Jau 20 gadus Saukas ezeru veiksmīgi apsaimnieko Saukas dabas parka biedrība, kas tajā organizē arī licencēto makšķerēšanu. Par apsaimniekošanas veiksmēm un kļūdām, par zivīm, makšķerniekiem un zvejniekiem BD iztaujāja biedrības valdes locekli Juri Lūsi.
.JPG)
J. Lūsis stāsta, ka Saukas dabas parka biedrību sākumā 2003. gadā nodibināja, lai attīstītu tūrismu. Tika izveidotas dabas takas Ormaņkalnā, izveidots velomaršruts apkārt ezeram. Toreiz aktīvi darbojās pagasta padomes priekšsēdētāja Gita Kļaviņa. Drīz vien biedrība sāka apsaimniekot arī ezeru. Licencēto makšķerēšanu ieviesa 2004. gadā. Sākumā to organizēja pagasts, tad pārņēma biedrība.
– Sākumā licence maksāja 1,5 latus un makšķernieku bija ļoti daudz, sevišķi ziemā. Galvenās zivis bija brekši, asaru nebija daudz. Tad vēl nebija liegums atrasties uz ledus ar automašīnām. Uzbrauca cilvēki uz ledus, turpat izurba āliņģi un turpat zvejoja. Toreiz uz ledus vienlaikus atradās ap 200 makšķernieku, tagad labi ja 30. Katru pavasari pa 10–15 maisiem novācām no ezera atkritumus. Sapratām, ka ar mašīnām braukt uz ledus ir jāaizliedz, tādēļ izstrādājām jaunu licencētās makšķerēšanas nolikumu. Vasarā makšķernieku bija mazāk, jo laivu nebija daudz. Atļāvām makšķerēt no savām laivām, izņemot maijā, kad to var tikai ar apsaimniekotāju laivām. Mīnuss tam bija tāds, ka pazuda vēži. Agrāk ezers ar tiem bija ļoti bagāts. Visticamāk, ka ar svešajām laivām ievazāja kaut kādu slimību, – stāsta J. Lūsis.
Otra nelaime, kas ezeru piemeklējusi, ir tā, ka tas aug ciet. Ja paskatāmies portālā ezeri.lv, kur ir senāki ieraksti, par Saukas ezeru rakstīts, ka tam ir mazs aizaugums. Pašlaik situācija ir mainījusies uz slikto pusi. Apsaimniekotāji uzskata, ka arī invazīvās ūdenszāles ievazātas ar svešajām laivām. Sava vaina ir lauksaimniekiem – krastos lauki rudeņos nolieti ar vircu un to ar lietusūdeņiem skalo iekšā ezerā.
Zandarti ezerā bijuši, jau pirms biedrība ķērusies pie apsaimniekošanas, kas sevī ietver arī zivju resursu papildināšanu. Tos savulaik ielaidusi pašvaldība. Toreizējais rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Raščevskis, pats kaislīgs makšķernieks, sarunājis, ka «Latvijas valsts meži» zandartus ielaidīs par saviem līdzekļiem. Esot ielaists ļoti daudz zivju.
.JPG)
Saukas ezers ir lielākais ezers Sēlijā. Tā platība ir 7,71 km2. Lielākais dziļums ir 9,5 m, vidējais dziļums – 5,1 m. Ietekas – Klauce un Bruģupīte. Izteka – Dūņupe. D. Gagunova foto
Ieviešot licencēto makšķerēšanu, pretestība no vietējiem makšķerniekiem un zvejniekiem bijusi liela. Sākumā atļāvuši vietējiem likt 30 m garus tīklus, protams, izņemot attiecīgo licenci. Bet, kā jau tas notiek, atļauj 30 m, bet ieliek – 100. Reiz kāds pretējā krastā bija ielicis tīklu 1,5 km garumā trijās rindās. Tas bija pilns ar zandartiem. Tagad ar tīkliem te zivis ķert nav atļauts. Pieguļošo zemju īpašnieki gada licenci var nopirkt ar 50% atlaidi, t. i., par 40 eiro.
