Zutis jau sen kā ir delikatese, un augstās cenas dēļ ne katrs to var atļauties. Saucietis Aivars Lūsis stāsta, ka bijuši laiki, kad,  atverot ledusskapi un lūkojot, kas būs pusdienās, bijis jānopūšas – atkal tie zuši. Viņš dalījās arī ar šo stāstu par Saukas ezera zušiem un to ķērājiem. 

     Savulaik Saukas ezers bijis viens no zušiem bagātākajiem ezeriem Latvijā.  Tos te  ielaida 1965. gadā, bet, visticamāk, zuši  te dzīvojuši arī agrāk. Zuši  bija arī Klauces ezerā, kas ar upīti savienota ar Sau­kas ezeru. Klauces ezerā  zuši gan bijuši mazāki. Tie  no turienes nākuši  uz leju, uz Saukas ezeru, meklējot izeju uz jūru. Tā ir taisnība, ka zuši nārsto tikai Sargasu jūrā. Krievu laikos, 80. gados, pie Rīgas bija tāds kolhozs vai zvejnieku artelis «Upesciems». Tas apzvejoja Latvijas ezerus. Arī uz Saukas ezeru brauca divi zvejnieki, kas te zvejoja. Viens no viņiem bija Janeks no Vecpiebalgas. Baigi gudrais vecis bija. Viņš lika murdu Dūņupē, kas iztek no ezera. Tajā  dažu nakti bija pa 100 vai 150 kg zušu. Bet bija dažādi izmēri. Mazos viņš neņēma, bet laida atpakaļ. Vasarā lika arī tīklus. Lai mēs dabūtu zušus, gājām viņam palīgā. Janekam bija laiva ar motoriņu, uzlika striķi un vilka tādu kā trali ar smalku aci. Katrā vilcienā bija no  pieciem līdz desmit zušiem. Naktī varēja veikt pa pieciem līdz desmit tādiem vilcieniem. Vilka mazu gabaliņu. Ja­neks zināja, kādā mēness fāzē zušu nebūs. Viņš teica, ka vakarā nekas nebūs, jāvelk  uz rīta pusi. Mēs neticējām. Nopirkām Ja­nekam šņabi un pierunājām vilkt no vakara.  Vel­kam, un tas nebija nemaz tik viegls darbs, un – nekā, tukšs. Bet uz rīta pusi zuši parādījās, kā jau Janeks bija paredzējis. Veči brauca pie Janeka un maksāja pamatīgas summas, lai tiktu pie zušiem. Kaut ko  jau viņš nodeva arī kolhozam, bet stipri minimāli.  Labā robā bija ticis – naudas viņam bija vairāk nekā vajag. Ja kādreiz uz sitiena vajadzēja šņabi, varēja droši braukt pie Janeka, viņam bija vienmēr. Reiz Ja­neks aizbrauca uz Jē­kabpils universālveikalu un gribēja nopirkt radio «Spīdola», lai vagoniņā, kur zvejnieki   sezonā dzīvoja, būtu ko paklausīties. Tā maksāja apmēram 100 rubļu. Janeks izvilka  naudas žūksni, bet, kā jau zvejniekam, kas pa ūdeņiem vien dzīvo,  tas bija sapelējis. Pārdevēja tādu naudu nav ņēmusi un sūtījusi uz banku samainīt. 

    Janekam  gals bija bē­dīgs.  Reiz pie viņa atbrauca Madonas milicijas priekšnieks. Vajagot zušus, lai tur lūst vai plīst. Janeks tā kā negribējis braukt zvejā, jo bija stiprs vējš. Kad vējš pūš no rietumiem vai austrumiem, ezerā ir īsta vētra. Iedzēruši, un atbraucējs zvejnieku  to­mēr pierunājis sēsties laivā  un laisties iekšā ezerā. Janeku, izskalotu  krastā, atrada nākamajā dienā, bet Madonas milicijas priekšnieku – pēc mēneša.  

Deviņdesmitajos gados, kad stingra kontrole nav bijusi, vietējie zušus ķēruši uz naktsšņorēm. Saukas zušu epopeja beidzās,  kad sacēla mazos hesus. Bija jau Eiropas projekti par zušu pavairošanu, bet mums – ezera apsaimniekotājiem (Saukas dabas parka biedrībai – aut.) Zivju fonds tos atmeta atpakaļ, jo ezeram nav saskares ar jūru. Saskare jau ir, tikai hesi priekšā, un zušu mazuļi  netiek uz augšu. Pa kādam  jau vēl Saukas ezerā var noķert. Tie kaut kādā nesaprotamā veidā tomēr līdz šejienei ir tikuši.  Zuši varētu atgriezties, kad nojauks mazos hesus, bet pagaidām tas šķiet ne­reāli.l

 

Uzziņa

   Zutis  ir saldūdens zušu dzimtas  Eiropā un Āzijas rietumos dzīvojoša zivju suga. Tas  ārēji atgādina čūsku, jo zutim  ir garš ķermenis. Izņēmuma gadījumos var sasniegt 1,5 m garumu, lai gan parasti ir 60–80 cm garš.  

     Gadsimtiem ilgi zuša dzīvesveids bija mistērija, un zinātniekiem nebija skaidrojuma, kā šī zivs vairojas. Tikai 19. un 20. gadsimta pētījumi beidzot likvidēja šo noslēpumu, lai gan joprojām daži fakti paliek neizskaidroti. Kopumā pastāv viedoklis, ka zuši nārsto Sargasu jūrā, tad to kāpuri 3 gadu laikā migrē, augot un barojoties, līdz transformējas stikla zušos. Tad tie dodas uz Eiropu. Pirms stikla zuši iepeld saldūdens upju grīvās, tie metamorfozes ceļā kļūst par īstiem zušiem. Lielāko daļu sava mūža zutis pavada saldūdenī.  Nebrīvē Eiropas zutis var nodzīvot ilgu mūžu. Ir zināms Zviedrijā dzīvojošs zutis, kas tika ielaists akvārijā 1859. gadā, zinātnieki šo pašu zivi izpētīja 2008. gadā. Tā joprojām bija dzīva, tās garums bija 53,5 cm, un tai bija īpaši lielas acis. 

    Avots: https://lv.wikipedia.org/wiki/Zutis

 

Foto: Lokās kā zutis, pliks kā zutis,  glums kā zutis –  latviešu teicieni trāpīgi raksturo šo zivi. Uzskats, ka zuši pa slapju zāli  izrāpjas krastā un mielojas zirņu laukos, gan būs mīts. 

 

---