» ir sarīkojums bērniem un jauniešiem, tradīcijā balstīts, un tam jābūt arī tādam sarīkojumam, kurā dalībnieki uzstājas ar prieku. Kā prieku noķert? Es šodien, priekšnesumus skatoties, šo prieku noķēru, bet ne visos. Piemē­ram, krustpilieši stāstīja anekdotes. It kā labi, bet, ja tu gribi stāstīt anekdoti, to uzliekot kā priekšnesumu, tev ļoti, ļoti pirms tam ir jā­­strādā. Pirmais un svarīgākais uzstājoties –  «jānoķer» au­di­torijas uzmanība. Sko­lotājs ir teicis, ka tev jāiemācās, bērns arī godīgi izdara, bet zāles reakcijas nav... Anek­dote ir vispriecīgākais skatuves žanrs, taču, lūk, gadās, ka nesanāk. Svarīgi, lai bērni saprot, ka jāmācās saziņas prakse, jāprot pārkāpt sev pāri, vienlaikus saglabājot priekšnesumā vienkāršību un dabiskumu, – skaidro Māra Mellēna.
Viņa uzsvēra, ka folkloras kopa ir īpaša interešu izglītības joma, kur bērnam ir iespēja darboties ļoti daudzos virzienos. Pirmais – valoda, ar ko svarīgi parādīt latviešu valodas daudzos dialektus, izloksnes, pieloksnes un to skanējumu. 
– Nacionālajam sarīkojumam Sēlijā, Zasā šogad esam izvēlējušies kopīgo dziesmu «Dziediet, meitas, vokorā», un es šodien ļoti rūpīgi klausījos, kā tiem, kas to izpildīja, skan, jo zinu, ka sēliskajā izloksnē, piemēram, Zasā nerunā tāpat kā Slatē. Apzināmies, ka 18. un 19. maija pasākumā visiem tūkstoš vai vairāk bērniem no visas Latvijas būs jāiemācās šī dziesma nodziedāt pareizi, un tas nav viegli, ja pats ikdienā nerunā izloksnē. Tradicionālās dziedāšanas specifika balstās runas ritmā. Dabiskā balss, pie kuras jānonāk pašam. Cits virziens, darbojoties folkloras kopā, ir kustība. Nā­kamais līmenis: iedot roku, uzdancot, dzirdēt, kā muzikants spēlē, trāpīt ritmā, trāpīt «uz viens». It kā vienkāršas lietas, tomēr tas cilvēkam neiedzimst, un skolotājiem jāmāk ar to tikt galā iemācot. Tāpat mācot darīt to kopā, maksimāli efektīvi un precīzi. Un vēl: ja paņemta dziesma no senākiem slāņiem, tad bērnam arī būtu jāsaprot, par ko dzied, kāpēc dzied, ko ar to vēlamies pateikt, nevis tikai iemācāmies tekstu un izejam «atdziedāt». Tomēr nenoliedzami ir tas, ka ļoti svarīgi šo darbu turpināt darīt arī tālāk, – skaidro Māra Mel­lēna.
    Aīda Bikauniece stāsta, kā vedas darbs folkloras kopā,  strādājot ar sākumsko­las bērniem. 
    – Pirmās un otrās klases audzēkņi jau ļoti vēlas piedalīties, ir kustīgi bērni, ieinteresēti, bet sēliski māk retais. Piemēram, pie Ilūk­stes vai Dignājas puses dziesmām tika daudz laika pavadīts, lai iemācītos dziedāt izloksnē, un tik un tā vienā brīdī bērns izdzied to vārdu literāri pareizi, nevis izloksnē. Izjūta rodas tikai ar laiku, kad iets folkloras kopā gadiem, un tad gan runāt, gan dziedāt izloksnē padodas brīvi un dabiski. Viens mūsu kolektīva agrākais dalībnieks, pateicoties darbībai folkloras kopā, kur daudz dziedātas tautas dziesmas, turklāt a capella, patlaban kļuvis par dziedošo aktieri. Bet patlaban mūsu kopā spēcīga saucēja ir Dunavas meitene Anna Dāvida Broka. Tā ka tikai ar gadiem parādās bērna spējas un raksturs, – stāsta Aīda Bikauniece.
Un repertuārs? Kolektīvu vadītājas visas kā viena atbild, ka tas ir garu stundu darbs, meklējot arhīvos, savukārt Māra Mellēna piebilst, ka īpašais uzdevums – atrast sava novada krājumos materiālu, kas rezultētos septiņu minūšu garā priekšnesumā, lai varētu stāstīt, dziedāt, rotaļāties, dancot un muzicēt, – nav vienkāršs. 
    – Tagad gaidīsim tikšanos maijā Zasā, kad divu dienu garumā svinēsim «Pulkā eimu, pulkā teku» jubileju un izgavilēsimies skaistajā vietā Zasas parkā. Mēs jau bijām šo vietu nolūkot un secinājām, ka tā ir ļoti piemērota šāda pasākuma rīkošanai, – aicina Māra Mellēna. 
 

iesaki šo rakstu:

Komentāri (1)

  1. prusaks
    prusaks
    pirms 3 mēnešiem

    Nu, skaisti jau. Atnāks Goga un precizēs kādā bildē ieraudzīto.

    Atbildēt

Pievienot komentāru