Šobrīd galvenā mērķzivs Saukas ezerā ir zandarts, bet ļoti labi ķeras arī brekši. Juris stāsta, ka kāds makšķernieks burtiski pirms pāris dienām pa vakaru un rītu pieķēris 20 kg brekšu, vēl 5 kg zandartu, bet apmēram 10 kg sams nosprucis no āķa. Agrāk dažādos makšķernieku forumos bija lasāms, ka Saukas plauži ir pilni ar lenteņiem. J. Lūsis gan saka, ka pēdējā laikā parazītu ir krietni mazāk. Tikko no paša saķertajiem 30 plaužiem lentenis bijis tikai vienam. Brekšu ķērāju gan palicis mazāk, jo ar ziemas makšķerītēm jaunie vairs negribot ķēpāties, bet labprātāk ķer zandartus.
Biedrība zivju resursus ezerā ir papildinājusi regulāri, rakstot projektus. Šogad gan zivis netiks ielaistas.
– Kad beidza pastāvēt Viesītes novads, mums beidzās ezera nomas līgums un bija jāslēdz jauns. Izsludināja jaunu konkursu, uz kuru mēs pieteicāmies. Mums bija spēcīgs konkurents uzņēmējs Gunārs Ķirsons, kas gribēja apsaimniekot ezeru. Viņš atbrauca, izrunājās ar mums un pamakšķerēja. Neko gan nenoķēra un padevās – nemaz nepiedalījās nomas tiesību izsolē. Mēs tās dabūjām par sākumcenu, kas ir 1875 eiro. Tātad mums tāda summa jāmaksā katru gadu. Vēl 683 eiro ir īpašuma nodoklis. Ieņēmumi no licencēm šogad no janvāra līdz septembrim ir apmēram 8,5 tūkstoši, bet 20% no tā vēl aiziet Zivju fondam. Arī kasiere un licenču izplatītāji nestrādā par velti. Ja algās mēnesī samaksājam 300 eiro, vēl tikpat – nodokļos. Tas viss sastāda krietnu summu, un mēs attīstībai daudz neko nenopelnām. Tas nozīmē, ka mēs vairs nevaram ielaist zivju mazuļus. Pagājušogad ielaidām ļoti daudz, bet šogad nevaram atļauties. Kāpēc tā? Piemēram, mēs gribam ielaist 30 tūkstošus zandartu mazuļu. Tas maksā apmēram 10 tūkstošus eiro. Uzrakstām projektu Zivju fondam. Kaut kādu procentu sedz pašvaldība, kaut ko mēs no saviem līdzekļiem, bet lielāko daļu – Zivju fonds. Taču, kad audzētājs zivis ir piegādājis, mums viņam jāsamaksā pilna summa, visi 10 tūkstoši, bet mums tajā brīdī tās naudas nav, jo Zivju fonds naudu mums pārskaita vēlāk, kad projekts realizēts. Nākošgad rakstīsim projektu par mazāku summu, – skaidro J. Lūsis.
Vienā no laivu bāzes «Ezera Gravāni» mājiņām bieži apmetas kāda Jelgavas copmaņu kompānija. Namiņa sienas viņi ir izdekorējuši ar savu trofeju fotogrāfijām. Šajā attēlā pozē pamatīgs zandarts.
Pieredzējušais makšķernieks gan bilst, ka par zivju mazuļu ielaišanu daudz neuztraucas. Ezerā notiek gan līdaku, gan zandartu nārsts. Galvenais ir to sargāt, un tas pats attīstīsies. Juri vairāk uztrauc modernās tehnoloģijas.
– Pagājušajā gadā sirds sāpēja, kad redzēju, kā vīri ar laivu iebrauc ezerā, skatās televizorā, mētā spiningu un tikai ar «sačoku» ceļ zivis ārā. Daugavpils makšķernieki man stāstīja par kādiem paziņām, kas divatā ar šādi aprīkotu laivu brauc uz mūsu ezeru regulāri un katrs velk pa pieciem zandartiem, ne mazākiem par 3 kilogramiem. Tie bija tīrie «gaļenieki», kas ķer pārdošanai. Ko tas nodara ezera genofondam, bail iedomāties. Pagājušogad es ņēmos un rakstīju izmaiņas licencētās makšķerēšanas nolikumā. Vides ministrija ieteica konsultēties ar Puzes ezera apsaimniekotājiem. Viņiem no laivām, kas aprīkotas ar augstajām tehnoloģijām, atļauts nozvejot tikai vienu zandartu un vienu līdaku. Sākumā nolikumā ierakstījām, ka Saukas ezerā no šādām laivām vispār nedrīkst makšķerēt, bet to neatbalstīja Tieslietu ministrija. Tur ir baigā birokrātija – septiņi paraksti vajadzīgi, lai apstiprinātu izmaiņas. No pagājušā gada novembra līdz maijam es ņēmos ar dažādām instancēm, līdz nolikumu apstiprināja. Tā nu palikām pie viena zandarta un vienas līdakas no šādām laivām.
Veicot šīs izmaiņas licencētās makšķerēšanas noteikumos, pie viena arī «parastajiem», ne tik advancētiem, makšķerniekiem lomā paturamo zivju skaits Saukas ezerā ir samazināts līdz trim līdakām un trim zandartiem.
– Domāju, tas ir tikai laika jautājums, un šāda norma būs spēkā visā valstī, – spriež Juris. – Cik dzirdēju, tie Daugavpils «gaļenieki» tagad esot pārvākušies uz Viesītes ezeru, kur arī ir zandarti, bet ilgi to tur vairs nebūs – izķers.
Runājot par Saukas ezera zivju bagātību, apsaimniekotājs stāsta, ka šogad maijā makšķernieki ar laivām braukuši gar niedrēm un ar lielajām makšķerēm ķēruši kilogramīgus brekšus un līņus pa 6–7 gabaliem.
Ik pa laikam ezerā tiek noķerti arī ievērojama izmēra sami.
Pagājušajās brīvdienās pie 183 cm gara sama Saukā tika Edgars Kukucis no Iecavas. Sama svars palicis nezināms, jo svari neesot rādījuši pareizi.
R. Lūša foto
– 2004. gadā Seces zivaudzētājs mums bija atvedis līdaku mazuļus un piedāvāja samiņus. Atveda tūkstoš gabalus. Nauda toreiz bija, un ielaidām tādus mazus kurkulēnus. Daļa pa Dūņupi aizpeldēja uz Mēmeli, bet daudzi palika. Tagad nu viņi ir pamatīgi izauguši. Nesen izvilktais 49 kg sams gan diez vai ir no tās ielaišanas reizes. Kāds zvejnieks to darījis arī iepriekš. Šitais milzis izvilkts atvēma kilogramīgu zandartu. Tas nozīmē, ka sami ēd ārā ezeru. Un viņi arī vairojas. Pagājušogad noķēru vairākus tādus uz 3 kg. Tā ir mana vaina, nevajadzēja laist, – tā J. Lūsis. – Kad ielaidām zandartus, viens vecu vecais zvejnieks mums pārmeta, ka tie izēduši visus asarus. Nav taisnība – asari ķeras uz nebēdu! Vakar tur, kur apakšā ir dūņas, uz dzīvo noķēru puskilo asari. Tie tādās vietās parasti nedzīvo, bet, re, trāpījās. Kaimiņš teju spaini asaru uz naksttārpa vakar bija savilcis. Zivju ezerā pagaidām netrūkst. Eholotē redzams ļoti daudz balto zivju.
Lielākais zandarts, kas noķerts Saukā, svēris 8 kg, un tādi bijuši vairāki. Asari ap kilogramu nav retums, bet lielāks par 1,2 kg nav zināms. Juris stāsta, ka ķēris tādus arī uz mazajiem džigiem. Līdakas nav pārāk lielas – 5–6 kg.
– Līdakas ķeras maijā, kad zandartus nedrīkst ķert. Jūnijā jau ir zandartu laiks. Tad vislabāk ķeras uz velci ar vobleri, kas iet 5–6 metru dziļumā. Jūlijā, kad sākas karstais laiks, tas paceļas pusūdenī. Augustā jau ķeras daudz sliktāk. Tā ir Saukas ezera zandarta īpatnība, – par copes smalkumiem stāsta ezera pazinējs.
Licencētās makšķerēšanas noteikumu ievērošanas kontroles funkcijas biedrība ezerā neveic. Vienkārši – tam biedrībai nepietiek līdzekļu.
– Ja ņem mūsu laivu, tad jau paprasām, vai ir licence. Atbrauc, lai arī ne pārāk bieži, arī Jēkabpils inspektori. Ar viņiem jokot nevar – principiāli puiši. Atbrauc pārbaudīt arī Viesītes pašvaldības policists. Viņam ir arī laiva. Tīkli te ir reta parādība – šogad nav manīti.
Kādreiz ezers bija ļoti bagāts ar zušiem. Tagad kādu var noķert tikai pa retam. Kamēr uz upēm būs hesi, zuši ezerā diemžēl neatgriezīsies.
Vaicāts, kāpēc Saukas ezera apsaimniekošana atšķirībā no citām ūdenstilpēm tomēr ir veiksmīga, Juris Lūsis saka, ka kopā gadījās pareizie cilvēki, kam interesēja tā attīstība. Ja licencētās makšķerēšanas Saukā vairs nebūtu, zivis arī ātri beigtos. Pagaidām makšķernieki te ir gaidīti.
Apstiprināti divi jauni rekordi
Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas valde ir reģistrējusi divus jaunus noķerto zivju rekordus.
Kasparam Poišam 15. maijā Gaujā ar slovāku meistara darinātu vobleru izdevās noķert 1200 gramus smagu un 49,5 cm garu alatu. Šī zivs ir atzīta par jauno Latvijas rekordu. Pēc BIOR atzinuma, alata šos iespaidīgos izmērus sasniegusi deviņu gadu laikā. Iepriekšējais alatas rekords bija 1,02 kg, un tā Gaujā tika noķerta tālajā 1987. gadā.
Rets un tādēļ jo īpaši atzīmējams gadījums, kad makšķernieks savu cienījamo pretinieku atlaidis brīvībā. Visu cieņu Vladimiram Putņinam!
Savukārt Vladimirs Putņins 17. augusta vakarā Daugavā pie Kokneses pievārēja 96,360 kg smagu un 242 cm garu samu. Cīņa ilga pusotru stundu. Sams bija atsaucies kvoka vilinājumam un iekārojis slieku ķekaru. Makšķernieks pelnījis vislielāko atzinību, jo zivs pēc noķeršanas, nosvēršanas un fotosesijas tika atlaista dzimtajā stihijā. Iepriekšējais sama rekords bija 90,440 kg. Arī tas tika noķerts Daugavā. Jāpiebilst, ka vairāki sama rekordi savulaik piederējuši arī jēkabpiliešiem. Ar murdu ir izvilkts vēl lielāks sams, bet par rekordiem tiek reģistrētas tikai tās zivis, kas noķertas ar makšķeri.
Pasaulē lielākais sams noķerts Po upē Itālijā, un tas bijis 285 cm garš. Zivs gan nav nosvērta, jo makšķernieks Alesandro Bjankardi baidījies to pārāk samocīt pirms atlaišanas.
Pirmo dzīvo rekordu LMSF reģistrēja pagājušogad, kad tika nosvērta un atlaista 22,55 kg karpa. Šī rekorda autors ir Juozs Grušs, un zivi viņš noķēra Annenieku ūdenskrātuvē.
Foto no «Facebook»
Sen senos laikos
Zveja Baļotes (Stirnu) ezerā pagājušā gadsimta 30. gados. Foto no ezera krastā dzīvojušās Freivaldu ģimenes albuma. Fotogrāfs nezināms.
No Sarmītes Ozoliņas kolekcijas
Publikācijas tapušas projekta Nr. 24-00-S0ZF04-000011 «Sabiedrības informēšana 2024. gadā par zivju resursu
pētījumiem, to racionālu un saudzīgu izmantošanu, atražošanu un aizsardzību, veidojot publikāciju ciklu reģionālajā laikrakstā un sociālajos tīklos» ietvaros.
prusaks
Ūdenszāles ,droši vien, ka jāizpļauj ar motorlaivu, tas nav nekas sarežģīts.
Ūdensžyrka
Dabas liegums tādēļ laikam nevar pļaut
atceros
Kādreiz kad Secē bija dīķsaimniecības kantoris un tas visu kārtoja, tad visi zivju dīķi un ezeri kur audzēja karpas tika regulāri izpļauti. Motorlaivām dzenošie spārni bija abos sānos un izpļāva tuvu krastiem.